Augusta izskaņā, pirms rudens aktīvās kinosezonas sākuma, ir īstais laiks pievērsties kaimiņu filmām – Latvijā, Igaunijā un Lietuvā jau sesto reizi norisināsies Baltijas filmu dienas. Skatītāji aicināti apmeklēt četrus bezmaksas filmu seansus 23. un 24. augustā kinoteātrī "Splendid Palace" un varbūt ievērot, ka šogad visas kaimiņvalstu filmas vieno ceļš, došanās kādā virzienā ar noteiktu mērķi. Varbūt tā ir tikai sakritība, ka Baltijas ceļa gadadienā filmās jūtama šāda virzība, tomēr tā kļūst vēl nozīmīgāka, ja to pavada būtiska filmu skatīšanās nianse – ceļš uz un no kinoteātra.
Svētceļnieki / Pilgrims
(2021, Laurynas Bareiša, 92’)
Lietuviešu režisora filma Svētceļnieki pagājušajā gadā saņēma galveno balvu Venēcijas kinofestivāla konkursā Orizzonti. Lai arī šī ir režisora pirmā pilnmetrāžas spēlfilma, tās noskaņu un režijas rokrakstu viņš iezīmējis jau agrāk, veidojot vairākas starptautiski atzītas īsfilmas. Tajās, līdzīgi kā filmā Svētceļnieki, kameras acs pievēršas kādam baisam notikumam, piemēram, slepkavībai, un apvērš skatītāja ekspektācijas, apzināti integrējot stāstā ikdienišķumu un savādu atsvešinājumu. “Es paņemu stāstu no ziņu lapas un iedomājos, kas noticis ārpus paša nozieguma. Tas, ko mums nestāsta,” intervijā Cineuropa sacījis Laurunas Bareiša.
Šķiet, viens no pārsteidzošākajiem filmas aspektiem, ko režisors ar delikātu un asredzīgu pieskārienu uztur visas filmas garumā, ir tas, kā notikums pamazām iegūst stāsta aprises. Sākotnēji skatītājs iepazīst filmas galvenos varoņus, Pauļu un Indri, taču viņu ceļš un mērķis kļūst saprotams tikai pa solim – it kā pats notikums, kas pamudinājis tos kaut kur doties, būtu kāds noslēpums, it kā režisors skatītāju ievestu tumšā telpā un vestu tai cauri ar kabatas bateriju, ik pa brīdim izgaismojot kaut ko ļoti būtisku. Šo savādo notikuma informatīvo klaustrofobiju pastiprina arī varoņu atstāsti par notikušo – tie, no vienas puses, skatītāju tuvina notikumam, bet, no otras puses, atsvešina no tā. Rezultātā pats notikums, kurš tā arī uz ekrāna neparādās, notiek katra paša prātā un filma skatītāju ieved potenciālā refleksijas telpā, kurā domāt un analizēt, nevis mesties līdzpārdzīvojuma straumē un emocionāli reaģēt. Patiesībā šī refleksija vedina domāt, ka filma nav par slepkavību vai nāvi, zaudējumu vai ciešanām, bet gan par to, kā dzīvot pasaulē, kur apziņa, ka “kaut kas ir”, nevis “nekā nav”, diktē kopainu, kurā savu dzīvi vada tie, kas zaudējuši, cietuši un arvien jūt.
Mūžīgās mīlestības koks / Tree of Eternal Love
(2021, Meel Paliale, 82’)
Jaunās paaudzes igauņu filmdari Mels Paliale un Urmets Pilings, kas līdz šim sadarbojušies dažādu projektu ietvaros, tostarp kopīgi veidojuši arī mūzikas videoklipus, nevar sūdzēties par pašironijas vai ambicioza filmiskā atvēziena trūkumu. 2021. gada Tallinas kinofestivālā Melnās naktis abu pilnmetrāžas debijas filma Mūžīgās mīlestības koks bija vienīgā igauņu filma, kas tika demonstrēta programmā Youth Competition.
Jāteic, nenākas bieži piedzīvot, ka filmas galvenais mākslinieks ir arī scenārija līdzautors, bet filmas režisors – arī kostīmu mākslinieks un komponists. Tomēr, redzot filmas Mūžīgās mīlestības koks vizuālo valodu, šis apstāklis nešķiet pārsteidzošs. Attēla estētika atgādina Vesa Andersona kalkulēto un krāsās piesātināto absurdu, kas raisa tādu kā tīksmināšanos par attēla kompozīcijas un pedantiski izkoptā filmas stila iespējām. Līdzīgi kā Andersons, arī igauņu autori izmantojuši statiskas kopplāna mizanscēnas, kur skatītāji, līdzās varoņu sarunām un notikumu attīstībai, spēj novērtēt arī filmas vizuālo vērienu. Iekonservējot varoņus skatuviskā, taču vizuāli ļoti izteiksmīgā telpā, Paliale un Pilings radījuši sintētiska attēla iespaidu. Neierasti interjeri, krāsaini automobiļi, bezgalīgas peizāžas un ievelkoša mūzika – filma darbojas kā konfekte, kas nedaudz līp zobos. Ļoti tīkama garšas kārpiņām, taču sāta sajūtu nedod. Gribas vēl.
Tomēr pastāv būtiska nianse, kas filmu Mūžīgās mīlestības koks atšķir no idejiski tuvā Vesa Andersona. Igauņu filmas galvenie varoņi Ēriks un Kīks īsti nedzīvo šajā telpā tā, kā to dara amerikāņu priekšgājēji. Viņi ir daudz cilvēcīgāki par Andersona plastilīna varoņiem, tos daudz vairāk raksturo nevis dzīvošana režisora izdomātā pasaulē, bet dzīvošanās sevis pašu romantizētajā realitātē. Tādējādi rodas iespaids, ka filmas autori dod tiem neticamu spēles telpu nevis savu māksliniecisko ambīciju dēļ, bet gan tāpēc, ka paši varoņi diktē savus noteikumus. Šī saikne starp varoņiem un telpu ir tas, kas filmu padara idejiski citādu, nekā pirmajā brīdī var likties.
Tuksnesī / Deserted
(2021, Kadri Kõusaar, 92’)
Igauņu kinorežisore Kadri Keusāre radījusi izjustu un askētisku filmas varoņu portretējumu, kas līdzinās smilšu pulksteņa satraucošajam un vienlaikus mierinošajam plūdumam. Kā jau liecina filmas nosaukums, tās darbība risinās tuksnesī, kur palestīniešu banda slēpj nolaupīto zviedru fotožurnālisti. Smilšu kalnu un drupu ieskauti, Ingrīda un viens no viņas nolaupītājiem ļaujas jūtām, taču situācija kļūst bīstama, kad bandas vadonim rodas aizdomas par abu tuvību.
Galveno varoni Ingrīdu skatītājs sākotnēji iepazīst darba apstākļos, kur viņas fotokameras acs tver vietējo dzīvi un tradīcijas. Šī darbošanās kļūst par būtisku viņas rakstura veidotāju un arīdzan filmas aspektu – liekas, ka brīdī, kad Ingrīda nonāk nolaupītāju rokās, kamera kā ierocis tiek pavērsta pret viņu pašu. Pēkšņi tas, kurš bijis kameras otrā pusē, kļūst par tās objektu. Šajā idejā slēpjas kaut kas ļoti vardarbīgs un satraucošs, kas palēnām izdziest, attīstoties Ingrīdas un Ali attiecībām uz ekrāna un reanimējot ideju par subjektu kameras priekšā.
Filmas stāsts var nelikties pārsteidzošs vai inovatīvs, taču pārliecina režisores spēja to brīžiem pavērst pavisam atšķirīgu no ekspektācijām un priekšspriedumiem par to, kā varētu attīstīties sižets. Izmantojot spēcīgu sievietes raksturu, kas, protams, ir viens no šīs filmas svarīgākajiem aspektiem, režisore meistarīgi spēlējas ar stereotipiem gan pašas filmas ietvaros (proti, naratīvi), gan arī varoņu savstarpējo attiecību kontekstā. Respektīvi, režisore kinematogrāfiski dekonstruē sievietes un vīrieša tēlu un vienlaikus ļauj varoņiem sarunas ceļā pārkonstruēt priekšstatus vienam par otru. Šķiet, arī filmas telpa, kurā atrodas tās galvenie varoņi, kļūst par būtisku kontrapunktu šajā dekonstrukcijā. Tuksnesis kā vieta ārpus sabiedriskas dzīves un uzslāņotiem domāšanas modeļiem atbrīvo gan Ingrīdu, gan Ali, ļaujot priekšplānā izvirzīt cilvēciskas kategorijas un jautājumus, kas viegli kāpj pāri politiskiem, ekonomiskiem vai nacionāliem pieredzes rāmjiem.
(Redakcijas piezīme – par režisores Kadri Keusāres iepriekšējo radošo darbību, kas ietver vairākas starptautiski atzītas un pat skandalozas filmas, lasāms Kino Rakstu publikācijā Kadri Keusāre: pārvērtības un nemainības – igauņu rakstnieka Pētera Sautera esejā ar Kristīnes Želves ievadvārdiem.)
Skrējēja / Runner
(2021, Andrius Blaževičius, 87’)
Lietuviešu režisora Andrjusa Blaževiča spēlfilma Skrējēja pagājušajā gadā guva ievērību dažādos kinofestivālos, sākot ar Berlīni un beidzot ar Tallinu; arī Rīgas Starptautiskā kinofestivāla žūrija 2021. gadā atzina šo kinodarbu par labāko konkursa programmas filmu. Žūrijas paziņojums vēsta: “Šī filma izcēlās konkursa skatē kā ievērojams sasniegums un iespaidīga garīgās veselības, empātijas un tehnoloģiju savstarpējās saiknes izpēte satraucošā pilsētvides ceļojumā. Filmas sarežģītā un daudzslāņainā galveno varoņu snieguma atstāto iespaidu nesīsim sevī vēl ilgi.”
Lai arī filmas galvenās varones Marijas centieni atrast mīļoto draugu ekstremālos apstākļos saistīti ar brīvu kustību, kas izpaužas skrējienā cauri pilsētai, un dinamisku, gluži vai viņas ķermenim piekļautu kameras virzību, skatītājos tie drīzāk sliecas būvēt emocionālas spriedzes un frustrācijas kāpinājumu. Skrējiens tiek pārtraukts tikai uz īsu brīdi – autobusā, darbā, mašīnā –, taču kustība rezonē skatītājos, liekot gaidīt, kad Marija atkal skries. It kā šī kustība kaut ko atbrīvotu, taču patiesībā padara situācijas sasprindzinājumu vēl nepanesamāku un sarežģītāku. Skatītājiem, gluži tāpat kā filmas galvenajai varonei, nav vaļas ievilkt elpu, atlaisties kino seansa laikā. Tas ir mentāls maratons, no kura novērsties ir gandrīz neiespējami.
Mentālās veselības tēma, kas Blaževiča filmā parādās arī tieši, daudz spēcīgāk atstāj iespaidu pēc filmas; pēc skrējiena, kas vēl kādu laiku turpinās skatītājā. Varētu pat teikt, ka skrējiens, kurā Marija ierauj seansa apmeklētājus, liek uz mirkli patiešām apstāties un padomāt, vai tik mēs paši tā neskrienam dienu no dienas, nemaz tā pa īstam neaptverot savas ķermeniskās un mentālās esamības robežas. Vai tik pašas piepildītākās dienas nav tās tukšākās?
