To nezināja pat Klusā Gerda

“Es nevaru klusēt. Es gribu liecināt, ka ir uzņemts pravietisks darbs,” raksta kinokritiķis Agris Redovičs, "Kino Rakstu" uzdevumā noskatījies Jevgeņija Paškēviča spēlfilmu “Ko zina Klusā Gerda”. Lasām tālāk – cerībā, ka šī būs viena no pirmajām pirmizrādēm kinoteātru rudens sezonā.

Laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs,
Būs puķes skumjas, bišu medus rūgts.
Uz tāliem ceļiem kumeļš netiks jūgts…
(Edvarts Virza)

Ka mūsu laiks tik dīvains būs, pat Klusā Gerda nezināja. Un joprojām nezina, tāpat kā mēs – vai jel kādreiz laiks „atkal ieies vecās sliedēs”. Ja nu tiešām ieies – mēs laikam būsim citādi, un pasaule citāda būs. Bet nav šaubu man – māksla savu nozīmi, savu emocionālās iedarbes spēku nezaudēs. Uz posta un ciešanu fona tā vēl skaidrāk rādīs cilvēka radošo enerģiju, ar jēgpilnām vēstīm haosa apvārsni šķeļot. Gara spriestspēja apcerēs pārciesto, domās par dzīvi tālāko. Prieka saucienos debesu pamale trīsēs. Un Frīdriha Šillera Oda priekam atkal pacilājoši skanēs tūkstošbalsīgā korī: „Miljons ļaužu, apskaujieties!..” Pusgadu slāpētais prieks raus visas durvis un logus vaļā, vēl neredzētu filmu straume pāršalks ekrānus.

Kino zālē tik neparasti būs sajust blakussēdētāja elsas un smieklus, tik neparasti būs redzēt rindas pie kinoteātru kasēm. Un mazbērniem mēs teiksim, ka reiz jau tā ir bijis…

Jūsmas reibumā diez vai kādam prātā nāks viedais brīdinājums, ar ko noslēdzas Albēra Kamī 1947. gadā iznākušais romāns Mēris: „Patiešām, klausoties prieka saucienos, kas cēlās augšup no pilsētas, Rjē atcerējās, ka šis prieks ir vienmēr apdraudēts. Jo viņš zināja to, ko gavilējošais pūlis nezināja un ko var izlasīt grāmatās – ka mēra bacilis nekad nemirst, nekad nepazūd, ka tas var gadu desmitiem ilgi snaust mēbelēs un veļā, ka tas pacietīgi gaida istabās, pagrabos, ceļasomās, mutautiņos un vecos papīros, un varbūt pienāks diena, kad, par nelaimi un mācību cilvēkiem, mēris atkal pamodinās savas žurkas un sūtīs tās mirt kādā laimīgā pilsētā.”[1]

Bet cerēsim gan, ka nāks rudentiņis un Jevgeņijs Paškēvičs pēc astoņu gadu pārtraukuma laidīs klajā jaunu spēlfilmu – Ko zina Klusā Gerda. Pirmizrāde tai bija paredzēta jau aprīlī, šo rindu autors Kino Rakstu uzdevumā filmu noskatījās. Un šajā savādajā pavasarī, kad netīkamas ziņas smacīgais laiks izverd katru dienu, kad cilvēks cilvēka vairās un drūmi iet garām viens otram, lai gremdētos vientuļās apcerēs savās, – es nevaru tagad klusēt. Es gribu liecināt, ka uzņemts ir pravietisks darbs, kas vēsta cerību, ka, nolāpītajai sērgai beidzoties, mūsu saduļķotās smadzenes norims, migla dvēselēs izklīdīs, mēs pavērsim ar skumjām piebirušos aizkarus, un aiz loga saules stari kausēs sniegotās Alpu virsotnes. Tāles vīzija ļaus pasmaidīt. Kinematogrāfa maģiskā hipnoze ļaus iegrimt sapnī. 

Nemeklējiet pierādījumus!

Kaut kur Latvijā, barona Fītinghofa īpašajā pansijā, ir apmetušies dažādi, galvenokārt turīgi ļaudis. Pansijas iemītnieki var dzīvot vidē, kas tuva starpkaru perioda sadzīves iekārtojumam un estētikai, bez mūsdienu tehnoloģijām, – lai uzlabotu veselību un sakārtotu nervu sistēmu. Daba gan nelutina internacionālo sabiedrību. Ir vasaras beigas, bet jau trīs nedēļas tveice nepāriet. Saule svelmē uz nebēdu, pārkarsušas miesas un prāti. Džinkst ausīs karstums, cilvēki gatavi eksplodēt vai gurdi saplakt.

Un kas ir Klusā Gerda? Kas viņa tāda? Varbūt dzīvo tuvējā ciemā? It visur taču ir viedas sieviņas, kas jauš tālāk par debesu pamali, kas vēja šalkās spēj saklausīt laikus nākamos. Filmā pāris reizes viņu piemin. Bet varbūt redzējis to tikai Jevgeņijs Paškēvičs ar savām gara acīm. Es jautāju viņam par to. Žeņa pievērsa manu uzmanību gārnim, kas šad tad dīvaini parādās pansionāta istabās.

Gerdas noslēpums esot šajā putnā. Sekojot savādo notikumu virknei, nepalaidiet garām maģisko gārni!

Pienāk atvadu vakariņas, kad Denisa Paškēviča saksofona skaņas kā čūskas lodā starp galdiņiem, starp glāzēm un skatieniem. Tad klāt ir arī negaiss, rēgaina nakts, lodveida zibens velk līdzi sev tumsā. Nama saimnieka uzspridzinātais pils makets rada apokaliptiskas katastrofas vīziju. Somnambulas Frīdas (Kērta Tammjarve) kaisles skurbuma mirklis un baisā attapšanās Freda skavās. Lietus, ilgi gaidītais lietus gāž aumaļām un aizskalo karsto neprātu. Rītausma, baloži baznīcas tornī un saules apmirdzēta Alpu ainava pansijas īpašnieka, barona Fītinghofa (Leonīds Jarmoļņiks) neprāta skartajā apziņā.

Lieta tāda, ka barons apzinās sevī hipnotizētāja spēku un tā dāvātās varas valdzinājumu. Viņš starp pansijas iemītniekiem ir atradis upuri – psihiski nestabilo mākslas zinātnieku, kas strādā pie franču gleznotāja postimpresionista Anrī de Tulūza-Lotreka biogrāfijas, – Fredu Kellermanu, kura tēlā iemiesojies Viļņas Mazā teātra aktieris Leonardas Pobedonoscevas. Leonīds Jarmoļņiks viņu dialogus ieved dīvainu ideju mežā, no kura bez barona palīdzības Freds izkļūt nespēj. Barona Fītinghofa baudkārā tīksme par savu garīgo pārākumu ir jutekliski tik taustāma, ka ienes filmā iracionālas vibrācijas. Var tikai priecāties, ka Paškēvičam izdevies savā aktieru kopā iekļaut Krievijas medijos, teātrī un kino tik noslogoto, neapšaubāmi izcilo aktieri Jarmoļņiku. Neaizmirstams ir viņa Dons Rumata vērienīgajā, episki fantastiskajā Alekseja Germana seniora filmā Grūti būt dievam / Трудно быть богом (2013). Aktierim, kas to spēj izdarīt, varēšanas robežu nav. Iespējams, ka viegli Paškēvičam ar šo aktieri nebija, taču ieguvums ir neapstrīdams.  

Leonīds Jarmoļņiks filmā "Ko zina Klusā Gerda"

Ievērojamu filmas daļu piepilda barona ietekmētās un hipnotiski savādotās Freda apziņas „redzējumi”. Turklāt režisors pāreju no realitātes uz vīzijām un atpakaļ organizē plastiski nemanāmi, bez kāda estētiska vai funkcionāla sasprindzinājuma. Paškēvičs mums, skatītājiem, it kā atgādina, ka šķitums un īstenība ir pavisam blakus. Nevis „nāves deja” virs esamības bezdibeņa, bet harmoniska sapņa un dzīves saplūsme. Filmas laikā šī robeža zūd ne tikai Fredam, bet arī mums. Un tā nav neskaidrība, kaprīzs scenārista samudžinājums, tā ir spēle – eleganta emociju rotaļa. Prāts ne vienmēr viesīs skaidrību. Jāļaujas jūtām, kadra kompozicionālajai baudai, ritmikai. Reti kurš režisors spēj panākt tādu vizuālo harmoniju, saliedējot operatora (Andrejs Rudzāts) fiksēto un mākslinieka (Jurģis Krāsons) organizēto vidi, piesātinot to ar intensīvu un daudzveidīgu faktūru elpu. Dažādie interjeri pansijā, dzīvojamās un darba telpas – tie ir instrumentāli orķestrējumi, kurus kuplina vistas, zosis un noslēpumainais gārnis, kas pansijas ļaudīm šķiet vieds kā Klusā Gerda. Kā mākslas departamenta sasniegums noteikti jāatzīmē asimetrijas vārdā nocirstā Freda auss ezera dzīlē, un pats nociršanas akts, ieskrienot samurajiem, ir patiešām spožs uzvedums, lielisks akords filmas partitūrā! Sirreāli atraktīvs un tehniski augstvērtīgi realizēts ir abu japāņu airētās smailītes pēkšņais iepeldējums Freda istabā, nostiprinot pārliecību, ka

sakairināto jutekļu vīzijas saprāts nespēj ierobežot. 

Faktūru blīvums Klusajā Gerdā atgādina Lukino Viskonti filmas Ģimenes portrets interjerā / Gruppo di famiglia in un interno (1974), kur operatora Paskvalino de Santisa un mākslinieka Mario Garbuljas sadarbībā tika radīts neatjaucams un reibinošs dažādu vēsturisko laiktelpu kokteilis. Vēl tiešākas asociācijas rodas ar Alēna Renē šedevru Pērnvasar Marienbādē / L’année dernière à Marienbad (1961), sapņa un dzīves neatšķetināmības manifestējumu. Virtuozā operatora Sašas Vernjē hipnotiski filmētie skulpturālie veidojumi dārzā un interjera detaļas it kā atkārtojas un tomēr neatkārtojas, atmiņas tos nobīda, sapnis sapnī mulsina, aicina līdzi un atkal atsēdina.
Alēns Robs-Grijē filmas scenārija ievadā rakstīja: „Skatītājam iespējamas divas pieejas: viens mēģinās izveidot filmai skaidru un racionālu plānu, un tad filma liksies ļoti sarežģīta, pat neizskaidrojama, cits skatītājs brīvi sekos visam neparastajam, ko redzēs – un filma liksies pavisam vienkārša, jo filma adresēta viņa jūtām, spējai redzēt, dzirdēt un līdzpārdzīvot.”

Režisors Jevgeņijs Paškēvičs filmas "Ko zina Klusā Gerda" uzņemšanā

Līdzīgs ir arī Jevgeņija Paškēviča domu gājiens. Jaunās filmas scenārija ievadvārdos viņš raksta: „Daudz kas no tā, ko mēs neizsakām vārdos un darbos, ienāk mūsu fantāzijās un paradoksālā kārtā atklāj mūsu patieso būtību daudzkārt spilgtāk nekā dzīves rutīna.” Mans vēlējums: izbaudiet to! Nemeklējiet pierādījumus teorēmai! Tādu nav. Filma, tāpat kā esamība, ir iracionāla.

Stoiska noturība

Jādomā, ideja par šķituma un īstenības nebeidzamo saspēli ir mitusi režisora apziņā jau izsenis. Šis noslēpums pārliecinoši ieskanas jau vectēvam veltītajā dokumentālajā filmā Garā diena (1981), un tā ir viena visu laiku izcilākajām Latvijas dokumentālajām filmām. Lieliskais operators Sergejs Nikolajevs uztvēris, kā dzīve spoguļojas mūžībā.

Ja tas izdodas, tas nekad nepāriet.

Apbrīnojama pasaules izjūta, kadra blīvums, maģija, emociju intensitāte raksturīga kopdarbam ar operatormākslas lielmeistaru Dāvi Sīmani filmā pēc Andreja Bitova prozas motīviem Cilvēka dienas (1989). Te ne tikai saplūst sapņi un īstenība, te dzīves realitāte iegūst papildus dimensijas, iesaistot daudzlīmeņu panorāmiskus atspulgus, miglu, sekvenču atkārtojumus, nezaudējot saistību ar vēsturisko laiku – darbība notiek 1955. un 1988. gadā.

1989. bija neparasti labs gads Latvijas kino mākslas attīstības gaitā – Rīgas kinostudijā vienā gadā tapa vairāki izcili kinodarbi. Aivars Freimanis realizēja savu Dzīvīti – postmoderno lieldarbu par Krišjāņa Barona mūžu; pie gada sasniegumiem jāpieskaita arī Aloiza Brenča sešsēriju Zītaru dzimta / Vecā jūrnieku ligzda – tautas likteņstāstu nu varēja uzstāstīt visā pretrunīgumā. Tapa Jāņa Streiča Carmen horrendum – unikāls, traģisks vēstījums par sievietēm kara hospitālī; toreiz, pārņemti ar Atmodas idejām, šo filmu nenovērtējām, tagad tā jau aizmirsta. Arī Cilvēka dienām bija līdzīgs liktenis – sak, kas mums daļas par dzīvi Krievijā, drīz būs sava valsts!

"Cilvēka dienas" (1989). Foto: Jānis Buls

Desmit bada gadi apgrieza spārnus Latvijas kinematogrāfijai. Bija jāgaida, kamēr izaugs jauna, brīvāka paaudze. Bet spītīgais Žeņa Paškēvičs nepadevās. Protams, bija rūgtums par likteņa nelabvēlību, par ierēdņu neatsaucību, kolēģu neizpratni. Deviņdesmitajos gados, kad praktiski nebija gandrīz nekādu izredžu uzņemt kino, Paškēvičs dzīvoja diezgan askētiski un rakstīja scenārijus, no kuriem tagad var izvilkt un atdzīvināt kādu ideju. Savas režisora-mākslinieka prasmes, savu estētiskās kultūras līmeni viņš bija pierādījis ar Cilvēka dienām. Nav šaubu, viņu kā meistaru ar atplestām rokām uzņemtu ikvienā reklāmu studijā, varbūt dažādi kantori labprāt būtu uzticējuši kādu pasūtījuma darbu. Varētu vieglāk izdzīvot un pavalgs dāsnāks. Bet nē. Nekādu haltūru! Stoiska noturība.

Beidzot izdevās ieķerties valsts finansējumā ar Golfa straumi zem leduskalna (filmas pirmā daļa finansēta ražošanai 2000. gadā, filma pabeigta 2012. gadā. – Red. piezīme). Desmit sausajiem bezdarba gadiem sekoja desmit cīņas, nepiekāpības un finansiālu grūtību gadi, meklējot sponsorus, sadarbības partnerus. Daudz laika aizgāja. klauvējot un gaidot, vai atvērsies dažādu fondu durvis. Tikai apbrīnojama pacietība un spēja ilglaicīgi saglabāt gara radošo aktivitāti ļāva filmu novest līdz galam.

Filmā Golfa straume zem leduskalna trīs dažādu laikmetu stāsti par Bībeles pirmcilvēka Ādama pirmo sievu – nemirstīgo juteklības iemiesojumu Lilitu pārsteidza ar vērienu, māksliniecisko intensitāti, faktūru blīvumu un realitātes netveramību.

"Golfa straume zem leduskalna" (2012). Foto: Agnese Zeltiņa

Lai gan naratīvās cēloņsakarības režisors (pats arī scenārija autors, izmantojot Anatola Fransa motīvus) iezīmējis skaidrāk kā iepriekšējā darbā, tomēr sapņu jeb vīziju klātbūtne it kā atver filmas jēdzieniskās durvis, ļaujot iegrimt atklāsmes dzīlēs. Pēdējā novelē dzīves jēgu pazaudējušais mākslinieks Francs (Aleksejs Serebrjakovs) pēc reibumā klīstot pavadītas nakts attopas čigānu mājā, kur nonācis, sekojot dēmoniski pievilcīgajai Lolai (Tatjana Ļutajeva). Vecā čigāniete no rīta, redzot, ka Francs ir nomaldījies dzīves ceļinieks, viņam saka – „Ej ar Dievu!” Bet Lola? Bija vai nebija? Vai tas tik šņabja iedvests sapņojums? Rosīgajā pilsētas dzīvē Francs ir lieks. Sāpe kā lapsene iedzeļ. Bet Golfa straume tik elpo un viļņojas zem cilvēku neprāta… Lielā Kristapa žūrija Golfa straumi atzina par labāko spēlfilmu un Jevgēņiju Paškēviču par labāko režisoru. Likās, kādu brīdi viņš bija laimīgs.

Duende mierā neliksies

Brīdis pagāja, un pavisam drīz mākslinieka velns, jeb, kā to sauc Federiko Garsija Lorka, duende – pamodās un vairs nedeva mieru. 1933. gadā Buenos-Airesā nolasītajā lekcijā Lorka paskaidro, ka duende vienmēr lauž vecās formas, dod domām svaigumu un jūtām pilnību. Enģelis rāda ceļu, mūza māca pareizos soļus, bet duende atbrīvo no tā visa, ver dvēsli vaļā[2]. Tāpēc jau Paškēviča filmās velti meklēt patriotiskas vai politiskas idejas, sociālas problēmas, morāli-ētiskus likteņstāstus. Tas, ko viņš dara, neatbilst nekādai konjunktūrai. Skaidrs, ka dabiskāk ir iedot naudu filmai par brīvības cīņām vai par ģimenes ētikas izirumu. Jo tad ir droši zināms, ko finansētājs saņems atpakaļ, – vismaz skaidru vēstījumu, kam varēs piekabināt patriotisku karodziņu. Bet Jevgeņija Paškēviča gadījumā pēc daudziem gadiem var sagaidīt velns zina ko.

Ar viņu ir duende. Un neļauj pievērsties viegli izstāstāmiem, viennozīmīgiem stāstiem.

Astoņi gadi pagāja, kamēr nepiekāpīgais režisors nonāca līdz Klusās Gerdas noslēgumam. Un ko mēs varam teikt? Trīsdesmit gados trīs filmas. Trakums! Nav jau tā, ka Paškēvičam kādi nelabvēlīgi noskaņoti ierēdņi speciāli liegtu strādāt. Domāju, ikviens kino sapratējs zina, kas ir un ko var Žeņa Paškēvičs. Bet nu nekādi neiekļaujas viņa ieceres mūsu konjunktūrā. Arī starptautisko festivālu atlasēm nav skaidrs, kādā rubrikā Klusā Gerda iederētos. Bet, protams, nav manīts, ka režisors Paškēvičs, kurš vienlaikus ir arī savu filmu scenārists un producents, būtu meklējis kādas kompromisa iespējas.

Salīdzinot ar iepriekšējiem Paškēviča darbiem, Gerdai piemīt vieglums un elegance. Pansijas dzīvei pārklāts viegls tīklojums. Jā, nav tās centrā izvērsti likteņstāsti. Ir tikai tveices savādota pasaule. Tās atveidam sākotnējais impulss nāk no Stefana Cveiga 1927. gadā rakstītās noveles Sieviete un daba, no kuras gandrīz precīzi paņemts somnambulas Frīdas kaisles brīdis ar Fredu.
Cveiga aprakstīto sieviešu neapmierināto kaislību viļņus filmā ienes arī baronese Emma (Severija Janušauskaite), kuras galvenā grāmata pansijā ir dramatiskā novele 24 stundas sievietes dzīvē (1927): „...Un tad es apjautu, ka neguļu, ka tā ir īstenība. Es neviļus pacēlu galvu, cenzdamās atcerēties, kur esmu. Pēkšņi ieraudzīju – izteikt nespēju, kādas mani pārņēma šausmas, – ieraudzīju svešinieku guļam man blakus platajā gultā... Svešu, svešu, gluži svešu puskailu, nepazīstamu vīrieti...” Emma to lasa un mēs jutekliski varam izjust, cik labprāt viņa šo vīrieti redzētu līdzās. Aktrises epizodes nav lielas, bet emocionāli ļoti piesātinātas.

Severija Janušauskaite filmā "Ko zina Klusā Gerda"

Jevgēņija Paškēviča jaunā filma atgādina par mākslas pašvērtību. Un šajā juceklīgajā, nomāktības apņemtajā laikā tā var kļūt par spēka avotu ikvienam, kas mīl kino ne kā izklaides piederumu un piedevu popkornam. Tiem, kas meklē filmā estētisku baudījumu.

Kaut veselība man ļautu sagaidīt Žeņas nākamo filmu! Nešaubos, ka tā īstenībai pavērs jaunu logu citā laiktelpas dimensijā, ļaus sajust apziņas neaptveramību. Ja tevī iemitis duende, tas mierā neliksies nekad.

Leonards Pobedonoscevs filmā "Ko zina Klusā Gerda"

Atsauces:

1. Albērs Kamī, Mēris, R., Zvaigzne, 1989., 281. lpp., Maijas Silmales tulk. [↩]
2. Федерико Гарсия Лорка. Теория и игра беса, в кн. Об искусстве, М., Искусство, 1971., 81. стр. [↩]
Foto no filmas "Ko zina Klusā Gerda" uzņemšanas - Jānis Pipars un Aira Koort

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi