Latvijas dokumentālā kino vēsturē ir kāds īpašs fenomens – cilvēks, kura balsi varētu būt dzirdējis ikviens Latvijas iedzīvotājs, ja vien kaut reizi ir redzējis kādu vēsturisku fragmentu no padomjlaika kinohronikām vai dokumentālajām filmām. Diktors Boriss Podnieks (1924–1995) ierunāja dokumentālā kino aizkadra tekstus gandrīz 35 gadu garumā, izkopjot runāšanu līdz augstās mākslas kvalitātei. Un vēl viņš ir izcilā operatora un režisora Jura Podnieka (1950–1992) tēvs, kurš dauzonīgo pusaudzi atveda uz kinostudiju.
Borisam Podniekam 4. septembrī aprit 100 gadu. Bet kas tad viņš bija? Jautāju ne vienam vien ar kino nesaistītam cilvēkam un biju pārsteigts, ka šis vārds neko neizteica tik daudziem, gan jauniem, gan veciem. „Kas visus tos Podniekus var sazināt? Varbūt kāds Jura Podnieka radinieks?”
Tomēr vismaz tā ļaužu grupa, kam izdevies noskatīties režisoru Annas Vidulejas un Antras Cilinskas dokumentālo filmu Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks (2024), pieņemu, pamanīja Jura Podnieka tēvu Borisu Podnieku, bez kura nebūtu mums slavenā režisora un operatora, jo nākamā dokumentālista grūti valdāmai zēnības enerģijai vajadzēja stingru tēva roku, lai nenogrimtu, tiecoties pēc maldugunīm izpriecu purvā. Boriss Podnieks dzīvesspēka pilno zēnu aizveda uz kinostudiju, un tur viņa enerģija drīz vien atrada sev izmantojumu. Tātad Latvijas kinovēsturei Boriss Podnieks ir svarīgs arī kā augoša kinomeistara tēvs, kurš palīdzējis dēlam tikt uz pareizā ceļa. Jura draugs Žeņa, vēlāk pazīstamais kinorežisors Jevgeņijs Paškēvičs stāstīja: „Paņēma mani hronikā par asistentu, administratoru un tamlīdzīgi, tur arī ar Juri iepazināmies. Daudz laika pavadījām kopā, gan viens pie otra, gan studijā. Borisam es likos piemērots sabiedrotais Jurim. Biju pietiekami inteliģents, tēvam šķita, ka es varu pieskatīt Juri, kuram gars vilka uz negantībām. Juris reiz kādā dzeršanā uzlauza veikalu, lai tiktu pie dzeramā. Iesaistījās milicija, signāli nonāca līdz hronikai, kur mēs, komjaunieši, gatavojām aizstāvību Jurim, solot, kas nekas tāds vairs neatkārtosies. Un tad redzēju, ko nozīmē tēva mīlestība. Viņš bija gatavs visu no Jura atvairīt un tikai pēc tam noskaidrot, kā īsti bija. Tāds bija arī mans tēvs.”
Tomēr īpaši vecāka gadagājuma ļaudis atcerēsies, ka vairākus gadu desmitus Boriss Podnieks bija okupētās tēvzemes, Padomju Latvijas oficiālā balss – diktors, kurš ierunājis aizkadra tekstu gandrīz visos kinožurnālos un dokumentālajās filmās vairāk nekā 30 gadu garumā, kopš sava pirmā kinožurnāla Padomju Latvija 27/1949 –, bet viņš bija arī vīrs, kurš apbrīnojamā kārtā līdz mūža galam spēja saglabāt stingru morālo stāju un latvisku godaprātu, kļūstot par mūsu dokumentālā kinematogrāfa izaugsmes neatņemamu sastāvdaļu.
Fakti liecina, ka jau pirmo divdesmit darba gadu laikā Boriss Podnieks ierunājis diktora tekstu vairāk nekā 1000 kinožurnāliem un vairākiem simtiem dokumentālo un populārzinātnisko filmu, un šāda „vienas balss” piešķiršana pilnīgi visam dokumentālajam kino šajā laikā ir saprotama arī kā tīri ideoloģisks koncepts. Kā savā doktora disertācijā, pētot Latvijas dokumentālā kino komunikatīvās funkcijas, rakstīja dokumentāliste Renāte Cāne, „Iespējams, Podnieka izcelšana „ārpus konkurences” bija apzināta vadības izvēle, jo tādējādi fakts, ka pamatā visa dokumentālā kino produkcija no ekrāna skan vienā balsī, sabiedrības uztverē un skatītāja zemapziņā šo kino padarīja par monolītu kopumu, kas tādēļ ir vēl neapšaubāmāks un nesatricināmāks „vienīgi pareizais” oficiālais viedoklis. Pavisam citādi būtu, ja kinožurnāli un filmas skanētu dažāda vecuma un dzimuma diktoru balsīs – tas radītu iespaidu par iespējamu viedokļu daudzveidību, pieļaujot pat kļūdas iespēju, taču šāda iespaida radīšana nebija oficiālās varas interesēs, vismaz ne sākotnējā periodā, kamēr sabiedrības zemapziņā tiek nostiprināta pārliecība par padomju varas nemaldīgumu un nesatricināmību.”[1]
Paralēli kinostudijas darbam Borisa Podnieka balss skanēja arī televīzijā – 15 gadus viņš pacilājošā balsī vadīja televīzijas reportāžas par Pirmā maija un Oktobra svētku demonstrācijām,
kas tolaik bija svarīgi, dzīvi apliecinoši rituāli. Puikas gados es ar patiku klausījos šīs jūsmīgiem saukļiem piebārstītās norises, svētku gājienos diktora aizrautīgā balss un pūļa virmojums radīja klātbūtnes ilūziju – šķita, ka esmu varenā straumē, kur laimīgi cilvēki līksmi soļo un laiku pa laikam kliedz urrā. Viņu prieks man likās tik īsts, ka brīžiem pat priecīgi plaukšķināju.
Par to, ka tā pati uzmundrinošā diktora balss skan gandrīz visos kinožurnālos, es i nedomāju. Tajos laikos kinoteātros seansa sākumā demonstrēja nevis reklāmas vai nākamo filmizrāžu anonsus, bet hronikas, ko dēvēja par kinožurnāliem; katru nedēļu nāca jauns laidiens, kas iepazīstināja ar kārtējiem sociālistiskā darba sasniegumiem un jaunceltnēm, jaunākajiem notikumiem mākslā un sadzīvē. Šīs rosīga optimisma piepildītās ainas komentēja samtains baritons, krāsaina, intonatīvi bagāta, pieglaudīga balss, kas raisīja uzticību, mudināja noticēt iluzorajām labklājības ainām uz ekrāna. Kā to savulaik aprakstījis režisors dokumentālists un arī rakstniecībā pieredzējušais Aivars Freimanis, „…nevis attēls, bet aiz kadra runātais diktora teksts tika uzskatīts par galveno ideoloģijas nesēju – ar teksta palīdzību nereti mēģināja melnu pataisīt par baltu un baltu par melnu, visparastākās lietas pacelt milzu augstumos. Uz ekrāna slaucēja slauca govi, bet runāts tika par piecgadi, par lauksaimniecības augšupeju, par komunistu lomu šajā augšupejā, par Pārtikas programmu, tautas labklājību un tā tālāk un tamlīdzīgi.”[2]
Ja Borisa Podnieka ierunātos kino žurnālus apvienotu vienā seansā, pie ekrāna caurām diennaktīm būtu jāpavada vairāki mēneši. Ja nu kāds pēc tam vēl nebūtu sajucis prātā, tad viņa apziņa būtu pārpildīta ar glorificētām Latvijas padomjlaiku vēstures ainām, izciliem ļaudīm, liekulīgos saukļos ierāmētiem centīgiem darba rūķiem, pārticības un internacionālisma sludinājumiem samtainā, daudzkrāsainā diktora balsī. Tomēr dzīves fragmentu dokumentējumi, pat ja izmalti propagandas gaļas mašīnā, saturēja daļu patiesības. Un to neviens nespēja cenzēt.
Pirms gadiem trīsdesmit intervēju ilggadējo hronikas redaktori Ainu Adermani, un viņa atzina: „Mēs fiksējām laiku, kāds tas bija. Bija jātiek cauri septiņām cenzūras pakāpēm. Tas bija smagi un sarežģīti. Arī skumji. Rezultāts ir tāds, kādu toreiz prasīja. Vai tad labāk būtu neko nedarīt? Jeb spert visu te gaisā un aiziet mežā? Jāstrādā bija, mēģinot tomēr kaut ko iemānīt oficiālajā tematikā. Redaktoram nācās būt vidū starp radošajiem, kas vienmēr mēģināja paplest atļautības robežas, un priekšniecību. Brāzieni tika mums, pārmetumus saņēmām no abām pusēm.”[3]
Tā tas ir bijis un nav noliedzams. Bet tā nav visa patiesība. Boriss Podnieks atcerējās: „Tā nu iznāca, ka darbā bija jāpūš padomju taurē, jo mana balss mani baroja, bet ārpus darba – savas ģimenes un draugu lokā – biju nacionālists, savas tautas un zemes patriots. Šo divdabīgo dzīvi pazīst daudzi manas paaudzes cilvēki, un šaubos, ka tā viņiem sagādāja prieku.”[4]
Katram laikmetam sava balss, savs taisnības mērs, sava izdzīvošanas formula. Kad sabruka melu ideoloģijā balstītā padomju impērija, likās, ka iestāsies godīguma un atklātības laiks un garīgo ieelpu guvusī tauta cels jaunu, brīves apstarotu valsti. Boriss Podnieks, pēc smaga insulta praktiski zaudējis runasspēju, skumji atzīmēja: „Tagad, kad var teikt to, kas uz sirds, vairs nevaru parunāt.”
Borisa Podnieka balss daudzkrāsainība, intonatīvā bagātība, spēja personificēt un atdzīvināt oficiālos tekstus ļāva viņam nonākt politiski atbildīgā vietā – vispirms Latvijas Radio diktora amatā –, lai gan biogrāfijas dati nebūt nebija tik kristāldzidri, kā gribētos ideoloģiskajiem pārraugiem un drošības orgāniem. Tēvs izsūtījumā, pats Boriss pirms pāris gadiem atgriezies no Vācijas, kurp devās kopā ar māti, negribēdami vēlreiz piedzīvot „baigo gadu”. „Pa ceļam uz ostu redzējām tādus pašus aizceļotājus kā mēs: apkrāvušos nešļavām, neziņas nomāktām sejām. (..) Brauciens beidzās Sudetijā, čehu apgabalā, kurā vācieši bija iegājuši kā vienā no pirmajiem. (..) Tuvojās fronte, un vācieši aizgāja. Apgabalam, kurā bija nometne, no vienas puses bija pietuvojušies krievi, no otras – sabiedrotie. (..) Tomēr pirmie mūsu nometnē ienāca krievi. (..) Rīgā iebraucām 9. oktobrī. Bija pagājis gads, kopš uzkāpām uz kuģa. Bijām atgriezušies mājās, un dzīvi.”[5]
Savā oficiālajā autobiogrāfijā Podnieks gan rakstīja citādi: „1944. gada oktobrī, dažas dienas pirms Rīgas atbrīvošanas, mani uz ielas aizturēja vācu žandarmi. Neņemot vērā manu veselības stāvokli, 7. oktobrī tiku sūtīts darbos uz Vāciju, kur dzīvoju darba nometnēs. 1945. gada 10. maijā mūs atbrīvoja Padomju Armija un 19. maijā devos atpakaļ uz Dzimteni.”[6] Visredzīgā čeka vai nu nevarēja vai negribēja apšaubīt šo versiju. Un tā tolaik palika.
Atmiņās Boriss Podnieks stāsta, kā iesvētību smokingu iemainījis pret akordeonu, iemācījies to spēlēt. Pēc atgriešanās Rīgā tas palīdzēja noorganizēt nelielu kapeliņu. Braukāja ar koncertiem, kaut ko piepelnījās, līdz grupu uzaicināja vakaros spēlēt Poligrāfiķu klubā Lāčplēša ielā, kas tolaik bija populāra ballīšu vieta. (Vēlāk tur bāzējās leģendārais fotoklubs Rīga, kura pirmais vadītājs bija mans kolēģis Telefilmā-Rīga, meistarīgais kinooperators Vilnis Folkmanis (1931–1999)). 1974. gadā Poligrāfiķu klubā notika pirmās diskotēkas, un klubs kļuva par stilīgāko vietu Rīgā.
Bet Borisa Podnieka liktenis jau klauvēja pie durvīm. „Saslima kluba administrators, un šo amatu piedāvāja man. Tuvojās vēlēšanas, un ieradās radio reportiere, lai par šo notikumu veidotu raidījumu. Mani palūdza, lai nolasu kādu tekstu. (..) Tālaika radio vadītājs, padomju ideoloģijas slavinātājs Indriķis Lēmanis bija dzirdējis šo raidījumu ar manas balss ierakstu, un es bez jebkāda konkursa tiku pieņemts radio par diktoru.”[7]
Par PSRS krievu valodas telpā savulaik leģendāro diktoru Juriju Levitānu stāstīja, ka viņš balsi esot vingrinājis, stāvot uz rokām. Jaunie darba apstākļi radio arī Borisam Podniekam prasīja nemitīgus valodas kopšanas treniņus, un tos viņš nepārtrauca visā savā darba mūžā. Tikai šī nepiekāpība, spītīgā pretstāve nereti uzbrūkošajām slimībām, bērnībā iemantotās „mugurkaulāja tuberkulozes”[8] sekām, ļāva saglabāt možu prātu, stingru garīgo stāju, darba un dzīvot gribu. „Borisa liktenis, protams, bija dramatisks, slimība ik pa laikam uzliesmoja. Reizēm viņš turējās labi, gāja pat bez spieķīša, tikai kājas grūti vilkdams un gāzelēdamies. Pēc kāda laiciņa viņš ņēma spieķīti, vēl pēc brīža – jau divus, un tad viņš mums uz kādu laiku pazuda. Tas nozīmēja, ka Boriss atkal ir kārtējā slimnīcā vai sanatorijā, un mums sākās panika, jo jāmeklē cits diktors, bet tādu balsi atrast vairs nebija iespējams…”[9]
Protams, Rīgas kinostudijā ātri vien saklausīja, ka uzradies jauns, talantīgs diktors. Jau 1949. gadā viņš ierunāja savu pirmo kinožurnālu – Viktora Šeļepeņa režisēto Padomju Latvija Nr. 27/1949 – , un jau šajā debijā varēja saklausīt jaunas, siltākas intonācijas, kādu līdz tam kinožurnālos nebija. Borisam darbs dokumentālajā kino šķita saistošāks, nekā radio, – te nāca klāt reālās dzīves elpa.
Pieprasījums pēc Borisa Podnieka auga strauji, īpaši pēc tam, kad atklājās viņa sinhronizētāja talants. Montāžas režisore Maija Selecka atceras: „Tolaik katru gadu 24 padomju filmas tika dublētas latviešu valodā, divas filmas mēnesī, un Borisa Podnieka otrs darbs paralēli diktora darbam visos kinožurnālos bija tā sauktā ukladka – teksta sinhronizācija. Process ir diezgan sarežģīts – filmu sagriež gabaliņos, salīmē gredzenos un laiž uz ekrāna, kur tas vairākas reizes atkārtojas. Aktieri [ekrānā] runā krieviski, Borisam priekšā ir tulkotais latviešu teksts, un viņš to rediģē tā, lai teksts sakristu ar aktieru lūpu kustībām, bet pēc tam Podnieka pārveidoto tekstu ierunā latviešu aktieri.”[10]
Bet rakstnieks Andris Kolbergs atceras: „Mazā zālīte bija tumša, tikai virs montāžas lapām apkrautās pults, aiz kuras grozāmajā krēslā kā ķeizara tronī sēdēja Boris (tāda bija viņa iesauka), spīdēja maza spuldzīte. Lai var saburtot rakstīto vārdu, ar zīmuli labot esošo tekstu, tūkstoš reizes svītrot, dzēst un atkal labot. (..) Fantastiska bija viņa valodas izjūta, bet vēl fantastiskāks bija viņa apzinīgums, atbildība par darbu, kuru viņš darīja.”[11]
Borisa Podnieka diktora meistarība kinožurnālos un dokumentālajās filmās auga strauji. 1950. gadā viņam uzticēja tekstu jubilejas filmai Padomju Latvija, par kuras režisoru tika uzaicināts maskavietis Fjodors Kiseļevs (1905–1972). Filma izpelnījās Staļina prēmiju (režisors un operatori Vadims Mass un Hermanis Šuļatins) un žūrijas speciālbalvu Kannu kinofestivālā (pieņemu, ka politisku motīvu dēļ, jo īpašas mākslinieciskas vērtības filmā saskatīt grūti).
Kaut ar nelielu akcentu, Podnieks varēja filmas ieskaņot arī krievu valodā, un tas noteikti viņam 1971. gadā palīdzēja iegūt diktora personālo profesionālo tarifikāciju kinematogrāfā. Tā bija būtiska atzinība, un ne tikai naudas ziņā – visā PSRS tādi „profesionālie kino diktori” bija tikai četri. Juriju Levitānu jau pieminējām – šī Vladimirā dzimušā skrodera dēla, ebreja Jurija (Judkas) (1914–1983) balsi kādā 1934. gada ziemas naktī Staļins nejauši bija dzirdējis radiopārraidē. Sekoja zvans radio priekšniekam, un turpmāk vairāk nekā trīs gadu desmitus valstiski svarīgās, padomju tautai liktenīgās ziņas radiotranslācijā pauda Jurija Levitāna balss – uzvara „Lielajā Tēvijas karā”, Staļina nāve, Gagarina lidojums kosmosā un tamlīdzīgi. Vairākus simtus frontes kinožurnālu bija ieskaņojis ukraiņu zemnieka dēls Leonīds Hmara (1915–1978), kura balss pēc kara biezi skanēja oficiālajās kino hronikās Новости дня / Dienas jaunumi. Diktora kvalifikāciju bija izpelnījies arī ļeņingradietis Ruvims Vigodskis (1923–2008), kurš bija pārcietis blokādi, pēc kara darbojies Centrālajā Dokumentālo filmu studijā (CDFS), bet pie pirmās iespējas 1974. gadā pārcēlies uz Jeruzalemi.
Šajā kompānijā Boriss Podnieks bija vienīgais bez frontes nopelniem, vienīgais, kurš, nebūdams partijas biedrs, spēja runāt tā, lai vilks paēdis un kaza dzīva.
„Visinteresantāk strādāt bija sešdesmito gadu vidū,” – atmiņās stāsta Boriss Podnieks. – „Tad pie mums atnāca Uldis Brauns, Hercs Franks, Aivars Freimanis, Ivars Seleckis.
Kā viņi mocīja mani! Nemitīgi centos rast savu lasījuma stilu. Meklējumi pirmām kārtām ietekmēja nevis formu, bet gan attieksmi pret reālo faktu un tā atklāsmi kinoperiodikā. Mūsu jaunie režisori apliecināja sevi kā mākslinieki – viņi nestāvēja ar kinokameru dzīves malā, bet gāja, tiecās tajā iekšā, gribēja to precīzi nofiksēt. Savukārt mans lasījuma stils kļuva personiskāks, emocionālāks, poētiskāks.”[12]
Ar šiem jaunajiem talantiem kopā tapa Sākums (1961), Krasts (1963), Gada reportāža (1965), Ābols upē (1974), un kulminācija visam – Ivara Selecka Apcirkņi (1973). „Uz ekrāna redzam, kā nodeg veca lauku sēta – māja, kūts, ābele deg dārzā. Iespaids ir satriecošs… Jādzird arī, kā Boriss Podnieks to nolasa. Vēlāk viņš izteicās, ka šajā filmā esot ielicis sirdi. Lasot šos tekstus, viņš nonāca gandrīz līdz asarām, pārskaņoja finālu vēl un vēl, jo pats nebija apmierināts. Beigās skudriņas skrēja pa muguru, klausoties viņa balsī.”[13]
„Šajās filmās tā sauktais diktors nepārprotami ir viens no autoriem. Viņš nelasa tekstu, bet izsaka filmas veidotāju domas, pārdzīvojumus, attieksmi pret notikumiem un tēlotajiem ļaudīm. Vistiešākajā veidā dokumentālā kino aktieris aiz kadra B. Podnieks ir A. Freimaņa pirmajā lielajā mākslas filmā Ābols upē. Tajā nav izvērstu un aktieru ierunātu dialogu; balss aiz kadra pārstāv gan režisoru un scenāristu, gan lomu tēlotājus. Līdz ar to filmā ir spilgta stāstnieka klātbūtne. Stāstītājs aiz kadra valda pār notikumiem, raksturo reālajā dzīvē sastaptos cilvēkus, ieskicē personāža iekšējos monologus, pauž viņu domas. To var veikt tikai mākslinieks, nevis teksta norunātājs.”[14]
Par pēkšņu likteņa pavērsienu savulaik liecinājis Hercs Franks: „1983. gadā vienā no nakts maiņām mēs ar Borisu ierakstījām kinožurnālu[15]. Viņš nolasīja visu precīzi, ap pulksten 1:00 atveda mani mājās, jo dzīvojām netālu, un aizbrauca. Otrā dienā Juris man pateica, ka 15 minūtes vēlāk pie pašām mājām Boriss saļimis no insulta un zaudējis runas spējas. Tā traģiski sagadījās, ka mans kinožurnāls bija pēdējais, ko Boriss ierakstīja. Un šī drāma mūs ar Juri īpaši satuvināja.”[16]
Pēc šīs nelaimes režisors Augusts Sukuts 1986. gadā uzņēma izcilu, bet traģisku filmu Balss – par Borisu Podnieku, slimības sagrauztu, bet garīgi nesalauztu vīru, kurš režisora skatījumā simbolizēja aizejošā laika sadursmi ar jauno, kam tagad vairs nevajag diktora slavinošos un reizēm melīgos vārdus, tas runās pats savā balsī, saviem vārdiem. Filmas kadros Boriss ar mazu spogulīti atkal mācās skaidri izrunāt vārdus, bet viņa dēls Juris, kurš jau 1982. gada filmā Strēlnieku zvaigznājs pats bija ierunājis aizkadra tekstu, precīzi noformulē gan tēva personisko problēmu, gan laikmeta ainu, kurā vairs neiederas viens vienīgs oficiālais vēstījums. Par spīti paša apgalvojumam „Es domāju, ka labāka diktora mums nav bijis un nebūs. Es zinu to...", tomēr uz Sukuta jautājumu, vai dotu savā filmā aizkadra balsi tēvam, ja vēl būtu tāda iespēja, Juris atbild: „…ar tēvu tik vienkārši nav. Es saprotu, ka būtu ļoti labi, ja es pateiktu – jā, protams! Tas būtu tā… kā saka, es būtu labs dēls, un tā tālāk. Ar tēvu liela (..) problēma bija tā, ka viņa balss bija kļuvusi par oficiālo balsi. Bet visām filmām viņš neder, saproti, jo viņam nāk līdz šī zīme. Un tā ir... tā ir milzīga traģēdija, arī priekš viņa. (..) Saproti, tā ir divu pretēju lietu cīņa.”[17]
Arī Hercs Franks filmā novērtē šo situāciju kā ļoti sarežģītu: „Kad Boriss mūs atstāja vienus pašus, mums bija jāizlemj, ko darīt – kuru ņemt viņa vietā. Un daudzi no mums, es pats arī to esmu izdarījis, mēs tā nolēmām – varbūt pašiem runāt, ar savu balsi? (..) Es domāju, (..) pašam jāatbild par to, ko tu runā no ekrāna.”
Tomēr filmas Balss vispārinājumi daudziem kinostudijas dokumentālistiem nebija pieņemami, arī Jurim Podniekam ne. „Es arvien sliktāk izturos pret šo kino. Esmu pieļāvis kļūdu, ka pierunāju tēvu filmēties. Tas ir mans grēks. (..) Es nepiekrītu, ka mēs apzināti melojam… (..) ...katram laikam ir savi patiesības griesti. (..) Tev nesāp tas, kas bijis, bet tu to izmanto. Tīri ētiski tēvs varbūt to norīs, kaut gan vienīgais, kas tēvu tur pie dzīvības, ir doma, ka viņš savā dzīvē, ar savu balsi ir kaut ko paveicis. Sukuta filma šo diedziņu pārgriež. (..)
Ansis Epners: – Sukuts runā smalkāk, nekā jūs uzskatāt. Jurim ir sava taisnība, bet tas ir mākslas darbs.”[18]
Augusts Sukuts vēlāk argumentējis: „Filma būtībā nebija par Borisu Podnieku, tā bija par mums, tai skaitā par mani pašu – tiem, kas stāv aiz kameras, kas vienmēr runā ne savā balsī, bet caur citu balsi. Kā mēs manipulējam ar vienu, otru vai trešo cilvēku, jo neko citu jau mēs neprotam. Tāda ir mūsu profesija. Ar [operatoru] Gunāru [Bandēnu] aizvedām filmu Borisam Podniekam. Viņš noskatījās, apraudājās, bet bija ļoti stingrs vīrs un teica: „Tā tas bija, un tā tas ir.””[19]
Šodien mēs zinām – bez Borisa nebūtu Jura. Un visi viņa radošie sasniegumi, viss mākslā padarītais zaudētu savu spožumu, ja tam nebūtu no tēva mantotās godaprāta dzirksts. Tā bija Borisa Podnieka dzīves formula. Tā deva spēku un totālo melu laikmetā palīdzēja saglabāt savu patiesību.
FOTOGALERIJA: BORISS PODNIEKS
Jura Podnieka studijā digitalizēti attēli no Edgara Mucenieka albuma un citiem privātiem avotiem
