Pirms vispasaules ārkārtas stāvokļa izsludināšanas kino sabiedrību pāršalca ziņa par leģendārā franču kinokritikas žurnāla „Cahiers du Cinéma / Kino burtnīcas” redakcijas gatavošanos demisijai. Reaģējot uz īpašnieku nomaiņu, žurnālisti zvanīja trauksmes zvanus par redakcionālās neatkarības apdraudējumu un kritikas vides degradāciju. Man laimējās apmeklēt „Cahiers” publisko diskusiju un tikt pie pēdējā līdzšinējās redakcijas veidotā numura, kas pilnībā veltīts kritikai. Turpmākās rindas ir retrospektīva reportāža par pasākumu un aprīļa numura saturu, par redakcijas demisiju un „Cahiers” skatu uz kritiku šodienas Francijā.
Retrospektīvi atkāpsimies. Lielās karantīnas priekšvakarā mājīgā Parīzes neatkarīgajā kinoteātrī La Clef redakcija tikās ar 100 interesentiem, lai noturētu diskusiju un noskatītos redaktora Stefana Delormes izvēlēto Džonatana Kaplana dumpīgo filmu Pāri malai / Over the Edge (1979). Un, galu galā, lai kopā iedzertu aliņu.
Neformālā sadaļa programmā bija nodēvēta kā La Dernière Fête – pēdējie svētki. Tā arī bija – redakcija kapitulē, un Parīzi nākamajā pirmdienā pārņems strikti mājas režīma noteikumi. Arī La Clef darbojās pēdējo dienu. Tikšanās dienā 100 cilvēki bija pulcēšanās vietu atļautais maksimums, man izdevās iekļūt starp laimīgajiem. Nevajadzēja paiet ilgam laikam, lai limits saruktu un ierobežojumi pieaugtu. Todien situācija šķita sirreāla, bet francūži tāpat turpināja pīpēt kafejnīcu terasēs un lēni slīdēt pa parkiem. Tiesa, spriedze bija sabiezējusi. Gan pilsētā, gan leģendārā žurnāla īpašnieku jautājumā.
Cahiers ir gara vēsture. Franču kino teorētiķis Andrē Bazēns bija viens no entuziastiem, kas 1951. gadā lika pamatakmeni žurnālam, un turpmākajos gados tas izrādījās spēcīgs impulss franču kino ainas pilnīgai pārbūvei.
Uz vecmodīga, akadēmiski pareiza un studijās veidota kino pīšļiem dzima trakulīgais un dumpinieciskais franču jaunais vilnis, kurš iestājās ne vien par mūsdienīgiem un reāliem stāstiem, bet arī par absolūtu režisora autorību.
Agrīno žurnāla autoru lokā bija Žans Liks Godārs, Fransuā Trifo, Klods Šabrols, Ēriks Romērs (redaktors 1958-1963) un Žaks Rivets (redaktors 1963-1965). Līdz pat šai dienai žurnāls bija noturējies, spītējot daudzu drukāto izdevumu slēgšanai un tam, ka kritikas saturs medijos plok mazumā.
Principa jautājums
Kas ir noticis? Pašreizējā redakcija, kas pēdējo dekādi vadījusi žurnālu, par savu aiziešanu paziņoja februāra beigās, publiski paužot, ka 20 jaunie akcionāri, kuru vidū ir rūdīti biznesmeņi un astoņi ietekmīgi producenti, apdraud žurnāla neatkarību un kritisko diskursu, kā arī rada interešu konfliktu.
„Mums paziņoja, ka izdevumam ir nepieciešams «pārorientēties uz franču kino». Direktores amatam nominētā SRF (Režisoru apvienības / Société des Réalisateurs de Films) ģenerāldirektore Žulī Letifū palielina bažas par Francijas kinovides ietekmi,” teikts redakcijas oficiālajā paziņojumā.
Līdzšinējais CdC īpašnieks bija britu izdevējs Ričards Šlagmans (iepriekš izdevniecības Phaidon īpašnieks), kurš žurnālu atpirka no Le Monde 2009. gadā. Šogad viņš pārdeva Cahiers, jo tas ilgstoši nav bijis rentabls. Pret šo kungu redakcija iebildumus neceļ – viņš ir devis brīvību.
Kas ir jaunie īpašnieki? 20 ietekmīgo vīru vārdi var maz ko izteikt, tomēr skaidrības labad tomēr prasās iezīmēt kopējo ainu. Galvenie pie grožiem tikušie ir mēbeļu firmas, iepazīšanās vietnes, telekomunikāciju un mediju kompāniju īpašnieki, kā arī investīciju baņķieris un radošo industriju riska apdrošināšanas firmas īpašnieks.[1] Un kā ar producentiem? Tie pārstāv studijas Why Not Productions, Les Films Velvet, animācijas studiju Xilam, Srab Films un Federation Entertainment[2] Šajās studijās producēta virkne festivālos un kinoteātros rotējošu filmu, piemēram, Piedodiet, jūs nesastapām / Sorry, We Missed You (2019), Uzticīgais / L'homme fidèle (2018), Planetārijs / Planetarium (2016), Es pazaudēju savu ķermeni / J'ai perdu mon corps (2019), Nožēlojamie / Les Misérables (2019) u.c.
Interešu konflikts nav ar lupu jāmeklē. Kā neatkarīgi kritizēt filmas, ja pār plecu elpo satura karaļi un elitāri biznesmeņi? Akcionārs Ēriks Lenuārs gan izteicies, ka pārmaiņu galvenais mērķis ir saglabāt izdevumu un producenti pat neesot galvenie akcionāri. Lenuārs pauž, ka žurnālam esot jāatgriežas pie „kādreizējās dzelteno Cahiers godības” (ikonisko dzelteno vāku un franču jaunā viļņa periods). Žurnāls Les Échos raksta, ka par pasaules kino netiks aizmirsts, bet esot ieteikts žurnālu padarīt par platformu franču režisoriem – viņi tur varēšot rakstīt, intervēties un būt par atsevišķu numuru varoņiem.
Oficiālais paziņojums un publiskās tikšanās retorika pauž Cahiers atteikšanos kalpot par bezgaumīgu un spožu vitrīnu forsētai franču kino popularizēšanas akcijai. Viņi nebūšot afišas stabs. 15 kritiķi nav mierā arīdzan ar nodomu vienkāršot saturu un modernizēt žurnāla formātu. „Tas ir principa jautājums,” tikšanās reizē teica redaktors Stefans Delorme. Bieds ir ne vien potenciālā maigā cenzūra, bet arī satura piederēšana biznesmeņiem. Desmit miljardieriem pieder milzīga daļa Francijas mediju (pat 90% laikrakstu). Nekait ieskatīties arī šajā īpašnieku un mediju kartē, ko var pētīt bez franču valodas zināšanām.
Cahiers aprīļa numura askētiskais vāks, kurā attēlota cirkonija zilas jūras satikšanās ar laima zaļu apvārsni, jautā „Kas ir kritika?” Kādreiz žurnāla aizsācējs Andrē Bazēns jautāja „Kas ir kino?” (rakstu kopums, 1967)
Rubrikā Notikums veselas 24 lappuses veltītas apjomīgam traktātam – tas ir 15 kritiķu kopdarbs, aprakstot kritiku Cahiers skatījumā. Vēršu uzmanību, ka lielākoties tas ir iekšupvērsts skatiens tieši uz Francijas mediju un kritikas vidi.
Redakcijas slejā Delorme stāsta par numura sarežģīto tapšanas gaitu attālinātā darba un ārkārtas stāvokļa dēļ. Rakstot šīs rindas, viņam nebija skaidras nojausmas par žurnāla jaunā numura izplatīšanu. Īpašais numurs ir pilnībā veltīts, „lai runātu par to, ko mēs mīlam – par kritiku”, iztiekot gandrīz bez recenzijām. Kino procesi ir uz pauzes, kinoteātri – ciet.
„Kritiskā doma te nelīdzinās nevienai no daudzām citām kritikas formām, kuras vērtē, vai filmas ir labi uztaisītas,” raksta redaktors. „Kritika ir māksla mīlēt, jo kino ir māksla mīlēt (..) Un, kad mēs kaut ko nīstam, tas ir tādēļ, ka mēs gribētu [to] mīlēt,” Delorme raksta, apgalvojot, ka nīšana ir iestāšanās par idejām un principiem. Pret ko aizstāvēt kino? Delormes atbilde: „…pret industrijas agresiju un filmu tirgu, pret klišejām, pret iztapību, pret visu, kas sabojā mūsu jūtīgumu.”
Par idejām un pret atrādīšanos
Pirmajā vietā ir filma, nevis skaļāks vai mazāk skaļš uzvārds aiz tās. Piemēram, savulaik lielu Cahiers uzmanību izpelnījās Alantes Kavaītes filma Sangailes vasara / The Summer of Sangailė (2015). Spītējot bieži vien tirgus pieprasītajai aktualitātei, žurnāls pievērsās nezināmai lietuviešu režisorei un nemaz ne tik aktīvi apmeklētai filmai. Protams, tiek godināti arī „lieli vārdi” (šāgada februāra numuru rotā Martins Skorsēze), bet par viņu darbiem, nevis zvaigznes statusu.
Izdevums raksta: „Mēs aizstāvam idejas. Ne autorus, pat ne filmas, bet gan idejas caur darbiem. Ir jāieklausās Linča teiktajā – mēs esam ideju mednieki.” Seko apgalvojums, ka kritika pati par sevi ir skatpunkts un kritiķim ļoti patīk, ja arī filmu veidotājiem tāds ir. Cahiers nosauc savus trīs galvenos vērtēšanas principus, proti, estētika, morāle un politika. Viņi neuzticas filmām, kuras neieņem nekādu pozīciju. Netic tām. „Ar rokas vēzienu tās tiks atvairītas – vispirms jau tādēļ, ka tās melo; pozīcija tām ir, tikai to slēpj.”
Cahiers autori piekrīt Žaka Riveta nostājai, ka risks ir filmas vērtīgākā kvalitāte.
Redakcija augstāk vērtē filmas ar brīvības garu, turpretī pārlieku perfektas un nopulētas filmas dara uzmanīgus un tiek uztvertas kā sterilas un pārāk nostrādātas.
Rakstā teikts, ka Cahiers piedēvētā autorības politika bieži vien tiek pārprasta – tā nav vis absolūta uzticība tam vai citam režisoram, bet tieši rokrakstiem un „noteiktam redzējumam par mizanscēnu”. Laba filma ir tāda, kura mudina kritiķi atteikties no visa zināmā un pierastā, aicina sekot tālu sev līdzi, fascinē un aizrauj, liek sajust ko nebijušu. „Tad teksts būs patiess pārskats par notikušo, nebeidzami centieni izprast iemeslus.”
Kā vienu no kritikas svarīgajiem uzdevumiem Cahiers nosauc kino formas un valodas pārmaiņu identificēšanu un definēšanu. Jābūt sava laika lieciniekam un iecirtīgi klātesošam šodienā, kā „nepretenciozam vēsturniekam”. Vēl vairāk: „Kritikas misija ir arī norādīt uz to, kā trūkst mūsdienu kino, ne vien uz to, ko tas mums sniedz; nepieturēties pie [kino] patērētāju apmierinātības un eksistējošā sagremošanas.”
Kas Cahiers izpratnē ir slikta filma? „Bieži filmas kaitina, jo tām ir tukšs skatiens un manekenam līdzīgs pasaules atspulgs,” viņi raksta, būdami skeptiski pret sintētiskām, pompozām un pašapmierinātības pilnām filmām. Viņuprāt, kritiķim jāparāda filmas nepieciešamība vai tieši otrādi – tās neesamība.
Viņi pauž neuzticību tādam kino, kas cenšas par daudz, kam piemīt „pāvesta nopietnība” (tieši tā arī rakstīts). Starp tādām gadās arī festivālu filmas, kuras CdC apzīmē kā „cinéma endimanché” (otrais vārds nozīmē elegantu saģērbšanos, svētdienā ejot uz baznīcu). Viņi neuzticas šādam „atrādīšanās kino”, rakstot, ka arī skaisti kadri jāuztver ar kritisku aci, vērīgi padomājot par jēgpilnību. „Mums īsti nepatīk tikt pavedinātiem.” (franciski tas izteikts ar vārdu „draguer”, kas, atvainojos par pārlieko vienkāršību, sarunvalodā tuvāk līdzinās „koļīšanai”).
Šāda pārmērīga pāvesta nopietnība piemīt arī dažiem labiem Cahiers franču kolēģiem. Tikšanās reizē redaktors pieskārās arī tā sauktajai „pīļu dīķa” situācijai. Neskatoties uz Francijas lielo kinoindustriju un daudzskaitlīgajiem tās spēlētājiem, te kinoprofesionāļi mēdz apgrozīties vienā Saules sistēmā un neredzēt ārpus tās. Cahiers raksta – amata brāļi migrē pa vieniem un tiem pašiem A-klases festivāliem, skatās ekskluzīvus privātus seansus, apmeklē smalkas pieņemšanas. Un tur arī paliek, pilnīgi aizmirstot par iešanu uz kino kā normālam cilvēkam ar citiem normāliem cilvēkiem.
pret Neitralitāti un "mīkstu sinefiliju"
Ak, kā neitralitāte kaitina Cahiers autorus! Kritikā, žurnālistikā un kino. Aprīļa numura raksts skarbi vēršas arī pret buržuāzisko žurnālistu augstprātīgo neitralitāti, ziņojot par dzelteno vestu protestiem. Turklāt Delorme ar to sastapies, arī sniedzot intervijas par redakcijas demisiju. Sarunu sākumā daudzi intervētāji veltījuši jūsmīgus apsveikuma vārdus par drosmi un nostāju, tomēr publicētajās intervijās jūsma ir noplakusi un ievadi kļuvuši sausi, jo žurnālisti atturas publiski izteikt savu personisko viedokli.
Uz mirkli atgriezīsimies atpakaļ uz La Clef skatuves. Stefans Delorme un līdzredaktors Žans-Filips Tesē (Tessé) pauda savu skatījumu par kritikas situāciju mūsdienu Francijā – daudzos medijos tā ir aizstāta ar kultūras žurnālistiku.
Viņuprāt, asas un precīzas kritikas ir gaužām maz, presē lasāmie teksti ir pārsvarā pozitīvi vai neitrāli un reizēm atgādina paplašinātu filmas publicitātes materiālu.
Aprīļa numurā rakstīts: „Šis liekulīgais pozitīvisms vai svētlaimīgums ir vistiešākā mūsu cerību, jutīguma, vēlmju un mīlestības iznīcināšana. [..] Pārliekais pozitīvisms audzina mīkstu sinefīliju.”
Apjomīga apakšnodaļa veltīta kritikas grāvējiem vai nonivelētājiem. Tie ir: snobisms, vērtējumu vietnes (imdb, rottentomatoes, allocine.fr) un nekritiķu kritika šajās vietnēs un sociālajos tīklos. Viedokļu apmaiņa nav nekas slikts, bet kritikai jāpaliek autoritārai un jākalpo kā bākugunij. Turpretī nekādas vērtības nav tam, kas saucams par storytelling (piemēram, koši un familiāri kinozvaigžņu profili). Mediji arvien biežāk slēdz savas kritiskās lapas, lai atbrīvoto vietu veltītu profilu intervijām un stāstiem, kas neapspriež idejas, bet kalpo zvaigžņu sistēmai. Nelāgas ir arī mediju ledenes, proti, dažādie topi (must see filmas u.tml.) un ziņiskums, kas „puto tādās amerikāņu vietnēs kā Variety un Holywood Reporter.” Tam raksturīga bieža ziņu štancēšana, tikai galveno filmas lielumu iezīmēšana, klikšķu kāre un skatpunkta trūkums. Tas noved pie skatījumu homogenizēšanās un kvalitatīvo prasību atvieglināšanās.
Cahiers asi vēršas arī pret kritiķu citātiem uz filmu plakātiem vai treileros – pārsvarā tur savirknēti īpašības vārdi, kuri viens otru izslēdz un neko neizsaka (piemēram, „…brīnišķīgi, aizkustinoši, neredzēti…”). Starp citu, Francijā kā biežāko apzīmējumu uz afišām esmu ievērojusi vārdu „bouleversant” – pārņemošs un emocionāls (filmas kontekstā). Kritiķus kaitina arī histēriskas lasītāju un skatītāju bailes no t.s. spoileriem.
Cahiers skarbi izsakās par kultūras žurnālistiku Francijā: „Tā košļā citu radītās idejas, tā atgremo.” Viņuprāt, tas tiek darīts, lai apkalpotu un reklamētu industriju, turklāt paši žurnālisti par varītēm cenšas iespraukties kultūras smalkajās aprindās un ekspertu rindās. Tie ir skarbi vārdi, bet jāatkārto, ka tas ir Cahiers skatījums uz Francijas mediju vidi, kur liela daļa galveno mediju ir zem oligarhu tupeles.
Cahiers autoriem pašiem netīk dēvēties par žurnālistiem, pat ja tehniski tā sanāk. Un, ja tā tomēr ir, tā ir aktīvas nostājas un augstas iesaistes žurnālistika.
Teksta muzikalitāte
Tādā manierē, kā Rolāns Barts rakstīja par teksta baudu (1973), Cahiers raksta par tā muzikalitāti. Gan tekstam, gan filmai ir savs ritms, struktūra, emocionālās vibrācijas. Piemēram, Kopolu viņi nodēvē par operu, bet Viskonti par simfoniju. Viņi saka – kritika ir melodijas saklausīšana. Cahiers piemin Godāru, kurš apgalvojis, ka žurnāls lielā mērā aizsākās kā ideja par skaistu valodu. Kā no 18. gadsimta. „Mums rakstīšana Cahiers bija literāra darbība pati par sevi,” teicis Godārs. Tekstam pašam jāpiemīt estētiskai vērtībai. Tā ir mākslinieciska jaunrade un vēlme ilgāk padzīvot filmā, paildzinot tās pieredzi.
Runājot par kritikas praktizēšanu, Cahiers aicina: „Katras filmas sākumā iestatiet skaitītājus uz nulli. Dodiet filmai iespēju, jebkurai filmai.”
Ideālā gadījumā viņi iesaka skatīties filmu vienu reizi, jo tad filma būs „notikums”. „Tas ir [kritikas] spēks un vājums vienlaikus,” tā ir arīdzan vienlīdzība ar skatītāju, kurš filmu parasti redz tikai vienu reizi. Tam ir savas priekšrocības, jo atmiņā paliek filmas kodols un spēcīgākie sajūtu impulsi. „Kritiskā rakstīšana norit divās fāzēs, tā apvieno divus laikus – atmiņu un iztēli.”
Mazai atkāpei – rakstos Cahiers mērķtiecīgi (bet bez didaktikas) izglīto topošos un jaunos filmu veidotājus, dodot padomus filmu uzņemšanā. Piemēram, veltot žurnālu scenārijiem vai sievietēm-kinoprofesionālēm.
Beigas?
Tā saucās arī apmeklētais pasākums. Atrodoties vienā telpā ar redakciju, mēģināju saņemt visu drosmi, lai pieietu pie neformālajā daļā palikušajiem redaktoriem. Nesen biju metusi biklumu pie malas, kinoteātrī uzrunājot Izabellu Roselīni, tomēr šoreiz netiku klāt – francūži spietoja kā bites ap Cahiers autoriem. Divi aiziet, četri jauni uzreiz atnāk; man izdevās vien ēnā pastāvēt, jo latviskā kautrība ņēma virsroku. No Cahiers var mācīties pārvarēt to, drosmīgi iestāties „par” un „pret”. Turklāt šādu principiālu masveida demisiju tik bieži neredzēt.
Šī reportāža var kalpot gan kā pieturas punkti, gan diskusiju iedīgļi, lai domātu par kritikas vidi ne vien Francijā, bet arī ārpus tās. Cahiers pozīcijas ir stingras un iecirtīgas. Jūtams, ka žurnālisti ir diendienā domājuši par savas profesijas un teksta kultūras kopšanu. Aprīļa numurā uzdotais jautājums „Kas ir kritika?” var tikt pārfrazēts par „Kas ir kritikas neatkarība?” Žurnāls atsakās būt nopirkts un bagātnieku īpašumā slāpēts.
Tiesa, uzmanīgi skatos uz vēršanos pret kultūras žurnālistiku, ja pat tiek strikti rakstīts tikai par lokālo situāciju. Kultūras žurnālistika tomēr arī Francijas mediju vidē ir neatsverams līdzeklis sabiedrības informēšanai, stāstot par kultūras notikumiem un mākslinieku iecerēm. Mīkstinot un rezumējot asās tēzes, vienkārši jāaicina nebāzt vienā maisā kritiku un kultūras žurnālistiku. Nejaukt. Katrai ir savi uzdevumi un izteiksmes veidi.
Cahiers du Cinéma kārtējais, maija numurs, neiznāca, taču, kamēr rakstu šīs rindas, Cahiers sociālo mediju konti un ikmēneša elektroniskā vēstule (newsletter) sola jūnija numura iznākšanu 3. jūnijā.
Nosaukta arī jaunā komanda. Galvenā redaktora pienākumus pildīs bijušais laikraksta Libération kritiķis Markoss Uzāls (Marcos Uzal), arī reizi ceturksnī iznākošās kino periodikas Traffic redkolēģijas loceklis. Līdzredaktori būs Fernando Ganzo un Šarlote Garsone (Garson), abi ir nacionālā radio kanāla France Culture kritiķi, Garsone rakstījusi arī Cahiers. Savukārt Ganzo vēl ir arī kādreizējais kinožurnāla So Film līdzredaktors, regulārs minētā Traffic autors. Jau piesauktais akcionārs Ēriks Lenuārs parakstījis šo elektronisko paziņojumu.
Nekas vairāk par Cahiers du Cinéma jauno modeli nav teikts. Gaidīsim un salīdzināsim.