Somu izcelsmes režisores Selmas Vilhunenas šogad iznākusī filma “Četri mazi pieaugušie / Neljä pientä aikuista”, kas tika demonstrēta gan Roterdamas starptautiskā kinofestivāla konkursā, gan Gēteborgas festivāla Ziemeļvalstu konkursa programmā, sniedz skatītājiem ieskatu poliamorijas pasaulē, kuras emocionāli uzlādētajos un loģistikas džungļos, šķiet, visai ticami, ikvienam interesentam nākas mācīties orientēties it kā pirmoreiz.
“Četri pieaugušie” šajā filmā ir veiksmīgā politiķe Jūlija (Alma Pöysti), viņas vīrs mācītājs Matiass (Eero Milonoff), Enni (Oona Airola) un Miska (Pietu Wikström). Jūlija, Matiass un abu mazais dēls Miro dzīvo šķietami idillisku dzīvi, un ne mīlestība, ne savstarpēja seksuālā pievilcība no vecāku attiecībām spraigās ikdienas režīmā nav pazudusi. Viss mainās, kad Jūlija no kāda drauga uzzina par Matiasa sānsoli. Sieviete ir dziļi nelaimīga, vīru konfrontē, un viņš apsolās romānu pārtraukt, bet, redzot, cik nelaimīgu tas Matiasu padarījis, Jūlija apsver alternatīvas.
Risinājums pie Jūlijas atnāk uzziņu literatūras veidolā – grāmata Vairāk nekā divi: praktisks ceļvedis ētiskai poliamorijai / More Than Two: A Practical Guide to Ethical Polyamory ir reāla, 2014. gadā izdota grāmata, par kuru poliamorās kopienās bijušas pozitīvas atsauksmes. Poliamorija ir ētisks nemonogāmu attiecību paveids, un tieši ētiskuma koncepts ir šādas attiecību struktūras pamatā. Poliamorās attiecībās dzīvojošiem iespējamas romantiskas un seksuālas attiecības ar vairākiem partneriem – pie nosacījuma, ka visi iesaistītie par notiekošo ir informēti, saziņas un piekrišanas noteikumi ir skaidri atrunāti. Poliamorija nav krāpšana, ko varētu dēvēt par neētisku nemonogāmu attiecību veidu, kurā viens vai vairāki partneri par citu partneru eksistenci nav informēti un atvērtu attiecību iespēja nemaz nav pārrunāta, tāpēc būtu loģiski pieņemt, ka neziņā dzīvojošais partneris par otra patvaļīgo attiecību atvēršanu droši vien nebūtu sajūsmā.
Par to, kādi mīti un pārpratumi apvij poliamorijas konceptu, droši vien varētu uzrakstīt atsevišķu rakstu, bet viens mīts, ko droši vien būtu vērts atšķetināt, ir šis – poliamorija nav sekss trijatā vai četratā. Protams, ir situācijas, kur romantiskas attiecības izveidojas visu iesaistīto starpā, bet tikpat bieži partneri ar citiem partneriem tiekas atsevišķi.
Skatoties filmu Četri mazi pieaugušie, man atmiņā atausa cita skandināvu filma – dāņu režisora Tomasa Vinterberga 2016. gadā uzņemtā Komūna / Kollektivet, kuras pusmūža varoņi, arhitekts Ēriks un televīzijas raidījumu vadītāja Anna, savā mājā Kopenhāgenā izveido sen izsapņotu komūnu. Kādu laiku viss ir skaisti – mājā valda priecīga kņada, notiek sapulces, balsošanas un ballītes, bet viss mainās, kad Ēriks iemīlas jaunā meitenē, kas arī apmetusies komūnā. Lai nezaudētu vīru, Anna piekrīt attiecības atvērt, bet ir dziļi nelaimīga (naktīs sakostiem zobiem klausoties, kā netālu čīkst gulta, uz kuru aizlavījies viņas vīrs...) un beigās komūnu pamet.
Joprojām atceros, ka Komūnu kinoteātros reklamēja kā komēdiju, tāpēc biju gaidījusi jautru komunālās dzīvošanas būšanu un nebūšanu šķērsgriezumu, bet tā vietā skatījos visai depresīvu attiecību sabrukšanas stāstu, kurā netrūka līdz kaulam sāpīgas greizsirdības un zaudējuma sajūtas, kā arī melošanas sev un iznīcinošas piespiešanās būt tam, kas neesi un nekad nespēsi būt. Mazāk smieklīgu scenāriju būtu grūti iedomāties.
Poliamoras attiecības man personīgi nekādā veidā nesaistās ar kaut ko komisku, bet pieļauju iespēju, ka apziņas plūsma, padzirdot šo terminu, joprojām varētu nevilšus aizvest dažādo mītu virzienā – piemēram, uz svingeru klubu, trejdanci vai Hameleonu rotaļām, kur visi pazīstamie personāži ilgo gadu laikā paspējuši pabūt kopā ar katru no pārējiem. Lai gan Komūnā neveiksmīgie centieni pielāgoties jaunajai situācijai tika parādīti, manuprāt, absolūti cieņpilni, neveiklā filmas ierindošana komēdijas žanrā, iespējams, vismaz tolaik, pirms nepilniem desmit gadiem, vēl varēja norādīt uz sabiedriskās domas kopīgā pārpratuma internalizēšanu.
Atgriežoties pie filmas Četri mazi pieaugušie, gan jāatzīst – bažas, vai Jūliju nepiemeklēs kas Annas liktenim līdzīgs, nepiepildās. Kamēr Matiass, priecīgs par veiksmīgo risinājumu, nu jau leģitīmi turpina savu romānu,
Jūlija sākumā nedroši, tomēr sāk lūkoties apkārt – vai poliamorijas pasaule var ko piedāvāt arī viņai?
Jāpiemin, ka Jūlija ir liberāla politiķe ar lieliem plāniem un pārstāv politisko spēku, kas cīnās par nozīmīgām pārmaiņām dzimumu līdztiesības veicināšanai – par to, lai bērna kopšanas atvaļinājumā katram no vecākiem būtu sava daļa, kuru nedrīkst nodot otram. Nezinu, vai režisore, ieskicējot šo kontekstu, vēlas mums paziņot, ka filmas darbība notiek 2003. gadā; katrā ziņā tas bija laiks, kad šāda nenododamā daļa tika ieviesta Somijā (tagad tās apjoms ir jau gandrīz 4 mēneši).
To es pieminu ne tikai tāpēc, ka dalītais bērna kopšanas atvaļinājums man ir sirdij tuva tēma. Manuprāt, tas ir tikai vēl viens indikators, kas liek mums saprast – patiesā tradicionālo paražu pārkāpēja šajā situācijā ir tieši Jūlija, nevis viņas vīrs mācītājs vai viņa mīļākā, baznīcā gājēja Enni, kura vienkārši ir Matiasā līdz ausīm iemīlējusies un pieņem jebkādu risinājumu, kura ietvaros viņai ir iespēja turpināt ar Matiasu satikties.
Jūlija tikmēr jaunatvērtā kvīru klubiņā iepazīstas ar nebināro, poliamoro Misku jeb Susuriņu in drag, kurš viņu piesaista ar sirdi plosošu Lost on You izpildījumu uz kluba skatuves, un sāk ar viņu satikties. Te gribas pabrīnīties par to, ka filmā netiek izspēlēts scenārijs, kur attiecību atvēršana un staigāšana pa kvīru klubiem iznīcinātu Jūlijas politisko karjeru, – īsta sapņu pasaule, salīdzinot ar realitāti, kur bijušās Somijas premjerministres Sannas Marinas pagājušajā gadā nopludinātais karstais ballītes video (kurā viņa redzama tik vien kā dejojam ar draugiem) izraisīja sašutumu ne tikai šķietami progresīvajā Somijas sabiedrībā, bet arī citviet pasaulē.
Matiass kā īsts “suns uz siena kaudzes” sākotnēji ir sašutis un nelaimīgs par Miskas parādīšanos Jūlijas dzīvē un, uzzinot, ka viņa sākusi iet uz randiņiem, pat atļaujas izvirzīt apsūdzību – poliamoriju tu ierosināji tikai tāpēc, ka pati gribēji gulēt apkārt! Tiesa gan, jau tajā pašā vakarā viņš atvainojas un atzīst, ka dubultās morāles izvirdumu izraisījušas vien paša bailes Jūliju zaudēt. Kādu laiku šķiet, ka poliamorija tīri labi strādā... līdz situācija kļūst sarežģītāka.
Būtiska ir aina, kurā visi „četri pieaugušie” beidzot satiekas, lai aprunātos. Miska diezgan acīmredzami filmā pārstāv jauno paaudzi – to, kura miermīlīgi sapludina robežas, nav tik privātīpašnieciska un ir spējīga uz atklātu komunikāciju; viņš stāsta par savām sajūtām un aicina izteikties arī citus. Abas sievietes seko viņa piemēram, runājot par greizsirdību, aizvainojumu, nogurumu un vēlmi būt kādam par “visu pasauli”, bet zīmīgi šķiet tas, ka Matiass arī šajā drošajā scenārijā nespēj pār lūpām dabūt ne vārda. Ētiskas poliamorijas un atklātas, uz risinājumu vērstas komunikācijas jēga viņam, šķiet palikusi tikpat sveša un neskaidra kā sākumā, kad viņš gluži vienkārši sievu klusiņām krāpa.
Filmas noslēgumā gan redzam ļoti samierniecisku un ģimenisku Ziemassvētku ainu gandrīz filmas Viens pats mājās noskaņās; Matiass nolasa sprediķi, atzīstot, ka piedzimt par cilvēku nozīmē piedzimt ar trūkumiem un nepilnībām...
Šobrīd tapšanas procesā ir podkāsts Normāla ģimene, kuru es veidoju kopā ar kolēģi Martu Hercu, aicinot piedalīties pārus, kas dzīvo dažādos ģimenes modeļos un konfigurācijās. Sarunājas viņi tikai savā starpā, nevis ar mums, tāpēc sarunas ir intīmas, un tās uz priekšu virza tikai viņi paši. Viena no ģimenēm, ko pierunājām piedalīties, ir poliamors pāris Elīna un Aigars, un viņi uz sarunu aicināja arī Elīnas bijušo vīru Artūru, ar kuru tai ir trīs kopīgi bērni, kamēr Artūram ir jauna draudzene Ieva, ar kuru tam kopīgs ir viens bērns. Lai gan abus pārus nesaista seksuālas attiecības (Elīnas un Aigara attiecības ir atvērtas, bet Artūra un Ievas – nē), visi četratā audzina četrus bērnus, kurus principā uzskata par visiem kopīgiem.
Jau pēc ieraksta tapšanas klausoties viņu sarunu, es saprotu – gan Elīna, gan abi vīrieši dzīvo Miskas pasaulē, kur ar uzticēšanās un atklātības palīdzību iespējams gan būvēt jaunas uzvedības normas un ētikas likumus, gan rast vietu un laiku, lai strādātu ar sevi, nevis pārmestu otram. Mani patiesi aizkustināja Arturs, kurš kādu laiku mēģinājis dzīvot atvērtās attiecībās un sapratis, ka nespēj piekopt šādu modeli, sevi nelaužot, tomēr turpina atbalstīt nu jau bijušo sievu Elīnu sevis un patiesa piepildījuma meklējumos.
Filmā Četri mazi pieaugušie gan ir kāda aina, kurā Matiass cenšas par notiekošo runāt – ar kādu augstākstāvošu garīdznieku, kuram acīmredzot uzticas un kura viedoklis viņam ir svarīgs. Izskaidrojis situāciju, kādā iekūlies, viņš nedroši cenšas skaidrot jauno filozofiju, no praktiskā ceļveža poliamorijā aizgūtas idejas, bet garīdznieks viņam atbild:
“Tradīcijas, laulība un tamlīdzīgi – tas viss pastāv, lai mēs, mazie cilvēciņi, savu trako impulsu dēļ neievirpuļotu taisni iekšā haosā.”
Viņš Matiasam iesaka pamest un aizmirst šo “otro sievieti”, un beidzot pieaugt: “Laipni lūgti pieaugušo pasaulē!”.
Man tiešām žēl, ka Matiass neizmantoja izdevību uzdrošināties un piedalīties jauna pasaules redzējuma veidošanā – pat tehniski esot polikulā, viņam izdevās nemainīties, palikt klusuciešot un labākajā gadījumā atzīt, ka būt cilvēkam nozīmē būt radījumam ar nepilnībām. To, protams, var saprast – “pieaugušo pasaule” ar savām stabilajām, tradīciju tradīcijām apaudzētajām struktūrām patiešām šķiet biedējoši neizkustināma, kamēr mēģinājumi rast jaunus veidus, kā būt kopā, kā mīlēt, kā komunicēt un būt “normālai ģimenei”, pie katras sīkākās aizķeršanās var likties bezjēdzīgi un lemti neveiksmei.
Mūsu raidījuma ģimenes modelī es sevi visvairāk saskatu Arturā – atvērtas attiecības man droši vien nebūtu pa spēkam, bet no sirds apbrīnoju šos “četrus mazos pieaugušos”, ar kuriem mums ar Martu nesen bija iespēja iepazīties. Man viņi šķiet brīnišķīga, ļoti labi funkcionējoša ģimene, kur (ņemot vērā, ka tajā aug četri pagaidām vēl mazi bērni) katram pieaugušajam ir iespēja gūt tik ļoti vajadzīgo atelpu vai pabūt divatā kā pārim, kamēr otrs pāris rūpējas par visiem bērniem. Jo ne jau vienmēr galvenais ir tas, kurš ar kuru guļ.
Filmas Četri mazi pieaugušie seansi - 15.10. un 21.10. kinoteātrī Forum Cinemas, pieejama arī tiešsaistē 15.-22.10.
