Rumāņu jaunā viļņa flagmanis Kristians Mundžiu meistarīgi kuģo cauri nacionālisma, bezdarba un viesstrādnieku saceltai vētrai maza ciemata ūdens glāzē.
Režisora Kristiana Mundžiu jaunākā filma MRT / R.M.N. pirmizrādi piedzīvoja Kannās vēl 2022. gadā, bet tagad beidzot skatāma arī Latvijā. Tās nosaukums atšifrējams kā abreviatūra magnētiskajai rezonansei, un aiz burtu kombinācijas slēpjas sociāla psiholoģiskā drāma par cilvēka dabu un empātijas potenciālu, kas tiek pretstatīts pirmatnējiem instinktiem un bailēm no svešā.
Kristians Mundžiu ir viens no spilgtākajiem rumāņu jaunā viļņa filmdariem, viņa un citu šīs kustības režisoru filmas kinofestivālu aprindās gozējas jau vairāk nekā 20 gadu. Par celmlauzi tiek uzskatīts režisors Kristi Puiu un viņa filmu starptautiskie panākumi (Mantas un nauda / Marfa si banii (2001), Lazaresku kunga nāve / Moartea domnului Lazarescu (2005)), taču
tieši Mundžiu atrāva vaļā rumāņu jaunā viļņa slūžas, 2007. gadā iegūstot Kannu kinofestivāla galveno balvu par filmu 4 mēneši, 3 nedēļas un 2 dienas / 4 luni, 3 saptamâni si 2 zile.
Šī filma ir kļuvusi par Eiropas kino leģendu un apliecinājumu art-house filmu komerciālo panākumu iespējamībai, jo par spīti šīs drāmas nelielajam budžetam, tā kļuva par bezprecedenta gadījumu visos Eiropas kinoteātros.
MRT ir režisora Mundžiu jaunākā filma, kuras stāsts risinās Rumānijā, taču divu stundu garumā ir grūti atvairīt domu, ka šie notikumi tikpat labi varētu attīstīties arī kādā Latvijas vai citā Eiropas ciematā. MRT ir kā šī gadsimta sašķeltās sabiedrības mikrokosmosa portretējums, kuram Mundžiu izzinoši veic magnētisko rezonansi.
Filmas galvenais varonis Matiass, kuru tēlo Marins Grigore, steigšus pamet darbu kādā Vācijas lopkautuvē, jo iesitis kolēģim, kurš viņu nosauc par čigānu. Ziemassvētku laikā Matiass atgriežas dzimtajā Transilvānijas ciematā, taču līksma svētku noskaņa šeit nevalda. Sieva Anna ir drīzāk vīlusies par vīra atgriešanos, viņas prātu nomāc mazais dēls Rudī, kurš pa ceļam uz skolu mežā redzējis kaut ko traumējošu, tāpēc pārstājis runāt. (Ko tieši viņš redzējis, mēs uzzinām tikai filmas beigās.) Matiass raizējas, ka sievas audzināšanas metodes zēnu padarīs par mīkstmiesi. Viņaprāt, tie kuri izrāda žēlumu, mirst pirmie. Matiass ir maskulinitātes arhetips, viņa pasaulē izdzīvo tikai spēcīgākais un mīlestībai atvēlēts tikai neliels nostūris.
Arī Matiasa bijusī mīļākā Scilla, kuru tēlo Džudita Steita (Judith State), viņu nesagaida ar atplestām rokām. Viņa vada maizes ceptuves ražotni un strādnieku trūkuma dēļ pieņem darbā trīs viesstrādniekus no Šrilankas. Neskatoties uz to, ka daudzi ciema iedzīvotāji strādā ārzemēs vai arī nav pieteikušies izsludinātajām vakancēm maizes ceptuvē,
vietējā kopienā rodas sprādzienbīstama situācija, uzzinot par jaunpienācējiem no citas kultūras.
Scilla ir pārsteigta un vīlusies par ciema iedzīvotāju agresīvo ksenofobiju. Situācija kļūst aizvien nokaitētāka līdz pat brīdim, kad aizspriedumu dēļ vietējie atsakās ēst ar viestrādnieku rokām cepto maizi. Filma balstīta patiesā notikumā – 2020. gadā 1800 Ditaru ciema iedzīvotāji Rumānijā nobalsoja par trīs Šrilankas viesstrādnieku izraidīšanu, apspriedes videoieraksts tika publicēts internetā.
Kristianu Mundžiu interesē lielas tēmas, lielas sociālpolitiskās tendences, taču vienlaikus viņš konstruē savus varoņus kā personības ar sarežģītu dabu, kuri nereti apmaldās savās vēlmēs un vajadzībās. Vērojot Matiasa izvēles, režisors it kā uzdod jautājumu – kā saglabāt individualitāti grupas vai cilts domāšanā (tribal thinking)?
Spriedze filmas laikā kāpj lēni. Fragmentārais un gausais ievads skatītāju iepazīstina ar multietnisko ciema ikdienu, kurā rumāņi, ungāri un vācieši dzīvojuši plecu pie pleca gadu desmitiem. Ciemā uzturas arī pētnieks francūzis, kurš ieradies, lai uzskaitītu lāču populāciju, un jau minētie viesstrādnieki no Šrilankas. Sarunu valodas jaucas cita ar citu, atgādinot Bābeles torņa celšanu. Tas viss ir būtisks filmas centrālā dramaturģiskā konflikta fons, uzdodot jautājumu – kuram ir tiesības šo dzīvesvietu saukt par mājām?
MRT ir kompleksa un daudzslāņaina filma, kuras saturs viegli var aizēnot vizuālos izteiksmes līdzekļus, taču tiem piešķirta ne mazāka nozīme. Uzkrītoša ir režisora Mundžiu un operatora Tudora Vladimira Panduru izvēlētā filmas krāsu palete – zilpelēkie toņi izceļ nomaļā lauku ciemata ziemas vēsumu un neomulību. Kameras acs ir dokumentāli vērojoša, vairums ainu risinātas kopplānos, kas atklāj Transilvānijas ainavisko plašumu, pretstatot to mazajam cilvēkam.
Režisējot stāstu, Mundžiu ir distancēts, viņš neaizstāv, nenosoda vai nemoralizē. Intensīvu un dramaturģiski piesātinātu ainu kopplāni skatītāju aicina izvēlēties un pašam mainīt ainas uzmanības centru. Īpaši veiksmīgs šāds kopplānu un garo kadru risinājums ir dialogu ainās, tas sniedz klātesamības sajūtu un kulminē 17 minūtes garajā ciema sapulces ainā par viesstrādnieku izraidīšanu. Epizode filmēta vienā statiskā kadrā, kur Mundžiu nolicis kameru kā sabiedrības spoguli, un katrs tajā var saskatīt kaut ko citu. Kāds redzēs kopienu, kuru pārņēmušas bailes un aizspriedumi, cits dzirdēs saprātīgu Eiropas Savienības politikas kritiku, bet vēl kāds saskatīs demokrātijas robežas. Režisora uzdotais jautājums ir – vai tiešām demokrātija ir tikai statistiskais vairākums?
Un vai demokrātija var izdzīvot bez sabiedrības izglītošanas?
Vairums ciemata iedzīvotāju ir noraizējušies, ka viņiem pazīstamais dzīvesveids pakāpeniski tiek aizvietots ar kapitālistiskās Rietumu sabiedrības modeli, kas apdraud viņu pārliecību par etnisko piederību, dzimumu un nacionālo lepnumu. Arī Matiass ir apjucis par savu vietu un piederību. Vai pievienoties ksenofobiski un agresīvi noskaņotajiem kaimiņiem, vai no jauna iekarot Scillas mīlestību? Matiass un Scilla ir pretpoli, kuri mēģina atrast līdzpastāvēšanas veidu mainīgajā pasaulē. Matiasa mežonīgā daba kontrastē ar Scillas alkām pēc pašpiepildījuma, civilizācijas un romantikas, kuru viņa rod Vona Karvaja filmas In The Mood for Love tituldziesmā. To viņa atkal un atkal spēlē uz čella, malkojot vīnu savā mājā, tumša meža biezokņa malā.
Mežam šajā filmā ir īpaša loma. Tas ir kā zemapziņas simbols, kas kļūst arvien spēcīgāks, tuvojoties filmas noslēgumam. Tā ir arī teritorija, kur Mundžiu hiperreālisma stils pēkšņi sajaucas ar mitoloģisko jeb, citiem vārdiem sakot, – realitāte satiek maģisko. Filmas noslēgumā Matiass ir izvēles priekšā. Viņš atrodas uz robežas starp pirmatnējo mežu, kurā mīt viens vai vairāki lāči, un ciematu, kurā mīt Scilla un mīlestība. Viņš medī ciematam draudīgu nezvēru, taču ļaunums jāmedī mūsos pašos. Dzīvot līdzās citiem un citādajam ir mūsdienu pasaules neizbēgamība, taču sadzīvot iespējams diskutējot, bet tādēļ ir jāmāk klausīties, uzskata Mundžiu. Galu galā jebkura cilvēka izaicinājums ir pieņemt lēmumu kļūt labākam par savu dabu. Režisors Mundžiu savās filmās gandrīz nekad nesniedz atbildes, bet uzdod neskaitāmus jautājumus, par kuriem aicina skatītāju domāt ar briedušu prātu.
