KINO Raksti

„Gads pirms kara” Roterdamā. Apvērstais skatiens

09.02.2021

Roterdamas festivāls kinoindustrijas ekosistēmā ir slavens ar jaunu un spilgtu autorkino režisoru atklāšanu pasaulei, bet zīmīgi, ka Dāvja Sīmaņa filmas „Gads pirms kara” iekļaušana konkursā „Big Screen Competition” palīdz arī mums pašiem saskatīt un novērtēt dažādību Latvijas autorkino spektrā.

Kadrs no filmas "Gads pirms kara"

Kad kino teorētiķe Elizabete Bronfena pirms pāris gadiem publicēja pavārgrāmatu Obsessed ar savām mīļākajām receptēm, viņa ar skumjām konstatēja – ja tu vēlies saglabāt imidžu kā savas jomas profesionālis, tad tev nedrīkst būt pat hobiji. Jo tas nozīmē, ka tu nevelti maksimāli daudz laika savām profesionālajām aktivitātēm, tātad var apšaubīt tavu darba kvalitāti kā kādas jomas ekspertam. Taču pie pandēmijas noteikto ārkārtas situāciju atziņām pieder arī tā, ka ikvienam no mums ir vairākas sociālās lomas, kuras dzīvo saspēlē, un tas viss ir redzams mūsu zūma lodziņos, kur publiskais sakrīt ar privāto. Tāpēc arī mana šāgada Roterdamas Starptautiskā kinofestivāla pieredze nav atraujama no mājas dzīves, visiem četriem ģimenes locekļiem jau gandrīz divus mēnešus gan strādājot, gan rūpējoties citam par citu vienos un tajos pašos kvadrātmetros.

Roterdamas festivāls kā pirmais paziņoja par jaunas festivālu prakses uzsākšanu –  vispirms februāra pirmajā nedēļā notiek tiešsaistes laidiens, savukārt jūnijā pasākums turpināsies klātienē un kopā ar skatītājiem kinoteātros svinēs savu piecdesmito jubileju. Līdzīgu modeli tikko ir pieteicis arī Berlīnes Starptautiskais kinofestivāls.
Savukārt manai ģimenei mammas iegrimšana uz nedēļu festivāla videotēkā rezultējās vīra nomedītos kebabos, ko viņš nesa no rajona kebabu kinga ik pārdienas, jo

tiešsaistes kinofestivāls – tā ir nedēļa, kad uzsēdināt ģimeni uz pusfabrikātiem un take away ēdiena.

Kā jau visi tiešsaistes formāti, arī Roterdama tiešsaistē sniedz reducētu festivāla pieredzi, taču, kā uzsver tā direktore Vaņa Kaludjercika, ņemot vērā to, cik daudzas filmas padēmijas apstākļos ir iestrēgušas, gaidot pirmizrādi, galvenajai – Tīģeru konkursa skatei atlasīto filmu skaits tika palielināts līdz astoņpadsmit. Līdzās industrijas sadaļai Roterdama piedāvāja četras skates: Tīģeru konkursā iekļauj  debijas filmas, īsfilmu konkursā dominē eksperimentāli darbi, savukārt Limelight sadaļā var gūt pārskatu par filmām, kas jau nopirktas izrādīšanai Nīderlandes kinoteātros. Mēs, protams, šogad īpašu vērību pievērsām programmai Big Screen Competition, jo tai bija atlasīts Dāvja Sīmaņa jaunākais darbs Gads pirms kara.

Šī ir pirmā reize, kad kāda Latvijas režisora filma tikusi līdz nopietnai sacensībai šajā festivālā, kurš kino industrijas ekosistēmā  ir slavens ar jaunu režisoru – spilgtu autoru atklāšanu. Tieši Roterdama daudziem autorkino pārstāvjiem ir tramplīns uz plašākas redzamības iegūšanu starptautiskā līmenī.

 

Festivāla straumēšanu mājas apstākļos vienmēr apdraud risks, ka daudzo paralēlo pienākumu dēļ filmām vispār neatliks laika. Taču, ja mājsēdē uzdrošinās uz šo vienu nedēļu visus citus darbus nolikt malā, tad šādā darba režīmā var gūt daudz precīzāku priekšstatu par kuratoru domugājienu, komplektējot konkrētās skates darbus. Tas gan nozīmē arī daļēji mainītas attiecības ar filmu, jo pamatmetode izvēlei ir – iemest aci katrā no tām līdz brīdim, kad var pieņemt lēmumu – skatīties līdz galam vai iet tālāk. Tādējādi pat eksperimentāla un sarežģīta autorkino gadījumā priekšplānā izvirzās filmas kā kino industrijas preces aspekts, kur vissvarīgākais ir lietošanas vērtība – vai es šo filmu varu kaut kā interpretēt, vai es to varēšu izmantot tālākajā darba procesā? Un galu galā – vai es filmā varu saskatīt tik lielu vērtību sev, lai veltītu tai nākamās divas stundas, riskējot arī ar to, ka pa to laiku mazais ģimenes drīmtīms dzīvojamajā istabā ierīkos golfa laukumu, kā bedrītes izmantojot puķpodus…

I

“Kā man riebjas melnbaltas filmas!” izmet mazais bērns, pienācis pie mana rakstāmgalda un jau atkal ieraudzījis manā ekrānā kaut ko melnbaltu. Es tobrīd skatījos Tīģeru konkursā iekļauto Taizemes filmu Rītausmas šķautne / The Edge of Daybreak, kuras attēls jau no pašas pirmās minūtes savaldzināja ar mirdzošu monohromo estētiku (!), kuru raksturo augsts tumšā kontrasts pret gaišo.  Aizraujošais attēls manās acīs momentā guva virsroku pār Taiki Sakpisita režisētās filmas visnotaļ fragmentēto naratīvu – tas ataino ģimenes vēsturi četrdesmit gadu garumā, kas savijusies ar Taizemes vēstures mezglpunktiem, mijas tagadne ar sapņiem.

Sakpisits ir pazīstams eksperimentālā kino režisors, un viņa debija pilnmetrāžā arī tāpēc izrādījās cienīgs un daudzsološs šī festivāla sākums, jo minimālistiskās kadra kompozīcijas izceļ melnbaltā kadra iespējas pat tad, ja skatās filmu tikai mājas mazajā ekrānā un līdz ar to iegūst pieredzi, ka arī tas var sevī ievilkt. Finālā filma saņēma arī FIPRESCI balvu.

II

No Limelight skates darbiem kā obligāto skatāmvielu gribētos ieteikt Bosnijas-Hercegovinas ASV kinoakadēmijas balvai pieteikto spēlfilmu Quo vadis, Aida? Tās centrā ir Apvienoto nāciju kara bāzes angļu valodas tulkotāja Aīda, kura 1995. gada jūlijā Srebreņicā strādā par vidutāju starp miera uzturēšanas spēkiem un izmisušajiem Bosnijas musulmaņiem, kas meklē patvērumu no Radko Mladiča Bosnijas serbu armijas vienībām. Aīda cer, izmantojot savu priviliģēto pozīciju, izglābt vīru un abus dēlus.

Šī izcilā Jasmilas Žbaničas filma ir apliecinājums starptautiskās sabiedrības nespējai novērst ļaunumu, jo pavēle un dienesta protokoli vienmēr izrādās svarīgāki par humānismu. Srebreņicas slaktiņā Bosnijas kara laikā pāris dienu laikā tika nogalināti vairāk nekā astoņi tūkstoši Bosnijas musulmaņu vīriešu un zēnu; vairāk nekā tūkstoš upuru mirstīgās atliekas līdz šim tā arī nav atrastas, un tā ir vēl viena trauma dzīvi palikušajiem. Arī par to ir filma – gan šāvēji, gan upuri ir kādam tēvi un mātes, kādam – dēli un meitas. Karš viņus nošķīris dažādās frontes pusēs, bet no augšas uzspiestais abstraktais, vardarbīgais spēks ir izšķirošs un visus sadala pavisam citās nometnēs, kur cilvēcība zaudē.

Par sakāvi ir arī Krievijas manierīgās kulta personības Renātas Ļitvinovas trešā filma Ziemeļvējš / Северный ветер, kas sākotnēji bija kases gabals Maskavas Dailes teātrī (MXAT). Ļitvinovas atveidotā Margarita ir ģimenes galva tālā ziemeļu valstī, kurā valda matriarhāts. Stāsts izkārtots ap ikgadējo ģimenes Vecgada rituālu, pulcējoties pie bagātīgi klāta galda un krāšņas egles, taču klanu ir pametusi mūžīgā veiksme. Tā ir čehovisku gaidu pārpilna barokāla pasaka, kuru Krievijas kolēģi jau interpretē kā parabolu par viņu šābrīža situāciju, kad valsts ir sasalusi ragā, nespējot pieņemt pārmaiņas, vien katru Vecgada vakaru dzer šampanieti ar skatu uz Maskavas Kremļa torņiem.

Skatoties Ļitvinovas filmas vizuālo rindu, kurā varēja atpazīt atskaņas gan no holandiešu Zelta laikmeta glezniecības, gan melnās gotikas, salāpīju visus bērna pienestos mīļdzīvniekus un prātoju, cik ļoti aizrauj šī filma kā skaistuma iznīkšanas attēlojums ar uzsvērtiem vizuālās performativitātes aspektiem, kaut matriarhāts Ļitvinovas redzējumā jāskata kā Krievijas ikdienas realitāte, nevis iztēles auglis. Filmas pārvēršanās vieglā groteskā savā ziņā turpina Veras Storoževas 2002. gada filmu, kas tapa pēc Ļitvinovas ierosinājuma un scenārija, pati Ļitvinova arī spēlēja galveno lomu, – Debesis. Lidmašīna. Meitene / Небо. Самолет. Девушка. Arī tagad, gandrīz divdesmit gadus vēlāk, ir gan lidmašīna, gan mīlestība. Taču, kad iet bojā liktenīgā meitene, tiek pārtraukts izredzētā klana laimes cikls, un tad izrādās, ka ceļš cauri groteskai ir mēģinājums atjaunot mīlestību.

III

“Kad te notiks kaut kas dramatisks?” vaicā mazais bērns, jau atkal uzmetis acis manam ekrānam. Nē, japāņu kamerdrāmā Aristokrāti nekas dramatisks nenotiks, jo tā ir klusa filma ar koncentrētiem detaļu tuvplāniem. Turīgā ģimenē dzimusī Hanako meklē sev piemērotu risinājumu stingri normētajā Japānas sabiedrībā, kur jo īpaši bagātās un privileģētās ģimenēs iedzimušajiem visu dzīves gājumu nosaka sociālā kārta, dzimumu lomas un nereti – arī vecāku noorganizētas laulības. Arī Hanako akceptē šādu savienību ar Koičiro no vecas japāņu aristokrātu dzimtas. Pretmets viņai ir Miki, kas nāk no ne tik turīgas ģimenes, ierodas Tokijā un pati ar savu darbu, lai vai kāds tas būtu, iezīmē savu pašnoteikšanos un neatkarību.

Šāds satura atstāsts gan novienkāršo režisores Sodes Jukiko filmu, kas ar uzmanīgu vērojumu tuvojas attiecību problemātikai, taču nepaliek vien sievietes – vīrieša mūža savienības kā ultimatīvās laimes nogrieznī un arī nebanalizē mīlas trijstūra tēmu, bet gan atklāj jebkādu attiecību daudzslāņainību. Manu (un, šķiet, arī Big Screen Competition konkursa kuratoru) skatienu piesaista filmā attēlotā eksotiskā vide un mums absolūti nepazīstamā problemātika.

Līdzīgas ir visas četrpadsmit konkursā Big Screen Competition iekļautās filmas, kuras, tāpat kā Gads pirms kara, sacenšas par balvu 30 000 eiro vērtībā un garantētu filmas izrādīšanu Nīderlandes kinoteātros, – visās šajās filmās atrodams kāds aspekts, kas var uzrunāt plašāku skatītāju loku Rietumeiropā vai vismaz ārpus ražotājvalsts robežām. Te līdzās jau minētajai Ļitvinovai ir krāsainu kruzuļu pārpilnā, Taivānā uzņemtā Šekspīra lugas Kā jums tīk ekranizācija sci-fi gaisotnē ar draga elementiem; Kanādas animētā poēma Arhipelāgs, Japānas dokumentālā filma Austrumu raganas, kas gudri apvieno mūsdienu intervijas ar daudzveidīgiem arhīva materiāliem, vēstot par japāņu sieviešu volejbola izlasi, kas 60. gados izraisīja apbrīnu visā pasaulē, un vēl citas filmas.

IV

Domājot par filmu Gads pirms kara, mēģinu cīnīties ar neērtību, ka produkta mārketinga cikls it kā paredz jau pasaules pirmizrādes laikā sākt runāt par filmu, bet šī neapšaubāmi domāta lielajam ekrānam, un tādā formātā to līdz šim ir redzējusi tikai Roterdamas konkursa žūrija. Turklāt jāuzsver, ka filmai Gads pirms kara acīmredzot būs divas versijas – Roterdamas kinofestivālā pirmizrādi piedzīvoja melnbaltais variants, savukārt Latvijas skatītājam tiks piedāvāta filmas krāsainā versija. Darbs pie pēdējās vēl nav noslēdzies, tāpēc šobrīd varu izteikties tikai par Roterdamā izrādīto variantu.

Gads pirms kara ir visviengabalainākā Dāvja Sīmaņa spēlfilma, kur kaleidoskopiskais vēstures faktu un raibu raibās izdomas materiāls papildināts ar ironiska humora elementiem un meistarīgi savaldīts precīzi uzbūvētā naratīvajā struktūrā (Tabitas Rudzātes, Ulda Tīrona un Dāvja Sīmaņa scenārijs). Filmas uzmanības centrā iecelto 1913. gadu vēsturnieki ir izpētījuši līdz vissmalkākajām detaļām[1], taču Sīmaņa darbu nevelk pie zemes vēstures faktu smagums. Tieši otrādi, reāli notikumi un fikcija ir savirpināti ar apskaužamu vieglumu.

Žanriskā un stilistiskā atslēga, kas vislabāk palīdz novērtēt autorkolektīva paveikto (kopā ar režisoru arī operators Andrejs Rudzāts un māksliniece Kristīne Jurjāne), ir fantasmagorija (tādu kino veido, piemēram, Gajs Madins).

Un fantasmagorija pieprasa ekscesu, lai vai ko katrā konkrētajā situācijā saprastu ar šo vārdu.

Pēdējā brīža lēmums krāsā uzņemto filmu pēcapstrādes procesā pārvērst par melnbaltu darbu palīdz veidot stāsta interpretāciju kā vēstītāja murgaino vīziju par notikumiem pārbagāto 1913. gadu. Šī mehāniskā procesa rezultātā radušās vizuālās nepilnības pārvēršas filmas koptēla trumpī, it kā sekojot slavenajam teicienam „It`s not a bug, it`s a feature.” 

Pirmajās Gads pirms kara recenzijās ārzemju kolēģi visi kā viens slavē filmas melnbalto attēlu, un šis fakts manās acīs (zinot, ka filma uzņemta krāsu versijā) uzsver apvērstā skatiena negaidīto dabu. Šis ir piemērs, ka ideja par kino kā universālu valodu sabrūk kā kāršu namiņš brīdī, kad kadru rindu noliek konkrēta recipienta acu priekšā. Jo arī tas, kā mēs uztveram attēlu, ir kulturāli, ģeogrāfiski, vēsturiski un visādi citādi subjektīvi kodēts. Tāpēc plašāku viedokli par filmu sākšu rakstīt, kad recenzentiem būs pieejams arī krāsains Gads pirms kara, jo nav izslēgts, ka krāsā virsroku gūs pavisam cita stāsta interpretācija.

Savukārt Roterdamas konteksts šādu apvērsto skatienu uz Sīmani piedāvā arī vēl kādā citā aspektā. Proti, filmas Gads pirms kara iekļaušana tieši Big Screen Competition skatē palīdz mums saskatīt un novērtēt dažādību Latvijas autorkino dobē, lai vai cik neliela tā arī būtu. Latvijā Dāvja Sīmaņa vārds visbiežāk tiek minēts līdzās Lailai Pakalniņai un Viesturam Kairišam kā redzamākajiem Latvijas autorkino pārstāvjiem. Taču Big Screen Competition izvēlētās filmas apvieno spilgtu māksliniecisko redzējumu ar populāra kino potenciālu jeb pamatstraumes mākslas kino (arthouse). Tas nozīmē, ka Sīmanis spēj ne tikai radīt profesionāli augstā līmenī realizētu unikālu māksliniecisko vīziju, bet arī ar savās filmās atklāto tēmu loku izraisīt interesi plašākā mākslas kino mīļotāju auditorijā. Viņa kino balstās pasaules kino un kultūras vēsturē, un tur arī ir tam īstā vieta – pasaulē.

V

Big Screen Competition galveno balvu ieguva argentīniešu režisores Anas Kacas mierīgais vērojums Suns, kas negribēja klusēt / El perro que no calla. Rāmā, melnbaltā spēlfilma tos vēstījuma brīžus, kuros sabiezē dramatiskums, pārvērta animācijā. Filmā atainota cilvēku spēja pārdzīvot jelkādu katastrofu – vienalga, privātu vai globālu –, turpināt, atgriezties un atkal rast harmoniju.

Tādas filmas sniegtā cerība laikam ir īstais, kas mums šobrīd nepieciešams. Un bērni, noslēdzot šo nedēļu, kad nevienam no vecākiem nebija iespējas veltīt viņiem pienācīgi daudz laika, pieprasīja comfort food. Gāju cept pankūkas.

Kadrs no filmas "Gads pirms kara"

Atsauces:

1. Piemēram, Floriana Illīsa bestsellers 1913 - der Sommer des Jahrhunderts, pirmizdevums vācu valodā 2012, angļu valodā 1913 - the Year Before the Storm, pirmizdevums 2013; arī 2020. gadā iznākušais turpinājums 1913 - Was ich unbedingt noch erzählen wollte

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan