Tā vien šķiet, ka animācijas filmas “Dieva suns” autoru karstākā vēlēšanās bijusi aizskart nesagatavota skatītāja jūtas (jebkuras – reliģiskās, estētiskās, morālās)…
Jau ar pirmajiem kadriem, nē, pareizāk sakot, jau ar sākuma titriem filmas veidotāji centušies izsist skatītāju no komforta zonas un likt tam meklēt briļļu slaukāmo lupatiņu. Pirmajā brīdī vēl šķiet, ka sarkanmelnie kinokompāniju logotipi duļķojas kaut kādu digitālu defektu rezultātā, tomēr jau ievada ainā ar izdedzināto smilšu dzeltenumu uz smaragdzilo debesu fona kļūst skaidrs – visam ekrānam pa virsu uzlikta kaut kāda kustīga izblūrēta migliņa, kas rada vizuāla nelabuma sajūtu; tas pats attiecas uz titriem ar aktieru un filmas veidotāju vārdiem – sarkans uz melna, kas jau tā ir visai grūti lasāma krāsu kombinācija.
Visa prologa aina ir grūti uztverama pretrunīgo vizuālo kodu dēļ – ar pūlēm pārvietojas kāds stāvs, kuru mēs tikai filmas pēdējā trešdaļā atpazīsim kā nosacīti pozitīvu tēlu, tas ir, varoni un revolucionāru, taču viņa kustībās acīmredzami nolasāmi antivaroņa elementi (iespējams, domāta tā saucamā kovboja gaita, kas vairāk izskatās pēc pārvietošanās ar pilnām biksēm), nopakaļ velkas smaga ķēde (“norāvies no ķēdes”? Tāpēc, ka suns?), acis aizsietas (pieņemsim, ka pašaizsardzības nolūkos – ja nu, tāpat kā Persejam tajā reizē ar gorgonu Medūzu, nepieciešams pa ceļam pie paša Nelabā pārvarēt šķēršļus, “kurus labāk neredzēt”).
Pašu Nelabo mēs arī sākumā nespējam uztvert, no ūdens gaisā nez kāpēc slejas divi koka zariem līdzīgi kolosi. Tālāk seko īsa un negodīga cīņa (Nelabais acīmredzami ir vai nu aizmidzis vai iedzīts ar galvu smiltīs un pretoties nespējīgs), kā rezultātā kosmiskajam ļaunumam tiek “norauti pauti”. Nezinu, kāpēc ieliku šos vārdus pēdiņās, jo tiešā un pārnestā nozīme te sakrīt un kaut kādā veidā pat nostrādā, taču vienīgi tad, kad tiek izteikta vārdiem, jo vizuāli to tā saprast nav iespējams – ne tās gaisā stāvošās sienas gubas izskatās pēc sēkliniekiem, nedz arī simboliskais noraušanas process (izmantojot ķēdi kā kovboja pletni) dod kādu nojausmu par fiziskiem vai fizioloģiskiem “pieturas punktiem” (asinis gāžas aumaļām, taču ne no tās vietas, no kuras vajadzētu, drīzāk no kaut kādas pakaļas).
Brīdī, kad Velns apgriežas otrādi un pieceļas stāvus, mēs varam novērtēt ne tikai notiekošā konflikta mērogu, bet arī viņa erekciju.
Laikam tomēr jāsaka – pimpi, jo tas uzzīmēts tipiskā piektklasnieku puišeļu tualešu daiļrades manierē un nav pelnījis atturīgi latīnisku apzīmējumu. Atkārtošu – uz to visu vēl aizvien ir pagrūti skatīties, jo migliņa turpina ņirbēt gar acīm, bet tiem, kas pieraduši pie supervaroņu filmu titru mūzikas simfoniskā kāpinājuma, skaniskais pavadījums šeit ir mokoši monotons (kā rakstīja Roberts Mūzils savā nepabeigtajā romānā: “Tāds kā ievads, no kura pārsteidzošā kārtā nekas neizriet.”[1]).
Titriem beidzoties, skaņa vienkārši noklust un ekrāns satumst uz veselām astoņām (!) sekundēm, lai ļautu (?) skatītājam pārslēgties uz pilnīgi citiem vizuālajiem kairinātājiem – mēs ieraugām elēģiski lietainu ainavu ar govs dibenu, sašķobījušos koka baznīciņu un bezcerības māktiem bērziem fonā. Nojaušot, ka filmas veidotāju karstākā vēlēšanās bijusi aizskart nesagatavota skatītāja jūtas (jebkuras – reliģiskās, estētiskās, morālās), atzīmēšu, ka sekojošā ainiņa pašmērķīgi un bez jebkāda sižetiska pamatojuma apgāna vienu no lielākajiem latviešu literatūras svētumiem – ganiņa kāju sildīšanu govs pļekā. Kadrā redzamais dibens izdara to, uz ko bijis aicināts (defekācijas tuvumu pastiprina ASMR[2] stilistikā ieturētie skaņu efekti), pļekā iekāpj arhetipiskais Sprīdītis baltiem matiņiem un, viegli trīcot, noskatās uz zombijiem līdzīgajiem baznīcēnu siluetiem, kas slīpā lietū slāj uz baznīcu.
Tas viss notiek filmas pirmajās četrās minūtēs, un te man būtu jāpārtrauc atstāstīt ekrānā redzamais, lai nesabojātu visu prieku tiem skatītājiem, kas vēl tikai grasās izlemt, vai doties uz seansu.
Grūti atturēties no kārdinājuma salīdzināt (un pretstatīt) divas Amerikas Kinoakadēmijas balvai izvirzītās animācijas filmas no Latvijas. Atceros, ka pirmais, kas man iekrita acīs, skatoties Straumi, bija dīvainā pikseļotība, kas visredzamāk izpaudās varoņu ķermeņu (kažoku) kustībā tuvplānos – tur, kur no animācijas loģikas viedokļa vajadzētu būt vienkrāsainam laukumam vai pastiprinātai detalizētībai (kažoka matiņiem), bija neskaidri kustīgi kvadrātiņi. Sākumā nolēmu, ka tas ir uzsvērts mājiens uz filmas mazo budžetu, kas nav ļāvis “norenderēt attēlu līdz galam”, taču vēlāk sapratu, ka šāds defekts labi nostrādā uz to skatītāju redzes nostaļģiju, kas uzauguši, spēlējot DOOM un Minecraft (te gan jāpiebilst, ka Minecraft jau pats bija meta-ironiska atsauce uz agrīno datorspēļu pikseļotību).
Dieva suns izmanto citus vizuālos kodus, kas drīzāk aizkustinās tos, kuri skatījušies japāņu anime filmas (ražotas tādos apjomos un tempos, ka neviens īpaši neraizējās par kustību dabiskumu vai fona detaļu nekustīgumu, tas viss iederējās žanrā). Ja varētu atļauties teikt, ka Ginta Zilbaloža filma bija nevainīgs kaķīšvideo, kas nepārvarami patīk visiem, tad Dieva suns pārstāv kādu visai ierobežotam lokam paredzētu anime porno subžanru. Savulaik (Vikipēdija vēsta, ka 2008. gadā) radās interneta mēme, ko nosauca par Likumu nr. 34, – “Jebkam, ko jūs varat iedomāties, internetā iespējams atrast porno versiju.” Pirmām kārtām tas tika attiecināts uz jebkuru animācijas vai aktierfilmu – tiklīdz tiek uzņemts jelkas kaut cik populārs, tam ātri uzrodas porno versija, parodija, rimeiks utt. Gribat atrast porno-Mikipeli – lūdzu, Donaldu Daku – re, kur ir. Visu Simpsonu ģimenīti. Citplanētiešus – protams!, šausmu filmu varoņus – ne mazāko problēmu! Nešaubos, ka Zvaigžņu kari un Harijs Poters ir pārfilmēti smagi erotiskā manierē pilnā apjomā un vairākkārt. Autori šiem pakaļdarinājumiem visdrīzāk ir anonīmi, bet mūsdienu datoranimācijas (un nu jau arī MI) iespējas ļauj to “ar vieglu rokas kustību” paveikt jebkura pusaudža klēpjdatorā.
Viss, ko jūs varat iedomāties, jau ir nofilmēts. Vienīgā iespēja mūsdienās radīt kaut ko oriģinālu ir jauns stāsts. Taču arī te Dieva sunim gribas pārmest puicisku (puišelisku?) neizvēlību.
Lai arī pieteikta kā stāsts par latviešu vilkati Tīsu, filma nav par viņu.
Vilkatis parādās tikai filmas nobeigumā, ātri izstāsta savu “Es esmu Dieva suns!” un īpaši neiejaucas samezglotajā sižetā, kas acīmredzami ir par muižas baznīciņas prāvesta attiecībām ar savu ārlaulības dēlu, paralēli pastāvošajām muižas īpašnieka impotences problēmām un vietējās krodzinieces alķīmisko aizraušanos ar destilātiem un esencēm, ko tumsonīgā tauta (nē, patiesībā tas pats atriebīgais prāvests) notur par buršanos. Nav skaidrs, kāds visai šai sadrumstalotajai ciemata drāmai sakars ar norautajiem velna pautiem, nozagto retzemju putnu, nez no kurienes izrauto Svēto salmu, taču gala rezultātā visi saēdas sēnes un atražo Staigājošo miroņu klišejas.
Vizuāli filma brīžiem atgādina padomju laika multenes pēc sengrieķu mītu motīviem, daža laba muižas dzīves vai kroga mizanscēna šķiet pasmelta no Vella kalpiem vai drīzāk – no filmas Melnā vēža spīlēs (tie paši kariķētie kārkluvāciešu akcentiņi, “kaitēšanās” ar meičām, vīna tempšana un varžu ikru zelēšana). Vienā brīdī ainavā tiek iesprausta atsauce uz padomju televīzijas raidījuma Dzīvnieku pasaulē titru kadriem, kuros redzami plīvojošie zvēru silueti paradīzes vārtos argentīniešu komponista Ariela Ramiresa mūzikas pavadībā (šeit gan melodija pārveidota, taču mājiens ir saprotams, tikai – kam? Sešdesmitgadniekiem, kas uzauguši ar šo raidījumu televizorā?).
Animācijas paņēmiens, kurā tiek pārzīmēti reālu aktieru tēli, saglabājot portretisko līdzību un neizbēgami arī personību, mums pazīstams kopš Sin City (2005, Roberts Rodrigezs un Frenks Millers), un brīžiem tas nostrādā filmai par labu –
ir jautri skatīties uz vilkati Eināru Repši, kurš altārzēnam saka: “Apēd sēni!”,
vai zemnieku Uldi Rudaku, kurš apsūdz krodzinieci burvestībās: “Man no viņas dziras galva sāp!”. Tomēr brīžiem tas ir arī mīnuss – piemēram, sāpīgi noraudzīties, ka ticības krīzes mocītā prāvesta lomai tik ļoti piemērotais Regnārs Vaivars ir animēts tik plakani un neizteiksmīgi, bet ierunāts tā, it kā katrs teikums būtu ierakstīts citā dienā un attiecīgi – citā noskaņojumā.
Starp citu, tas attiecas gandrīz uz visiem dialogiem – tie skan nedzīvi, kokaini, brīžiem didaktiski (uzsverot katra teikuma beigas), brīžiem neloģiski (pēkšņi mainās leksikas slāņi, vācu muižnieks ar sievu sarunājas te latviski ar vācu akcentu, te vāciski ar latviešu akcentu).
Tikpat fragmentēts izklausās skaņu celiņš – atsevišķie motīvi paši par sevi ir iespaidīgi (tāds industriāls wannabe Nine Inch Nails), taču mūzika neseko notiekošā dinamikai, ir monotona un nomācoša (kas noteikti iederētos, ja visa filma būtu par to, kā lietū klīst zombiji un nekas vairāk nenotiek). Pats kaitinošākais – mūzika apklust tieši tajās vietās, kad vajadzētu veidot pāreju uz nākamo ainu un iezīmēt vismaz kaut kādu sasaisti starp tām. Bet nē, tur ir reālas pauzes kā starp ierakstu albuma trekiem.
Pretrunīgu iespaidu atstāj arī krāsu izvēle un kadra kustība. Daži akvareliskie ainavu zīmējumi ir neiederīgi brīnumskaisti (žetons māksliniekam par baznīcas griestu gleznojumiem!), taču kaut kāda nepārvarama pretruna jūtama starp kontrastējošām ainām ar kontūrētiem siluetiem un tām, kas klātas ar gaišu migliņu – mangas komiksam par izplūdušu, Noršteina Ezītim miglā par rupju, bet līdz Mijadzaki vēl tālu. Vienā brīdī sāk likties, ka blūrētie priekšplāni izmantoti tikai tāpēc, lai divdimensionālajā animācijā ienestu feiku telpiskumu – tāpat kā vienmuļais zoom-in un zoom-out izmantojums “kameras kustībā”. Pie minētā random nefokusa mūs ir pieradinājusi amatierfotografēšana ar telefonu, turpretī iezūmošana aizvien vēl ir visai nedabisks skats cilvēka apziņai – dzīvē mēs reti kad redzam kaut ko vienmērīgi tuvojamies, vēl jo retāk – attālināmies. Cilvēka redzes uztvere veidojusies, grozot galvu pa labi, pa kreisi, mēs uztveram telpu ar sīkām galvas kustībām uz vienu un uz otru pusi (tāpēc tik iedarbīga ir tā saucamā “rokas kameras” raustīšanās), nevis pievelkot tuvāk. Kopā ar izplūdušajam kontūrām šāda attēla kustība rada to pašu vertigo sajūtu, kāda rodas, kad braucošā mašīnā sākam skatīties pa aizmugurējo logu uz attālinošos šoseju.
Vienīgais caurviju motīvs, kas atkārtojas konsekventi, pat zināmā mērā ritmiski, ir ainiņas (vizuālas, ar skaņu pastiprinātas situācijas), kas aicinātas skatītājā izraisīt derdzīgumu – kakāšana, čurāšana, piša (šis vārds filmā ar baudu tiek apzelēts vairākkārt), augoņu izspiešana, kaķa tūpļa laizīšana (kas šķiet pasmelta no kādām Latviešu tautas nerātnajām anekdotēm, kur krodziniece apsola muižnieka kambarsulainim bučiņu, taču tad, kad viņš aizver acis, pabāž priekšā kaķa dibenu); visāda veida šļākšanās, atraugāšanās, žļakstēšana un plakšķēšana veido filmas būtiskāko sižeta līniju, pietuvinot to vēl šaurākam anime porno žanram, ko dēvē par tentacle porn – “taustekļu porno” (Japānā tas pazīstams jau kopš viduslaikiem un paredz seksuālas attiecības ar astoņkājiem līdzīgiem monstriem, hipertrofētu dzimumorgānu attēlojumu un visdažādāko želejveidīgo šķidrumu klātbūtni). Turpinot Likuma nr. 34 domu, ka jebkas, ko vien var iedomāties, jau ir nofilmēts kādā pornofilmā, mēs varam droši postulēt, ka jebkurai fizioloģiskai situācijai iespējams atrast cilvēkus, kurus tā seksuāli uzbudina. Acīmredzot arī tām, kas atainotas šajā animācijas filmā.
“Un kas no tā?”, kā 1691. gada 28. aprīļa tiesas prāvā iesaucās Kaltenbrunnas iedzīvotājs vilkatis Vecais Tīss, kad tiesnesis viņam jautāja, vai tas esot gājis baznīcā un pie dievgalda. Bet šī tiesas procesa stenogrammā fiksētā replika filmā nav izmantota.
