Kinooperators Gints Bērziņš krāj savas vizuālās piezīmes fotogalerijā.
Reizēm šīs fotogrāfijas palīdz atcerēties gaismas apstākļus konkrētajā vietā un laikā, lai vēlāk lēmumu pieņēmējiem producentiem studijā labāk varētu izskaidrot, kāpēc filmēt vajadzētu tieši tā (tāpēc katrai fotogrāfijai svarīga ir tās tapšanas vieta, gads un numurs – tas ir kā bilžu arhivēšanas rīks). Un vienlaikus šīs piezīmes kalpo arī kā treniņš kompozicionālajai redzei, kaut gan par to, vai šo īpašību vispār iespējams iemācīties, Gints ļoti strīdējās jau ar saviem kinoinstitūta kursabiedriem Maskavā, 80. gadu otrajā pusē. Bet pat tad, ja tu zini visus skolās mācītos kompozīcijas veidošanas principus, vislielākais kaifs ir tos pārkāpt.