Neparastā sarunu žanrā veidota jauna un bagātīgi ilustrēta kinogrāmata par Latvijas kino vēstures laikmetu – dramaturgs Lauris Gundars sarunājas ar režisoru Vari Braslu; pat ne intervē, bet apspriež dažādus vēsturiski, nacionāli un mākslinieciski svarīgus tematus. Ar autora un apgāda „Dienas Grāmata” laipnu svētību Kino Raksti publicē grāmatas fragmentus.
Varis Brasla (VB): – Slikti, ka nav atradies neviens, kas varētu apkopot Rīgas kinostudijas patieso vēsturi. Tās nozīmi taču tagad, pēc kinostudijas bojāejas, var apjaust vēl labāk. Tas bija ne tikai izcili labi saskaņots mehānisms, bet arī īpašs posms Latvijas kultūrā – no brīža, kad cietumnieki uzbūvēja [Šmerļa] ēkas, līdz sabrukumam. Tā ir mūsu Holivuda… Citādi esam situācijā, kad [vēsturē] ir liels tukšums, izrāvums. Man vienmēr bijusi interese, no kurienes kas ceļas. No manis taču pasaule nesākas.
Lauris Gundars (LG): – Iespējams, šodien traucē dažāda veida informācijas pārbagātība. Tajā laikā saziņa un izziņa bija ierobežota, tāpēc katra lieta šķita īsteni svarīga. Varbūt tāda ir atšķirība. Un kas būtu pats galvenais neizstāstītajā stāstā par kinostudiju? Var taču teikt – „bija viena tāda propagandas, smadzeņu skalošanas iestāde, pati galvenā, pirms uzradās televīzija”… Ļoti labi atceros savu pirmo ienākšanu kinostudijas vestibilā – uz baltās sienas bija liels Ļeņina citāts, “No visām mākslām vissvarīgākā mums ir kino.” Man toreiz bija, šķiet, septiņi gadi, un es tam no sirds noticēju.
VB: – Ir cilvēki, kas noliedz Raimonda Paula mūziku. Teiksim, izcilais operators Dāvis Sīmanis uzskatīja Paulu par izcilu pianistu, taču vienmēr apgalvoja, ka viņš ir tautas gaumes bojātājs. Bet tagad, kad rāda padomju laiku arhīvus, tur uzskatāmi redzami nosacītā “pavasara” vēstneši – Paula tautas dziesmu apdares, dziesmas ar Petera, Čaklā tekstiem. Tas pats ir ar kino, ja grib to redzēt, nevis tikai mērīt sekundēs, centimetros. Jā, ir uzsvars uz propagandu, bet tā laika skatītājs teicami prata Ezopa valodu.
LG: – Tomēr grūti runāt par kādu “pavasari” laikos, kad PSRS sabrukšana bija neiedomājama. Varbūt kinostudijas filmas ir ne tikai rādījušas tā laika dzīvi, bet radījušas savdabīgu latviešu identitāti, vismaz kādu tās šķautni – mēs taču vēl joprojām citējam tālaika filmu dialogu tekstus. Ja jau Raimonda Paula dziesmas kļuvušas par īstenām tautas dziesmām, tāpat iznāk arī ar kino. Caur to mēs sevi atpazīstam, tas ir mūsu, tie esam mēs. Teiksim, Limuzīns Jāņu nakts krāsā un Emīla nedarbi – abās filmās tā sauktās Ēzopa valodas jeb visiem zināmas informācijas noklusējuma elementi ir minimāli, bet šīs filmas mēs droši sauktu par īstenu latviešu kino, mūsu kultūras sastāvdaļu.
VB: – Noteikti. Teiksim, filma par Krišjāni Baronu: autori ļoti cenšas akcentēt tā saucamo tautisko pusi, bet proporcija ir greiza – kas par daudz, vairs nestrādā. Bet kādu laiku modē nākušais kultūras kanons man šķiet absurds: kurš ir tas dievs kungs, kas nošķirs to 100. un 101. vietu? Īstā kanonā iekšā ir tā konkrētā laika pasaules uztvere. Tas nav sports, izmērīt nevar.
LG: – Kāds ir nacionālā kanona vērtējuma kritērijs? Piemēram, Emīla nedarbu avots ir zviedru, ne latviešu literatūra. Varbūt galvenais atskaites punkts ir – mēs vēlamies šādi izskatīties? Stāsts ir saprotams, un vairākas paaudzes tāpēc spēj samēroties ar to, ko viņi redz un jūt. Kanona saraksta sastādīšanā, šķiet, grūti ievietot to sajušanu.
VB: – Ja jau tā piga kabatā būtu skaidri redzama, vispār nebūtu nekāda kino. Funkcionāri vērtētāji jau nu nemaz nebija muļķi. Esmu pārliecināts, ka bija tādi, kas domāja pret Brežņevu, bet viņi neizteicās, labi redzot, kas ir ieprogrammēts tajā kino. Tā PSRS notika uz katra soļa – bija lietas, kas tika izlaistas apzināti, ne tikai muļķības dēļ.
Runājot par kinostudiju, noteikti jāņem vērā, ka visu tur uzfilmēto noskatījās gandrīz visi latviski runājošie, jo vispār [kultūrā un izklaidē] bija taču ļoti skops piedāvājums, plus vēl pašu valoda. Tāpēc arī režisora atbildība bija ļoti liela – mums bija svarīgi, ka skatīsies savējie.
[Padomju sistēmas] pāridarījums pret maniem vecākiem bija tik ļoti konkrēts, ka ne ar kādu pašaudzināšanu man nebija jānodarbojas. Pārliecība, ka padomju vara un sistēma ir nederīga, man bijusi iekšā vienmēr. Tagad man jautā – tu ticēji, ka PSRS sabruks? Nevaru teikt. Bet nevaru teikt arī, ka neticēju. Tas vidus stāvoklis ir tā “piga kabatā”. Tāpēc gribējās parādīt to pigu, kur tik vien var.
LG: – Vai Rīgas kinostudijas nesarunātā kopības zīme bija tāda piga kabatā?
VB: – Visus vienā maisā salikt nevar, bet brīvā Latvijas republika lielākajam vairumam galvās bija, atmiņās.
LG: – Radošo profesiju vidē varēja būt puse uz pusi?
VB: – Nevaru pateikt. Piemēram, kā man bija. Iesauc direktors kabinetā – te scenārijs, [filmēsi] šo vai neko. Esmu piespiests pie sienas! Un kā tas no malas izskatās, kā par mani būtu jāspriež? Bija jau arī cilvēki uz robežas – zināms, ka ziņotāji, bet ar gaišu domāšanu.
LG: – Provokatori?
VB: – Visu laiku jāiespringst, tāds permanents stāvoklis. Taču biežāk ir jau intuitīvi skaidrs – kam vari uzticēties, kam ne. Kam ir tā piga, kam nav, kas tikai tēlo, ka viņam ir. Ilgi kratījos vaļā no nepieciešamības stāties partijā, ļoti ilgi. Kad man jau bija 30 gadu, mans bijušais studiju biedrs un reizē arī kinostudijas partijas sekretārs [Oļģerts] Dunkers pateica skaidri un gaiši: „Vari, ja tu gribi savu filmu, tad vajag [iestāties].” Atbildēju, ka nejūtos nobriedis, un līdzīgas muļķības. Un kā uz mani skatījās? Šajā vecumā esi nobriedis taisīt kino, bet ne stāties partijā? Kurš ticēs?
* * *
PIESKĀRIENS (1973). Jaunam televīzijas reportierim Aivaram Klucim uzdots sagatavot reportāžu par Pilsoņu kara karavadoni Jāni Fabriciusu. Režisors Rostislavs Gorjajevs, lomās Gunārs Cilinskis, Rolands Zagorskis, Ludmila Maksakova un citi, otrais režisors – Varis Brasla.
VB: – … Nezinu, kur uzradās tā Fabriciusa būšana. Ja anotācijā rakstītu „revolūcija, sarkanais komandieris Fabriciuss”, tolaik neviens latvietis negribētu skatīties. Bet Alvis Lapiņš scenārijā meklēja, kā vārdā tas viss bija noticis. Kad Fabriciuss ir beigts, scenārijā ir teksts par kara nežēlību, par asinspirts bezjēdzību, un tas bija vissvarīgākais. Gunārs Cilinskis galvenajā lomā, bet pārējais viss, kas man pretdabīgi, – baltie un sarkanie karotāji, kavalērija, zirgi. Filmējām Pleskavas apriņķī. Tur cilvēki joprojām dzīvoja badā, pases viņiem nebija, izbraukt no savas sādžas nevarēja. Tumsonība, netīrība, trulums. Un mums šādā vidē jāfilmē revolūcijas sasniegumi… Filmēšanai bija [inscenēts] īsts kavalērijas uzbrukums ar spridzekļiem, zobeniem… briesmīgi. Tad vēl atbrauc kinostudijas galvenais inženieris pārbaudīt drošības tehniku, un tieši zem Slavkas kaut kas uzsprāgst… Murgs. Dzīves murgs mums visiem. CV man šī filma ir, sirdī nav.
(..)
* * *
ELPOJIET DZIĻI (1967) – balstīta uz Gunāra Priedes lugas Trīspadsmitā motīviem. Pazīstama arī ar kontrolējošo iestāžu neatzīto sākotnējo nosaukumu ČETRI BALTI KREKLI. Telefonu montieris Cēzars Kalniņš no darba brīvajā laikā sacer dziesmas, muzicē kopā ar draugiem ansamblī Optimisti. Tomēr, lai ansamblis nonāktu līdz publikai, jāiziet garš atļauju saņemšanas ceļš. Kultūras komisijas locekle Anita Sondore pavirši noklausās Cēzara dziesmas un kritizē tās, bet vēlāk pat gribēdama nevar apstādināt dažādu sabiedrisko apspriešanu dzirnakmeni, kuru pati iekustinājusi.
Vienīgā pilnībā pabeigtā Rīgas kinostudijas filma, kura netika izlaista uz ekrāniem, tās pirmizrāde notika tikai 1986. gadā. Režisors Rolands Kalniņš, galvenajās lomās Uldis Pūcītis, Līga Liepiņa, u. c., otrais režisors Varis Brasla.
VB: – Filma bija īpaša. Noteikti varu teikt – viena no manām gaišākajām kinostudijas pieredzēm. Neticami daudz plusu vienuviet – Gunāra Priedes mūsdienu materiāls, Imanta Kalniņa jeb Imkas mūzika, Māra Čaklā dziesmu vārdi, kadrā jaunieši, mani laikabiedri: jauns režisors un arī operators Miks Zvirbulis.
Rolands man pilnībā uzticēja to, kur pats nejutās stiprs: mūziku, un tas gan bija īsts kaifs. Ne tikai Imka un Čaklais, bet arī izpildītāji – Pauls Butkēvičs un slavenais padomju armijas ansamblis Zvaigznīte, kuru kūrēja vieglprātīgais apakšpulkvedis Lando, no skarbākas armijas tajā paglābās tā laika izcilākie jaunie mūziķi. Filmā redzami Uldis Stabulnieks, brāļi Andris un Jūnijs Vilsoni, Valdis Eglītis, Gunārs Rozenbergs. Nācās arī šad tad puišiem palīdzēt – kad viņi gribēja pa klusam nospēlēt kādas kāzas, izkārtojām itin kā mēģinājumus.
Iesākumā tika izsludināts konkurss uz filmas komponista vietu. Čaklais jau bija uzrakstījis tekstus, un līdzās Imkam startēja vēl seši: Juris Karlsons, Romualds Grīnblats, viens igaunis[1], kā arī gaismu ceha priekšnieks Aivars Dobelmanis, kas bija gandrīz vai pilnīgs Cēzara Kalniņa prototips.
Muzikālas filmas žanrā jau nebija nekādas pieredzes, bet bija trāpīts. Pārāk labi trāpīts – filma plauktā. Šajā materiālā noteikti bija tā piga kabatā!
LG: – Kur to pigu redz, piemēram, cilvēks, kas atbraucis no Maskavas? Jā, samērā patiesi parādīta mākslinieciskā padome, kas apšauba dziesmu vērtību, taču to varēja arī pieskaitīt nosacīti veselīgai, dažkārt varas atzītai padomju īstenības kritikai. Cik skaidri toreiz formulējāt, ka tā ir un būs tā piga?
VB: – Zem deķa, labi, bet noklusējumā tā laika skatītājam ļoti jaudīgi. Čaklais, Imkas mūzika jau bija tās sastāvdaļas, kas runāja pašas par sevi. Epizode ar mākslas padomi – stipri kariķēta, un Slavka (režisors Rostislavs Gorjajevs) ar krievu akcentu un Ļeņina bildi aiz muguras. Bet laikam gan par daudz izvilkām to pigu – Maskavā kategoriski pieprasīja ainu pārstrādāt! Izdomājām, ka mums būs reaktīvās lidmašīnas dzinēju skaņa, ko pārklāsim vistiešākajiem mākslas padomes tekstiem. Viltība pat uz brīdi nostrādāja.
LG: – Kas motivēja tādu kino taisīt?
VB: – Modināt, atgādināt, ka mēs dzīvojam nenormālā sistēmā, atgādināt, ka pastāvējusi tāda Latvijas republika, nav mūžu mūžos bijusi LPSR. Kaut vai tās safilmētās Rīgas ainiņas, bildītes, kuras, saliktas uz Imkas mūzikas, rada īpašu tēlu – tur ir gan industriālā Rīga, gan aizmigušais sargs uz Ausekļa ielas mājas. Tā tas viss kopā lasījās. Pīgoznis darbnīcā, viņa bildes. Tur skan poļu radio signāls – mums tas bija īpaši svarīgi, skatītājs notvēra. Vesels stāsts, kuram nekādi vērtētāji gribēdami nevar piesieties.
LG: – Skatītājam, kurš saprot.
VB: – Jā, savējiem. Citu bāzi nemeklējām.
LG: – Rīgā filmu tomēr izdevās nodot?
VB: – Filma gatava, rādām Rīgā, viss ir grūti, visi mulst un mīcās. Mēs ar Rolandu jau domājam par dublāžu vissavienības ekrānam, kā tulkot dziesmas; viss jau nolemts, jau braucu uz, neatceros, Maskavu vai Ļeņingradu, jau atrasti krievu aktieri, bet mani pēkšņi sauc atpakaļ. Kamēr es esmu bijis tur, Rīgas kungi nolēmusī, ka jāliek plauktā. Ne jau Maskavā, bet Rīgā! Es tajās sēdēs nebiju, bet šķiet, viens no galvenajiem aizliedzējiem bija latvietis, partijas ideoloģiskais darbinieks Ilmārs Īverts. Sāpīgi. Mūzika bija jāieslēdz seifos, tomēr pēc ļoti īsa laika tā jau bija aizskrējusi pa pasauli. Arī par filmas likteni zināja visa Rīga.
(..)
* * *
LG: – Doma par savu kino taču gruzdēja? Kāda bija sistēma, kad varēji iedrošināties sākt par to domāt?
VB: – Jā, gāju pie kinostudijas direktora Heinriha Lepeško, klasisks dialogs: „Es gribu savu kino.” Man jautā pretī: „Vai tu proti?” Bet es nevaru pierādīt, ja neko nefilmēju, esmu tikai labs otrais. Protams, bija nozīme partijas būšanai – ja neesi partijā, tad kurā pusē tu esi? Tas ir noklusējumā. Situācija jau toreiz tiešām bija bezgala muļķīga. Nofilmēto materiālu skatījās un vērtēja partijas birojs, bet, ja režisors nav partijas biedrs, tādā sēdē viņš piedalīties nedrīkst – birojs ir slēgts, savdabīga masonu loža. Patiesībā es filmēju gan, mums ar manu studiju biedru Oļģertu Dunkeru, kurš bija kinostudijas partijas sekretārs un tāpēc tiesīgs filmēt gandrīz vai pa filmai gadā, daudzu gadu garumā bija nerakstīts līgums – viņš mani ņem par otro režisoru un ļauj patstāvīgi filmēt, kad pašam ir kādi blakusdarbi. Dunkers taisīja dažādus lielus un svinīgus koncertuzvedumus, lasīja dzeju, arī vienkārši kaut kur dzēra šņabi. Man bija samērā daudz darba…
(..)
* * *
KLĀVS, MĀRTIŅA DĒLS (1970). Pēc dienesta armijā Klāvs Vīksna atgriežas savā kolhozā, kuru pēckara gados izveidoja viņa tēvs Mārtiņš. Klāvs strādā par traktoristu un laiku pa laikam strīdas gan ar līgavu, kura sapņo par pilsētnieces dzīvi, gan brāli, izteiktu karjeristu, gan ar visiem pārējiem, kuri trāpās pa ceļam. Strīds pēc strīda, kamēr Klāvs sāk neierasties darbā un tiek pārcelts uz laukstrādnieku brigādi. Aizskartais Klāvs dodas uz pilsētu, bet, kad atgriežas mājās, lai apbedītu māti, paliek tur uz dzīvi. Režisors Oļģerts Dunkers, lomās – Juris Kaminskis, Elza Radziņa, Velta Līne, Lidija Freimane, Līga Liepiņa u. c., otrais režisors Varis Brasla.
VB: – Pēc zaļumballes Klāvs ar Billi iet pa mežu. Billes teksts: „Redz, saimnieki sen satrunējuši, bet rozes vēl zied…” Lielajā materiāla rādīšanā direktora kabinetā apspriede. No partijas cekas Goris[2]. Arī mūsu galvenais redaktors Mārtiņš Rācenis, kāda mūsu revolucionārā dzejnieka mazdēls, kurš laikam gan tikai šī iemesla dēl ieņem svarīgo amatu. Viss ir labi, galvenās cīņas ir jau izcīnītas, filma aizstāvēta. Bet pašās apspriedes beigās Rācenis negaidīti saka: „Biedri, atgriezīsimies, lūdzu, pie tās epizodes. Mūsu padomju jaunieši iet cauri mājām, kur dzīvojuši budži, ekspluatatori, un saka, ka rozes vēl zied. Kā to saprast? Padomāsim, biedri!” Visi mēreni samulsuši, taču Goris nez kāpēc nedzirdēja, gāja zvanīt, saukt mašīnu, lai brauktu atpakaļ un Centrālkomiteju. Pat tajā sistēmā bija galējības, lai neteiktu, ka idioti. Reiz braucām no viena komandējuma, Rācenis jau labi ieņēmis – raud, sūdzas: „Es zinu, ka neko no tā visa nesaprotu, bet… ir jādara.” Nelaimīgs cilvēks.
Manā ieskatā šī ir labākā Dunkera filma. Man arī bija gandarījums ne tikai tāpēc, ka jau atkal esmu filmējis vairākas svarīgas epizodes, bet pats stāsts ir labs. Strādājām ar baudu. Patiesībā varbūt galvenokārt tāpēc, ka filma ir latviska, ļoti latviska.
Galvenais cenzors tajā laikā sēž tev pašam galvā. Var jau drošsirdīgi karogu logā izkārt, lai visi redz, bet tu zini, ka to noraus. Tāpēc strādā bez karoga, centies visu paveikt un pateikt citādi.
LG: – Pašcenzūra ir auglīga?
VB: – Nav, protams. Nepieciešamība tā bija. Viens piemērs. Uldis Jēkabsons no Talsiem uzrakstīja ļoti labu scenāriju par Austru Skujiņu. Kinostudijā izlasīja, lūdza šo to pamainīt, turklāt nebūt ne vēstījuma līmenī. Viņš atteicās pilnībā. Runāju ar viņu – nekā, neatkāpās ne no viena burta un rindiņas. Protams, filma nenotika. Nezinu, vai varoņi tā dara, tā tiem jādara? Es neesmu varonis, mana pozīcija ir izdarīt tā, lai stāsts nokļūst pie skatītāja. Gan izdomāšu veidu, kā cenzējamo padarīt necenzējamu. Un skatītājs mani vienalga sapratīs.
Vēl viens stāsts par tā saukto Ezopa valodu. Valmierā iestudējām slavenā krievu režisora Mihaila Romma dienasgrāmatas par varonīgās Kubas sociālistisko revolūciju. Es pats jauns, aktieri jauni – Juris Pļaviņš, Irina Tomsone. Kubas stāstu mēs uztvērām caur savu prizmu – kā cīņu pret apspiedējiem, un visi jau zina, par kuriem ir runa. Turklāt izdomājām to taisīt kā koncertuzvedumu, un tas nostrādāja. Šodien būtu neskaidrs, kāpēc vispār esam to izvēlējušies. Ezopa valoda noteikti nozīmē arī to, ka skatītājs ir gudrs – ar tā laika gudrību gan.
* * *
CEPLIS (1972). Filma balstīta Pāvila Rozīša romāna motīvos. Uzņēmīgais Edgars Ceplis nodibina akciju sabiedrību, lai no Latvijas māla ražotu ķieģeļus eksportam. Cerot uz solīto milzu peļņu, uzņēmuma akcijas nopērk daudzi. Drīz Ceplis aizraujas ar mašīnrakstītāju Austru Zīli, bet bizness tikmēr atstāts novārtā, turklāt izrādās, ka Cepļa izvēlētais māls ražošanai nav derīgs. Kamēr neviens cits to nav uzzinājis, Ceplis ātri savērpj intrigu, lai atbrīvotos no nevērtīgā īpašuma, un uz citu rēķina saglabā savu labklājību. Režisors Rolands Kalniņš, lomās – Eduards Pāvuls, Gunārs Cilinskis, Helga Dancberga, Regīna Razuma u. c., otrais režisors Varis Brasla.
VB: – Biju iejūsmināts jau aktieru provju laikā. Kaut bija pilnīgi skaidrs, Cepli spēlēs Eidis, Rolands pēkšņi pieprasa uzfilmēt papildu proves, kurās viņi samainīti vietām ar Cilinski. Protams, otrajam tas jānokārto. Vēlāk Eidis man atzinās, ka tajā brīdi bijis gatavs nolikt scenāriju uz galda, tomēr spīts un laikam gan arī profesionālā godkāre uzvarēja – prove notika. Un tā bija tāda, ka es piemirsu pateikt „STOP!” Ne jau Nagaiņa lomu Eidis labi nospēlēja, bet izcili un krāšņi dramatiski aizstāvēja savu Cepļa lomu. Rolands nekad neko neskaidroja, bet vēlāk Gvidis[3] apliecināja – viņš baidījies, ka Eidim pazūd spēles asums, viņš Cepļa tēlā sācis justies pārāk ērti.
Atzīstos, stipri šaubījos par Razumu. Nenoliedzami ļoti pievilcīga, aktrise ar seksapīlu, bet līdzās lielajiem aktieriem viņa bija pilnīgi cita dziesma. Tomēr Rolands trāpīja precīzi tieši ar to, ka viņa bija citāda.
Sagatavošanās periods bija sarežģīts, bet pozitīvu emociju pilns. Nācās atkāpties laikos, kuri mums bija savdabīga pareizās, pat ideālās iekārtas un dzīves mēraukla. Teiksim, rekvizītu meklējumi. Brīvvalsts laika lietas, pat alus pudeles nācās iepirkt caur komisijas veikalu – tā paredzēja grāmatvedības likumi. Uzzinot, ka tiks filmēti 30. gadi, cilvēki bija īpaši entuziastiski. Kāda kundzīte atnesa strausa spalvas no savas jaunības un pat tā laika šampanieša korķi, jo PSRS ražoja tikai plastmasas. Kādā dzīvoklī mums piedāvāja mēbeles, ejam kopā ar filmas mākslinieku Uldi Pauzeru skatīties. Viņš ložņā pa istabām, pavelk nost no sienas kādu gleznu – izkrīt Nivea krēma bundžiņa. Tajā gredzeni. Tai pašā mirklī dzīvokļa saimniece noģībst – ģimene zinājusi, ka tēvs kara laikā noslēpis dārglietas, taču neviens nav varējis atrast, nav bijusi pat nojausma.
Mums visiem bija svarīgi, ka lepnais auto, kurā brauca Ceplis, ir tas pats, ar kuru vācieši Kurzemes katlā brauca parakstīt kapitulāciju, un ne jau par vāciešiem bija tas prieks, bet par aizgājušo godību iepretim esošajai padomju īstenībai. Pie auto ļoti sliktā stāvoklī bija ticis filmas fotogrāfs Aivars Čakste, gadiem ķīlējis.
Tā bija ļoti apzināta pārliecība – kinostudija ietilpst tajā kopīgajā procesā, kas ir nosacīts pretspēks tam melnajam, agresīvajam, naidīgajam, ko nevaram ciest. Ja nebūs tāda atgādinājuma, mēs izzudīsim pilnībā.
Skatītājam jāredz tā dzīve, atmosfēra, kuru mēs veidojam, uzburam atpakaļ. Piemēram, Cepļa militārā parāde – tā bija īsta latviešu zēnu atlase, lai sajūtam atšķirību. Atradām konsultantu – virsnieku, kurš pats bija komandējis parādes tajā laikā: kad viņš atkal uzvilka Latvijas armijas formas tērpu, kļuva par trīsdesmit gadiem jaunāks, un tas patiešām nav pārspīlējums. Galda klāšanu, ēdienu atlasi konsultēja Kalniņa kungs, izbijis Benjamiņu nama apkalpotājs.
Darbs pamatīgs, īpaši paviljonā nebija viegli. Izvēlētā attēla stilistika paredzēja, ka nepieciešamais attēla dziļums tiek panākts ar iespējami mazu objektīva atvērumu, kas nozīmē maksimāli daudz gaismu. Plus karsta vasara.
LG: – Manai paaudzei Ceplis trāpīja. Ne tikai kā paraugkino visos parametros, bet arī, teikšu skaļi, latviskās identitātes līmenī, ko gan skaļi neviens nedeklarēja, pat neapjauta. Šķiet, tas vienkārši tā bija, ieplūda nemanot. Arī neskatoties uz to, ka nosacītības līmenis filmā ir stipri augsts.
VB: – Ļeņinam taisnība – kinematogrāfam tobrīd bija izcila iespēja ietekmēt ļoti daudz ļaužu prātus. Tam bija jāuzrunā jaunie kaut vai ar šo vienu fināla ainu, jāatgādina – hei, mums bija pašiem sava armija! Un tas nav melots. Es nemaz nerunāju par tiem, kuri bija tajā laikā dzīvojuši, pēc tam izgājuši Sibīriju un brīnumainā kārtā atgriezušies. Galvenais – nesameloties pat sīkumos, pilnīgi visiem tas bija svarīgi! Kādreiz pat bija drusku sāpīgi – stacijas ainā, kur Austru ņem ciet, esmu sagādājis visu iespējamo gadsimta anturāžu, pilns perons, bet filmēts tomēr tiek ar šauro objektīvu un neko daudz no tās godības nemaz neredz. Un tomēr – atmosfēra bija cita. Bija kaut kāda personīgā goda sajūta, ka visam jābūt kā bijis.
LG: – Idealizēts?
VB: – Jā, varbūt pat.
LG: – Zināms, ka filmas grupā noteikti bija kāds ziņotājs. Īpaši šādā materiālā.
VB: – Mums taču bija attaisnojums – vēsturiskā patiesība. Tomēr kad četras dienas Lokomotīves stadionā filmējām parādi, apkārtējie krūmi bija gan pilni ar čekistiem. Četras dienas tur taču bija cita valsts. Lika masu skatu dalībniekiem izgaismot filmiņas, ja kāds iedomājās fotografēt. Filmēšanas laikā kaut kur nozuda pavisam sīks sarkanbaltsarkans vimpelītis; čekisti visus pratināja turpat uz vietas, prom nelaida. Atradās vimpelītis. Filmēšanas laikā grupā visi sāka savstarpēji viens otru uzrunāt ar stāstā un scenārijā lietoto “kungs”. Nepagāja ne dažas dienas, kad vadošie tika izsaukti pie direktora uz paklāja, kā toreiz teica, – kā biedri var ko tādu atļauties? Protams, ziņotājs varēja būt tikai grupā.
Tostarp gadījās kāda dramatiska, bet ļoti zīmīga kļūda. Jāfilmē mīlas aina starp Regīnu Razumu un Rolandu Zagorski. Domāts jūras krastā, bet pietiekami daudz kaiju bija tikai izgāztuvē, kas, protams, nav tik romantiska vieta. Aktieri, labi, viss labi, taču filmas brāķis – jāpārfilmē. Filmēšanas perioda viducī ir Jāņi, kas nedrīkstēja būt brīvdiena. Viltīgi ieplānojām tur šo pārfilmēšanu. Visiem paziņoju – rīt no rīta, 24. jūnijā tiekamies studijā, braucam uz izgāztuvi. Visiem viss skaidrs – tas nozīmē, ka mums brīvdienas un pārfilmēšana notiks 26. jūnijā. Ierodamies divdesmit sestajā, bet Regīna kā melns mākonis, pilnīgs ledus laikmets. Neesot aizbraukusi ar draugiem līgot, vienīgā ieradusies studijā divdesmit ceturtajā no rīta, Jāņu rītā… Es taču pat iedomāties nespēju, ka viens pieaudzis padomju Latvijas cilvēks var būt tik naivs. Vareni bija tā laika visiem saprotamie noklusējumi. Gandrīz visiem.
LG: – Kāpēc Rolandam Kalniņam pēc plauktā noliktās filmas Elpojiet dziļi deva un ļāva strādāt ar tik ideoloģiski slidenu materiālu?
VB: – Nezinu, varam minēt. Bet tas, ka uz mums pavērsti pamatīgi palielināmie stikli, jutām ļoti labi. Rolands to zināja, bet, ko domāja, nenojauta neviens: viņš nebija viegli pieejams cilvēks. Līdz mūža galam uzrunājām viens otru uz “jūs”, kaut strādājuši kopā daudz un dikti. Man pret viņu bija patiesa cieņa, tas šķita pavisam adekvāti. Viņam, iespējams, cits pamatojums, nezinu. Kad Rolands filmēja Piejūras klimatu, es jau biju tajā statusā, kad varēju ielavīties mākslas padomēs; tas bija materiāls, kas toreiz pamatīgi iejūsmināja pat tad, ja domāji citās formās. Iespējams, filma nebūtu nekas īpašs – scenārijs pašķidrs, bet tas noteikti būtu pakāpiens uz nākamo attīstības posmu, pamats principiāli jaunam latviešu kino. Straujš lēciens. Kas nenotika.
