Kad ziemā snieg sniegs, tas nez kāpēc nomierina, tāpat kā negaiss un zibeņošana vai vētra. Dabas stihijā ir kaut kas neapturams, tai piemīt varenums un nenovēršamība.
Pēdējā laikā neesmu nekur tālāk braucis ar vilcienu, bet atceros no bērnības dienām, ka gar dzelzceļa līniju bija sastādītas egles, lai neaizputinātu sliedes. Leduspuķes uz logu rūtīm vairs nezied, varbūt vienkārši tāpēc, ka tagad visur ir citādi logi, bet laukos ziemā neesmu gadiem ilgi bijis, jo nav vairs pie kā braukt.
Es domāju, ka sniegam ne vienmēr ir dziļi simboliska nozīme, tomēr kinovēsturē, manuprāt, “vissniegainākais” sniegs ir ainā ar mazo zēnu, kurš vēlāk kļūs par magnātu Orsona Velsa filmā Pilsonis Keins. Runa ir par epizodi, kad pēc zēna ierodas baņķieris, vārdā Tečers, lai uzņemtos pār viņu aizbildniecību un nodrošinātu labu izglītību, jo Keina mātes zemes gabalā atrastas zelta iegulas. Izmantojot šai filmai ļoti raksturīgo dziļo fokusu, mēs vispirms redzam tuvplānā māti, tēvu un Tečeru, pa logu redzams pats puika, kurš spēlē “kariņu”, metot ar pikām pa sniegavīru. Tad pārslēdzamies uz ārskatu, un tieši šī aina man šķiet tik iespaidīga – ar pamatīgo snigšanu, tik spēcīgu, ka neredzam neko tālāk par sniegavīru, filma ļauj sniegu sajust gandrīz fiziski, tā maģiju un sala elpu. Nākamajā kadrā redzamas ragavas, kuras lēnām pārklāj sniegs. Šī aina sasaucas ar filmas sākuma ainu, kad Keins mirst un čukstus pasaka vārdu “Rožpumpurs” (Rosebud). Un viņam no rokām izkrīt stikla bumba, kuru sakratot, sāk virpuļot sniegs, tā nokrīt un sašķīst. Sniegs šajā filmā tomēr ir būtisks tēls, kas iegūst simbolisku nozīmi, stikla bumba nolasāma kā Keina atmiņas par bērnību.
No Teo Angelopula filmas Ainava miglā / Landscape in the Mist (1988) pieminēšu tikai vienu ainu, kurā sniegs ir kā brīnums, kas pārsteidz pilsētas iedzīvotājus. Galvenie varoņi, māsa ar jaunāko brāli, ir ceļā uz Vāciju, kur cer atrast tēvu, un šajā filmas epizodē viņi atrodas policijas iecirknī. Tad kāds pamana snigšanu un iesaucas: “Palūkojieties laukā!” Meitene un puika tai brīdī metas bēgt, snigšana tiem paver iespēju doties tālāk, jo visi cilvēki stāv kā hipnozēti un raugās debesīs, kā snieg sniegs. Ja lēnas un blīvas snigšanas laikā raugās debesīs, vislabāk tumsā, tad pārņem sajūta, ka tu pamazām sāc pacelties gaisā, burvīga sajūta.
Federiko Fellīni filmu Amarcord (1973) biju redzējis visai sen, tā tika demonstrēta kinoteātros padomju laikā (nezinu, vai tika cenzēta, bet tas šobrīd nav galvenais jautājums). Visspilgtāk atmiņā palikusi aina ar pāvu, kas nez no kurienes parādās brīdī, kad pilsētā negaidīti sāk snigt sniegs; pāvs nosēžas uz kāda paaugstinājuma un, sniegam spītējot, izpleš savu krāšņo asti.
Vēlāk, kad snigšana rimusi, pilsēta pārvēršas par sniega labirintu, jo attīrīta ir tikai daļa no ietvēm; groteskais savijas ar sirreālo, komiskais ar dramatisko. Lai cik komiskas ainas būtu Fellīni filmās, nevienu no tām par komēdiju nosaukt nevar.
Un tad, kad laukā atkal ir tumšs un tikai smidzina, kad sen nav redzēta saule, tad vakaros es skatos filmas, kurās snieg sniegs. Viena no pēdējām bija Franka Kapras filma Iepazīstieties – Džons Dovs / Meet John Doe (1941), skumji romantiska, reizēm pārlieku patriotiska filma, bet to visu kompensē lēnā snigšana. Vai arī meklēju internetā gleznu reprodukcijas, kurās redzami slidotāji, – varbūt tāpēc, ka tā arī savā mūžā īsti neiemācījos slidot. Nu jau par vēlu.
Japāņu režisora Akiras Kurosavas filmas Dzīvot / 生きる / To Live (1952) pamatā ir Ļeva Tolstoja garais stāsts Ivana Iļjiča nāve (1886), Kurosava saglabājis stāsta galveno motīvu, bet ekranizācija ir visai brīva versija par Tolstoja darbu. Filmas galvenais varonis Vatanabe ir kādas birokrātiskas Tokijas iestādes darbinieks, kurš īsti neredz jēgu savam garlaicīgajam darbam, ierēdņi pie rakstāmgaldiem pazūd aiz papīru kalniem, un birokrātija līdzinās totalitāram režīmam, kurā atkāpes no ierastajām normām nav pieļaujamas. Viņš ar skumjām noraugās, kā vietējo iedzīvotāju pārstāvji ierodas ar lūgumu labiekārtot kādu piedrazotu laukumu un ierīkot tur nelielu parku ar bērnu spēļu laukumu, taču tiek sūtīti no viena departamenta uz citu, un viņu maldīšanās birokrātijas labirintos beidzas ar to, ka tie nonāk atkal tai pašā iestādē, kur riņķa dancis sācies. Ierēdņi ir nepielūdzami, arī Vatanabe neuzdrīkstas pretoties sistēmai. Viss radikāli mainās, kad viņš uzzina, ka viņam ir kuņģa vēzis. Sākumā Vatanabe ieslīgst bezcerībā, bet tad – pēc sarunas ar kādu jaunu sievieti, kura nolēmusi aiziet no departamenta un jūtas laimīga, ka darīs to, ko vēlas, – Vatanabe nolemj baudīt dzīvi. Tomēr daži naktsklubu apmeklējumi neko nelīdz, un viņa dēlam ir absolūti vienaldzīgs tēva liktenis, abi ar sievu tikai gaida viņa nāvi, lai tiktu pie Vatanabes pensijas. Situācija nav nemaz tik neierasta.
Vatanabe nolemj pretoties bezjēdzīgajai sistēmai un beigās panāk savu – tiek iekārtots parks un spēļu laukums. Filma noslēdzas ar ainu, kurā viņš naktī sēž šūpolēs un šūpodamies dzied savu iemīļoto dziesmu. Apsnieg zeme, apsnieg rotaļu laukums, un Vatanabi pārklāj baltās sniega pūkas. Tā viņš klusītēm aiziet no dzīves, aina ir bezgala skaista, un Kurosava atsakās no banalitātēm – bēru ceremonijas un mirstoša cilvēka nāves atainošanas. Vatanabe “aizšūpojas” uz citu pasauli.
Piemiņas pasākumā par godu aizgājējam viņa kolēģi pamazām sadzeras un nolemj rīkoties tikpat drosmīgi kā viņu bijušais kolēģis, bet nākamajā dienā viss ir pa vecam, visu solījumu vietā palikušas tikai paģiras. Taču skatītājam visvairāk varētu palikt atmiņā aina ar Vatanabi šūpolēs un sniegu, kas rāmi visu apsedz, apzīmējot nāvi, tukšumu, iznīcību.
Šai kontekstā man rodas asociācijas ar divām ļoti atšķirīgām filmām. Pirmā ir neliela epizode no Andreja Tarkovska filmas Andrejs Rubļovs / Андрей Рублев (1966), kad Vladimiras pilsēta ir sagrauta un svētnams pa daļai noārdīts, lēnām sāk krist sniega pārslas, un tai mirklī Andrejs Rubļovs saka: “Nav nekā šausmīgāka par to, ja baznīcā snieg”. Bet Andreja ticība paliek, un no viņa ciešanām un mokām rodas izcili mākslas darbi.
Gluži asociatīvas saiknes ar Tarkovska filmu uzplaiksna kādā ainā no Larsa fon Trīra izcilās filmas Eiropa / Europa (1991), – tās sākumā redzam baznīcu Berlīnē, kura pa daļai sagrauta Otrā pasaules kara laikā, bet pilna cilvēku, kas pieņem Svēto Vakarēdienu. Tai brīdī krīt lielas sniegpārslas, un ainu vēl sirreālāku padara skats no neiespējami augsta rakursa, kur redzams pussabrukušais dievnams. Uz šīs apokaliptiskās ainas fona amerikānis Leopolds sastop Katarinu, kura negaidīti saka: “Appreci mani!” Sniegotā nakts, melnbalto un krāsaino kadru mija šo ainu pārvērš (gan tikai šķietamā) harmoniskā savienībā, ko noslēdz jaunlaulātie.
Alfreda Hičkoka filmās nez kāpēc sniega nav daudz.
Filmā Lēdija pazūd / The Lady Vanishes (1938) sniega lavīna uz dienu aizkavē vilciena atiešanu no izdomātās Eiropas valsts Bandrikas – tas ļauj Hičkokam veidot vēstījuma ievadu, savest kopā galvenos filmas varoņus Airisu un Gilbertu, un iepazīstināt ar šarmanto cienījama vecuma dāmu mis Froju, kura uz kādu laiku noslēpumainā veidā pazūd no vilciena. Sniegs un kalnu slēpošana ir būtiski tēli Hičkoka filmā Apmātais / Spellbound (1945), kuras darbība iesākas kādā psihiatriskajā klīnikā – visi darbinieki gaida jauno galveno ārstu Entoniju Edvardsu (Gregorijs Peks). Kad viņš ierodas, daktere Konstanse (Ingrīda Bergmane) ir pārsteigta, ka viņš tik jauns, un pamazām sāk atklāties Edvardsa noslēpums. Dabiski, ka Konstanse iemīl jauno priekšnieku, bet pavisam drīz pamana viņa fobijas, kas saistītas galvenokārt ar balto krāsu un paralēlām līnijām – dzelzceļa sliedēm vai ar dakšiņu ievilktām gropītēm salvetē. Jāpiebilst, ka Apmātais ir Hičkoka versija par psihoanalīzes lomu cilvēka slēptāko vainu atklāšanā un, kā vēsta sākuma titri, kad šis zemapziņas noslēpums tiek atklāts, tad slimība pagaist. (Precizēšu – lai cik nosacīta un arī vienkāršota, filma nav par Freidu.)
Būtiskākais jautājums šobrīd varētu būt – kāds tam visam sakars ar sniegu? Pavisam tiešs. Konstanse kopā ar savu draugu / pacientu, kurš pats savu vārdu neatceras, aizbrauc pie bijušā skolotāja Brulova, kurš mazliet izskatās pēc Freida un runā ar vieglu vācu akcentu. Nākamajā dienā pēc tam, kad amnēzijā ieslīgušais Gregorija Peka varonis izstāsta savu sirreālo sapni, viņu pēkšņi pārņem satraukums, Edvardss kļūst nervozs, nemierīgs un uzvilkts. Tad Konstance pamana, ka laukā sācis snigt, tātad sniegs un baltā krāsa kopumā rada nemieru, kas stimulē Edvardsa zemapziņā apspiesto vainas apziņu. Konstanse nolemj riskēt, abi dodas uz kalnu nogāzi, kur viņas draugs agrāk slēpojis. Abi uzkāpj uz slēpēm, un Konstanse bez apstājas viņu skubina atcerēties, kas ir tas notikums, kas viņā izraisījis vārdos nepasakāmo vainas sajūtu. Kā jau pieklājas Hičkoka filmām, viņš to atceras, kad abi jau gandrīz nonākuši līdz aizai. Slimības cēlonis ir atrasts, bet tad sākas visādi negaidīti notikumi, kas samontēti ļoti dinamiski, lai filma nezaudētu centrālo tēmu. Varu vien apskaust ikvienu cilvēku, kurš vēl nav redzējis filmu Apmātais, jo noslēpuma atrisināšanas pirmreizību otrreiz vairs neizbaudīt. Ja nu vienīgi tad, kad iestāsies atmiņas zudums, bet tad jau arī filmas sākumu tās beigās vairs nebūs iespējams atcerēties.
Džona Hjūstona filma Mirušie / The Dead (1987) uzņemta pēc Džeimsa Džoisa tāda paša nosaukuma stāsta no krājuma Dublinieši (1914). Šis ir krājuma garākais un noslēdzošais stāsts, filmas scenāriju sarakstīja režisora dēls Tonijs Hjūstons, bet vienu no galvenajām varonēm, Gretu, spēlē viņa meita Andželika Hjūstone.
Māsas Džūlija un Keita Morkanas rīko ikgadējās viesības Zvaigznes dienā, tajās piedalās arī Greta ar savu vīru Gabrielu. Viss norit gluži ierasti līdz brīdim, kad viesības beidzas un pa kāpnēm kā ēna lejup slīd Greta, tad apstājas un sastingusi klausās īru balādi Meitene no Āgramas / The Lass of Aughrim – to reiz viņai dziedājis Maikls Fjūrijs, kurš sen jau miris, bet bija viņas vienīgā mīlestība. Kad Gabriels raugās uz Gretu, viņa tam šķiet sveša (stāstā lietots apzīmējums “a woman” – “kāda sieviete”). Abi klusēdami dodas mājās pajūgā pa sniegotajām Dublinas ielām, bet noslēgumā Greta izplūst asarās un izstāsta stāstu par Maiklu. Gabrielu pārņem atklāsme, ka viņš nekad nav tā mīlējis nevienu sievieti; kad Greta jau iegrimusi miegā, viņš iztēlojas, kā abas tantes, Džūlija un Keita, ar laiku pārtaps par ēnām, tāpat kā visi pārējie, arī viņš. Sniegs snieg visā Īrijā, un filmas (arī, protams, stāsta) aizkadra vēstījums noslēdzas ar teikumu: “Viņa sirds uz brīdi viegli notrīsēja, kad viņš izdzirdēja, kā sniegs klusām krīt no izplatījuma, un klusām krīt no debesīm kā pēdējo reizi, un apsnieg visi dzīvie un mirušie. / His soul swooned slowly as he heard the snow falling faintly through the universe and faintly falling, like the descent of the last end, upon the living and all the dead.”
Tai brīdī kamera pavēršas pret debesīm un paceļas reibinošos augstumos, pēdējā kadrā redzam tikai zilgani pelēkās debesis un sniegpārslas, kas noklāj visu zemi kaut kur tālu zem mums.
Viktora Freiberga esejas par kinematogrāfiskām zīmēm izdotas sērijā "Kino Rakstu bibliotēka", līdz ar jaunā gada sākumu "Viktora otrā grāmata" atrodama labākajos grāmatveikalos un apgāda Mansards mājaslapā.