Kinoteātrī “Forum Cinemas / Kino Citadele” šajās dienās notiek jau sestais kinofestivāls „Spektrs”, un programmā, kā ierasts, iekļauta arī kāda spilgta Latvijas kino parādība. Šoreiz (paralēli Andreja Ēķa gaidāmās filmas „Svingeri” pieteikumam un nesaistīti ar to) atsevišķā seansā 13. novembra rītā tiks demonstrēta režisores Lienes Lindes īsfilma „Septiņas neveikla seksa reizes” – it kā „par to pašu”, un tomēr kategoriski nē.
Šķiet, Latvijā cilvēks par “īstu” režisoru kļūst tad, kad uzņem savu pirmo pilnmetrāžu. Tai pat nav jābūt labai vai ciešamai, jo, ja nu pavisam godīgi, cik tad cilvēku aizies uz kinoteātri, noskatīsies filmu un vēl uzskatīs sevi par gana kompetentiem objektīvi novērtēt latviešu kino? Toties filmas nosaukums atkārtoti pazibēs presē un filmas veidotājam varēs piekabināt birku “režisors” (un vairs ne “jaunais režisors”), jo galu galā kāds būs uzskatījis šo cilvēku par gana uzticamu, lai piešķirtu vismaz kādu nebūt finansējumu. Vai arī, pašā neērtākajā gadījumā, šis cilvēks būs izrādījies gana pārliecinošs, lai uz krietnu laiciņu aizņemtos filmēšanas aprīkojumu un pierunātu ievērojamu skaitu citu cilvēku upurēt daudz sava laika un enerģijas – apmaiņā tikai un vienīgi pret iespēju piedalīties projektā, kas varbūt beidzot izrādīsies tā gandrīz-bez-naudas-uztaisītā-filma, par ko nevienam nebūs kauns.
Ieskriešanās žanrs
Ar īsfilmām ir citādāk. Patiešām, ļoti bieži īsfilmas ir tāds kā ieskriešanās žanrs, kas ne tik daudz parāda, uz ko (topošais?) režisors ir vai nav spējīgs, bet vairāk demonstrē entuziasmu darboties filmu nozarē kā tādā.
Ir Latvijā festivālu rīkotāji, kas nenogurstoši atkārto, ka īsfilma nav subžanrs, gluži otrādi – platforma, kas paver vairāk iespēju un novatoriski izmēģina tādus mākslinieciskos paņēmienus, ko “garais” kino vēl neuzdrošinās darīt, lai lieki neriskētu ar auditoriju, kas radusi pie konservatīvākām pieejām.
Taču, runājot par vietējām īsfilmām, šim apgalvojumam, šķiet, publika īsti nenotic, un rezultātā brīnišķīgas, vērā ņemamas un noteikti noskatīšanās vērtas īsfilmas vienkārši paslīd garām nepamanītas. Tas, iespējams, skaidrojams ar to krietno kaudzīti īsfilmu, ko katru gadu skolas uzdevumā saražo studenti, un ar faktu, ka šīs īsfilmas bieži tiek nekritiski ieslidinātas dažādās īsfilmu programmās vai (kā, piemēram, 2015. gadā) kopā ar sevi pierādījušu režisoru filmām bez jebkādas atlases kandidē uz nacionālo kinobalvu.
Tomēr es kā izbijusi kinostudente uzdrīkstos (bez jebkādas pārākuma sajūtas) norādīt, ka lielākā daļa studentu īsfilmu (it sevišķi pirmajā un otrajā kursā) ir vienkārši briesmīgas.
Un tas ir dabiski – jo tās vienkārši ir daļa no mācīšanās procesa (un filmas, kurās netiek ieguldīta ne nauda, ne pieredze, parasti ir nolemtas neveiksmei jau no paša sākuma). Un mācīšanās process ir tieši tāds – šīs filmas ir jāuzņem, bet vairāk kā vienreiz tās jāskatās tikai studentiem pašiem, lai labāk saredzētu savas kļūdas un mēģinātu laboties, un tad šīm īsfilmām jāpazūd vēstures mēslainē.
Diemžēl rodas sajūta, ka lielākā daļa Latvijā tapušo īsfilmu tādā vai citādā veidā tiek izrādītas publikai – jo galu galā ir taču ieguldīts darbs, gribas taču kādam parādīt, un bieži ne pārāk gribas uzsvērt, ka rādāmā filma ir tikai pirmais vai otrais mācību darbs. Un publika sāk baidīties no īsfilmām. Izteiksmīgs piemērs arī šajā ziņā ir īsfilmu jūklis, kuru bez īpašiem paskaidrojumiem, nenošķirot studentus no profesionāļiem, kinoteātrī Forum Cinemas demonstrēja 2015. gada Lielā Kristapa kontekstā. Domāju, ka daudzi, kas tolaik iemaldījās kinoteātrī, uz latviešu īsfilmām vairs neies nekad.
„Pašmāju seksa gabals”
Varbūt publikas interese nav tik liela arī tāpēc, ka par īsfilmām medijos runā reti un, ja runā, tad bieži vien par daudzām vienlaikus, vienkārši dažos vārdos rezumējot saturu vai, labākajā gadījumā, aprobežojoties ar rindkopu vai divām, tādējādi liekot domāt, ka relatīvi īsais ekrāna laiks nedod vielu plašākiem pārspriedumiem. Tāpēc brīdī, kad gari un plaši atbildēju uz (jaunās?) režisores Lienes Lindes jautājumu, ko es domāju par viņas īsfilmu Septiņas neveikla seksa reizes, un viņa pajautāja, kāpēc es to visu neuzrakstu, vieglprātīgi nolēmu patiešām uzrakstīt.
Īsfilmu vidū šī filma gan ir izņēmums, jo kāds medijs jau veltījis tai skaļu un salīdzinoši detalizētu aprakstu – izdevums Kas Jauns?...
Konkrētais raksts priekšstatus un stereotipus par dzelteno presi attaisno pilnībā, pamatā koncentrējoties uz aktrises kailumu un kaunuma apmatojuma aprakstu, tomēr drošības labad beigās piekabinot arī filmas relīzē minētos Dāvja Sīmaņa un Pētera Krilova ļoti slavējošos vārdus par pašu filmu, bet nobeidzot ar apgalvojumu, ka “pašmāju seksa gabals aizgāja uz urrā”.
Protams, filmai, kur kailums / sekss veido būtisku daļu stāsta, pastāv risks uzķert šādu virspusēju uzmanību, kas tik būtiski kontrastē ar jebko no tā, ko filma šķietami vēlētos panākt vai pateikt. Paralēli publiskajā telpā tiek reklamēti drīzumā gaidāmie Svingeri, kas savukārt spiedzoši uzsver savu plikumu un reklāmās saglabā stilistiku “vaimandieviņ, slaveni pašmāju aktieri šai filmā kniebsies!”, apzināti tiecoties pēc šāda veida dzeltenas popularitātes. Neapgalvoju, ka Andreja Ēķa filma tāpēc būs slikta (vai laba), vienkārši interesanti vērot un salīdzināt, kā tiek uztverti divi pilnīgi dažādi darbi, kurus tikai ļoti neuzmanīgs skatītājs varētu iekraut vienā plauktiņā “latviešu filma par seksu”.
Būs droni un masu skati
Filmas Septiņas neveikla seksa reizes neapšaubāmi drosmīgākais elements ir pieteikuma atklātība, norādot, ka filmā attēlotais balstīts pašas režisores pieredzē. Protams, var iebilst, ka režisore filmā tikai tēlo režisori, varbūt viņa ir tikai tēls, kam nav tieša sakara ar vārdu titros. Tomēr šķiet, ka uz ekrāna notiekošais – kaut kariķēts, vienkāršots un reducēts uz īsām epizodēm – ir patīkami godīgi zagts no dzīves.
Epizodes, kurās Ingas Tropas varone izdzīvo sīkus attiecību fragmentus (kas, protams, saistīti ar seksu), mijas ar epizodēm, kurās Lienes Lindes varone, šķiet, studente (filma reālajā dzīvē ir Lindes maģistra darbs), cenšas ekspertu komisijai izskaidrot, kāpēc viņas filma ir uzņemšanas vērta. Un komisija Baibas Brokas, Gata Gāgas un Jāņa Vimbas izpildījumā satriecoši izspēlē visas rūgtās reālijas, ar kurām saskaras katrs “jaunais”, kurš mēģina izbīdīt savu ieceri, pat ne obligāti kinematogrāfisku. Tie ir jautājumi, kas pieprasa tev izlikties, ka tu esi drošāks par drošu tajā, ko un kā esi nolēmis paveikt; jautājumi, kas uzbrūk tavām trauslajām mākslinieciskajām ambīcijām un pieprasa aizstāvēt ideju un pārliecināt, ka tā ir ko vērta. Un, saprotams, - jo neordinārāka ideja, jo grūtāk pārliecināt, ka tā būtu jārealizē.
Cita starpā te jūtama arī paaudžu sadursme, jo, lai atzītu, ka trīsdesmitgadnieks spējīgs īstenot savas idejas un vairs nebūt nav nekāds jaunais, kas nezina, ko dara, var nākties atzīt arī to, ka pats esi ja ne gluži “vecais”, tad vismaz kāds, kam drīzumā varētu nākties parauties maliņā. Taču tas viss izspēlējas komiski viegli, protams, neaizmirstot pāris reizes uzjautrināties par filmas paredzamo mazītiņo budžetu (“Būs droni un masu skati,” sola producente...). Neviens no filmas komandas lomu atveidotājiem nav profesionāls aktieris, un lielākā daļa (visi?) ir arī daļa no filmas reālās komandas, brīnišķīgi sapludinot robežu starp realitāti un kino, piedevām ik pa brīdim filmas scenāriju papildinot ar kādu “inside” joku, vai tādu, kas paironizē par (mazbudžeta) filmēšanām kā tādām.
Piemēram, skaņu operators, kurš sāk skaļi smieties, kad viņam apgalvo, ka šodien filmēšana tiks pabeigta ātrāk, diezgan precīzi un bez liekvārdības raksturo Latvijas kino vidi.
Reālistiski un personiski
Nesen kafejnīcā Taka bija skatāma Lienes Lindes īsfilmu retrospekcija, ierosinot jauku tradīciju, kas ļauj vērot jauna režisora izaugsmi un dod iespēju redzēt konkrēta autora filmu kopumu (nevis, kā pierasts, dažādu režisoru dažādas īsfilmas vienā izlasē). Liene Linde jau no sākta gala filmas veidojusi izteikti personiskas – ne tikai tēmu izvēlē, bet arī, piemēram, rādot autentisku vidi, kā aktierus aicinājusi draugus un muzikālajam celiņam izmantojusi sev tuvāko mūziķu darbus. Tas varētu būt skaidrojams praktiski – ar maz/bezbudžetu –, taču ne visi izvēlas budžeta problēmas risināt šādā veidā, tāpēc jūtams, ka Lindei ir svarīgi nevis imitēt, bet rādīt. Un rādīt ļoti reālistiski, ļoti tieši, ļoti personiski – cik nu spēlfilmas formāts to ļauj.
Septiņas neveikla seksa reizes ir solis vēl tuvāk intīmajam un personiskajam, izmantojot sevi pašu ne tikai kā stāstu avotu, bet arī gluži burtiski kā uzskates materiālu. Kad ekspertu komisijas pārstāvis uzdod jautājumu par to, vai topošā filma nav vienkārši neveikls mēģinājums personisku traģēdiju uzdot par mākslu, filmas Liene Linde samulst, savukārt reālā Liene Linde acīmredzot izmanto šo jautājumu, lai provocētu ne tikai skatītāju, bet arī pati sevi.
Atgriežoties pie studentu filmu tēmas – jā, sevis un savas pieredzes uzlikšana uz ekrāna var būt ne tikai neveikla, bet arī ļoti garlaicīga, ja gadās, ka režisors ir nenobriedusi personība, kas vēl neprot distancēties no savas pieredzes, lai caur to radītu skatāmvielu, kas apstrādāta ar režisorisku vīziju un pārvērsta funkcionālā scenārijā. Taču Liene Linde zina, ko dara. Neapgalvošu, ka viņai vienmēr sanāk, taču savu skatītāju režisore noteikti negarlaiko. Arī viņas filma Četri mielasti, kas ieguva 2014. gada Lielo Kristapu studentu filmu kategorijā, bija dzīvīguma pilna, traģikomiska un pilnvērtīga īsfilma (tādā nozīmē, ka nemaz nav tik daudz jauno režisoru, kas šajā formātā spēj ietilpināt pabeigtu stāstu).
Sievietēm vai vīriešiem
Lienes Lindes jaunās filmas pieteikuma teksts uzdod jautājumu: “Vai sekss tiešām ir tāds, kādu to rāda kino?”, savukārt tīzerī, kura pavisam īss fragments iekļuvis arī filmā, tiek piedāvāts paskatīties uz pasauli no vagīnas skatpunkta. Kamera to arī dara – tiešā nozīmē, un mazliet žēl, ka vēlāk, topot filmai, šis konceptuāli piemīlīgais paņēmiens pazudis, atstājot vien pāris sekundes šāda lenķa, bet pamatā piedāvājot daudz konvencionālākus kadrus.
Arī pašas situācijas, lai gan ļoti dabiskas, ticamas un uzjautrinošas, iespējams, taptu vēl krāšņākas, ja pārkāptu vairāk robežu. Teiksim, vienā no publicitātes bildēm redzama ar asinīm nosmērēta Ingas Tropas seja, un, tā kā filmas pieteikumā cita starpā bija minēts kaut kas par seksu, ko iztraucē menstruācijas, pirms tam galvā bija uzzīmējušās stipri neparastākas ainas, nekā reāli tēlotas filmā.
Ņemot vērā, ka epizodes ir viegli kariķētas, tajās gribētos just vairāk neparedzamības, pavērsienus, kas skatītājam atklāj vai pusatklāj kaut ko negaidītu vai piedāvā ielūkoties dziļāk konkrētajā momentā, aiz atpazīstamu sajūtu mājīgās banalitātes atklāt vēl ko vairāk. Kaut arī jau tāpat filma atsedz jaunas sievietes seksualitāti, atmetot vienu no kaitinošākajiem un uzstājīgākajiem kino stereotipiem – sievietes ieslēgšanu seksuālās iekāres objekta lomā –, tā vietā dodot arī viņai tiesības iekārot, vērot un baudīt.
Atgriežoties pie žūrijas komisijas – viens no tās jautājumiem definē problēmu, ka režisore, kas ir sieviete, taisa filmu par sievieti, kas ir sieviete, tātad – filmu šaurai auditorijai, tikai sievietēm. Jautājums, kas reti izskan otrādi – reti tiek vīriešiem aizrādīts, ka viņi taisa filmas par vīriešiem. Kā lielākā daļa žūrijas jautājumu, arī šis organiski pārvēršas jokā, taču tas nemaina vērojuma nepatīkamo trāpīgumu.
Cits jautājums skar to, vai vispār latviešu skatītājs ir gatavs kam tādam.
Gatavs, šķiet, ir jau labu laiku. Drīzāk jautājums – vai viņš ir pietiekami nobriedis, lai ekrāna kailumu neuztvertu gluži kā pusaudzis, ieraugot kailumu dzīvē; vai ir gatavs neķiķināt, nesarkt, nerādīt ar pirkstiem, kā to dara Kas Jauns?, bet gatavs iedziļināties un respektēt to, ka kāds viņa priekšā gatavs izģērbties. Jo – jā, šī filma ir par izģērbšanos, taču galvenokārt par izģērbšanos pārnestā nozīmē, kad autors skatītāja priekšā cenšas būt maksimāli atklāts un šīs atklātības dēļ atteicies no izdzīvošanas instinkta diktētas piesardzības. Ne gluži tādā ziņā, ka režisore riskētu ar to, ka pūlis viņu saplosīs, tomēr Liene Linde nodod vērtējumam sevi un savu darbu vairākos līmeņos – neslēpjot, ka filmā ietverta personiskā pieredze, viņa vienlaikus rada sajūtu, ka mēs vērojam ne tikai viņas mākslinieciskās un kinematografiskās kvalitātes robežas, bet arī gluži vienkārši uzlūkojam viņu pašu kā cilvēcisku būtni. Līdz ar to tās ir mūsu pašu cilvēcības robežas, kas nosaka, vai mēs drīkstam caur šo filmu vērtēt un attiecīgi arī kritizēt ne tikai tās varoņus, bet arī tās autori. Galu galā – ja vajag idejas kritikai, var ieklausīties šim nolūkam izpalīdzīgajā ekspertu komisijā.
Pirmā daļa
Un tomēr Liene ir nesaudzīga pret sevi. Cenšoties būt asa un neglaimot sev / savai varonei, brīžiem režisore iekrīt otrā galējībā, zīmējot notiekošo kā pārlieku bezjēdzīgu, pat muļķīgu. Varbūt tieši kaut kāda pastiprināta nežēlība pret sevi neļauj atklāt pilnīgāku ainu, lai gan brīžiem gribētos saredzēt motivācijas – gan varoņu vīriešu, gan galvenās varones rīcībā. (Daļēji autobiogrāfiski scenāriji nozīmē selektīvu dažu sīku stāstu apdarināšanu, un tieši tāpēc, ka tie notverti un izspēlēti pietiekami spēcīgi, rodas vēlme ielūkoties dziļāk un saprast vairāk, nevis tikai palikt novērotāja lomā.)
Tiešums vienlaikus ir Septiņu neveikla seksa reižu labākā un sliktākā īpašība. Tiešums nosaukumā, režisores varones un aktrises varones vienādajās drēbēs vai rotaļās ar klišejām brīžiem šķiet pārlieku vienkāršots. Savukārt tiešums tajā, kā Liene Linde ieskatās savam skatītājam acīs, pelna milzīgu cieņu. Filma Septiņas neveikla seksa reizes, par spīti savai nenoslīpētībai un nepabeigtībai, neapšaubāmi ir ļoti saistošs un radošs pienesums Latvijas īsfilmu kolekcijā, un ļoti jācer, ka tai būs vēl vairāk iespēju tikt izrādītai.
Filmas pilnajā nosaukumā Septiņas neveikla seksa reizes. Pirmā daļa izlasāmas divas lietas – 1) tiek paturēta cerība pārvērst īsdarbu pilnmetrāžā; 2) nav izdevies konkrētajā darbā ielikt iekšā visu, kas iecerēts. Solījums par turpinājumu norāda uz to, ka vēl ir daudz ko teikt un rādīt; savā ziņā filma it kā aizslēpjas aiz šī solījuma – ja gribas pārmest kaut ko, kas pietrūka vai neizspēlējās, atbilde skaidra: mēs taču nezinām, kas būs tālāk. Gribētos cerēt, ka tālāk būs labāk, gribētos cerēt, ka burvīga ideja, kuru balsta mikroskopisks budžets, neiesprūdīs šajā nepabeigtībā.
Tiesa, pagaidām viss ir daudz drošāk, pagaidām mēs vēl nezinām, vai šī filma kopā ar savu turpinājumu otras īsfilmas vai pabeigtas pilnmetrāžas formā maz spētu izaugt līdzi savām ambīcijām. Taču nerodas sajūta, ka Liene Linde ir režisors, kas vēlas primāri justies droši. Gluži otrādi.
Viss par filmas seansu kinofestivālā Spektrs, ieskaitot tikšanos ar autoriem, – ŠEIT.
