Televīzijas seriāli piepilda mūsu darba dienu vakarus, slinkās nedēļas nogalēs varam negausīgi “aprīt” pat veselu sezonu. Izveidojam emocionālu saikni ar varoņiem, smejamies ar viņiem un nopūšamies, reizēm uzšņācam kādam varonim, kurš kaitina. Ja emocionālā saikne ir stingra, tad seriālam var būt lielāka ietekme uz mūsu uzvedības modeļiem un priekšstatiem par pasauli un pareizību, nekā sociālai kampaņai vai izglītojošam semināram.
Iespaidoti no šoruden iznākušā seriāla Asistente (režisores Alise Zariņa un Liene Linde, studija Ego Media), pēc Kino Rakstu aicinājuma satikās dažādu jomu eksperti, lai pārrunātu gan pašmāju, gan pasaules seriālu ietekmes potenciālu un robežas. Sarunā piedalās filozofs un mākslas kurators Igors Gubenko, sociālantropoloģe Aivita Putniņa, režisore Marta Elīna Martinsone un sociologs Andris Saulītis. Sarunu vada Rita Ruduša.
Rita Ruduša: – Gatavojoties sarunai, uzdūros rakstam Drama for change, kurā Toms Hikmors raksta: “Mūsdienu pasaulē, kurā strauji attīstās tehnoloģijas, televīzija saglabājas kā ietekmīgs kultūru veidojošs spēks, kas dod ierosmi sarunām un veicina sociālās pārmaiņas.”[1] Vai mēs šādu apgalvojumu varētu attiecināt arī uz vietējo tirgu?
Andris Saulītis: – Manuprāt, tas ir ļoti atkarīgs no nozares finansējuma attiecīgajā valstī. Man šķiet, Latvijā seriālu daudzveidība un šāda saruna nevar veidoties tīri tādēļ, ka seriālu ir par maz. Mēs varam priecāties par katru darbu, kas top, bet kopējā satura piedāvājumā tie ir vienkārši pilieni jūrā. Neaizmirsīsim, ka, protams, mēs eksistējam starptautiskā vidē, kur Netflix un citu straumēšanas platformu seriāli dominē, un to saturs nav par Latviju. Tomēr auditorija ļoti nošķir, kas ir mūsu nacionālajai kultūrai raksturīgs un pieņemams un kas notiek ārpusē.
Tad uzreiz papildjautājums – vai tomēr pasaules seriāli neietekmē mūsu domāšanu?
Andris: – Jā, bet mēs nošķiram, kas notiek mūsu sētā un kas – Rietumos. Ārzemju seriāls ir mazāk lokalizējams, tu nesāc domāt, ka seriālā redzētais arīdzan notiek Latvijā. Mēs atceramies piemēru ar Mīlas viesuli un geju kāzām, vai ne?[2] Tās ir lietas, kuras var darīt starptautiskos seriālos, un tās neietekmē auditorijas reakcijas tikpat lielā mērā kā Latvijas seriāli. Ja mums būtu savs Mīlas viesulis, ko veidotu Latvijas Televīzija, un tajā būtu geju kāzas, tad, es domāju, būtu lielāka rezonanse sabiedrībā nekā tā, kuru mēs pieredzējām pēc geju skūpsta Mīlas viesulī. Proti, reakcijas nebija. Tie ir divi dažādi stāsti.
Aivita Putniņa: – Es laikam būtu piesardzīgāka, sakot, ka visa auditorija reaģē vienādi. Jaunieši neskatās Mīlas viesuli, bet dzīvo ārzemju seriālu telpā, pat pārņem angļu valodu, lai runātu par kaut kādām lietām. Un tur šī robeža varbūt ir mazāk izteikta nekā vecākai paaudzei. Tāpēc varbūt geju laulības viņos neizraisa nekādu ažiotāžu.
Es gribētu akcentēt citu aspektu – “dāvinātam zirgam zobos neskatās”, bet cita lieta, ja tas ir mūsējais.
”Mūsējais” tāpēc, ka ir lielāka emocionālā piesaiste varoņiem un arī piesaiste mūsu nodokļiem, līdz ar to arī individuālā skatītāja iesaistes līmenis ir krietni lielāks?
Aivita: – Jā, un ir arī rūpes par to, kā mūsu nācija tiek reprezentēta. Šķiet, Toms Treibergs par to rakstīja – cik brīnišķīgs bija seriāls Likteņa līdumnieki un cik profesionāli uztaisīts, salīdzinot ar Asistenti. Viņš gan bija tikai trīs sērijas noskatījies. Šāda nostāja, manuprāt, parāda – vai nu mēs kaut kā identificējamies ar tām problēmām, vai arī ne. Tāpēc reakcijas atšķiras dažādās auditorijas daļās.
Marta, tu pati arī piedalījies seriālā Asistente epizodiskā lomā. Vai tu identificējies ar šo Latviju, un, citējot Aivitu, šādu tās “reprezentāciju”? Vai tā ir tava Latvija?
Marta Elīna Martinsone: – Vairāk vai mazāk – jā. Man liekas, ka sociālo tīklu komunikācija ir mainījusi mūsu uztveri. Rodas sajūta, ka visam ir jābūt „par tevi”, un ja konkrētais seriāls nav pilnībā par tavu vidi, tad tas neder. Esi pieradis, ka ir Netflix, ir Apple TV, ir Disney – katrs var atrast pilnīgi precīzi sev kūrētu seriālu. Nu, ja tev neder, piemēram, Asistente, – neskaties! Tā ir ļoti vienkārša atbilde. Bet, ja tu skaties un cepies, tā ir tava problēma. Es pati arī tikko izlasīju triloģiju – ļoti sliktas grāmatas, par ko es nedrīkstu cepties, jo pati tās lasīju, lai gan varēju pārtraukt jebkurā brīdī, bet domāju – nē, es gribu zināt, kā tas beigsies. That’s it! Viss. Nepatika, neskaties.
Piemēram, ir trīs dažādi latviešu seriāli – Pansija pilī par vienu laiku, Padomju džinsi par citu laiku un Asistente par mūsdienām. Es nezinu, kādas mūsdienas Latvijas publika vairāk grib redzēt, ko mēs gribam skatīties – to, kā mēs ejam uz maksimu iepirkties un tad ejam mājās un skatāmies televizoru?
Igors Gubenko: – Atgriezīšos pie jautājuma varbūt nedaudz citādā formulējumā. Proti – vai seriāli spēj virzīt pārmaiņas? Tāds bija jautājums. Kaut kādā ziņā arī tāds marksistisks, vai ne? Vai filozofija spēj mainīt pasauli, nevis tikai aprakstīt? Es domāju, populārajai kultūrai piemīt milzīgs spēks. Seriāls kā formāts apvieno attēla, vizualitātes dominanci, ir arī emocionālās piesaistes faktors. Tas ietver dramatizētu vēstījumu. Un gadījumā, ja tas ir tapis šeit un tiešām dažādos veidos skar mūsdienu Latvijas situāciju, kā tas ir Asistentes gadījumā, tad tas vēl vairāk veicina identificēšanās iespēju. Tātad emocionālā saikne, piesaiste, par kuru šeit mēs runājam, savā būtībā ir identifikācija ar vienu vai otru personāžu, mēs saskatām sevi vai kādu sev tuvus un zināmus cilvēkus kā līdzīgus tiem, kuri uz ekrāna ir iesaistīti visā šajā drāmā.
No šī viedokļa seriālam, kurš atgādina mums, ka sabiedrība ir daudzveidīga un pretrunu pilna, vajadzētu atstāt pozitīvu iespaidu uz mūsu kā nācijas pašizpratni. Bet kāpēc bieži vien šī it kā saprotamā perspektīva šķiet mums nevēlama? Skaidrs, visi zina, ka Latvijā dzīvo krievvalodīgie, ka Latvijā dzīvo patvēruma meklētāji, ka Latvijā dzīvo seksuālās minoritātes, un tā tālāk. Tur nav nekā revolucionāra, ka tas tiek parādīts, bet tomēr pastāv, manuprāt, stāsts par latviešu nāciju kā arī sava veida minoritāti. Es to redzu kā mantojumu no traumatiskā 20. gadsimta, un šo traumu, protams, no jauna aktualizē Krievijas iebrukums Ukrainā. Ir sajūta, ka latvieši kā nācija ir upuri. Un ka ir kāds tas, kurš apdraud.
Lūdzu, ar kādu piemēru paskaidro sīkāk, kā tu saproti šo latviešu kā minoritātes perspektīvu.
Igors: – Piemēram, Twitterī man saka – es, būdams “krievs”, īstenībā esmu vairākums, attiecīgi neesmu minoritāte Latvijā, bet esmu 114 vai cik tur miljonu lielā kopuma sastāvdaļa, un kontekstā ar to latvieši ir mazākums.
Kā tu to redzi seriāla Asistente kontekstā?
Igors: – Par Asistenti – es, protams, nevaru apgalvot, ka tieši šāds ir tas efekts, jo auditorija ir daudzveidīga un tā ir tikai hipotēze, bet domāju, ka, parādot mūsu sabiedrības daudzveidību, Asistente arī potenciāli var – varbūt tas skan banāli – veicināt tās pieņemšanu. Un viens būtisks faktors šajā pieņemšanas procesā ir tas, ka minoritātes, kuras šeit pastāv, netiek uzlūkotas kā kaut kādi biedējoši, apdraudoši spēki. Tātad bēgļi vai krievi, vai LGBT netiek uzlūkoti kā globāla mēroga apdraudējums latviešiem. Parādot daudzveidību, šis seriāls izgaismo to minoritāšu perspektīvas, kuras Latvijā dzīvo. Minoritāru plurālistisku perspektīvu, nevis vienas minoritātes perspektīvu.
Ievēroju, ka Aivita saķēra galvu, un gribētu, lai viņa to verbalizē.
Aivita: – Mani izsita no līdzsvara pieņēmums, ka seriāls atspoguļo minoritāšu perspektīvu. Kad es to skatījos, nodomāju: “Beidzot ir viens seriāls, ar ko es varu identificēties, kur joki ir tiešām forši, kā no dzīves.” Bet es arī saprotu, ka visas septiņas sērijas ir manu pētniecības interešu katalogs. Turklāt galvenā varone grib studēt antropoloģiju. Viņa glābj ežus. Es arī glābju ežus. Un tad es lasu, ka tas ir kaut kāds tā kā lūzeru seriāls, par kaut kādu minoritāti, kas kaut kur tur dzīvo... Tad man jādomā – es laikam arī esmu tā minoritāte, lai gan nekad sevi nebiju iztēlojusies kā minoritāti.
Marta: – Bet tu esi sieviete.
Aivita: – Sieviete nav minoritāte.
Marta: – Tieši tā, bet tas tiek tā uztverts! Tas mani pārsteidza – šis esot tāds minoritāšu skatījums, piemēram, sievietes skatījums kino, un tāpēc tas esot specifisks produkts.
Aivita: – Bet, ja es raugos uz jauniešiem, uz saviem studentiem, tad tā ir absolūti centrāla lieta, kas viņus interesē. Un, globālāk runājot, tās nav kaut kādas pretrunas, kur liberāļi un konservatīvie vai nacionāļi un globālisti seriālā izspēlējas, tā ir ārkārtīgi svarīga tēma mūsu sabiedrībā.
Kāpēc mums neiet? Neiet tāpēc, ka mēs neuzticamies cits citam un esam bezatbildīgi cits pret citu, un te ir tas rezultāts.
Katrs čuriks sēž savā čuriku mājiņā – es par šo neesmu atbildīgs, tas nav manā kompetencē… Tās visas ir mūsu problēmas, un seriāls ir par to, ka ir tomēr cilvēki, kuri jūt atbildību par citiem cilvēkiem; viņiem nav vienalga un viņi ir spējīgi veidot attiecības ar citiem cilvēkiem. Šis seriāls atspoguļo daudz veselīgākas attiecības sabiedrībā nekā, teiksim, Likteņa līdumniekos.
Gribu mazliet atkāpties, parunāt par seriāliem plašāk. Ko par mums liecina tas, ka nodokļu nauda tiek ieguldīta lielākoties vēsturiskās tēmās? Vai tā vienkārši ir drošāka izvēle? Kā tev šķiet, Marta?
Marta: – Latvijas publika ir ļoti izlutināta ar vēsturisko kino un vēsturisko saturu. Tāpēc ir tāda reakcija – “…es negribu saistīties ar šo mūsdienu Latviju, es gribu to, kur es būšu varonis, kas sakauj vāciešus un krievus, un mēs atbrīvojamies! Tādu Latviju es gribu!”
Un, ja cilvēks visu laiku skatās vēsturisku kino, tad viņam neskaitās nekas tāds, kas ir par mūsdienām, kur visi latvieši nav varoņi vai cietēji un neskan orķestra mūzika beigās. Nav interesanti. Bet filmu veidotāji un finansētāji jau pārsvarā tomēr skatās pēc tā, kas skatītāju interesē.
Igors: – Vēsturiskais kino bieži vien ir arī kičs.
Marta: – Jā, tas ir stilīgs, tur ir kaut kas interesants. Bet, ja par mūsdienām, tad cilvēks grib redzēt ļoti specifiski tieši viņam kūrētu stāstu. Es, piemēram, gribu skatīties seriālu par sievietēm – raganām. Es neskatīšos par džekiem, kas kaujas, mani tas neinteresē.
Kā tev šķiet, Andri, vai tikai pieprasījums nosaka to, kāpēc mums līdz šim ļoti šaurajā daudzsēriju filmu tirgū dominējušas vēsturiskās tēmas?
Andris: – Problēma ir, ka televīzijām Latvijā ir ļoti maz naudas, jo mēs vienkārši esam ļoti mazi, tāpēc jāsašaurina tēmu izvēle. Nupat Latvijas Televīzija izsludinājusi jaunu konkursu televīzijas seriāliem, kur budžets ir aptuveni 800 tūkstoši. Vienam seriālam tas ir gaužām maz, protams.
Es pieļauju, ka vēsturiskās tēmas rullē labāk, jo tas ir saistīts ar vēlmi uzzināt kaut ko jaunu, kad cilvēkam liekas, ka par mūsdienām viņš jau visu zina. Bet otra lieta, manuprāt, ir tas, kur var apvienot mūsdienu skatījumu un vēsturisko – runa ir par nacionālo identitāti, ko tā mums nozīmē šodien. Viens piemērs, kur redzu, kā tiek apvienota nacionālā identitāte ar tēmām, kas saistītas ar mūsu šīsdienas diskusiju, ir Gruzijas, Francijas un Zviedrijas kopražojuma filma Un tad mēs dejojām[3], stāsts par Gruzijas nacionālo deju ansambli mūsdienās, kur ansamblī izveidojas romāns starp diviem vīriešiem. Šo filmu, starp citu, demonstrēja arī Latvijas Televīzija, gan pēc desmitiem vakarā. Gruzijā šī tēma izsauca ārkārtīgas pretenzijas, cilvēki protestēja, un es pieļauju, ka arī Latvijā varētu būt līdzīga reakcija, ja mums būtu filma par tautas deju kolektīvu vai koristiem, kur uz Dziesmu svētku fona parādītos tēma par romantiskām attiecībām viendzimuma pārī.
Es domāju, tas ir saistīts ar postpadomju telpu, kur nacionālā identitāte tiek ļoti sargāta, it sevišķi, ja tas skar vēsturiskās vērtības – Dziesmu svētki, tradīcijas un tamlīdzīgi. Kino noteikti var tās izaicināt, bet tas izsauc daudz asāku reakciju, nekā tad, ja tā ir vienkārši ikdiena, kuru varam norakstīt uz kaut kādām sabiedrības grupām, kur šādas lietas notiek, bet mūsu lielo, stipro nacionālo identitāti neaiztiek, tā paliek cieta kā klints.
Igors: – Kvīru koris, ja drīkstu piebilst, mums tomēr ir.
Bet kvīru seriālu nav.
Igors: – Materiāls seriālam potenciāli ir, un drag performances ar tautastērpu izmantojumu arī redzētas. Tāpēc, es domāju, tas ir jautājums par to, kurā brīdi kāds saņemsies, uzdrošināsies par to uzņemt seriālu.
Īsā atsauce uz Asistenti – droši vien arī tas ir kaut kādā ziņā simptomātiski, ka viendzimuma attiecību līnija šeit veidojas starp divām sievietēm. Mūsu sabiedrībai vieglāk sagremot divu sieviešu mīlas stāstu nekā divu vīriešu-dejotāju vai vienkārši divu geju kāzas.
Andris: – Jā, pilnībā piekrītu. Domāju, mums būs vēl jāgaida gadi, kamēr uz ekrāniem parādīsies divi vīrieši, kuriem ir romantiskas attiecības. Tā tiešām ir arī zināma diagnoze Latvijas sabiedrībai – mēs vēl varam paskatīties uz divām sievietēm kadrā, bet, manuprāt, – labojiet mani, ja es kļūdos, – mums nav bijuši seriāli, kuros parādās vīrieši kā geji. Kur nu vēl, izrādot kādus pieskārienus vai tamlīdzīgi.
Aivita: – Es īsti nezinu, vai gribētu tam piekrist. Mēs zinām, ka padomju laikā divu vīriešu attiecības bija kriminalizētas, kamēr sievietēm tika piedāvāta ārstēšana. Visādi iemesli tam ir, bet es vairāk domāju par to, ka seriāli tiek atlasīti konkursos. Piedaloties konkursā, ir pilnīgi skaidrs, ka tev ir jādabū atbalsts. Ir komisija, kas vērtē, ir zināmi kompromisi.
Konjunktūra?
Aivita: – Kā tad var izspraukties caur to adatas aci, ja finansējums ir salīdzinoši niecīgs? Kādas idejas varētu dabūt cauri? Tāda kā pašcenzūra un pielāgošanās notiek jau šajā posmā. Un tad mums ir rezultāts. Tāpēc mēs nevaram skatīties tikai rezultātu, mums jāskatās uz pašcenzūru – iespējams, mēs daudz ko pazaudējam tāpēc, ka vienkārši neatļaujamies. Toties mēs varam kaut ko pavisam jēlu par Zentiņu un Leonu skatīties, vai ne? Visiem tie jociņi patiks. Ugunsgrēks ir populārāks par Mīlas viesuli, droši vien.
Tad, banalizējot, var teikt, ka mūsu kā sabiedrības pieprasījums ir – no vienas puses, vēsture, kurā varam justies kā varoņi, bet ja mūsdienas, tad tikai tādas, par kurām var ieņirgt…
Aivita: – Jā, pilnīgi banāli. Iedomājieties, ja gleznotāji arī strādātu pēc šāda paša principa. Tad mākslas muzejā būtu tikai kaķīšu un sunīšu bildes, vai ne?
Igor, jautājums tev kā kuratoram. Kāpēc laikmetīgajā mākslā izdodas izvairīties no šāda scenārija? Vai tas ir tikai naudas jautājums?
Igors: – Naudas faktors noteikti ir būtisks tāpēc, ka tomēr laikmetīgās vizuālās mākslas projekti ir lētāki, man grūti iedomāties tādu projektu, kurš varētu maksāt miljonu. Ja mēs runājam par cipariem, attiecīgi par auditoriju, par aptveri – jau minētais Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, protams, ir tā vieta, kur visvairāk cilvēki dabū redzēt arī laikmetīgo mākslu. Piemēram, patlaban tur ir Andra Eglīša lielā izstāde – un, ja tā izstāde ir skatāma trīs mēnešus, tad tie ir desmiti tūkstošu cilvēku, kas dabū to redzēt. Salīdzinot ar seriāliem, tas ir mazāks skaits.
Aivita: – Nu, salīdzinot ar murāli Nometņu ielā, arī skatītāju skaits būs mazāks.[4]
Igors: – Jā, bet te arī būtiski, manuprāt, atcerēties, ka laikmetīgā māksla ne vienmēr ir pieskaitāma populārajai kultūrai. Toties seriāls it kā jau a priori iekrīt populārās kultūras kastītē, un attiecīgi arī vajadzība uzrunāt plašāku publiku ar šai publikai pazīstamiem, saprotamiem sižetiem – tā jau ir daļa no sākotnējā uzdevuma. No šī viedokļa mākslinieks ir brīvāks. Var tik ļoti nerēķināties ar auditorijas gaidām.
Tai pašā laikā arī laikmetīgajā mākslā pastāv konkursi un valsts finansējums, un, piemēram, mākslinieču duets Skuja Braden var nokļūt Venēcijas biennālē. Un viņu veidotais paviljons, kurā ir arī lustra no porcelāna peņiem, reprezentē Latviju. Bet seriālu žanrā mēs no jebkā tik kontroversiāla turamies pa gabalu.
Igors: – Droši vien jāpatur prātā, ka Skuja Braden darbojas jau ilgi, tas ir arī radošās reputācijas un statusa jautājums. Kurā brīdi kultūras pārstāvim ir pietiekams svars, lai spētu piedāvāt savu redzējumu, kas, iespējams, nonāk pretrunā ar skatītāju gaidām? Varbūt pat žūrijā tas raisītu atšķirīgus viedokļus, bet statuss un svars ir tas, kas nodrošina iespēju arī kaut ko kontraversiālāku izstādīt.
Parunāsim par pasūtītāju. Seriāla pasūtītājs var orientēties uz status quo saglabāšanu – teiksim, pieņemt, ka mūsu auditorija ir gados vecāka un konservatīva, tāpēc mums nebūs nekā kontroversiāla. Vai tomēr pasūtītājs varētu uztvert savu funkciju mazliet plašāk, domāt par izglītojošo elementu… Kāda loma ir seriāla pasūtītājam?
Andris: – Es domāju, ja seriāls tiek pasūtināts Andrejam Ēķim, tad, protams, pasūtītājs zina, ka auditorija būs lielāka un seriāls būs tuvāk meinstrīmam. Atkal atgriežoties pie finansējuma – mēs nevaram cerēt uz daudzveidību, ja gadā var finansēt vienu seriālu. Tad gribot negribot jāiet uz meinstrīmu. Un man šķiet, ka arī Asistente tomēr iekrīt meinstrīma kategorijā.
Marta, Asistente kā meinstrīms. Vai tu piekrīti šādai diagnozei?
Marta: – Manuprāt, jā. Pasaules kontekstā tas būtu pilnīgi parasts seriāls. Mēs daudz runājam par auditoriju un par to, kas auditorijai patīk. Skatītājs nav stulbs, un bieži vien vissliktāk ir, ja seriālu veidotāji sāk savu skatītāju uzlūkot no augšas. Vienmēr kādam kaut kas nepatiks, vienmēr būs skaļa bļaušana, jo internetā vispār ir ļoti svarīgi par kaut ko sūdzēties. Bet nedrīkstam ļaut sagraut sajūtu par to, kāda ir auditorija, jo tas ir ļoti, ļoti bīstami.
Piemēram, jebkurā visprastākajā, trašīgākajā seriālā ieliekot vienu svarīgu lietu, var tiešām izmainīt vismaz dažu cilvēku dzīves. Tīri konkrēts piemērs – es bērnībā biju apaļīga meitene, bet nevienā seriālā nav nevienas apaļīgas sievietes un meitenes. Ir tikai skaistas, slaidas meitenes manā vecumā, un man likās, ka es esmu kaut kāds frīks, kroplis. Bet pietiktu vienu apaļīgu meiteni ielikt seriālā normālā lomā, un viss būtu labi! Tādam pusaudzim tas ir nenormāli svarīgi.
Tāpat kā redzēt cilvēkus ratiņkrēslos, redzēt cilvēkus ar runas traucējumiem, ar garīgās attīstības traucējumiem – viņus visus redzēt kā vienkārši īstus seriāla varoņus, un nevis tā, ka viņu atšķirība ir vienīgais, kas viņus padara par varoņiem.
Viņi nav problēma, viņi ir daļa no aktīviem varoņiem, kas dzīvo savu dzīvi.
Tāpat, teiksim, vēsturiskajos seriālos – Padomju džinsos Ivara Krasta varonis ir homoseksuāls vīrietis, kas ielikts trakonamā, un viņa līnija ir nenormāli svarīga, tā ir ļoti sāpīga. Ir arī, protams, svarīgi, ka tai lomai izvēlēts tāds tautā iemīlēts un skaists aktieris kā Ivars Krasts, un tā ar vienu šo mazo tēlu var ļoti daudz ko pastāstīt pasaulei. Un arī vietējai publikai Padomju džinsi ļoti patika.
Tāpat arī Pansija pilī. Es zinu, ka šis seriāls pēc Anšlava Eglīša darba ir ļoti klasisks, scenārijs arī ir klasisks, interesanta komēdija. Bet mēs nekad neaizmirsām, ka mēs to taisām mūsdienās, tāpēc nevar, piemēram, teikt kaut kādas seksistiskas lietas, jo vienkārši tas šodien nav normāli. Mūsdienu publikai tas nav pieņemami, un nevajag to kultivēt ar attaisnojumu, ka tas ir vēsturiski. Tāpat kā vīriešu taisītos seriālos par viduslaikiem nevajag visas sievietes izvarot, jo tā, redz, tajos laikos bija. Nu un tad? Var to arī nerādīt, tas nav vienīgais veids, kā sižetu bīdīt uz priekšu.
Es gribu mazliet parunāt par globālo ietekmi. Vai algoritmu laikmetā vispār šāda premisa vēl ir spēkā, ka, lūk, ir seriāli, kuri maina sabiedrības uztveri par sievietes lomu, par smagām vēstures tēmām, par LGBT? 20. gadsimtā izvēle bija maza, seriālus rādīja virszemes televīzijā noteiktā laika zonā, tad tam bija lielāka ietekme uz sabiedrības uzvedības modeļiem. Bet šobrīd mēs sēžam katrs savā burbulī, līdz ar to iespēja likt mums visiem vienlaikus aizdomāties par kaut ko jaunu ir ierobežota. Kā tev šķiet, Aivita?
Aivita: – Es domāju, ir abējādi. Ja mēs raugāmies uz jauniešiem, tad jautājumos, kas attiecas uz seksuālo izglītību, seriāliem ir ārkārtīgi liela loma un ietekme uz to, kā jaunieši iztēlojas attiecības, kā attiecības tiek klasificētas. Modeļi ir pārņemti pamatā no Amerikas pusaudžu seriāliem, un tā ir teritorija, kur mūsu kultūrai ir absolūts vakuums. Ne skolā, ne mājās par šīm lietām nerunā, un seriāls tad jauniešiem ir vienīgais atsauces punkts. Vēlākā dzīves laikā tiešām tā vairāk būs apzināta izvēle, ko cilvēks skatās un ko neskatās. Daudz piesātinātāka vide, kur, teiksim, pieauguši cilvēki skatās romantiskas filmas, tā varbūt radīs infantilus priekšstatus par to, kādas var būt attiecības, bet daudz mazākā mērā ietekmēs cilvēku rīcības modeļus. Tāpēc Asistente ir ārkārtīgi vērtīga, jo šis seriāls pārsvarā vērsts uz jauniešiem un viņi varēs ļoti labi ar to identificēties. Mums līdz šim ir trūcis šai mērķa grupai veltītu kinodarbu.
Daži seriāli gan ir bijuši, piemēram, Latvijas televīzijas platformā 16+. Kā tev šķiet, Andri, vai ārzemju seriāli spēj ietekmēt dažādas auditorijas grupas? Vai hiperpersonalizācijas laikmetā tas vispār ir iespējams?
Andris: – Man šķiet svarīgi, lai uz ekrāna tiek parādīti alternatīvi uzvedības modeļi un problēmu risinājumi. It kā jau katram būtu jāsaprot – tajā brīdī, kad Asistentē dzīvokļa saimnieks saka: “Es te nelaidīšu iekšā imigrantu, man jau bija desmit pakistānieši salīduši dzīvoklī, un pēc tam to smaku nevarēja dabūt ārā…” – katram it kā jāsaprot, ka tas ir slikti, kā viņš izturas. Bet, domājot par mūsu sabiedrību, manuprāt, daudzi aplaudēs un teiks: “Nu, ja! Pareizi ir, protams!” Un man nav atbildes, kā rīkoties režisoriem šajā situācijā, kad tu zini, ka mēģini pateikt kaut ko vienu, bet sabiedrība to uztvers pilnīgi pretēji, kā “Yes! Tā vajag!” Šajā seriālā dzīvokļa īpašniekam par to nekas slikts nenotika, sliktāk kļuva tikai seriāla galvenajiem varoņiem.
Man patiesībā no seriāla vislielākās simpātijas izraisīja tieši Ilzes Ķuzules-Skrastiņas atveidotā Gerda, kaut daudzās recenzijās viņa ir novērtēta kā negatīvā varone. Bet viņa tiešām cenšas patriarhālajā vidē kaut ko mainīt un regulāri uzdod jautājumus. “Vai tas ir pareizi? Vai mēs esam labi cilvēki?” Un viņa nejautā par sevi, viņa prasa par mums. Ar katru nākamo sēriju man radās arvien lielāka empātija pret Gerdu, jo viņai ir morāles kompass, atšķirībā no galvenās varones Lulū, kurai īstenībā ir vienalga, ka viņa strādā iestādē, kur naudu saņem no otkatiem. Un tas man liekas svarīgākais, ka neatkarīgi no tā – minoritāte, mažoritāte, cilvēks kā tāds –, tev ir jāuzdod jautājums par morāles kompasu. Asistentē ir varoņi, kuriem es to redzēju, un ir varoņi, par kuriem es vienkārši biju pārsteigts, ka viņi to paši sev nevaicā.
Igors: – Tas varbūt būs nedaudz off-topic, bet, piemēram, globāli populārā latviešu animācijas filma Straume atražo diskriminatīvas prakses pret dažādu sugu būtnēm – piemēram, zivis un insekti tur parādās tikai kā pārtikas resurss, kaut kas tāds, kam nepiemīt personība.
Populārā kultūra normalizē dažāda veida prakses, kuras tā attēlo. Un šeit ir, manuprāt, apsolījums pārmaiņām.
Tās prakses un tie tēli, pret kuriem varbūt ir aizspriedumi, tiek parādīti kā pozitīvi, neitrāli vai varbūt – daudzpusīgi, bet viņi tiek parādīti kā neatņemama sabiedrības sastāvdaļa. Un tam jau pašam par sevi ir normalizējošs efekts, jo mēs kā sabiedrība bieži vien tomēr savās fantāzijās iztēlojamies kaut kādu pasauli bez “nepareizajiem cilvēkiem” – un katram ir savas nepareizo cilvēku kategorijas. Lūk, šāda veida populārās kultūras produkti, seriāli, kuri parāda daudzveidību, atgriež mūs pie tās realitātes, pie tā, ka mēs dzīvojam daudzveidīgā sabiedrībā, ka mums ir jāmeklē veidi, kā sadzīvot ar dažādiem cilvēkiem, un tur ir tā pozitīvo pārmaiņu iespēja mūsu domāšanā un attieksmē.
Marta: – Man šķiet, jaunieši ir vissvarīgākā auditorija seriāliem, jo viņi tiešām pārņem uzvedības modeļus. Kaut vai tāda šķietami maza lieta, kas tikai 2000. gadu vidū vispār sāka parādīties, – ka seksa laikā izmanto prezervatīvu. Iepriekš parasti bija “cut to black”, un skatītājam nerāda, kas tālāk notiek, jo tas ir jauniešu seriāls. Bet, ja seriāla autori parāda, ka tā ir normāla seksa sastāvdaļa, tas paliek atmiņā. Nav jau tā, ka tur kāds aģitē – visi lietosim prezervatīvu, tas ir labi un pareizi! Bet, ja divi varoņi, kas skatītājam ļoti, ļoti patīk, piemēram, seriālā Gossip Girl izmanto prezervatīvu, viņš vienkārši to atcerēsies kā normālu lietu.
Andris: – Man tiešām šķiet svarīgi, lai seriālos neparādās tādi modeļi, kurus mēs tiešām negribam sabiedrībā popularizēt. Te es runāju arī par to, kā vienā Asistentes epizodē tiek atrisināts konflikts – negatīvajam varonim vienkārši sadod pa muti. No vienas puses, seriāls ir pret vardarbību ģimenē, bet citā situācijā rāda – ja tev uzbrūk, tad galvenais ir iekraut pa muti, un tad sliktais varonis aizbēgs prom.
Mēs labi apzināmies finansiālos ierobežojumus, un bieži pret tiem arī sarunā atduramies, bet, ja varētu no finansiālā aspekta abstrahēties, – ko mēs tīri tematiski gribētu sagaidīt no Latvijā ražotiem seriāliem tuvākajos gados?
Marta: – Ja nebūtu nekādu ierobežojumu naudas ziņā? Gribētos žanru dažādību, es teiktu – fantasy seriāli, šausmu seriāli. Jā, un jauniešu saturu. Bet visvairāk gribētos sagaidīt to, lai seriāli tiešām neradītu sajūtu, ka skatītāju uzskata par stulbu. Vienkārši vajag augstākas kvalitātes scenārijus, tas arī viss. Jo seriālam scenārijs ir īstenībā vissvarīgākais, un tas ir ilglaicīgs darbs – iespēja ar vienu varoni izdarīt to, ko nekad nevarēs izdarīt vienas filmas laikā. Mēs bieži vien atražojam to, ka viens varonis rīkojas identiski visās sērijās, bet tas nestrādā! Tam jau arī ir domāts seriāls, lai varonis varētu augt un mainīties.
