Filma “Pagājušās dzīves / Past Lives” ir korejiešu izcelsmes kanādiešu dramaturģes debija kinorežijā – neizdzīvotas mīlestības stāsts, kur mīlētājus šķir liktenis un tūkstošiem kilometru starp Seulu un Ņujorku. Kopš šāgada sākumā piedzīvotās pasaules pirmizrādes Sandensas kinofestivālā filma jau vairākos kinokritiķu gada kopsavilkumos ierindota gada labāko filmu sarakstā, bet daži to pat sauc par personīgo gada favorītu.
Kaut arī filma ir Korejas un Amerikas kopražojums, tiem, kuri Pagājušās dzīves vēl tikai skatīsies, jāatsakās no asociācijām ar Korejas jaunā viļņa režisoru darbiem. Filmā nav izaicinošu vai provokatīvu ideju, negaidītu formas risinājumu, to varētu raksturot kā meditatīvi nostalģisku ceļojumu, kavējoties ilgās pēc tā, kā mums nav. Iespējams, filmas tēma un sentiments skatītājus savaldzina vairāk, nekā pati filma. Tā liek domāt par personīgajām izvēlēm, par iespējām, kuras palaistas garām; skatoties filmu, tās naratīvs kļūst kā baltais troksnis uz personīgo atmiņu fona, izdzīvojot tās tumšajā kinozālē ar līdzīgi nostalģisku auditoriju.
Filma vēsta par diviem bērnības draugiem Dienvidkorejā Najongu (Na Young) un Hesongu (Hae Sung). Abu draudzība pāraug pirmajā mīlestībā, taču viņi spēji tiek šķirti, kad Najongas vecāki pieņem lēmu pārcelties uz dzīvi Kanādā. 12 gadus vēlāk Najonga pieņēmusi rietumniecisko vārdu Nora (lomā Greta Lī), viņa studē Ņujorkā un sapņo kļūt par dramaturģi. Hesongs, kuru atveido pazīstamais korejiešu aktieris Teo Jū, ir pabeidzis obligāto militāro dienestu Dienvidkorejā, studē inženierzinības, taču tā arī nav spējis aizmirst savu pirmo mīlestību. Viņš atrod Noras kontaktus Facebook platformā, un abi atjauno draudzību, par spīti attālumam. Abu dzīves ieiet vienā un tajā pašā orbītā, kas riņķo ap regulāriem Skype videozvaniem vēlās naktīs un agros rītos, taču tā vien šķiet, ka neviens no viņiem nav gatavs spert nākamo soli, lai šīs virtuālās attiecības pārnestu reālajā pasaulē. Videozvani beidzas, un abu dzīves turpinās šķirti. Nora turpina pilnveidot sevi kā rakstnieci un apprecas ar amerikāņu dramaturgu, bet 12 gadus vēlāk Hesongs uzrodas no jauna, un abi beidzot satiekas Ņujorkā.
Līdz pat šim brīdim filmas stāsts ir veidots labākajās korejiešu seriālu tradīcijās, kas pārnestas uz lielā ekrāna.
Naratīvā izmantotas vairākkārtējas elipses, pirmā mīlestība kā liktenīga tikšanās un neizbēgama atkalsatikšanās daudzus gadus vēlāk – šie visi ir pārbaudīti stāsta veidošanas elementi, kuri tik daudzām korejiešu melodrāmām gan kino, gan seriālos ir nesuši pasaules mēroga veiksmi.
Uz likteņa pirkstu filmā ir arī tieša atsauce – runa ir par jēdzienu In-Yun. Sākotnēji Nora par to stāsta aizkadra tekstā, vēlāk ironizē sarunā ar topošo vīru Artūru (Džons Magaro). In-Yun nozīmē "providence" jeb "liktenis", taču to attiecina uz attiecībām starp cilvēkiem. “Ja divi svešinieki paiet viens otram garām uz ielas un viņu drēbes nejauši saskaras, tas ir In-Yun. Tas nozīmē, ka iepriekšējā dzīvē starp viņiem kaut kas ir bijis,” stāsta Nora. Jau vēlāk, malkojot vīnu siltā vasaras vakarā rakstnieku rezidencē, viņa saka Artūram – in-yun ir “kaut kas, ko korejieši saka, lai kādu savaldzinātu”. Neatkarīgi no tā, vai in-yun tiek uztverts nopietni, vai kā flirts, vai varbūt tam netic vispār, visas filmas garumā neatlaižas jautājums par to, kā un kāpēc satiekas divi cilvēki, un kas ir īstas attiecības.
Intriģējošs ir filmas sākums. Pirmajā ainā redzam vakarīgas noskaņas bāru Ņujorkā, kamera lēnām tuvojas bāra letei, pie kuras sēž Nora, Hesungs un Artūrs, taču dzirdams vienīgi inkognito dialogs viņpus kameras, kurā tiek mēģināts uzminēt, kādas ir šo trīs cilvēku attiecības. Šajā ainā mēs atgriežamies filmas otrajā pusē, jau zinādami par šo cilvēku savstarpējām attiecībām, un šķietami neveiklā bāra aina noteikti ir filmas meistarīgākā daļa no sākuma līdz beigām. Hesungs jau kādu laiku ir pavadījis Ņujorkā, vairākkārt ticies ar Noru, bet vakarā pirms viņa aizbraukšanas visi trīs kopā ar Noras vīru Artūru dodas uz bāru. Tā kā Hesunga angļu valoda ir pieticīga, Nora kādu brīdi cenšas tulkot, taču galu galā pilnībā pievēršas sarunai ar Hesungu korejiešu valodā, kamēr Artūrs ir pazudis tulkojumā un vientuļi malko dzērienu, sēžot blakus abiem bērnības dienu sirdsāķīšiem.
Režisore Selīna Songa intervijās stāsta, ka tieši šāds atgadījums noticis ar viņu pašu un amerikāņu vīru, kad Ņujorkā ieradies viņas bijušais draugs no Dienvidkorejas. Neveiklā, bet viegli komiskā bāra pieredze viņu iedvesmojusi to pārnest filmas scenārijā.
Filmai nepārprotami piemīt sentimentāls šarms, taču tai pietrūkst tēlu dziļuma un daudzslāņainības. Kaut arī filmas centrālie tēli ir Nora un Hesungs, vienīgi Nora šķiet puslīdz ticama būtne. Viņai ir radošās ambīcijas, interesanti veidota attiecību arka ar vīru, kamēr Hesungs šķiet melodramatiska butaforija, kuras vienīgais gravitātes punkts ir Nora. Tā arī īsti neko neuzzinām par viņa dzīvi Dienvidkorejā, izņemot dažas īsas epizodes ar draugiem un spēji aprautu ainu, kad Hesungs Ķīnā iepazīstas ar meiteni. Viņš filmā kļūst par abstraktu Dzimtenes simbolu, kurš atgādina Norai par ilgām pēc mājām. Kādā brīdī Nora pat saka par Hesungu – viņš ir “tik korejisks. Kad esmu kopā ar viņu, es galīgi nejūtos kā korejiete. Bet vienlaikus arī vairāk korejiete...”
Abu starpā ir skaidri jūtama nostaļģija, taču nenolasās romantiskā saikne vai pievilkšanās spēks. Arī pats Hesungs filmā nespēj sniegt atbildi, ko tieši viņš sagaida no Noras vai ko vēlas, atbildot ar: “Es gribēju tevi vēlreiz redzēt”. Vienlaikus Hesunga ilgas ir tās, kuras filmai piešķir emocionālo lādiņu. Ilgas bez argumentācijas. Ilgas pēc tā, kā tev nav.
Salīdzinoši plakanie filmas varoņi ir viena no būtiskākajām atšķirībām starp Selīnas Songas un citu korejiešu izcelsmes režisoru filmām
(piemēram, Čanvuks Parks, Džūnho Bongs, Sangso Hongs, Kims Kidus, Džīvuns Kims u. c.) Filmā Pagājušās dzīves netiek izmantota neviena iespēja tās varoņus nolikt izvēles priekšā, kas viņus padarītu morāli vai emocionāli nepievilcīgus, tādējādi padarot cilvēcīgus. Selīna Songa savā filmā, diemžēl, nav spējusi pārliecinoši atspoguļot cilvēka pretrunīgo un neviennozīmīgo dabu.
Noras varonē ir saskatāma atsvešināšanās no Dzimtenes – līdzīgi, kā tas ir Davī Šū filmā Atgriešanās Seulā / Return to Seoul (2022), taču Šū galvenajai varonei Frederikai ir tik izkropļots priekšstats par korejisko mantojumu, ka, viņasprāt, tirgot munīciju un apbruņot Dienvidkoreju ir tas pats, kas kļūt ar to tuvākai. Ironiski, ka Noras vīrs Artūrs galu galā kļūst par sava veida saprāta un cilvēcības balsi filmā, Artūra kā bezmugurkaulaina vīra tēls nolasās romantiskāks, nekā mīlas ilgu māktā Hesunga varonis. Ievainojamā atklātībā Artūrs kādā brīdī pat reflektē par sevi kā “ļaunais baltais amerikāņu vīrs, kas stāv ceļā liktenim”.
Kā debijas darbs filma ir nenoliedzami pārliecinoša. Tā spēj uzjundīt nostalģisku empātiju, un liels nopelns šo emociju portretēšanā ir niansētajam aktieru trio tēlojumam. Greta Lī un Teo Jū filmā ir daiļrunīgu paužu un neveiklu klusuma brīžu meistari; pat tādās reizēs, kad izskan neskaitāmi jautājumi par to, kā būtu bijis, ja būtu bijis, klusums vai skatiens ir skaļāka atbilde par vārdiem. Kopīga pagātne nenozīmē kopīgu tagadni vai nākotni. Filmas atmosfēru nevainojami papildina Daniela Rozena un Kristofera Biera radītais skaņu celiņš, kas piešķir vajadzīgo sentimenta toni, bet filmas operators Šabjērs Kirhners jutīgi spējis fiksēt aizejošā laika sajūtu.
Latvijā filmu pirmizrādījā šī gada Rīgas starptautiskajā kinofestivālā pārpildītā zālē; skatītāji gan smējās, gan raudāja. Sarunās pēc seansa daži gan atzinās remdenās emocijās, tomēr filmas starptautiskie panākumi liek domāt par sentimentalitātes un nostaļģijas paisumu sabiedrībā. Globālās un lokālās pārmaiņas pēdējo gadu laikā ir atgādinājums par indivīda bezspēcību lielāku spēku un likteņa priekšā. Laikā, kad dominē nedrošība un bailes, ir saprotamas ilgas pēc zudušā un neīstenotā, pēc laika, kad viss šķita vienkāršāks, pat ja tā nebija.
