Svētdien 90 gadu vecumā mūžībā aizgājis kinorežisors Andžejs Vajda (Andrzej Wajda, 6.03.1926.-9.10.2016.). “Pēdējais poļu režisors,” saka viņa talanta cienītāji dzimtenē, kas šogad tieši Andžeja Vajdas filmu “Powidoki” izvirzījusi kā Polijas oficiālo pieteikumu ASV Kinoakadēmijas balvai kategorijā Labākā ārzemju filma. Viens Oskars Vajdam jau ir – 2000. gadā piešķirta goda balva par mūža ieguldījumu, tāpat kā Eiropas Kino akadēmijas balva par mūža ieguldījumu jau 1990. gadā, Berlināles Goda Zelta lācis 2006. gadā, Goda Cēzars Francijā… Ja tas vispār ir svarīgi.
Kino Rakstos Andžeja Vajdas piemiņai – fragments no Augusta Sukuta grāmatas “Arsenāls. Kādas ķecerības vēsture”.
Nodaļa „Švankmajers un citi”
Andžejs Vajda
Rīgā Miervaldis Polis akrila tehnikā glezno portretu – jauns cilvēks ādas jakā un tumšās brillēs skatās tieši mums virsū, viņa kreisā roka satvērusi izžauta palaga stūri, un melnbaltajā gleznā izplūst sarkans traips. Gleznas malās, kā jau kino kadram pienākas, ir perforācija, filmlente acīmredzot izrauta no greifera zoba, kadrs ir sašķiebts. Tā Miervaldis redz Zbigņevu Cibuļski – Maceku Andžeja Vajdas nemirstīgajā filmā Pelni un dimants.
Tikmēr Varšava sagaida ar siltu jūnija lietu, Andžejs Vajda uzaicinājis pie sevis mājās Arsenāla programmētāju Margi Liiski un Lodzas kinomuzeja direktoru, panu Mečislavu Kuzmicki. Vajdam patīk Arsenāla ideja 1991. gada nogalē Rīgā rīkot viņa filmu dienas, viņš pat pašrocīgi sastāda retrospektīves sarakstu, tikai nezina, vai varēs braukt līdzi savām filmām – varbūt tieši tai laikā Polijā būs vēlēšanas, un politika viņam šobrīd ir svarīgāka par kino.
Decembrī sala pārņemtajā Rīgā ieripo Lodzas muzeja busiņš, pārkrauts ar filmu bundžām, un kinoteātrī Lāčplēsis tiek izrādītas 17 Andžeja Vajdas filmas. Starp tām – Kāzas, Viss pārdošanai, Marmora cilvēks, Dzelzs cilvēks, Dantons, Korčaks...
No laikrakstu lappusēm rīdziniekus uzrunā Starptautiskais Kino centrs: “Mēs domājam par jums. Andžejs Vajda un drāma poļu kino un mūzikā beidzot ir Rīgā”.
Galerijā M6 vakaros skan Kšistofs Pendereckis, Vitolds Ļutoslavskis, pie klavierēm Nora Novika un Rafi Haradžanjans, vijole – Nellija Sarkisjana un Uldis Sprūdžs, saksofons – Egils Straume, čells – Agne Stepiņa, solo – Juris Rijkuris.
Andžejs Vajda ir pilnvarojis Danielu Olbrihski pārstāvēt viņu Rīgas festivālā, un Vajdas aktiera ceļš no Polijas ir dramatisks. Ar auto pāri robežām šajos laikos braukt ir neprāts, Olbrihskis lido uz Viļņu, bet Marge brauc viņu sagaidīt ar mašīnu, kura ceļā salūst. Daniels jau sāk domāt, kā tikt atpakaļ uz Varšavu, bet tad nāk meitene no Rīgas ar rozi rokā un metas viņam ap kaklu. Lai viņu nomierinātu, Daniels velk no somas šampanieti, bet pēc tam nakts vilciena kupejā aktieri atpazīst divi krievi, un nu viņam visu nakti jādzer.
Rīgā grafiks ir saspringts – filmē Latvijas televīzija, intervē Diena un Kino muzejs, tad preses konference un tikšanās ar skatītājiem... Nav nekāds brīnums, jo Olbrihskis kādreiz bijis populārākais polis Padomju Savienībā, bet drīz par viņu vairs nerunāja, jo aktieris sāka filmēties pie Šlendorfa, Louzi un Leluša, pievērsās Solidaritātes kustībai un galu galā emigrēja uz Parīzi. Turpinājās viņa kinopieredze – no Andžeja Vajdas, kuru priecē katra aktiera izdomāta detaļa, līdz Miklošam Jančo, kura filmēšanas laukumā valda algebra un balets – kamera pagriežas par 130 grādiem un aktieris iziet caur kadru panorāmas 76. metrā...
Vajdam Olbrihskis nav tikai kārtējais aktieris. 1967. gada 8. janvārī Vajdas alter ego Zbigņevs Cibuļskis, atgriežoties no filmēšanas, pakļūst zem vilciena, un Vajda atskārst, ka palicis viens. Savā filmā Viss pārdošanai (1968) – rekviēmā Cibuļskim – režisors finālā palaiž zirgus amoka skrējienā. Starp tiem Daniels Olbrihskis – kā jauns ērzelis, kurš klaji simbolizē jauna tipa varoņa dzimšanu. Vecā dzīve, kuras grodus veidoja pretošanās kustība un karš, ir beigusies.
Filmā Pelni un dimants pēckara pirmajās dienās sešpadsmit gadus vecu jaunekli pratina drošības dienesta vīri.
– Cik tev gadu?
– Simts.
– Cik tev gadu?
– Simt viens.
Un drošībnieki sit pa seju.
– Ko tu darīji sacelšanās laikā?
– Šāvu vāciešus.
– Un tagad poļus?
– Toties jūs – zvirbuļus.
Un virsnieks sit atkal.
1945. gada 8. maija nakts ir kā robežšķirtne – Polijā beigusies viena okupācija, sākusies cita. Viesnīcā Monopols visi gatavojas svētku banketam, uz kuru uzaicināti vecie un jaunie vietējie činavnieki, krievu virsnieki, bijušie aristokrāti; te ierodas arī Maceks savā ādas jakā un melnajās brillēs, ar somu pār plecu, lai paveiktu darbu, kas atstāts pusratā – no rīta viņš partijas bosa vietā nošāvis divus strādniekus. Pie bāra viņš iepazīstas ar oficianti Kristīnu, naktī abi klejo pa pilsētu un pussagrautā baznīcā uzduras Maceka nogalināto vīru zārkiem.
Un Maceks atceras Cipriana Norvinda dzeju:
Vai paliks tikai pelni pelēkie
Un vējš tos aiznesīs tūlīt,
Vai arī pelnos, jaunu ēru vēstot.
Sāks mirdzēt dimants šķautņainais?
Viesnīcas bārā Maceks tiekas ar savu komandieri, un abi iedzer. Maceks pielej ar spirtu šņabja glāzes, aizdedzina tās un citu pēc citas slidina pa bāra leti – zilas uguntiņas melni baltā filmā. Galerijas M6 pagrabā šis bārs ir uzbūvēts gluži kā viesnīcā Monopols, tepat goda vietā celta Miervalda Poļa glezna Pelni un dimants. Alvja Birkova trupas aktieri dejo Šopēna polonēzi, smalks tills šķir skatītāju no Kristīnas un Maceka, glāzes joprojām slīd pa leti, un Maceks sauc vārdus: Hanečka, Kaiteks, Vilga, Riseks, Stašeks Kosobuckis... Kāda roka pietur pēdējo glāzi: “Mēs abi esam vēl dzīvi...”
Aust gaisma, cilvēki dejā kustas kā marionetes, atgādinot Vispjanska lugu Kāzas:
Bailēs, šausmās viņi stinga,
jo šie ļaudis sadzirdēja
gara balsi, likten’s zīmi...
Tikai trakais var piedēvēt Vajdam sirreālismu, un tomēr – poļu ulānu uzbrukums vācu tankiem; virsnieks, kurš asiņainu zobenu noslauka sniegbaltā lakatā, ziedu purpurs un labības zelts filmā Letna... Rotmistrs, poručiks, horunžijs, vahmistrs – Vajda šiem cilvēkiem nepiešķir vārdus, jo ne jau vārds nosaka raksturu. Katrs no viņiem nepacietīgi gaida to brīdi, kad sēdīsies baltajā zirgā un mirs, sekojot priekšgājējam.
Pats Vajda saka: “Meklētāja instinkts un dažādu notikumu uzkrāšana atmiņā ir tas, kas veido veselumu. Abstrakcijas pārtop konkrētībā, ideja iemiesojas ķermenī un kļūst par cilvēka drāmu. Kad filmēju Dantonu, Lielo franču revolūciju, teroru, Parīzes ielas nebūt nebija pasīvas – sievietes uz balkoniem, redzot gar logiem braucam mūku ratus, bet tajos bargi taisno Robespjēru, kurš tika vests uz soda vietu, plēš savas korsetes un atsedz krūtis; ar šo spontāno protesta žestu tiek radīta jauna mode, kura izsaka jaunu, brīvu tikumu laikmetu.
Nožēlojama būtu mūsu dzīve, ja mēs zinātu tās beigas. Mēs režisētu katru soli, katru vārdu, lai tikai izbēgtu no nāves. Tas būtu kas neizturams. Tāpat ir arī ar manu Hamletu. Skaidrs, ka skatītājs zina, kāds būs tā liktenis, taču ne tas viņu interesē. Skatītājs ir nācis, lai vērotu, ko nabaga zēns darīs, lai paliktu dzīvs.
Uzticēsimies savam skatītājam, atbrīvosim viņu un savas filmas no aizspriedumiem. Kad Kannās skatījos Antonioni Piedzīvojumu, biju pārsteigts un šokēts, kad apjēdzu, ka varonis, pazaudējis savu partneri, pārstāj par to interesēties. Un viņa tā arī neparādījās līdz filmas beigām.
Bērnībā, apskatot Svēto vakarēdienu, redzēju, ka Leonardo da Vinči tur ir uzgleznojis to nezināmo roku ar nazi, kura nepieder nevienam no pie galda sēdošajiem. Pavisam nesen izlasīju uzmanīgi attiecīgo Evaņģēlija fragmentu: “Bet tā mana nodevēja roka ir ar mani pie galda”. Vai to var pateikt vēl skaidrāk, spēcīgāk un patiesāk? Jēzus vēl nezināja, kam pieder šī roka. Tā tikai “ir ar mani pie galda”.
Cik tas ir acīmredzami un saprotami! Domāju, ka režisoram, kurš strādā ar pasaules literatūras klasiku, jāsmeļas iedvesma tieši tekstā un savus autorus jālasa tā, kā Leonardo Evaņģēliju, varbūt tad izdosies pasmelties pietiekami dziļi no avota, kas mūs dzirda”.
Polijas zemi, tās vēsturi Vajda uzlūko, pacēlies augstu virs ikdienas, viņš nesver un nešķiro sīkos vainas svaros. Viņš redz gan lauku sētu un akas vindu, gan spāņu mūļus un Saragosas cietoksni, kuru 1810. gadā aplenkusi poļu armija, cīnoties Bonaparta rindās. Staņislava Žeromska romāns Pelni ir viena no Vajdas kinematogrāfijas virsotnēm.
Viganovskis: – Šie rudie traipi uz jūsu biksēm...
Kšištofs: – Biju spiests šodien nogalināt kādus divdesmit cilvēkus.
Viganovskis: – Tam arī domāts karš – lai katrs varētu nogalināt tik, cik iedomājas. Ņemiet taču kādu mūķeni sev par atalgojumu! Blondīņu gan nav, pats es brunetes neciešu.
Kšištofs: – Es gribu gulēt, kapteini.
Viganovskis: – Kā var atteikties no šādiem mīlas svētkiem?
Kšištofs: – Es neesmu gulējis divas diennaktis.
Viganovskis: – Jūs varētu atlaisties kādā no šīm klostera cellēm. Bet, par nožēlošanu šķiet, ka visas ir aizņemtas – mūķenes tur pieņem mūsu pulka biedrus.
Šis karš nekad nebeigsies.
Kšištofs: – Tikpat labi var pierādīt, ka maldās pretējā puse. Ko tad viņi īsti aizstāv – inkvizīciju, feodāļus?
Viganovskis: – Un par ko karojat jūs?
Kšištofs: – Par Poliju.
Viganovskis: – Ak, lūk, kā? Un ko tad šīs Saragosas asinis ir līdzējušas mūsu Polijai?
Bet ieiesim šai cellē. Tas ir jūsu maigajai sirdij, skatieties uz šo meiteni.
Viņš norauj pārsegu – uz akmens galda guļ kaila meitene.
– Seši mūsu vīri uzmetās viņai virsū, norāva drēbes un, ak, tavu neražu, – zem brīnišķās krūts ir neliels šķērslis – līdz spalam iedurts duncis. Tikpat kā Saragosa – jau ieņemta, jau gūstā, bet še tev – līķis! Būtu mana vara, armija viņai salutētu.
Rīta gaismā poļu armija atstāj degošo pilsētu. Blakus ceļam nelielā uzkalnā kails guļ Viganovskis.
Kšištofs: – Kas noticis?
Kāds virsnieks: – Viņš uzrakstīja atlūgumu. Gļēvulis un nodevējs!
Kšištofs: – Viņš ir kareivis. Atdodiet viņam godu!
Kāds virsnieks: – Viņš vairs nav kareivis. Lai sapūst neapbedīts.
Pulks aiziet, Kšistofs saujām grābj zemi un mēģina apbērt līķi. Saceļas vējš un aizpūš smiltis.
