…. un filmēsim mūziklus! – žanru, kas paceļ spārnos pat nelabojamu skeptiķi. Līdz Rīgas kinoteātru repertuāram nonācis Demjena Šazela mūzikls „La La Land” (2016), kura nosaukums Latvijā paplašināts kā „La La Land: Kalifornijas sapņi”. Olga Dolina filmu redzēja Venēcijas kinofestivāla atklāšanas seansā, un tā viņu iedvesmo plašāk parunāt par mūzikliem.
Vasaras beigās, 73.starptautiskā Venēcijas kinofestivāla atklāšanas dienā, reti kuram bija līksms noskaņojums – Itālijas centrālajā daļā nesen bija notikusi traģiska zemestrīce. Priekšvakara svinības tika atceltas, un tas viss manāmi ietekmēja biennāles sākumā valdošo noskaņu. Filma, kurai bija lemts izglābt vakaru un, lai arī cik patētiski tas skanētu – atdot ticību gaišākai nākotnei, mīlestībai un pārliecībai, ka viss būs labi -, ir jaunā amerikāņu režisora Demjena Šazela La La Lenda (Damien Chazelle, La La Land, 2016). Šī filma ar savu dzirkstošo un vieglprātīgo nosaukumu, ar romantisku zvaigžņu duetu un stāstu par atzinības un laimes meklējumiem Losandželosas sapņu zemē, ar melanholiski smeldzīgām melodijām, liriskām dziesmām, un aizrautīgām dejām – ir mūzikls, kurš kārtējo reizi apstiprina kinovēstures nerakstīto likumu: šis žanrs paceļ spārnos pat nelabojamu skeptiķi un satur pie dzīvības pēdējo palikušo romantiķi.
Svētki visām maņām
21. gadsimtu sagaidot, kinopasaulē krasu pavērsienu iezīmēja Baza Lurmena Mulenrūža (Baz Luhrmann, Moulin Rouge, 2000) – jauna tipa mūzikls, spilgts autorkino piemērs, kas uzstādīja augstu un pagaidām nepārspētu latiņu. Kā pretstats pavisam atšķirīgā, neizskaistināti reālistiskā stilistikā un franču jaunā viļņa ietekmē darbojas Kristofs Onorē (Christoph Honoret). Arī Latvijas jauno režisoru laukā neseno pirmizrādi piedzīvoja īsmetrāžas mūzikls – Ditas Celmiņas diplomdarbs Mažora dienas, minora naktis (2016). Kas liek mūsdienu režisoriem (jāsaka, visai reti, tomēr ne bez panākumiem) atgriezties pie šī žanra? Laikam jau cilvēce nav atradusi labāku veidu, kā runāt par mīlestību, - tikai caur dziesmu un mūziku, kas kameras priekšā meistarīga stilizējuma rezultātā pārvēršas par kaut ko vairāk, nekā dzīvespriecīgu izklaidi.
Pirms sāku apspriest Demiena Šazela klasiskā Holivudas mūzikla mūsdienīgo interpretāciju, gribētos atcerēties svarīgākās šī žanra vēsturiskās pamatiezīmes. Mūzikls ir iesakņojies vispirms amerikāņu nacionālā teātra, tad arī kino tradīcijā tik dziļi, ka visi laikmetīgo režisoru mēģinājumi atdzīvināt šo žanru neizbēgami balstās uz netiešām stilistiskām ietekmēm vai apzinātiem kino citātiem. Klasisks amerikāņu mūzikls, kas parādījās un attīstījās 20. gadsimta 30. gados, tā saucamajā “zelta laikmetā”, bija pēckrīzes sabiedrības rehabilitētājs un jau tolaik ielika stabilus režijas, scenārija un horeogrāfijas pamatus pēctečiem.
40.-50. gados mūzikli kļuva krāsaini, parādījās platekrāns un kvalitatīvas Brodvejas izrāžu adaptācijas, savukārt 60. gados tie, nopietnākās literārās tradīcijās balstīti, kļuva muzikāli ekspresīvāki un ieguva sociāli drūmākas nokrāsas.
Mūzikls ir viens no tiem žanriem, kas parādījās kā reakcija uz sociālvēsturiskām norisēm un sabiedrības noskaņām, uzturot savas popularitātes latiņu tik ilgi, kamēr skatītājs uzskatīja par nepieciešamu no depresīvas realitātes ārstēties ar pozitīvas enerģijas lādiņiem un skaistās dzīves paraugiem.
Tehniski un vizuāli mūzikls ir svētki acīm, ausīm un citām maņām. Tas arī ir veids, kā caur sarežģīti uzkonstruētu vizuālo formu runāt par vienkāršām dzīves patiesībām.
Pārzināt un pārkāpt
Viens no populārākajiem žanra paveidiem vienmēr ir bijis aizkulišu mūzikls – kinoindustrija reflektē pati par sevi, smeļoties iedvesmu no saviem radošās darbības procesiem, ļaujot skatītājam ieskatīties pa atslēgas caurumu un uzzināt, “kā tas tiek darīts”. Paradoksālā kārtā publika – galvenā mītu radītāja – ir pati tendēta uz šo mītu demistifikāciju jeb atmaskošanu. Pēdējā laikā aktualizējies aizkulišu tematikas fenomens arī citu žanru filmās – nav nekā labāka par brāļu Koenu kinovēstures kaleidoskopu filmā Sveicināts, Cēzar! / Hail, Caesar! (2015).
Tātad, topošais vai esošais režisor! Ja vēlies parādīt pasaulei un sev, uz ko esi spējīgs, pamēģini uzņemt mūziklu – vienu no grūtākajiem filmu žanriem, kur noteikumu pārzināšana ir tikpat svarīga, kā to pārkāpšana.
Mūzikls parasti ir skops uz negaidītiem pavērsieniem – jau pašā sākumā ir paredzamas laimīgas beigas, pie kurām jānonāk caur asprātīgiem gegiem un asām vārdu cīņām. Sižeta centrā gandrīz vienmēr ir vadošais romantiskais pāris, un parasti visam jānotiek pēc gadu garumā labi nostrādātas shēmas ar visām stadijām – iepazīšanās, simpātijas / antipātijas, īslaicīga attiecību pārtraukšana un izlīgšana.
Mūziklu konflikti ir intraverti jeb iekšēji un emocionāli, tie visbiežāk izpaužas šaubās par pareizo lēmumu – aiziet / palikt, mīlestība / karjera...
Mūzikla naratīvā parasti dominē duālisms, notiekošais tiek vērtēts no abu dzimumu indivīdu skatpunkta, kur katrs no tiem tiek skatīts specifiskā sabiedrības kontekstā, tādējādi provocējot abu skatpunktu konfrontāciju vai apvienošanos.
Kā jau pienākas, mūzikla panākums lielā mērā ir atkarīgs no vadošā pāra jeb skatītāju apziņā un iepriekšējos kinoprojektos izveidotās aktieru dueta saderības (piemēram, Freds Astērs un Džindžera Rodžersa). La La Lendas vadošais pāris – jauna aktrise Mia (Emma Stouna / Emma Stone) un džeza muzikants Sebastians (Raiens Goslings / Ryan Gosling) ir divi tipiski varoņi, kuri meklē savu vietu zem Losandželosas saules un cer realizēt savus sapņus, būdami kopā vai šķirti. Abu aktieru pieredze, atveidojot romantiskus pārus divos iepriekšējos kopdarbos (Crazy, Stupid, Love, 2011; Gangster squad, 2013) tikai sakāpina skatītāju interesi.
Bez stepa nav mūzikla!
Pats galvenais, protams, ir mūzika un deja, kuru funkcijas ir atspoguļot varoņu jūtas, laimes vai bēdu izpausmes, izzīmēt pagātnes-nākotnes ainu. Mūziklam ir svarīgs viens galvenais vadmotīvs, kas caurvij visu filmu. Piemēram, Goslinga solodziesma City of Stars, ko pavada eleganti svilpota melodija, droši vien kļūs par šāgada romantiķu himnu – domīga un melanholiska, tās raksturošanai, kā arī filmas pēcgaršai vislabāk piestāv angļu vārds bittersweet.
Jāatceras, ka arī bez stepa dejas nav mūzikla! Jau tālo 30. gadu mūziklu horeogrāfija balstās galvenokārt uz stepa dejas tehniku, kas ir tik tuva pilsētas ritmiem un folklorai – savienojoties ar viegli iegaumējamām un izsvilpojamām melodijām, tā trāpa parastā pastaigas soļa ritmā, līdz ar to rada attiecīgu noskaņu.
Visbeidzot, kā lai šo pasaku uzfilmē? Var sekot kulta režisora un horeogrāfa Basbija Bērklija (Busby Berkeley) vēsajai norādei: “Lai pie manis dejo pati kamera!”. Vai arī gluži vienkārši ņemt vērā galvenos mūziklu filmēšanas paņēmienus, kas tika izdomāti pirms vairāk nekā pusgadsimta – lidojošās kameras efekti, garas sekvences, kas nodrošina skatītāja klātbūtnes sajūtu, kameras uzbraucieni un atbraucieni; koncentrēto gaismu un tumsas teatrālas saspēles vai arī rokas kameras filmējumi sirreālas realitātes uzsvēršanai. Atliek vien cerēt uz aktieru un producentu iecietību, kamēr sarežģītu ainu bezgalīgos pārfilmējumos tiks sasniegts vēlamais rezultāts.
Vecie šabloni – jaunas interpretācijas
Trīsdesmit vienu gadu jaunais Demiens Šazels, apdāvināts un daudzsološs filmu veidotājs ar nerealizētu džeza muzikanta sapni, ir viens no jaunākajiem režisoriem, kam bijis tas gods atklāt Venēcijas kinofestivālu. Viņa filmogrāfijā ir tikai trīs spēlfilmas un tām pašrakstīti scenāriji, turklāt katrai no filmām ir tieša žanriska vai tematiska saskarsme ar mūziku. Šazels debitēja 2009. gadā ar mūziklu Gajs un Madlēna uz parka soliņa / Guy and Madeline on a Park Bench – uz 16 melnbaltiem milimetriem filmētu romantisku peripetiju, dzīvā džeza un stepa deju performanču miksli, ar neprofesionāliem aktieriem, toties īstiem mūziķiem un šķietami nesavienojamu Holivudas studiju sistēmas tradīciju un franču jaunā viļņa stilistiku.
Plaša mēroga panākumus un apbalvojumus ieguva viņa otrā filma Atsitiens / Whiplash (2014) – nepārtraukta džeziska ritma un jauna muzikanta pašrealizācijas procesa emocionāli sakāpināta dramatiska vizualizācija.
Pierādījis sevi kā ārkārtīgi muzikālu, ritmiski un vizuāli smalkjūtīgu režisoru, La La Lendā Šazels ir apvienojis veco labo klasisko mūziklu maģiju (sākot ar Top Hat (1935) un Singing In The Rain (1952), beidzot ar Les Demoiselles de Rochefort (1967) un Les Parapluies de Cherbourg (1964)) ar mūsdienu dzīves reālijām, kur ne viss izdodas tā, kā gribētos, kur ir vieta arī zaudējumiem vai arī priekam ar kņudošu rūgtuma piegaršu. No vienas puses, kā sekmīgs kino skolnieks, režisors pārnes mūsdienu materiālā vecu mūziklu karkasu, ļaujot varoņu emocijām diktēt dziesmu gaitu vienkārši un neviltoti, vai arī izvairās no straujas montāžas, uzsverot kadru garumu un plūstamību, veidojot kameras “horeogrāfiju” tā, lai pat nemuzikālas daļas izskatās kā vienots kompozicionāls veselums un reālistisks aktieru sniegums šajā fantāzijas spēlē izskatītos pēc iespējas organiskāks.
No otras puses, filmas naratīva matērija ir austa no dažiem specifiskiem noteikumu pārkāpumiem, kuri piešķir tai ļoti mūsdienīgu vibrāciju.
Filmā nav izteiktu otrā plāna varoņu vai palīgtēlu, kas novērstu uzmanību no galvenā pāra vai palīdzētu virzīt sižetu uz priekšu; viss gulstas uz Goslinga un Stounas pleciem, tādējādi maksimāli iesaistot skatītāju pāra attiecību stāstā. Tāpēc, kad filmas vidū abi saiet kopā, nenovēršams atslābums uz brīdi liek zaudēt ieinteresētību, taču arī tas pāriet, kad filmas kompozīcija ieņem neparedzamus apgriezienus, tuvojoties emocionāli suģestējošam finālam.
Patīkamu pārsteigumu izraisa netipiska, bravurīga varoņu uzvedība – žestos, dialogos, savstarpēji izspēlētos gegos. Klasiska pāra saiešanas kopā princips no sākotnējas antipātijas uz ever lasting love tiek izspēlēts ar brīnišķīgu pašironiju, humoru, ierāmēts un caurausts apzināti salkanā, izskaistināti romantiskā iesaiņojumā, kam ir brīnišķīgs, iespējams, pat divējāds efekts. Mēs pieņemam žanriskos nosacījumus, automātiski ieslēdzam pieredzējušu snobu skepsi, ko režisors pats arī veicina, bet tajā pašā laikā viņš tic katram savam kinematogrāfiskajam žestam.
Tomēr mēs nevaram pretoties nedz viņa patiesajai mīlestībai pret saviem varoņiem un apkārtējo vidi, kas ir jūtama katrā kadrā, nedz šai te pārlieku romantiskai noskaņai ar dejām uz zvaigžņoto debesu fona un izskaistinātiem Losandželosas skatiem, par ko smejas paši mīlētāji. Un beigās mēs paši nemanām, cik ļoti sākam ticēt tam, ka šādas tikšanās un emocijas ir iespējamas tepat, reālajā dzīvē. Šazels piedāvā kaut ko vērtīgāku, kaut ko īstāku par vienkāršu happy end, kas pats par sevi īsti neko nenozīmē. Reālistiski šķirt varoņus beigās ir romantiskākais gājiens, ko režisors var atļauties – pēcgarša, melanholija, abu varoņu un skatītāju kopā izdzīvotais stāsts rada rezultātu – ticību mīlestībai “kā filmās”.
“La La” kokteiļa sastāvdaļas
La La Lenda iesākas ar elpu aizraujošu viena gara kadra sekvenci:
Losandželosas šosejas sastrēgumā ieslodzītie jaunieši (atsauce uz hrestomātiskā Federiko Fellīni 8 1/2 sākuma ainu) cits pēc cita pēkšņi sarosās, izlec ārā no mašīnām un signālsvilpju ieskandināta ritma pavadībā sāk dziedāt un dejot.
Šāda tipiska, tomēr mūsdienu kino tik sen neredzēta aina, kas veidota 50.-60. gadu melodiski vizuālajā stilā, beidzas ar milzīgu logo tipa filmas nosaukumu uz ekrāna. Laipni lūgti retro paradīzē, mūsdienu pasakā par diviem sapņotājiem, kas satikās uz lielceļa!
Īpaša uzmanība tiek pievērsta filmas naratīva struktūras dinamikai, ar lēcieniem laikā un atgriešanos sākumpunktā. Pirmo mēs iepazīstam Miu, tad atgriežamies uz šosejas – abu nejaušās tikšanās vietā sastrēgumā, tālāk sekojam Sebastiana stāstam.
Neapšaubāmi, filmas specifisko noskaņu diktē īpatnēja vizualitāte un kolorīts. Darbībai risinoties mūsdienu zvaigžņu fabrikas Losandželosas ielās, studiju labirintos vai džeza klubu pagrabos, skatītājam tiek rādīta pavisam citādāka pilsēta, nekā viņš ir to pieradis redzēt citviet. Šazelam, filmas operatoram (Linus Sandgren) un māksliniekiem (Austin Gorg, Sandy Reynolds-Wasco) izdodas uzburt nebijušu pilsētas atmosfēru, it kā līdz šim mēs šo pilsētu uz ekrāna vēl nebūtu redzējuši. Pilsētas un dabas ainavas tiek filmētas lielākoties pievakarē, dūmakainos, violeti zilajos saulrieta toņos, ielas lukturu vai neona izkārtņu atspulgos, paaugstinātos un brīžiem stūrainos kameras leņķos.
Stāsts risinās reālā, bet stilistiski atsvešinātā vidē, tāpēc darbības vieta paliek vienlaikus atmosfēriski klātesoša un kinematogrāfiski nosacīta. Ritmisks ainu kadrējums, izteikti varoņi, vidēji vai kopplāni uz faktūrām bagātā pilsētvides arhitektūras fona veido atmiņā paliekošu vizuālu simfoniju. Filmas veidotāju mērķis bijis atspoguļot visu, ko viņi mīl un ienīst Losandželosā, kā arī pasmieties par klišejām – sastrēgumiem, slavenību kultu, seklām un kičīgām baseina ballītēm, kuras jaunā aktrise Mia ir spiesta apmeklēt, lai iegūtu potenciāli izdevīgus kontaktus. Par spīti tam, filma spēj atklāt pilsētas skaistumu un poētiku, kas ir paslēpta dziļi zem šīs ārišķīgās čaulas. Kur nu vēl vairāk – baseina ballītes karstumā pēkšņi ieraudzīt lēnām krītošu mākslīgu sniegu!
Vecmodīgie sapņotāji
La La Lendas krāsu un scenogrāfisko faktūru dramaturģija ir piesātināta un daudzveidīga, brīžiem tā rada īstu vizuālu haosu. Filmas nobeigums tiek veidots kā ritmiski ātra muzikāla kolāža – laiks tiek pārtīts atpakaļ, iespējamā realitāte tiek pasniegta kā pasakaini nosacīta un neiespējama, pārbāzta ar teatrālām dekorācijām un stilistiskām atsaucēm te uz Amerikāni Parīzē, te uz citu mūziklu kopu. Taču citviet, tieši krāsas un faktūras, vai nu tie būtu kostīmi, vai varoņu dzīvojamās telpas, strādā uz to, lai reālistiskai videi piešķirtu pasakainu efektu.
Sebastians un Mia, kaut arī dzīvo šeit un tagad, pēc savas dabas ir vecmodīgi sapņotāji. Viņa smeļas iedvesmu teātra un kino pasaulē, dzīvodama savā sirreāli košā un aloģiski izkārtotā dzīvokļa interjerā ar milzīgu Ingrīdas Bergmanes fototapeti guļamistabā. Filmas gaitā Emmas Stounas rudmatainā varone ģērbjas koši dzeltenā, zilā vai zaļā kleitā, kas tik efektīgi izskatās uz ekrāna un saspēlējas ar stilizētiem foniem.
Sebastians slēpjas no modernām un sev netīkamām komerciālās mūzikas tendencēm savā retro automašīnā, ģērbies klasiskā Hamfrija Bogarta stila uzvalkā, sapņojot kādu dienu atvērt klubu, kur skanēs īsts džezs. Šarmantu neveiksminieku vaibstiem apveltīti, kopā viņi veido ideāli saskanīgu duetu, kas pirmklasīgās Džastina Hurvica (Justin Hurwitz) mūzikas pavadībā izdejo un izdzied vienu savu attiecību gadu.
Filmas muzikālo bāzi veido melodisks džezs ar retro Holivudas zelta dziesmu noskaņu pieskārieniem, skaudra pūšaminstrumentu dinamika ar nostalģiskiem klavieru solo un trāpīgiem 80. gadu sintezatoru ēras iestarpinājumiem. Steps un valsis ir galvenie horeogrāfiskie elementi; deju un dziesmu numuru filmā varbūt ir vairāk, nekā šķiet nepieciešams, bet katram no varoņiem ir sava atraktīva vadmelodija. Protams, izņemot hiperbolizēti romantisko randiņu planetārijā, kas vainagojas ar klasisku valsi, par galveno un efektīgāko var uzskatīt stepa dejas numuru panorāmas stāvvietu laukumā, kur Stouna eleganti pārvelk stepa kurpes un varoņu attiecības risinās jau horeogrāfiskā dialogā. Tehniski pārējās sekvences varbūt arī nepārsteidz, toties tas netraucē uztvert mūziklu kā viengabalainu un kaislīgu Šazela uzdrīkstēšanos atklāti aicināt cilvēkus sapņot, mīlēt, tiekties uz zvaigznēm un realizēt ieceres.
Lai biežāk!
Visbeidzot filmas atšķirīgā iezīme ir detaļās, neverbālos sīkumos, kas ironiski pārgriež cītīgi uzburto romantikas plīvuru. Kaut vai viena no tām – pēc kārtējām neveiksmīgām provēm Mia, ejot pa ielu, izdzird melodiju un gluži kā hipnozes varā seko tai, līdz ienāk restorānā un ierauga Sebastianu. Pēkšņi viss satumst, apgaismotas ir tikai viņu sejas, viņi saskatās un mēs saprotam – tas ir Tas Brīdis. Viņš strauji tuvojas Miai... bet to, kā režisors risina ainas kulmināciju, aprakstīt nav vērts – lai tas skatītājam paliek par pārsteigumu. Veids, kādā tiek pasniegts klasisks aizkulišu mūzikla sižets par mīlestību un panākumiem lielpilsētā, turklāt ar netipiskām, līdz ar to tik saistošām beigām, ir šarmants, asprātīgs un gandrīz autorisks – ja Šazels turpinās strādāt pie šī žanra, iespējams, viņam izdosies paplašināt laikmetīgā mūzikla horizontus.
La La Lendas pirmizrādei veltītajā preses konferencē Emma Stouna, kura Venēcijas festivāla noslēgumā ieguva labākās aktrises Volpi kausu par Mias lomu, izpelnījās ovācijas par ļoti vienkāršu un kaislīgu filmā pausto ideālu aizstāvēšanu. Viņa uzsvēra, ka šī mūzikla vēstījums ir vērsts pret mūsdienu jauno cilvēku cinismu, tendenci visu izsmiet un redzēt tikai trūkumus; ka šādas filmas iedrošina sapņot, cerēt un strādāt, lai īstenotu savu sapni. Pat ja La La Lendai ir savas nepilnības, tā neatstāj vienaldzīgu, tā liek mums gribēt piecelties no krēsla un dejot, mīlēt un sapņot līdzi.
Pat ja mūziklu zelta laikmets ir sen nogrimis kinovēstures dzīlēs, laiku pa laikam ir patiess prieks vērot tādu kā Demiens Šazels, kurš uzdrīkstas izņemt no plaukta vecu vinila plati un uzlikt to uz jauna atskaņotāja. La La Lai, lai tas pat notiek biežāk!
