Aiz lielā un mazā apļa, spirāles centrā, tīrīgs Alu Cilvēks vēro, kur Saulīte nakti guļ.
Kā dzīve, tā māksla sastāv gan no cikliskām, gan lineārām lietām. Tās pirmās – piemēram, gadalaiku mija, diennakts struktūra un bioloģiskie ritmi – nomierina un dod būtisku stabilitātes ilūziju. Kaut ko, uz ko paļauties kā paredzamu, vēl un vēl piedzīvojamu. Tās otrās – lineārās būšanas – dod tiecību, solījumu, ka tevi priekšā gaida kas jauns, nepiedzīvots un, cerams, bagātinošs. Ja tādu nebūtu, no cikla varētu izstāties jau pēc pirmā apļa.
Rokmūzika bieži būvēta uz atkārtotām frāzēm, ko sauc par “riffiem” – kā tas “dža džā džadža dža, džadžadža džadžadža…” Led Zeppelin gabalā Whole Lotta Love, piemēram. Un Rīgā mājo vēl kāds RIFFs, kam, paldies Dievam, arī piemīt cikliska daba. Tas pienāk pats – kaut kad starp fundamentālajiem Jāņiem un Ziemassvētkiem, tuvāk 18. novembrim, nekā 1. septembrim. Bet pats RIFFs ir pilns ar linearitāti – rūpīgi izmeklētiem kinodarbiem. Pieļauju, ka nekā cita, kas būtu vēl vairāk piestūķēts ar kvalitatīvu un ziemeļu rudenim piestāvošu kino, Latvijā nemaz nav.
Tas ir Riga IFF – Rīgas starptautiskais kino festivāls, kurā vienmēr ir viens būtisks notikums, kas skatītājam var kalpot kā orākuls, lakmusa papīrītis vai socioloģiska aptauja. Es runāju par Nacionālo īsfilmu skati – vienu no nedaudzajiem seansiem, kura laikā var lineāri sākt un beigt vismaz sešas reizes, jo tas sastāv no sešām īsfilmām, kuras savu eksistenci nav savstarpēji saskaņojušas. To viņu vietā izdara pieci kuratori, kas šo īsfilmu programmu sakompilē no festivālam pieteiktajiem darbiem. Turklāt tas ir absolūts skats no malas, jo neviens no šiem gudriniekiem nepazīst ne Pēteri Krilovu, ne Dāvi Sīmani (par Matīsu Kažu neesmu drošs), tāpēc filmu atlasi var veikt neatkarīgi, nepiņķerējoties Latvijas filmu nozares attiecību valgos.
Tātad (zinu, ka latviešiem šis ies pie sirds) – lūk, sešas filmas, kas parāda, kas ārzemniekiem patīk Latvijā! Īsās formas krējums! Filmas, no kurām dveš mūsu kino nākotnes aprises un tonis.
Kur saulīte nakti guļ?
(režisore Ildze Felsberga)
Jau filmas nosaukumā ir atsauce uz mums visbūtiskāko ciklisko parādību – Saules ikdienišķo nozušanu Zemes ēnā, sauktu par nakti. Filma rāda mazpadsmit ainiņas, kas dažkārt, bet ne vienmēr, ietekmē cita citu – tajās mīt padomiskas pagātnes faktūrām bagāta kantora ļaudis, tērpušies pelēcīgās drēbēs. Viņi izpilda teju katram darbaļaudim pazīstamus kantora rituālus – stāvēšanu liftā un pie ūdens bākas, kreņķēšanos par bilancēm, runāšanu par neko.
Ja filmas vidi skatām kā hermētisku pasaules modeli, tad šiem ļaudīm jautājumi par Saules gaitām nevarētu būt aktuāli, jo filmā neredzam nevienu logu. Filmas vide ir bez redzamas sasaistes ar ārpasauli – mēs nezinām, vai šie cilvēki kantorī atrodas visu laiku, vai aiziet un atnāk, un – vispār – vai laiks ir?
Varbūt tāpēc divi tēli filmas sākumā mēģina izsist ceturto sienu un nodibināt kontaktu ar skatītāju? Tēmu vācelīte tā pati, kas modīgajā seriālā Severance, kur starp darba un “īstās dzīves” pasaulēm ir krasa, amnēziska robežšķirtne, kas neļauj vienā pusē atcerēties neko no otras. Bet Ildzes Felsbergas tēliem nav ārpasaules – toties ir vertikāla sasaite ar psihes dzīlēm, no kurām uzburbuļo pa tautasdziesmas dziedājumam, melna gaiļa upurēšanas rituālam, kas filmā ienes mītiskas notis.
Tā jau skolā mācīja – latvieši tautasdziesmas sacerēja strādājot, tāpēc tām arī kantorī īstā vieta.
Filmā ir pat savs kantora velns, kurš pārstrādā nolietotās mikroshēmas liesmās un siltumā, līdz sapinas printeru un peļu vados.
Filmas struktūra pieļautu ainu bezgalīgu turpināšanos, arvien jaunu tēlu plūsmu un ciklisku atkārtošanos, taču tā beidzas tieši tad, kad šķiet, ka esam šo brutālo, zviedru absurdista Roja Andersona paņēmieniem intonēto pasauli gana iepazinuši. Mazliet uzmācas sajūta, ka filma savu sprakšķošāko pulveri izšauj jau sākumā, taču tik un tā – tās piedāvātais skatījums uz tik būtisku pasaules sastāvdaļu kā darbs un darba vide ir asprātīgs, dzīvelīgs un absurda piesātināts.
Es šādas filmiņas labprāt redzētu topam vairāk un biežāk, jo tā izpilda to, ko sagaidu no kino – stāstu par šo pasauli, rādot to tā, kā dzīvē nevar būt. Negribu arī pārmest, manuprāt, diezgan smagnējo Roja Andersona stila un intonācijas pārstrādi, jo filmdarim ir ļoti veselīgi vismaz reizi mūžā pamēģināt atkārtot tos paņēmienus, kas pašu ir ne tikai uzrunājuši, bet arī saviļņojuši. Un galu galā – šķiet, ka Rojs Andersons filmēšanu ir atmetis, kāpēc lai viņa balsi kāds neatdarinātu?
Alu cilvēks
(režisori Mersedese Margoite, Imants Daksis)
Šī īsfilma rāda kādu vīru, kurš mājo ļoti neauglīga paskata vidē, apkārt ņirb grafiskas dabas tekstūras – sprunguļi, akmeņi, klintis. Viss sauss un izkaltis. Pat kinofilmas faktūra ir netīra un putekļaina – tā virmuļo kā baktēriju kolonija zem mikroskopa.
Vīrs skrāpē klinti un skatās mākoņos, kas sola dzidras krāsas veldzi un ik pa laikam sūta vīziju no (laikam) nākotnes – pilnīgu kontrastu alas akmeņu veidolam. Vīram rādās, šķiet, romantisma laikmetam piestāvoša akmens skulptūra ar eņģelisku sievieti, kas skumji nodūrusi skatienu. Akmens tēls izstaro ilgas – bet tādas, kurām nav lemts rimties.
Te var interpretēt uz visām debespusēm. Varbūt šis vīrs ir pravietisku atklāsmi piedzīvojis primāts, kas, gluži kā Kubrika Kosmiskās odisejas sākumā, pieredz dievišķā klātbūtni – tikai šoreiz ne melna akmens monolīta veidolā, bet femīna kapakmens formā. Vai tas būtu stāsts par šķiršanos un depresiju? Vai par evolūciju? Filmas autori mūs nestūrē pilnīgi nevienā virzienā, jo filma ir absolūti brīva no linearitātes un netiecas uz naratīvu struktūru ar sākumu un beigām.
Līdz ar to tā ir mazliet kā tas čalis ballītē, kurš ir tik ļoti interesants un savdabīgs, ka ātri nogurdina, un tu sāc gaidīt, kad viņš dosies prom. Vai filmas gadījumā – kad tā beidzot beigsies. Taču tikpat labi tā ir mana dabiskā aizsardzība pret draudiem, ka nekas nekur neved un laiks ir beidzies (jau otrajā filmā pēc kārtas).
Filmai ir vairākas spēcīgas veiksmes – arī te tēls verbāli izpaužas dzejā, turklāt
balss skanējums panākts nedzirdēti dziļš un subbasos dunīgs, it kā runātu klints vai saulē pārkaltis baļķis. Man trāpīja pa aknām.
Filmā ir lērums skaistu grafisku faktūru – gan dabā atrastu, gan mākslas paņēmieniem radītu. Tajā jūtama autoru gaume un prasme radoši nodarbināt skatītāja maņas. Taču vienlaikus šī filma turpina mazliet kaitinošo tendenci jauno latviešu filmdaru paņēmienu arsenālā – filmēt uz analogās kinolentes, jo tad sevišķi nav jācenšas izdomāt, ko tieši un kā filmēt, tāpat jau katrs sīkums izskatīsies inčīgi. Ar šo kaiti slimoja arī pagājušā gada nacionālās skates uzvarētājfilma Ziemeļpols (režisors Roberts Vanags), taču Alu cilvēkam tas pat piestāv, jo jūsma par gaismas un ēnas spēlēm, drazu faktūrām un tajās paslēptām zīmēm ir šī darba tēmas pamats. Tā ir kā simbolu un zīmju kaudze, no kuras katrs var būvēt pats savu alfabētu. Es arī nupat uzbūvēju un sapratu, ka filmas vīra tēls tomēr nav nekāds primāts, bet mūsdienu cilvēka dvēseles stāvokļa metafora, jo līdzās kuplajai bārdai viņu rotā arī tetovējums pierē un gludi skūta galva, ko diez vai var dabūt, trinoties gar klintīm. Un ar kinovalodu kādam taču ir jāeksperimentē – jo kā gan citādi atradīsies jauni paņēmieni un nojausma par skatītāja uztveres (un pacietības) tilpumu?
Vērotājs
(režisors Arnis Kalniņš)
Lai arī šī ir vienīgā dokumentālā filma šajā skatē, tā nebūt nav ikdienišķa. Kopējā ainā tā iekļaujas ar poētiska teksta ciklisku atkārtojumu – arī te galvenais tēls ik pa laikam dzejo: “seši mazi bundzenieki, bungad-bungādiņ! Jāj pa ceļu bungodami, atdavaj časi!”. Un arī te ir daudz tā, kā “dzīvē nevar būt”.
Žanriski Vērotājs ir portretfilma, tā rāda fotogrāfa Jura Kalniņa dzīves ainas un radītos darbus, taču formā spēlējas ar stāstījuma manierēm Latvijas kinomākslā reti piedzīvotā dzīvelīgumā. Te fotogrāfs plunčājas vannā kopā ar savām fotogrāfijām, te atkal dramatiskā gaismas starā atrok it kā sava tēva kapu, no kura izripo smieklīgi balti balināts galvaskauss. Šādi spēles kino inscenējuma paņēmieni ir ļoti ekspresīvi, jo tie ļauj efektīvi sajust un saprast to, ko par filmas varoni ir sapratis un sajutis tās autors. Tēls rodas autora pārstāstā. Filmas valoda pieskaņojas varoņa raksturam un temperamentam, kas šajā konkrētajā gadījumā ir pavisam viegli, jo šīs filmas autors ir galvenā varoņa dēls – Arnis Kalniņš.
Tieši saspēle un rotaļa ar galveno varoni, un arī pārpārēm no ekrāna plūstošā sirsnība ir šīs filmas lielais spēks. Tomēr vienlaikus tā arī nemasē skatītāju ar “autorību” – filmas stāstījuma paņēmieni, šķiet, organiski izriet no galvenā varoņa pasaules. Viņam patīk droni, tāpēc filmas ievadaina ir filmēta istabā, pie kuras griestiem pacelts drons. Tas nekas, ka propelleri pūš pa gaisu uz galda izlikto fotogrāfiju izlasi – Juris to novērš, saliekot uz bildēm cukurtraukus, vāzes un glāzes.
Ainas saturu izveido nolūks to filmēt. Visu šo filmu dzemdina gribēšana un varēšana to filmēt. Te nav konflikta, kas pastāvētu ārpus filmas laika un kam filmdaris pieslēdzas, lai iztirzātu. Gluži pretēji – epizodisku konfliktu filmas ietvarā varonis rada pats, mēģinot pacelt dronu Rīgas centrā. Atbrauc policija, un līdz ar viņiem – iespēja galvenajam varonim izspēlēt asprātīgu ģeopolitisku komentāru: “Mums Rīgā droni pagaidām nozīmē ko citu, nekā droni Krievijā.”
Mani šī filma saviļņoja. Es arī būtu gribējis šādi filmēt savu tēvu, bet (gluži kā Alu cilvēks) šādu atklāsmi neesmu piedzīvojis. Ar to arī apsveicu Arni un Juri Kalniņus – viņu tēva un dēla attiecībās ir dzimusi filma, kas katru gana emocionālu skatītāju ietrieks dzimtas koka retrospekcijā.
Arī šādas dokumentālās filmas, kas stāsta caur rotaļu un spēli, es labprāt redzētu vēl un vēl. Un es zinu – ir vēl viena tieši šāda filma, jo Arņa Kalniņa diplomdarba filma Ziņotājs ir taisni šādā manierē un ar to pašu varoni filmēta. Sirsnība nebeidzas!
Lielais aplis, mazais aplis
(režisori Žanete Skarule, Tomas Vengris)
Filma pārliecinoši un efektīvi rada pasauli, kas vienlaikus ir jauna un atpazīstama (pat šīs īsfilmu skates kontekstā – te ir Kur saulīte nakti guļ drūmā krāsu palete un padomiskā arhitektūra). Vēlā rudens monohromās ainas izraibina kritušu lapu krāsainie akcenti – šķiet, kāds cikls iet uz norietu, lai dotu vietu kam jaunam. Un labi, ka tā, jo filmas pasaule ir tik šausminoša, ka tajā atgriezties negribētos un nevajadzētu.
Minēšu – ir septiņdesmitie, PSRS, vispārināta Baltijas valsts, kurā reizē skan gan lietuviešu, gan latviešu mēle (ļoti seksīgi skan šo valodu saspēle). Cilvēki sapņo redzēt ārzemes, un šāda iespēja uzplaukst filmas galvenajiem tēliem – arhitektūras studentiem Paulim un Sabīnei. Vienlaikus filmas vidi caurauž trauksme par vampīriskām būtnēm, kas mājo parkos un apdraud padomju cilvēku dzīves mieru un valsts struktūru. Manuprāt, ļoti interesants uzstādījums, jo mūsu kinematogrāfijā pierasts padomiskās faktūrās ieslīgt tikai tad, kad jāšķetina kāds monumentāls vēsturiska pāridarījuma pārstāsts. Bet te – paranormalitāte, kuru iemieso dēmoniski tēli ar plēvjainiem spārniem, kas izskatās kā izkaltēta kombučas sēne.
Filmas gaitā pieaug galvenā varoņa iekšējais konflikts – kurai no šīm paralēlajām pasaulēm piederēt –, un šis stāsts ir izstāstīts ar smalku jušanu un vēl smalkāku vizualitāti. Filma rada pasauli, uzbur tās noslēpumu, sakāpina konfliktu starp “normalitāti” un “citādību” un izbliež korķus kā padomju elektrības skaitītājos. Turklāt jāatzīst, ka šī filma izvairās no burtiskās, pamācošās intonācijas, kādā par dažādām “citādībām” mēdz runāt lērums mūsdienu sociālā reālisma manierē darināto filmu. Eiropas kinofestivālos ir pa pilnam konjunktūriski trendīgu, bieži nozīmēs plakanu kinostāstu, bet šis noteikti tāds nav. Filmas autori ļauj filmas jēgas audumu katram nēsāt pa savam, ar savu jušanu un izpratni par “citādo”, nesamaitājot šī pārliecinošā un talantīgi veidotā kinodarba pēcgaršu un tēlainības potenciālu.
Tīrība
(režisors Andrejs Brīvulis)
Vienīgā animācijas filma RIFF nacionālajā īsfilmu programmā; tai varētu likt apakšvirsrakstu “kvīrs un vārds”. Tas tādēļ, ka filmas veiklo, vizuāli rotaļīgo miesu stutē Kārļa Vērdiņa vārdi – dzejolis, runāts Kārļa Vērdiņa balsī, kas pieder zīmētam tēlam, ļoti līdzīgam pašam dzejniekam.
Dzejolis ar ārkārtīgi vienkāršiem paņēmieniem uzbur aizkustinošu ieskatu kādā jūtu samezglojumā. Galvenais varonis – kvīru čalis – mūk no sasmakušām attiecībām, iesaistoties ātros sakaros ar sludinājumu solītiem svešiniekiem. Stāstījumu veido ikdienišķi vārdu virknējumi – ready-made poēzija, atrasta uz sadzīves ķīmijas pudelītēm, īsziņās un šo tieci pavadošo smaržu aprakstos.
Filma ir kā krāsains un kustīgs komikss, kas, lai arī koķetē ar drusku infantilas bērnu grāmatu ilustrāciju estētikas nosacītību, tomēr ieved skatītāju pasaulē, kas ir ļoti intīma un – tās skeletdzejoļa dramatisko pavērsienu dēļ – visnotaļ dziļa un godīga. Filmas kvalitātēm pieskaitāma arī autora montāžiskā domāšana – ainu pārejas ir asprātīgas un veiklas, un pati bomba – vizuālā metafora ar tējas maisiņa ritmisko mērcēšanu krūzē!
Arī šajā filmā, kā tas bija Kur saulīte nakti guļ un Lielais aplis, mazais aplis, monohroms akcents lietots, lai iezīmētu to realitātes vai jušanas apgabalu, no kura labāk mukt, nekā tiekties.
Spirāles centrs
(režisors Dāvis Gauja)
Un, lūk, filma, kura gan ar nosaukumu, gan saturu nosien mezglu un sakausē mūsu cikliskuma un linearitātes tēmu rāmjus vienā veselumā. Spirāle skatā no augšas ir noslēgts aplis, bet no cita leņķa – struktūra, kurai tomēr ir virziena tiecība. Šādā struktūrā nokļuvis filmas galvenais varonis Kirils, kura jūtu un piedzīvotās realitātes kropļojumu gaitu vērojam uz ekrāna.
Filmā ir dezorientējošas laika cilpas, kas maskējas nepārtraukta virknējuma kadra formā (īsāk sakot – montāžas vietu nav, bet skaidrs, ka filmas laiks lēkā šurpu turpu). Nav nojaušams, vai mēs pieredzam subjektīvas apziņas plūsmas, staipīgiem pavedieniem salipušus atmiņas fragmentus vai traumētas psihes fragmentācijas atainojumu.
Filmā ar pieaugošu intensitāti iezogas asins motīvs – piesārtušas lūpas, krāsa uz autoriepu gulbju knābjiem, suģestējošas meitenes tērpā, pelddvielī – līdz beidzot ir īstas asinis! To iluzorā esamība un neesamība atklāj varoņa stihiskās bailes no savas mīļotās sievietes un viņas destruktīvās ēnas puses.
Šī filma vispārliecinošāk no visām dara to, ko tikai kino spēj – manipulēt ar attēlu, skaņas raksturu un laika ritējuma atainojumu, lai vestu skatītāju neikdienišķā ceļojumā. Filma, par kuru viens teiktu “kaut kāds murgojums”, cits – “riktīgs trips!”, un abi būtu trāpījuši. Paldies Dievam, neviens (pagaidām) nav noregulējis, kādas filmas drīkst vai nedrīkst būt; tad nu šīs filmas sastāvdaļu sarakstā ir lietas, kas Latvijas kino parādās aizvien biežāk, – atmosfēriskums, dezorientējoša spriedze un neatšķetināma daudznozīmība.
Godīguma labad atzīšos, ka Dāvis Gauja ir mans studiju biedrs un šīs filmas tapšanu pieredzēju tuvplānā. Tā dzima kā kādas ļoti konkrētas apziņas pieredzes ekranizējuma iecere, bet, par laimi, bija gana stipra savā pildījumā, lai iepeldētu plašāk interpretējamas tēlainības ūdeņos. Šajā filmā nav tā “beigu titra”, kas pasaka, par ko tā īstenībā ir. Un es ieteiktu Gaujam to nevienam nekad neatklāt, jo tāpēc jau filma lieto nelineāras apziņas plūsmas tēlu, lai atklātu kaut ko vairāk, nekā tās impulss.
Filma aizskar to, kas ir katrā no mums, un satricina mūsu jutekļus, nojaucot visbūtiskāko no psihes balstiem – sajūtu, ka laiks rit lineāri, no sākuma uz beigām. Tikai mākslā tas var atļauties sašķīst drumslās un staipīties kā čūska, kas vēl nav noķērusi savu asti. Vienīgi dzejisks refrēns kā bāka ik pa brīdim iepeld galvenā varoņa apziņā – “Attopies, lūdzu! Attopies, lūdzu!”
Ar prieku apjaušu, ka visus šos darbus un to autorus var saukt par “attapušamies, lūdzu!”. Šī ir ļoti jēdzīga kinodarbu izlase, kuras “orākulisms” un “lakmusa papīrisms” neslēpjas – visi šie ir jauni filmu veidotāji, kuri kino jaudu realizē caur realitātes sašķiebšanu, rādot pasauli tādu, kāda tā var būt tikai filmās. Viņi Latvijas kino grib redzēt un veidot ārpus reālisma diktāta rāmjiem.
Man kā trendīgā “socreālisma” kino nīdējam šāda skate ir veldzējoša. Te nav tā tipa filmu, kurās čalim ir alkoholiķis tēvs un valdonīga māte, tāpēc viņš laiza traumas, klīstot ar cīgām gar sliedēm. Te arī nav uzbāzīgi jūtama izdabāšana konjunktūras un dažādu fondu tematiskajām vadlīnijām „iekļaut visu, ko vien var iekļaut”. Šīs filmas jūtami ir brīvas gribas augļi.
Bet ko tad tie “ārzemnieki”, kas veikuši šo socioloģisko kino aptauju, “domā par Latviju”? Minēšu, ka šīs programmas kuratori ir pamatoti pamanījuši – Baltijas kino valoda ir poētiska, tēlu un atmosfēras intonācija ir būtiskāka par konflikta draivu un cēloņsakarību saitēm. Filmas primāri rāda to autoru pasaules redzējumu, un viņi ir gana jūtīgi, lai zinātu, kā mūs ar to negarlaikot. Pilnīgi visās filmās ir ielavījusies kāda dzejiska forma vārdiskā izpausmē, bet vēl tikpat ņiprs un dzīvelīgs dzejiskums mīt vizuālajos slāņojumos. Tādēļ noteikti rekomendēju atrast veidu, kā šo filmu komplektu piedzīvot uz lielā ekrāna.
NACIONĀLĀ ĪSFILMU KONKURSA SEANSS - 22. oktobrī, plkst. 18:30, Splendid Palace Lielā Zāle
