KINO Raksti

Kinogalerijai - 25!

17.12.2017

Hičkoka filmu programmas otrajā dienā rīkotāji gribēja atcelt pasākumu, jo Kinogalerijā vienkārši nebija skatītāju, bet trešajā dienā publika kinoteātri gāza apkārt. Tas bija pirms apmēram 25 gadiem. Caur ērkšķiem un klinšu krāvumiem kādreizējā Kinogalerija un tās saimnieki, Aīda un Juris Zviedri, ir izcīnījušies līdz šodienai un jau kopš rudens ar labu filmu programmām svin jubileju.

Bagātīgā laba kino straume, kas kā no pārticības raga šoruden plūdusi un līdz pat gada beigām turpinās plūst pa kinoteātra “K.Suns” daudzlietotā, vienmēr darba kārtībā esošā ekrāna sešiem kvadrātmetriem, nu jau pārsteidz pat tos, kas no jaunības dienām pazīst, apmeklē un mīl jubilāri Kinogaleriju.
Senie sadarbības partneri no draudzīgo valstu vēstniecībām un kultūras pārstāvniecībām ir pilntiesīgi šo dzimšanas dienas / gada svētku dalībnieki, un suminot kinogaleristus, sagādājuši skatītājiem krāšņas norvēģu, zviedru, franču un visādu citu filmu programmas. Decembrī pie skatītājiem nāk dāņu kino un 35mm filmu svētki, tiem seko ekskluzīva Viktora Freiberga lekcija par kino un laika kristāliem, un tai atkal dāņu, norvēģu, vācu un franču kino ikgadējās Ziemassvētku dāvanas bērniem. Tā, strādājot un apdāvinot skatītājus, savu ceturtdaļgadsimtu svin Kinogalerijas dibinātāji, kinoteātra K.Suns saimnieki Aīda un Juris Zviedri.

Per aspera

Padomju laikos tik populārā un valsts dāsni atbalstītā kinoamatieru kustība 1991. gadā nonāca pie sava nenovēršamā gala sākuma. Līdz tam dzīve sita augstu vilni – kinoamatieriem bija sava savienība, kuru ilgus gadus vadīja priekšsēdētājs Raimonds Jostsons kopā ar, kā tagad teiktu, radošo direktoru, ievērojamo kinorežisoru Ivaru Kraulīti (viņa spožākā filma Baltie zvani (1961), kas iekļauta Latvijas Kultūras kanonā, ieņem nozīmīgu vietu Latvijas un pat pasaules kino vēsturē). Kinoamatieri savām skatēm, nometnēm un ikdienas darbībai telpas bija iekopuši Jaunielā 24 – omulīgā un klusā Vecrīgas stūrītī, līdzās slavenajam Beikerstrītas namam, kurā Mosfiļm reiz filmēja lielisko krievu Šerloka Holmsa piedzīvojumu versiju.

Zem kinoamatieru kustības zīmola un savienības jumta notika „darbaļaužu brīvā laika saturīga pavadīšana”, kam padomju laikos pievērsa lielu uzmanību, un šī svētā jēdziena vārdā notika ļoti daudz kas.
Piemēram, Latvijas kultūras dzīvei tik nozīmīgie mākslas zinātņu doktores Valentīnas Freimanes kinolektoriji (to rīkošanā vēlāk iesaistījās arī kinozinātnieks Juris Civjans), kas Rietumu labākās kinoklasikas pasaulē ieveda daudzus jo daudzus Rīgas aktierus un citus radošos. Slēgtajos lektorijos, kuros nepiederīgie nemaz tik viegli nevarēja iekļūt

(pati esmu pusaudža gados ne reizi vien palikusi aiz durvīm),

tulkojot, komentējot un skaidrojot, augstākminētie kultūrizglītotāji rādīja no Maskavas arhīviem ar Freimanes personīgo kontaktu palīdzību izvilinātas kinolentes, kuras, saprotams, normālos padomju kinoteātros un televīzijā nerādīja.
Latvijas televīzijā gan astoņdesmitajos aktīvi darbojās arī konkurents pa puslegālā kino līniju, proti, Miks Savisko, kurš autorraidījumos Kino un mēs, iepazīstinot ar kādu nozīmīgu ārzemju aktieri vai režisoru, nereti pamanījās parādīt filmas “fragmentu” visas filmas garumā, tikai ar nogrieztiem sākuma un beigu titriem. Ticiet, mēs to augstu novērtējām, Savisko kungs!

Kinoamatieru "brīvā laika pavadīšana" vasaras nometnē. Centrā Juris ar govi, no labās Aīda ar dēlu

Kad pienāca izšķiršanās laiks un bija skaidrs, ka padomjlaiku „saturīgā dzīve” neturpināsies, Kinoamatieru savienības instruktore Aīda un kinomehāniķis Juris, visticamāk, slepeno ārzemju kino saskatījušies, nolēma burāt pretim pārmaiņu vējiem un uz amatieru savienības drupām nodibināja Kinogaleriju.
Tās sākumposma darbību drīzāk varētu attiecināt uz tai laikā visapkārt plaukstošo videosalonu ēru, nekā uz to, ko mūsdienās sauc par mākslas jeb nišas kinoteātri. Un tomēr, ne gluži tā. Aīda un Juris stāsta, ka jau no paša sākuma, arī pirātiskajā video laikmetā, balstījušies uz nopietni pārdomātu repertuāru un tā izvēlē, kur vien iespējams, konsultējušies ar ārzemju kino mākslā par sevi zinošākiem ļaudīm. Kā vēlāk Kultūras ministrijai esot sūdzējies viens no potenciālajiem Jaunielas 24 mantiniekiem – “Они крутят иностранное кино! / Viņi rullē ārzemju kino!”.

Valentīna Freimane ieteica Aīdu un Juri Britu padomei, kas nesen Rīgā bija atvērusi pārstāvniecību, taču pirmie īstie un oficiālie sadarbības partneri bija Gētes institūts Rīgā – Kinogalerijas vienaudzis vien ar dažu mēnešu starpību. Institūtam pašam vēl nebija ne savas zāles, ne projicēšanas iespēju (35mm filmas, galu galā!), tāpēc tieši ar Kinogalerijas palīdzību pie skatītājiem nonāca vācu kino šedevri – gan mēmā kino klasika (reiz pat kādā neaizmirstamā seansā ar pianistu Aļošu Cimermanu pie klavierēm!), gan Verners Hercogs, Rainers Verners Fasbinders, Volkers Šlēndorfs, gan filmas ar Marlēnu Dītrihu un Zāru Leanderi.

Zobi glāzē un acis uz poda malas

Viens no pirmajiem Kinogalerijas sadarbības partneriem bija arī Starptautiskais Jaunā kino centrs un tā veidotais kinoforums Arsenāls. Ar šo kompāniju saistās viens no pirmajiem ambiciozākajiem kino pasākumiem Kinogalerijā – Starptautiskā Jaunā kino centra un personīgi Ievas Pitrukas kūrētās Hičkoka filmu dienas par godu lielajam Alfrēdam H.

Juris Zviedris (no kreisās) Kino dienās '86, kad dzima kinoforums "Arsenāls"; no labās - Vladis Goldbergs

Sākumā britu klasiķa šedevru izrādītāji stipri pievīlās – nedaudzie skatītāji neaizpildīja pat mazo Kinogalerijas zālīti, neraugoties uz organizēšanā ieguldītajām pūlēm un neticami krāšņo interjera noformējumu Jura Pakalniņa izpildījumā. Proti, tumšajos kinoteātra stūros varēja uzdurties visādiem Hičkoka elementiem, piemēram, draudīgiem putniem, aizkaru slēptiem papjē-mašē psihopātiem un labierīcībās paslēptiem cilvēku biedēkļiem – zobiem glāzēs un acīm uz poda maliņas…

Tomēr projekta pirmajās dienās pietrūka pavisam maz, lai kuratore pieņemtu lēmumu pārtraukt filmu demonstrēšanu kā bezjēdzīgu – vienkārši nebija publikas. Taču trešajā dienā pēkšņi nostrādāja cilvēkziņas, un seansus sāka gāzt apkārt.

Rīgā bija dzimusi jauna kultūras vieta!

Pie Hičkoka Kinogalerija atgriezās vēlreiz – 1999. gada 13. septembrī (piektdienā, kas zīmīgi), kad Lielajam Alfrēdam apritēja 100. Uz ballīti ieradās tā laika smalkās kultūras aprindas ar Nacionālā Kino centra priekšnieku Bruno Aščuku priekšgalā, kurš laikrakstam Diena notiekošo komentēja apmēram šādi: “Kas tad nu te par šausmām; lūk, pie mums Kino centrā gan ir īstās šausmas!” (lai atceramies kinoļaudīm tik smagos deviņdesmitos…).

Juris Zviedris pie Frica Langa fimas plakāta 1996. gadā

Kinogalerijas pirmajā gadā uz kino rādīšanu sarosījās arī Ziemeļvalstu informācijas birojs, kura tālaika galvenā funkcija bija veicināt ziemeļvalstu kultūras atpazīstamību un veidot sadarbību ar jaunajām Baltijas valstīm. Vajadzēja sākt ar kaut ko grandiozu, Rīgā vēl nebijušu.

Zinot, ka daudzi jūsmo par Zviedrijas kino pirmo vijoli Ingmaru Bergmanu, rīkotāji izlēma paieties pret straumi un organizēt Bergmana vadošā oponenta – režisora Bū Vīderberga filmu dienas.

Par mākslinieciskajiem noformētājiem šim nedēļu ilgajam pasākumam, pats par sevi saprotams, atkal tika uzaicināti Juris un Laila Pakalniņi, kuriem acīmredzot Hičkoka interjers bija tikai iesildīšanās... Un tiešām, Bū Vīderberga dienās skatītāji tika satricināti jau Kinogalerijas ārpusē, Vecrīgas pagalmiņā, kur viesus sagaidīja iespaidīga skulptūru grupa – uz tuvējo māju jumtiem izvietoti snaiperi dabiskā lielumā, kas ņēma skatītājus uz grauda un biedēja arī nejaušus garāmgājējus. Lieki piebilst, ka arī Vīderberga kino rīdziniekiem aizgāja uz urrā.

Britu klubs, franču klubs...

Skatītāju intereses un pieaugošo panākumu spārnota, Britu padome piedāvāja Kinogalerijā izrādīt filmu programmu Savējie Holivudā ar lielo britu režisoru Ridlija Skota, Džona Šlēzingera, Terija Giljama, Alana Pārkera un citu filmām. Tās tika atsaucīgi uzņemtas, un pamazām sabiezēja doma kopējiem spēkiem dibināt Britu kino klubu. Paralēli aizsākās sadarbība ar Francijas vēstniecību un radās Franču kino klubs, vēlāk arī Ziemeļvalstu kino klubs; pēc iepazīšanās ar Norvēģijas Kinoinstitūta galvu Janu Eriku Holstu tika demonstrētas arī atsevišķas norvēģu filmu programmas.

Katru otrdienu notiekošajā Britu kino klubā filmu tulka karjeru uzsāka un spodrināja vēlāk intelektuāļu aprindās par kino gardēdi ar sajūsmu atzītais profesors Viktors Freibergs.

Profesors Viktors Freibergs (no labās) savas kino-gardēža karjeras sākumā

Tolaik dzīvais tulks skatītāju zālē skaitījās savējais – proti, Kinogalerijā nebija pat tulka būdiņas. Tulks sēdēja turpat zālē, skatītāju rindas galā pie pults ar mikrofonu un mazu lampiņu. Reiz pie Jura esot atskrējis kāds skatītājs un sūdzējies, ka viens, lūk, sēžot un seansa laikā visu laiku runājot…
Arī man savulaik bijis tas gods Kinogalerijā daudzreiz tulkot skandināvu filmas. Tolaik tulkošana bija ne tikai (papildu) darbs, bet arī avantūra, jo nereti gadījās, ka jātulko pa taisno – bez iespējas filmu noskatīties iepriekš, bez jebkādām dialogu lapām, turklāt 35mm ruļļus filmām, kas nebija regulārajā repertuārā, mēdza atvest pēdējā brīdī. Tādās reizēs varēja klāties visai skarbi, jo nācās turpat uz vietas spert laukā visādus nepieklājīgus vārdus, kas skandināvu kino nav retums, toties latviešu literārās valodas vidē tolaik gandrīz vienmēr tika aizstāti ar pēc iespējas pieklājīgākiem apzīmējumiem. Reizēs, kad nebija laika izdomāt un atrast poētisku epitetu, gadījās, ka

konservatīvākie skatītāji vieglā šokā atstāja zāli un neaizmirsa garāmejot uzmest stingru skatienu tumsas piesegā sarkstošajam tulkam.

Reizi mēnesī Britu un Franču klubos kino varēja skatīties oriģinālā – bez tulkojuma, tā ļaujot kino apmeklēt arī ārzemniekiem un tiem, kas prata (tādu gan tolaik nebija visai daudz) vai mācījās svešvalodas. Nekad neaizmirsīšu Trešo vīru ar Orsonu Velsu galvenajā lomā, ko, pārvērtējusi savas iespējas, izlēmu skatīties angliski, bet tā kā biju palaidusi garām svarīgo informāciju par penicilīnu, nesapratu, par ko visa šī detektīva jezga…

Aīda un Juris Zviedri. Foto: Uldis Briedis

Savukārt Ziemeļvalstu kinoklubs līdzās Eiropas kino lielvalstu Dānijas un Zviedrijas filmām piedāvāja arī visādus eksotiskus artefaktus no Islandes un Fēru salām, bet Jans Eriks Holsts vēl 2000. gadu sākumā uz Hamsuna dienām atveda milzīgu norvēģu programmu, kurā, starp citu, bija iekļauta arī latviešu Viktorija (1988) – Oļģerta Dunkera filma ar Maiju Apini un Jāni Reini galvenajās lomās.

Holsts vēl līdz pat šai dienai, lai arī jau kādu laiku atstājis amatu, palicis tuvs Latvijas kino draugs, ierodas apciemot šeit notiekošos festivālus un aktīvi seko līdzi Baltijas kino dzīvei.

Uz citām mājām

Paralēli radošajai darbībai desmit gadus ilga arī cīņa par Kinogalerijas māju – kārdinošo Vecrīgas īpašumu pamazām atguva ne tikai viens, bet vairāki saimnieki, katrs ar savām interesēm un biznesa iecerēm.

Un vai gan kādam tas varētu būt pārsteigums, ka šobrīd Vecrīgas puspagalmiņā slejas lepna viesnīca?

Gadsimtu mijā Atis Amoliņš, kurš jau vairākus gadus pārstāvēja lielās amerikāņu kino izplatīšanas kompānijas Latvijā un apsaimniekoja gan Augusta Sukuta atkalatvērto Andalūzijas Suni (tobrīd jau K.Suni) vēsturiskajā Berga bazārā, gan arī kinoteātrus Daile un Oskars, pirms pirmā Latvijas multipleksa Forum Cinemas atvēršanās esot ieradies pie Zviedriem un teicis gandrīz kā Kalpaks ģenerālim Balodim: “Jūs palieciet manā vietā!”, kas nozīmēja: “Tagad, lūdzu, pārņemiet K.Suni”.

Aīda un Juris ilgi šaubījušies. Tomēr Kinogalerija bija krietni pāraugusi savas vecās telpas Jaunielā – kinozālīte bija tieši tik liela, cik bija, un tālāk attīstīties vairs nebija kur. Arī gadiem ilgā cīņa ar īpašniekiem par nama saglabāšanu kultūras mērķiem bija pamatīgi nogurdinājusi Kinogalerijas saimniekus, un nākotne rādījās neskaidra. Tāpēc Foruma atvēršanas gadā (2003) Kinogalerija jau strādāja divās vietās – Vecrīgā un Elizabetes ielā. Ap to pašu laiku, kapitulēdami multipleksu uzvaras gājienā, durvis slēdza Oskars un Kino 52, bet DaileForum Cinemas filiāle noturējās līdz 2007. gadam.

Jauno dzīvi Kinogalerija sāka uzreiz ar grandiozu Bergmana retrospektīvu, ko izrādīja abās vietās paralēli – Vecrīgā un K.Sunī –, vienā kinoteātrī varēja skatīties filmas ar tulkojumu, otrā tikai oriģinālvalodā. Paši brauca ar mašīnu uz Zviedriju pēc filmām, un Juris smejas, ka togad Aīda beidzot varējusi no viņa atpūsties – kamēr viņa vaiga sviedros ieminusi taku Sunī, tikmēr Juris palicis par galveno atbildīgo Jaunielā.

Pēc gada Vecrīgas nams pilnībā pārgājis īpašnieku pārziņā, un Zviedri nu jau atkal pilnā sastāvā sāka darboties jaunajās mājās.

Šodien

Šodien K. Suns līdzās Splendid Palace un Kino Bizei ir viens no trim Elizabetes ielas kinoteātriem, pilnvērtīgs Eiropas kino izrādītāju organizācijas Europa Cinemas biedrs. Ikdienā viņi rāda arī komerckino, taču pakļauj to saviem stingrajiem kritērijiem, izvēloties labu un, kā viņi raksta savā mājaslapā, stilīgu kino. Nekad nav vairījušies no izaicinošām un provokatīvām filmām – Pavārs, zaglis, viņa sieva un viņas mīļākais, Romance, Izdrāz mani – tas ir kino, kuru multipleksos neredzēt.

Lai nodrošinātu sava repertuāra unikalitāti un spētu piedāvāt skatītājiem filmas, kas ir ārpus lielo izplatītāju interesēm, K.Suns turpina sadarboties ar vēstniecībām un kultūras pārstāvniecībām. Pirms gadiem pie Aīdas un Jura esot ieradies kāds entuziastisks čehu vēstniecības kultūras atašejs, kurš nesen bija stājies darbā Rīgā pēc iepriekšējā dienesta Parīzē.

Tur, Parīzē (!), viņš esot dzirdējis par kādu “mākslas kinoteātri” Rīgā un sapņojis, kā Rīgā dibinās čehu kino klubu.

Klubs gluži nesanāca, taču čehu filmas ik gadu Sunī ir redzamas. Vai zināt vēl kādu vietu Rīgā, kur tā būtu?

Sadarbība ar vēstniecībām nozīmē arī to, ka “K. Suns” ik pa laikam mūsu cietā neoliberālisma pārņemtajā valstī spēj piedāvāt skatītājiem kaut ko tik ekskluzīvu kā kino par brīvu. It īpaši šogad, jubilejas gadā, tik daudz labu filmu ir varēts skatītājiem uzdāvināt….

Tālāk

Divdesmit piektajā darbības gadā kinogaleristi saka – jūtoties savu padarījuši. “Cik tad var? Vajag tak prasties kauna un vienreiz beigt! Tik ilgi vispār nedzīvo…” - viens otru papildinot, smaida Aīda un Juris. Vēl kādus piecus gadus viņi intensīvi strādāšot un tad... tad tas būšot arī K.Suņa un Kinogalerijas atvadu laiks, jo Berga bazāra īpašnieki, kas vienmēr atbalstījuši kinoteātri, izteikušies, ka jaunus nomniekus vairs negribēšot.

Tāpēc viena milzīga jautājuma zīme ir – vai tur vispār vēl kādreiz būs kinoteātris?

Taču arī pēc pieciem gadiem mākslas kino izrādīšana Latvijā neapstāsies. Galu galā – ir augļi, ir asni, ir jaunieši. Ir Kaņepes Kultūras centrs, ir Kino Bize – tās vadītājs Māris Prombergs, starp citu, arī esot savulaik bijis čakls Kinogalerijas apmeklētājs…

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan