KINO Raksti

28 gadi ar Simpsoniem

04.07.2016

Jūnija pēdējās dienās Latvijā viesojās scenārists un producents Maiks Reiss (ASV), kuram pa priekšu kā karogs visur gāja Simpsonu ģimenes vārds – Maiks ir viens no slavenā animācijas seriāla pirmajiem līdzautoriem un arī kā savu pirmo publicitātes bildi viņš uz Latviju atsūtīja Simpsonu stilā zīmētu portretu, tātad nemaz neiebilst, ja viņu asociē ar šo fenomenu. Reisa vizīte Latvijā bija vētrains notikumu virpulis, kurā tomēr atradās laiks sarunai ar Kino Rakstiem – ar kolēģi dramaturgu un arī vienas animācijas filmas režisoru Ivo Briedi, kurš sarunas beigās uzzina drošu recepti, kā kļūt par vienu no “Simpsonu” scenāristiem…

Maiks Reiss (no labās) un Ivo Briedis viesnīcā "Neiburgs"

BRIEDIS: - Es neesmu žurnālists, nezinu, kā pareizi uzdot jautājumus, toties es zinu, ka jūs esat slavens jokdaris.

REISS: - Jā, to vien daru. Intervijas laikā gan diez vai dzīšu jokus, bet jā, tas ir vienīgais, ko protu, daru to visu laiku – gudroju jokus un esmu laimīgs, ka tas ir mans darbs un kāds vēl par to maksā.

BRIEDIS: - Un kā jūs to sākāt?

REISS: - Faktiski tas ir vienīgais, ko jebkad esmu darījis. Jau kā mazs bērns es rakstīju jokus vai drīzāk stāstus, piebāztus ar jokiem, un rādīju mammai. Viņa lasīja, un tad es tos sviedu laukā, jo mani neinteresēja, vai kāds to lasīs, tas vienkārši bija manā galvā un gribējās izlikt to uz papīra. Arī koledžā es rakstīju humora žurnālam – tas bija viens no iemesliem, kāpēc es uz to koledžu vispār gāju. Tad manus gabalus izlasīja kāds no nacionāla mēroga humora žurnāla, pēc tam jau rakstīju viņiem, vēlāk kāds Holivudā bija lasījis manus sacerējumus jau šajā žurnālā, un tas noveda mani līdz Holivudai. Tur es lēkāju apkārt no viena darba uz otru, līdz pagadījās Simpsoni. Tolaik Simpsoniem bija lielas problēmas atrast scenāristus, neviens negribēja ar viņiem saistīties, bet es pieņēmu šo darbu – daļēji tāpēc, ka trīs citi bija aizmukuši. Un nu jau es tur esmu 28 gadus. Ļoti daudz laimīgu sagadīšanos visā šajā stāstā.

"Simpsonu tēva" Meta Greninga zīmēts Maika Reisa portrets

BRIEDIS: - Tik vien kā iedzimts talants un veiksme.

REISS: - Jā, daudz veiksmes. Nu, varbūt arī vēl tas, ka es daudz ko izmēģinu. Pirms mani noalgoja Holivuda, es vienlaicīgi mēģināju spēkus piecos dažādas projektos. Es mēģināju uzrakstīt grāmatu, rakstīju rakstus, rakstīju scenāriju, un viena no tām lietām nostrādāja. Ir daudz kas jāizmēģina, lai veiksmei būtu vieglāk pie tevis nokļūt.

Un vēl viena lieta, ko daru – saku visam „jā”. Nebēgu ne no kā. Līdzīgi kā mana ierašanās Latvijā – Amerikā man jautāja, vai es negribētu aizbraukt uz Latviju, tur būšot filmu konference. Kad ierados, izrādās, esmu tajā „konferencē” vienīgais, kaut domāju – būs 30 cilvēki no dažādām pasaules malām. Es vēl jautāju, vai jūs apmaksāsiet manu lidojumu? - viņi teica „nē”, - vai viesnīcu? - nē, toties būs divas brīvpusdienas, un es nodomāju – kāpēc gan ne, gan jau būs arī saldais! Un beigās ir vēl arī skaista viesnīca. Finansiāli man šis ceļojums ir mīnusos, taču esmu ļoti priecīgs, ka atbraucu.

Maiks Reiss (centrā blakus Nacionālā Kino centra vadītājai Ditai Rietumai) kopā ar Latvijas animatoriem, kompānijā Vilnis un Reinis Kalnaeļļi, studija "Atom Art", Vladimirs Leščovs, Indra Sproģe, Ivo Briedis un citi

BRIEDIS: - Vai esat te pamanījis kaut ko, kas ir laba joka vērts?

REISS: - Ziniet, nē. Pirms mēneša biju Indijā, un tur gan pilnīgi viss ir joks. Tā ir šausmīga vieta. Šī ir brīnišķa vieta. Tāpēc neredzēsiet mani smejamies par Latviju, jo man patīk viss, ko līdz šim esmu redzējis.

BRIEDIS: - Lai jokotu, ir jāzina, kas nav smieklīgs. Kas tas ir?

REISS: - Neesmu pietiekami nopietns, lai to zinātu.

BRIEDIS: - Un kas padara lietas garlaicīgas?

REISS: - Nezinu. Pārāk sarežģīts jautājums. Ziniet, arī par Simpsoniem runā, ka mēs tur filosofējam, atspoguļojam pasauli, bet maksimums, ko mēs darām, ir – jautājam, kas ir pats sliktākais variants šim vai tam? Piemēram, policijai – kas ir sliktākais, ko policisti var darīt? Kā skolotāji var būt slikti skolotāji? Kā tiesu sistēma var strādāt savā vissliktākajā izpausmē? Kurš ir visstulbākais cilvēks, ko iecelt par kodolreaktora vadītāju?
Daudzi saka, ka mēs tā reflektējam par pasauli, bet mēs tiešām to nedarām. Pirms 15 gadiem mēs gribējām pajokot par to, kurš būtu vissliktākais iespējamais ASV prezidents, un mēs izvēlējāmies Donaldu Trampu. Tagad joks pamazām pārvēršas par pravietojumu, bet mēs vienkārši gribējām būt asprātīgi.

Maika Reisa publiskā lekcija "Kino mājā" Mēness ielā, apmēram 100 interesentu un mediji

BRIEDIS: - Spēlēšanās ar galējībām ir arī traģēdijas paņēmiens.

REISS: - Jā, ir. Lai gan man nepatīk pārāk analizēt. Jo vairāk teoretizē, jo vairāk saproti, ka tev nav taisnība. (Pauze) Tomēr interesanti, ka šis seriāls tieši Austrumeiropā un Dienvidamerikā ir populārāks nekā jebkur citur, un tas varbūt tāpēc, ka cilvēki Simpsonos saskata savu realitāti – mūsu politiķi ir pērkami, policija korumpēta un tamlīdzīgi. Bet mēs paši Ameriku tā neredzam.

BRIEDIS: - Tātad Simpsonu valsts nav Amerika?

REISS: - Ne īsti Amerika. Tā ir Amerika savā sliktākajā variantā. Un tas ir joks.

BRIEDIS: - Jūs rakstāt antiutopiju.

REISS: - Tā sanāk. Nu, daudziem tas ir iemesls pasmieties par amerikāņiem. Re, kādi stulbi un resni viņi tur ir!

BRIEDIS: - Drīzāk jau tā ir amerikāņu spēja pasmieties pašiem par sevi. Mums šī spēja nav sevišķi attīstīta.

REISS: - Varbūt. Katru gadu vienu reizi mēs ar Simpsoniem dodamies uz citu valsti un taisām sēriju par šo valsti. Un, kad tas ir noticis, tad pēkšņi tajā valstī Simpsonus vairs nemīl. Simpsoni bija Brazīlijā, un Brazīlijas valdība pēkšņi kļuva ļoti dusmīga, lai gan pirms tam bija lielākie cienītāji visā pasaulē. Tas pats Austrālijā. Smieklus, ko mēs veltām Amerikai, citi uz sevi piemērot negrib.

Maiks Reiss sarunā ar "Kino Rakstiem"

BRIEDIS: - Nu tad atpakaļ pie jautājumiem par radošo procesu. Kā jūs spējat saražot 22 sērijas gadā? Mani pirmkārt interesē, cik scenāristu ir nodarbināti?

REISS: - Šobrīd ir tā, ka 22 scenāristi jeb rakstnieki raksta 22 sērijas. Kad seriāls sākās, tad bija seši rakstnieki, un tas nozīmēja pārāk daudz darba. Gada beigās visi rakstnieki vienkārši aizmuka no studijas. Mēs sapratām – ja gribi saražot tik daudz materiāla, vajag arī daudz rakstītāju. Mēs darām tā – vienam cilvēkam ir ideja, viņš uzraksta scenāriju, un tad visi pārējie iesaistās. Viņš lasa, deviņi citi sēž pie galda un izsaka savus priekšlikumus, ko un kā uzlabot. Tad atkārtojam vēl un vēl to pašu procedūru ar dažādiem cilvēkiem. Ejam cauri scenārijam līdz pašam nodošanas brīdim.

BRIEDIS: - Tātad katrai sērijai ir viens galvenais scenārists, kas piedāvā situāciju?

REISS: - Jā, un visi pārējie palīdz padarīt to labāku. Ja kāds joks spēj visus sasmīdināt, tad tas paliek scenārijā, tas ir mūsu vienīgais kritērijs. Pat ja tu esi uzrakstījis lielisku scenāriju (tā vismaz tev pašam šķiet), 80% no tā var tikt izsviesti laukā, reizēm visi 100%. Scenāristi mēdz būt par to dusmīgi, aizstāv savus scenārijus, un viņiem var būt arī taisnība, taču šī ir mašīna un to nedrīkst palēnināt.

Ivo Briedis

BRIEDIS: - Cik ilgs laiks vajadzīgs sērijai?

REISS: - Apmēram gads. Ātrākais, kā no koncepta var tikt līdz pabeigtai sērijai, ir seši mēneši. Animācija ir ļoti lēns process un mūsu filma joprojām ir ar roku zīmēta, tie ir 35 tūkstoši zīmējumu, kas vajadzīgi vienai sērijai. Mums vajag mēnesi, lai dabūtu labā kondīcijā scenāriju, tad to ierakstām, tad apmēram divi mēneši, lai izveidotu raupjo animāciju, tad atkal to mainām, tad sūtām uz krāsošanu un uz galējo animāciju, kas notiek Dienvidkorejā, un tas atkal paņem divus mēnešus. Bet arī tad, kad saņemam atpakaļ, tad bieži kaut ko mainām, kādus 10 vai 15 teikumus varam pārrakstīt, varbūt pārmontējam.
Jā, tas ir ilgs process, un tas nozīmē, ka Simpsoni nekad nav par aktualitātēm. Mēs nekad nerakstām par to, kas ir ziņās. Visa Donalda Trampa kampaņa, kas šobrīd ir smieklīgākais no Amerikā notiekošā, - mēs to nepieminam, jo pēc gada viņš vai nu jau būs prezidents vai nekas. Nav ne jausmas, kāda tad būs pasaule.

BRIEDIS: - Simpsoni tātad dzīvo kaut kur nekurienē.

REISS: - Jā, kaut kur. Ziņas mēs pārveidojam pa savam, pēc Simpsonu izpratnes.

BRIEDIS: - Un kā šie tēli vispār radās?

REISS: - Viss sākās ar izklaides šovu, ko rādīja Amerikas televīzijā, - tiem vajadzēja kaut ko, kas nošķirs dzīvo mākslinieku skečus citu no cita. Kāds izdomāja, ka tā varētu būt animācija. Tad viņi uzrunāja Metu Greningu (Matt Groening), lai katru nedēļu pamēģina uztaisīt trīs filmiņas, katru minūtes garumā.

Smieklīgākais, ka Mets Grenings gāja uz tikšanos, uz kuru it kā nekas nebija jāgatavo, jo būs tikai jāiepazīstas, bet 10 minūtes pirms sākuma producents saka – būs jārāda skices! Greningam nebija pilnīgi nekā, un tajās desmit minūtēs viņš izgudroja Simpsonus, ātri uzzīmēja uz papīra strēmeles.

Meta Greninga tēva vārds ir Homērs, mātes vārds ir Mārdža, viņam ir divas māsas, Lisa un Megija, pats sevi viņš nosauca par Bārtu.
Lūk, tā viņi sākās – ar trim minūti garām filmām nedēļā, skeču nodalīšanai. Pēc diviem gadiem producenti atklāja, ka cilvēki skatās šovu tikai šo mazo multeņu dēļ, un nolēma dot šiem varoņiem savu atsevišķu ētera laiku. Neviens Amerikā pēdējos 30 gadus, kopš Flintstoniem sešdesmitajos, nebija taisījis animācijas šovu pieaugušajiem, tā bija liela uzticēšanās un risks – atdot labāko ētera laiku tādam projektam. Turklāt neviens vairs neatcerējās, kā to dara, un tas nozīmēja, ka viss ražošanas process mums bija jāizgudro no jauna.
Tieši tad es tur uzrados, vēl pirms filma nonāca uz ekrāniem. Neviens no mums nedomāja, ka tā būs veiksme, nebija domu par panākumiem, un tas ir ļoti atbrīvojoši. Taisīt projektu, ko neviens neskatīsies un kas tiks atcelts pēc sešām nedēļām, ir ļoti jautri, mēs atļāvāmies lietas, ko televīzijā tolaik nevarēja redzēt. Un tā izrādījās īstā atslēga uz panākumiem.

BRIEDIS: - Svarīgi ir nebaidīties izgāzties.

REISS: - Jā, visi lielie panākumi, īpaši animācijā, piemēram, South Park, kas vispār ir pilnīgi traks stāsts, vai Family Guy, lai gan tas nebija tik populārs citās valstīs, - tā ir viena vienīga joku plēšana. Joki, ko šie talantīgie cilvēki stāsta saviem draugiem, bet kas kļūst par starptautisku fenomenu.

BRIEDIS: - Vai jūs sevi identificējat ar kādu no Simpsonu tēliem?
REISS: - Visi mūsu scenāristi gribētu būt Bārts, bet pārsvarā esam Lisa, lai gan bieži pamostamies kā Homērs. Lisa un Homērs ir tie, ar kuriem mēs identificējamies visvairāk.

Reisu ģimene, Maiks un Denīze, kopā ar Latvijas Mārdžu - aktrisi Santu Didžus

BRIEDIS: - Varbūt kādā citā jūsu projektā esat sevi vairāk ielicis? Vai tas būtu The Critic vai kāds cits...

REISS: - Simpsoni noklāj visu, tur ir visas emocijas, kas man vajadzīgas, un tur es varu ielikt visu savu pieredzi.

BRIEDIS: - Kāpēc izgāzās jūsu The Critic?

REISS: - Jā, absolūta izgāšanās, vairāku iemeslu dēļ. Viena no stulbākajām lietām, ko mēs ar savu kolēģi izdarījām, ir - būdami uz Simpsonu panākumu viļņa un iesākdami nākamo filmu, nolēmām darīt tajā visu citādāk. Priekšpilsētas vietā būs Ņujorka, vidusslāņa vietā būs augšslānis, ģimenes vietā būs vientulis, un tā ir patiešām idiotiska ideja. Gribējām būt pilnīgi pretēji, un mēs arī bijām – Simpsoni bija triumfs, Kritiķis bija fiasko, tādējādi savu mērķi mēs sasniedzām. Lai gan savā ziņā tā ir kulta filma, arī pēc 20 gadiem cilvēki to skatās – tā ir pilna ar komismu, gudra filma, tur ir daudz kino citātu, joku par filmu pasauli, kinomīļotāji to dievina, taču plašu auditoriju tam sasniegt nebija lemts, bezcerīgi.

BRIEDIS: - Kāda loma Simpsonos ir jums tagad? Gadu gaitā tā noteikti ir mainījusies.

REISS: - Jā, agrīnajā periodā bija pāris gadu, kad es to vadīju. Tad, kad mums bija maz scenāristu, man bija ļoti liela teikšana. Tagad situācija ir pilnīgi citādāka un es atnāku tikai vienu dienu nedēļā – esmu neliela daļa lielā procesā, tikai vēl viens no tiem, kas mētā idejas un veido stāstus. Esmu laimīgs, ja man izdodas trīs joki nedēļā. Nav daudz, bet nav arī maz.

BRIEDIS: - Cik vispār cilvēku iesaistīti Simpsonu ražošanā?

REISS: - Tātad skaitām - 20 scenāristi, tad, man šķiet, apmēram 40 vai pat vairāk animatoru Losandželosā, un Dienvidkorejā ir vēl kāds simts.

Es teiktu, ka uz Simpsoniem strādā 200 cilvēku.

Kaut gan reiz mēs studijā gribējām noskaidrot, cik animatoru ir iesaistīti, un ielikām visus DVD – titros izskaitījām 300 animatorus. Un tai filmai vēl bija deviņi scenāristi, 11 režisori... Milzīgs aparāts.

BRIEDIS: - Te jūs tikāties arī ar Latvijas animatoriem. Vai viņi jums parādīja ko interesantu?

REISS: - Parādīja, un man ļoti patīk, kā šī animācija izskatās – tā izskatās ļoti dažādi. Atrast atbilstošu un vēl arī neatkārtojamu vizuālo tēlu ir tas grūtākais. Simpsonus arī ne ar ko citu nesajauksi, bet, piemēram, Kritiķim mēs neatradām veiksmīgu vizuālo valodu. Latvijā es noskatījos vairākus treilerus, un praktiski katrs rada interesi redzēt visu filmu.

Maiks Reiss filmu studijā "Rija", nupat iepazinies ar pingvīnmeiteni Telmu un viņas draugiem no topošās pilnmetrāžas animācijas filmas "Ābolrauša šūpuļdziesma"


Bet, šo tēmu turpinot, nesen biju Kosovā uz filmu festivālu, viņi atsevišķā seansā parādīja Austrumeiropas animācijas filmas un tās visas bija tik skumjas! Domāju, ka dažām jābūt skumjām, bet ne visām, jo animācija taču ir tāds medijs, kurā tu vari būt pa īstam košs, atrasties ārpus šīs pasaules.

BRIEDIS: - Bieži apmeklējat festivālus?

REISS: - Dodos visur, kur mani aicina, un man patīk, ja aicina. Esmu bijis uz vienu festivālu Francijā, Spānijā, varbūt uz kādiem sešiem Austrumeiropā, esmu gandrīz vai iestidzis šajā pasaules daļā. Tas bija Rumānijā, reiz Bosnijā, arī Kosovā.

BRIEDIS: - Jūs sakāt „šajā pasaules daļā”, bet tās ir no Latvijas visai tālas valstis.

REISS: - Nu, esat vismaz vienā laika joslā. Un jāsaka, man patīk gaisotne šajās valstīs.

BRIEDIS: - Vai esat festivālos pamanījis dalīšanos mākslas un populārā žanra piekritējos?

REISS: - Jā, bet…. Piemēram, slavenais Anesī festivāls vienmēr ir noraidījis manas filmas, man laikam būtu jāizjūt skaudība pret tiem, kas tur tiek un iegūst balvas. Daudzi festivāli noraida manas filmas, bet es nesaprotu tos kritērijus.

BRIEDIS: - Kas ir nākamā filma, kurā būs lasāms jūsu vārds?

REISS: - Ice Age 5 tūlīt nāks laukā, vēl divas filmas drīz būs uz ekrāniem. Lai gan esmu strādājis pie 20 animācijas filmām, mans vārds reti parādās titros, jo esmu tas rakstnieks, kurš veido epizodes, nevis filmu, man ir specifisks darbs. Šogad esmu strādājis pie Kungfu Panda 3, un Secret Life of Pets arī drīz būs uz ekrāniem. Bet vēl es rakstu bērnu grāmatas, šogad divas ir publicētas, un es rakstu lugas, lai gan ne Brodvejai, bet skatuvēm ap Ņujorku.

BRIEDIS: - Nezināju, ka esat dramaturgs.

REISS: - Pie lugām es nonācu visvēlāk, man bija jau ap 50, un man tas nenormāli patīk. Iespējams, tāpēc, ka tas ir pretējais animācijai –

milzīga komandas darba vietā te katrs tavs vārds ir svēts, neviens neko bez tavas atļaujas nemainīs, vismaz Amerikā tā ir.

Ja būs slikti, tad tu zini, ka tā ir tava vaina; ja iet labi, tad ir milzīga laime.

BRIEDIS: - Starp citu, es arī rakstu lugas.

REISS: - Tad jau jūs labi saprotat to, ko cilvēki bieži nesaprot un jautā – kā tu vari darīt tik daudz un dažādas lietas? Bet tas viss - scenāriji, lugas, grāmatas - taču ir viena un tā pati lieta.

BRIEDIS: - To es saprotu. Es nesaprotu, kas man būtu jāizdara, lai mani noalgotu Simpsoni.

REISS: - (Smejas.) Tas nav viegli. Ikvienam, kurš grib dabūt darbu ASV televīzijās, jāuzraksta vienas epizodes scenārijs eksistējošam seriālam. Kad es vadīju Simpsonus, es lasīju 800 šādus scenāriju paraugus un atradu varbūt piecus labus scenāristus. Es nekad viņus neintervēju, netikos klātienē, visu izšķir teksts, ko viņš uzraksta.
Šobrīd gan mums ir liela komanda, neviens scenārists vairs neiet prom, un ilgu laiku neesam nevienu jaunu uzņēmuši. Tagad jums būtu jāpagaida, kad kāds no viņiem nomirs. Vienam ir slikti ar veselību, varbūt tur jums ir zināmas cerības.

BRIEDIS: - Paldies.

Fotoreportāžu par Maika Reisa piedzīvojumiem Latvijā skatiet ŠEIT.

Foto: Agnese Zapāne un no Reisu ģimenes personiskā arhīva

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan