No 8.-13. septembrim Rīgā un vairākās citās Latvijas pilsētās, tāpat arī portālā www.filmas.lv, būs skatāma nu jau 30. Dokumentālo filmu foruma sarūpētā iespaidīgā kino programma. Tajā šogad ļoti svarīgas filmas, kas aptver plašu sižetisku spektru – no postkoloniālā diskursa Amazones džungļu iedzīvotāju skatījumā līdz pirmajai valsts Tehnoloģiju vēstniecībai Silikona ielejā; turpat līdzās arī asiņainais nazis no atentāta pret rakstnieku Salmanu Rušdī, jautājumi par to, kā aug klaunu un komūnu ģimeņu atvases, un vēstis no aktīvajām kara zonām. Filmu apskatu sagatavojusi režisore dokumentāliste Kristīne Briede.
AMAZONMĀNIJA
Amazomania, rež. Nātans Grosmans | 2026 | 93 min | Zviedrija, Dānija, Francija
Jaudīga koloniālā pasaules uzskata kritika, kas parāda to, ko mums tik grūti saskatīt pašiem sevī.
Viss sākas kā parasti. Zviedru žurnālists ar kameru plecā dodas Amazones džungļos, meklējot vēl pēdējo izolēto un civilizācijas neskarto Brazīlijas pamatiedzīvotāju cilti korubu. Arhīva materiāli no šīs 1996. gada ekspedīcijas aizpilda visu filmas pirmo daļu, žurnālists Ērlings Sēderstrēms no šiem patiesi unikālajiem kadriem vēlāk uztaisa vairākas dokumentālas filmas, gūst par tām atzinību un balvas, viņa karjera strauji aug.
Trīsdesmit gadus vēlāk cits zviedrs – režisors Nātans Grosmans, kurš uz starptautiskajiem kinoekrāniem uznāca ar spožu debiju – intīmu Grētas Tunbergas portretu Es esmu Grēta / I am Gretha (2020), būdams citas paaudzes un līdz ar to arī cita (lasi – pilnīgi atšķirīga) pasaules redzējuma pārstāvis, no jauna pārlūko šīs ekspedīcijas arhīvu 60 stundu garumā, vēloties detalizēti noskaidrot, kā tad īsti noritēja šī mediētā balto un Amazones pamatiedzīvotāju tikšanās un – vēl svarīgāk – kas toreiz palika aiz kadra? Grosmans ne tikai noskatās visas 60 stundas, bet iztulko arī visus runātos tekstus, izceļot dienasgaismā tās materiāla daļas, kas bija palikušas ārpus Sēderstrēma filmām. Mūsu acu priekšā materiāls par pirmo kontaktu starp korubiem un viņu “atklājējiem” sāk izskatīties pavisam citādi, nekā tā romantiskā eksotika, kas 2000. gadu sākumā tika rādīta Rietumu mērķauditorijai.
Otrajā daļā no krāšņas piedzīvojumu filmas un varoņteikas Amazonmānija izaug par sociāli aktīvu darbu, kas uzdod būtiskus jautājumus par dokumentālista ētiku. Vai drīkst tā vienkārši braukt un “atklāt”, turklāt filmēt un fotografēt džungļu pirmtautas, neprasot viņu atļauju un viņiem acīm redzami nesaprotot, kas notiek un kas ar to visu tiks darīts? Kam galu galā pieder tiesības uz šo materiālu?
Grosmans filmēšanas laikā aizved Sēderstrēmu atpakaļ pie korubiem mūsdienās, un šoreiz viņu tikšanās neizvēršas tik salda, kā nu jau cienījamu vecumu piedzīvojušais žurnālists iecerējis. Nozīmīgs ir brīdis, kad mēs, skatītāji, sākam saprast, uz kurieni ved šis stāsts. Kadru pa kadram skaistā fasāde sāk drupt un režisors neļauj mums novērst skatienu.
Brīdis, kad kameras objektīvs, kas vienmēr pašsaprotami piederējis tikai vienai pusei, pēkšņi pagriežas pretējā virzienā, kino vēsturē nav nekas jauns. Prātā nāk Mikelandželo Antonioni Profesija: reportieris / Professione: Reporter (1975), kurā cilts vadonis, ko intervē Džeka Nikolsona atveidotais žurnālists, negaidīti pavērš kameru pret viņu pašu un uzdod jautājumus, apgriežot hierarhiju otrādi. Amazonmānija šo pašu žestu – skatiena pievēršanu tam, kurš skatās, – parāda kā reālu, ilgi briedušu prasību pēc taisnīguma.
Filmas vērtība ir tās naivajā godīgumā.
Režisors neuzņemas tiesneša lomu, taču arī nepalīdz korubu priekšā stāvošajam Sēderstrēmam, neglābj arī mūs no neērtības sajūtas. Filma par eksotizējošo skatienu ir spogulis – tieši tā mēs, rietumnieki (vismaz liela daļa no mums) joprojām mēdzam skatīties uz vēsturi, lai arī tik daudz tiek runāts par koloniālo izlīgumu.
Filmas komanda nav apstājusies pie deklaratīviem žestiem. Korubu kopiena ir filmas oficiālie izpildproducenti ar tiesībām ietekmēt to, kā tiek veidots naratīvs, un ienākumi no filmas tiek dalīti uz pusēm ar cilti. Dokumentālajā kino tādas attiecības joprojām ir retums. Amazonmānija ne tikai kritizē koloniālo pasaules uztveri, bet praktiski atsakās to īstenot savā kinoproducēšanas modelī. Manuprāt, to sauc par “jauno taisnīgumu”.
KUR VISS ZŪD
De vse znikaye / Another Man’s Diary, rež. Oleksandrs Tkačenko | 2026 | 89 min | Ukraina, Francija, www.filmas.lv
Kas notiek, kad karā dodas krišnaīts, veģetārietis un nosacītais “lates dzērājs” mākslinieks? Dmitro Dokunovs ar kara iesauku Doks ir spiests pamest paša izloloto ekociematu tālu no civilizācijas Ukrainas laukos, mīļoto meiteni, jogu, skriešanu plikam pa rasu rīta agrumā, jo lielas izvēles iespējas jau situācija Ukrainā 2022. gada februārī nepiedāvā. Pēc pavēstes saņemšanas Dmitro ar visu savu fizisko un mentālo bagāžu – vingro, nesačakarēto ķermeni, mantrām, prasmi meditēt, saskatīt skaisto un jēgpilno visabsurdākajās situācijās, saglabājot relatīvu mieru, – nonāk kaujas vienībā.
Ir traki, ja pacifistam sava intelekta un radošās pieejas dēļ straujā tempā jākļūst par kara komandieri. Tūlīt pēc mācībām, kuru laikā šis jogs, cita starpā, pamanās patrenēt savus karavīrus staigāt pa naglām, Dmitro sāk vadīt vienu no bīstamākajām kaujas vienībām – izlūkošanas desanta rotu.
Lai saglabātu veselo saprātu šaujot uz dzīviem cilvēkiem, jaunais komandieris remdē dvēseli dabā un Bhagavadgītā. Jaudīgs ir, piemēram, montāžas sekvences noslēgums, kas ataino viņa skatienu kontūzijas brīdi – mēs kopīgi sazemējamies un iezūmējamies gruzdošas pagales kvēlojošajā mikrokosmā. Neilgi pirms tam jau esam baudījuši ballistisko sprādzienu dūmu krāšņos virpuļus un sidrabaini vizošo ķīmisko lietu. Katra tā lāse nokrītot izdzēš dzīvību sev apkārt, bet tā ir tik… skaista. Absurdā paralēlā realitāte fiksē arī, piemēram, Doka piecu dienu ilgo atvaļinājumu, kura laikā viņš aizbrauc uz… jogas festivālu.
Tā taču nevar būt tā pati pasaule, jūs teiksiet! Bet ir.
Daudz ko Doks filmē ar to, kas pa rokai, – mobilo telefonu, pats nereti rēgojoties tā saucamajā “mazajā ekrānā” kadra stūrī. Liekas, it kā skatītājiem tiktu tiešraides, taču tā nav – filmas montāža / naratīvs veidots vēlāk sadarbībā ar režisoru Tkačenko, taču iepriekš materiāls regulāri tiek augšuplādēts mākonī, un režisors, to noskatījies, sniedz Dmitro atgriezenisko saiti. Liela daļa filmas sastāv no vertikāliem kadriem, kas eleganti izkārtoti pa divi un rada pilna horizontāla attēla iespaidu ar melnu joslu pa vidu. Tā veidojas mākslas instalācijai līdzīga vairākslāņu kopbilde, kuras daļas asociatīvi papildina vai kontrastē viena ar otru.
Vēlāk, kad Dmitro roka un prāts jau vairs neceļas filmēt un kadrēt, kamera pārceļas un pārtop par platleņķa stiprinājumu pie ķiveres; brīžiem kamera ir klāta dubļiem un blāva, taču turpina fiksēt sirreālo kara realitāti.
Rezultāts ir maiga un reizē brutāla kara dienasgrāmata no neierasta leņķa, kas varoņa intimitāti transponē teju maģiskā pieredzē – viņš ir Ardžuna bulta, kas nomērķēta uz punktu 4.5.0. Tas ir ukraiņu kaujinieku kods – vēsts, ka pagaidām ir atrasts sazemējuma punkts, un ir vairāk vai mazāk OK. To iemācījos no šīs filmas.
TĒRAUDA BRĀLĪBA
To Die To Live, rež. Jūlija Hontaruka | 2026 | 120 min | Ukraina, Latvija, Slovākija | BSD 2019
Turpinu Ukrainas kara tēmu – ar Jūlijas Hontarukas filmu, kuru kopražojusi mūsu Latvijas studija VFS Films; ilgus gadus veidotā Tērauda brālība nesen nosvinējusi pasaules pirmizrādi A-klases festivālā Karlovi Varos. Filma iesākas ar vizuāli skaistiem, monohromiem lauka kadriem no GoPro tipa kameras, kas nu jau ierasta filmās par Ukrainā notiekošo karadarbību, un ar Šarikinas ofensīvu, kuru mēs varbūt pazīstam mazāk, – tās laikā 2015. gadā Ukrainas karaspēks cīnījās ar Krievijas atbalstītajiem separātistiem par stratēģiski nozīmīgo Šarikinas ciematu uz austrumiem no Mariupoles.
Sākums ir diezgan haotisks, ne-ukrainim pagrūti noorientēties, kas ir kad un kurš ir kurš, kaut filma palīdz ar titru rindām. Pēc pagarāka ievada veiksmīgi fokusējamies uz trim galvenajiem varoņiem – Dejotāju, Šahtu un Poteru, brīvprātīgiem Azovas pulka kaujiniekiem – un sākam sekot viņu gaitām.
Filmas vadmotīvs ir nāve dzīvē jeb dzīve nāves ēnā; par nāvi filmas varoņi gan lasa, gan reflektē visas filmas garumā – piemēram, izmantojot grāmatu Bušido kods jeb Ceļš, kas pieklājas kareivim. Bušido ir sens Japānas samuraju uzvedības un goda kodekss, kas apvieno budisma, dzenbudisma, konfūcisma un šintoisma ietekmes un nosaka, kā samurajam jādzīvo un jāmirst. “Vajag dzīvot tā, it kā ķermenis jau būtu miris,” grāmatu citē tranšejā sēdošais Šahta un apņemas turpmāk tā arī dzīvot.
Kad pēc pusotra gada ilgām kaujām visi trīs nokļūst civilajā dzīvē – citur, ne mājās, jo tās jau iznīcinātas –, viņiem nav ne uzvaras gandarījuma, ne zaudējuma sāpju. Dzīve (galvenokārt – sadzīve, ikdiena) gurdina un garlaiko. Viņi eksistē tādā kā pakarinātā pagaidu stāvoklī, vismaz attiecībā pret skatītāju, kurš jau zina, ka šis karš turpināsies un turpināsies. Ģimeniskās attiecības brūk un jūk, pēctraumatiskais sindroms, par kura klātbūtni un stresu filmas autori pastāvīgi atgādina ar īsāku vai garāku dinamisku flešbeku montāžas sekvencēm, liek sevi manīt, gan tramvajā braucot, gan nodarbojoties ar necilo māju tīrīšanas biznesu. Tāds, piemēram, ir Šahtas sociālais kritiens – no kara komandiera Donbasā uz gandrīz vai apkopēju Kijivā. Prevalē neiederēšanās, atgrūšanās sajūta un tas tad arī ir, manuprāt, spēcīgākais šīs filmas vēstījums. Ne varonīgās cīņu ainas maskulīnas, kaujinieciskas mūzikas pavadībā, bet tas lielais, pelēkais, nezināmais nemiers, tukšums un bezmērķība, kas turpinās vēl nevienam psihologam nenosakāmā ilgumā.
Tā kā filma tapusi 12 gadu garumā, sižeta attīstība un varoņu izaugsme tajā ir labi redzama un atainota, taču, lai cik skumji tas būtu, nākas secināt – tiem, kuru dzīves spilgtākos brīžus kaldinājusi nāves elpa, īstās identitātes un “pareizās” dzīves ceļš ir tas, kurš ved atpakaļ uz karu. Principā tā, „it kā ķermenis jau būtu miris”.
ASMENS. SALMANA RUŠDI SLEPKAVĪBAS MĒĢINĀJUMS
Knife: The Attempted Murder of Salman Rushdie, rež. Alekss Gibnijs | 2026 | 107 min | ASV
Un tad atnāca nazis!
Šajā darbā iemīlējos jau ceturtajā minūtē,
kad filmas varonim, pasaulslavenajam rakstniekam Salmanam Rušdi, slimnīcā guļot uz dzīvības un nāves robežas pēc reliģiskā fanātiķa uzbrukuma, prātā iezogas fragments no Ingmāra Bergmana Septītā zīmoga / Det sjunde inseglet (1957) – proti, Nāves parādīšanās (starp citu, Baltijas jūras krastā) staltā stājā un svinīgā godībā.
– “Kas tu esi?” jautā no bezjēdzīgajiem krusta kariem pārnākušais, jebkādu mērķi un vektoru zaudējušais (bijušais) bruņinieks. (Lūk, Odiseja!)
– “Es esmu Nāve,” tā šī vai šis (nav nosakāms).
– “Vai esi atnākusi man pakaļ?” eks-bruņinieks jautā satraukti.
– “Jau ilgi esmu staigājusi tev līdzās…” Nāve atbild pārliecināti.
– “To es zinu,” nogurušais karotājs, izrādās, nav izbrīnīts.
– “Vai esi gatavs?” ne vaibstu nepakustinot, bezkaislīgi un pragmatiski jautā Nāve.
– “Mans ķermenis ir, pats vēl neesmu,” godīgi atbild Bergmana bruņinieks, bet tomēr cer vēl izkārpīties…
Tāpat kā Rušdi.
Šī ir pirmā, bet ne vienīgā intertekstuālā atsauce un asociāciju uzplaiksnījums pasaules mākslas konteksta pārpilnajā rakstnieka prātā un filmā, kas tapusi pēc viņa memuāriem Nazis: Meditācijas pēc slepkavības mēģinājuma / Knife: Meditations After an Attempted Murder. Grāmatu Rušdi sarakstīja 2024. gadā, cenšoties norakstīt no sevis nost piedzīvotās šausmas. Mēs redzēsim gan atsauces uz Polaņski, gan Hičkoku, gan Jāsonu un argonautiem, Bobu Dilanu un citiem kultūras kanona jēdzieniem, bet pāri visam rakstnieka paša literārajā briljancē veidotais stāstījums, kas ietver izcelsmi, bērnību, uzskatus, un arī skaidro intelektuāļa pozīciju un attieksmi saistībā ar notikumu lavīnu, kas izraisījās pēc 1989. gada, kad iznāca Rušdi skandalozās Sātaniskās vārsmas / The Satanic Verses.
Šis postmoderniskais, maģiskā reālisma stilā rakstītais teksts, kas apvieno vairākus laika slāņus, sapņus, vīzijas un realitāti, pilnībā mainīja rakstnieka dzīvi, jo izsauca līdz tam vēl nepieredzētus globāla mēroga protestus. Tālaika Irānas reliģiskais līderis ajatolla Homeinī šajā sakarā izsludināja fatvu, kam Rušdi gadījumā nebija ierastais reliģiskais skaidrojums, bet gan tiešs aicinājums nogalināt cilvēku, kurš ar savu tekstu esot apvainojis pravieti un tālab pelnījis nāvi. Salmans Rušdi, būdams Rietumu kultūras cilvēks līdz matu galiņiem (kaut arī indiešu un pie tam nereliģiskas musulmaņu ģimenes atvase), savukārt cieši turējās pie Rietumu fundamentālajām vērtībām – vārda un izteiksmes brīvības. Literatūras brīvības, galu galā. Lieki piebilst, ka lielākā daļa ļoti saniknoto nāvessoda pieprasītāju nebija lasījuši ne rindiņas no Rušdi teksta. Bet viedoklis viņiem par to bija.
Filma aizrauj. Tā ir cilvēciski silta biogrāfija ar elegantiem mākslinieciskiem risinājumiem un saistošu naratīvu, ko sadarbībā veidojuši rakstnieks, viņa sieva un filmēšanas komanda ar režisoru Aleksu Gibniju priekšgalā. Veiksme šeit, manuprāt, balstās trīs galvenajos faktoros. Pamatā ir paša Rušdi tekstu literārā augstvērtība, arī balss un personības harizma. Viņš reflektē par nāvi, par bailēm un drosmi dzīvot, un par nazi, kas iegūst tēla lomu un tiek apveltīts ar epitetiem. Tam tiek ļauts lidot, krist, iedurties ķermeņos – vārdu sakot, darīt visu to, ko var un drīkst brīva literatūra (un kino), bet ko, protams, nespēj saprast un pieņemt ļaudis no citām kultūrām, kas nedzīvo Rietumu intelektuālās vides un kultūras mantojuma vidē, un kam nepiemīt spējas lasīt kaut vai „tuvu tekstam” – sarežģītam un ar atsaucēm bagātam. Mūsdienu globālisma apstākļos vienā vai otrā veidā un veidolā vēsts un pastāsti tomēr izplatās, līdz atnāk… nazis.
Vēl viena filmas veiksme ir skaistie arhīvi ar 60.–70. gadu patinu. Cik elegants un intelektuāli spožs 33 gadu garumā tajos izskatās uz īstas kino lentes filmētais Rušdi!
Un trešā lieta ir montāžas paņēmiens, ko raksturojot gribētos nosaukt par “izturības” vai “pacietības” montāžu. Visu filmu tās autori noturas neatklājot, ka atentāts pret Rušdi ir nofilmēts. Tikai tad, kad rakstnieks un režisors ir noslēguši savu naratīva apli un izveduši mūs cauri visiem elles lokiem, tikai tad mēs visā pilnībā ieraugām to, ar ko iesākās šis stāsts. Bet bija vērts būt procesā un gaidīt!
PAR KO KĻŪS ROZI?
Siit ta tuleb, Roosi / Becoming Roosi, Rež. Margita Lillaka | 2025 | 84 min | Igaunija, Vācija | BSD 2022
Vajadzēja tikai desmit gadus, vienu meiteni, kameru un – voilà! – igauņu dokumentālistes Margitas Lillakas pacietība ir atmaksājusies. Par ko kļūs Rozi? ir viņas trešā pilnmetrāžas filma un tiešs turpinājums iepriekšējai – Aplim / The Circle (2020), kas savulaik iedziļinājās kādas igauņu eko-komūnas optimistiskajos aizsākumos, ideālos, strīdos un nenovēršami paredzamajās beigās. Margitas Lillakas fiksētajam sadzīvošanas utopijas sabrukumam bija ļoti augsts autentiskuma un līdzpārdzīvojuma līmenis. Tādu spēj sasniegt filmu veidotāji, kas vairāk par visu vērtē pēc iespējas tuvāku piekļūšanu savu varoņu dzīvēm un dvēselēm, mazāku rūpi turot par estētiski skaistiem kadriem, bet lielāku – par uzticību, klātbūtni un īstā momenta nepalaišanu garām. To mūsdienās var atļauties tikai tie, kas filmē vieni paši – kā Margita –, jo neskaita ne stundas, ne dienas, ne gadus, kas pavadīti filmēšanas laukumā.
Rozi ir kādreizējo komūniešu bērns. Viņas māte Līna, visai principiāla un pat radikāla vides aktīviste, savulaik bija viena komūnas līderēm, tāpēc filma seko Rozi jau no pašas bērnības, kas tika izdzīvota šajā komūnā. Pieaugšanas posmā Rozi cīnās ar “klimata trauksmi” un mēģina definēt savu identitāti, cenšoties saprast vai mātes aktīvisma ceļs ir arī viņas ceļš, vai tomēr nē. “Pieņēmumi ir visu fakapu fakaps!” – ir Rozi devīze.
Aplī komūnas bērni parādījās pavisam nedaudz, jo ētisku apsvērumu dēļ režisore tos apzināti neietvēra filmā, taču toreiz uzņemtais materiāls kļuva par pamatu jaunajam kino, kura centrā ir tieši alternatīvos apstākļos augušais bērns. Piemēram, brīnišķīga ir epizode, kurā Rozi stāsta, kā gatavojusies skolas pārbaudes darbam, kamēr aiz loga transā visu nakti gavilējis saulstāvju sagaidītāju pulks!
Filma ir saaudzēta no arhīva kadriem, māksliniecisku performanču ierakstiem, videodienasgrāmatām, vecām kasetēm, rokas kameras filmējumiem no piecām valstīm (intīmākās epizodes filmējusi arī pati Rozi) – tas viss kopā veido rokasgrāmatu par viņas izlaušanos no priekšstatiem. Režisore apzināti atteikusies no lineāra stāstījuma, dodot priekšroku brīvai, gandrīz anarhistiskai naratīva formai, un mani pārņem sajūta, ka Margita ir Rozi uzticības persona. Viņas klātbūtnē meitenes asā mēle un klimata trauksmes pilnā sirds atveras, un bērns atļaujas būt personība.
MANA ĢIMENE UN CITI KLAUNI
Minu pere ja muud klouni / My Family and Other Clowns, rež. Heilika Pikova, Līna Serkinena | 2025 | 84 min | Igaunija, BSD 2022
Vēl viena filma par visai alternatīvu ģimeni Igaunijā un to, kā ir tādā augt, – šoreiz mākslinieku izpildījumā. Empātisks un dziļš ģimenes portrets, kura centrā divi brīnišķīgi cilvēki – ļoti populāri un profesionāli klauni ar skatuves pseidonīmiem Pipa un Tuts, viņus pazīst un mīl teju visi Igaunijas bērni. Klaunu pāris karjeru aizsākuši kā vienkārši dzimšanas dienas ballīšu animatori, bet vēlāk abi izveido un vada gan savu televīzijas raidījumu (kovida iespaidā), gan uzbūvē neatkarīgu klaunu teātri – vienīgo tādu Igaunijas kultūrainavā. Ko nozīmē vadīt un uzturēt teātri, kaut nelielu, zina visi neatkarīgie un nevalstiskie, lai gan ne vienmēr pietiek pacietības katru reizi no jauna skaidrot jauniem ierēdņiem, kāpēc tas vajadzīgs. Taču filma faktiski ir par to, ka līdztekus darba lietām viņiem ir ģimene – divas meitas un dēls, kuru audzināšanai, kā jau nojaušams pašnodarbinātu mākslinieku gadījumā mazā valstī, viņi, kas nepārtraukti strādā arī nedēļas nogalēs, nevar pievērst visu nepieciešamo uzmanību. Un tad ir atkal kārtējā dilemma un izšķiršanās – vai atsaukties aicinājumam uzstāties Klaipēdā, Briselē vai Ķīnā (jāpelna nauda – parādi, teātra uzturēšana, apkure utt.), ja jābrauc tieši tad, kad meitai un dēlam būs dzimšanas diena? Tuts saka – katra brīvdiena, kas pavadīta ar ģimeni, ar bērniem, viņu ekseļa tabulā tiek atzīmēta ar mīnusu – ienākumu krituma zīmi, un parāds nav brālis.
Šo apstākļu kopumā veidojas paradokss – viņi visu laiku pavada ar bērniem, bet ne ar savējiem. Ne velti vecākā meita Emma, kas nogurusi nemitīgi būt par jaunāko bērnu aukli un uzpasētāju, ilgojas, lai vecāki sāktu strādāt “normālu darbu”. Tulkojumā tas nozīmē – vairāk būtu mājās.
Neraugoties uz visu iepriekš sacīto un kameras fiksētajiem arī emocionālo kritienu brīžiem, reti redzēta tik harmoniska ģimene. Mīlestība, dziesmas, joki un ukulele, un brīnišķīgais skolotājas formulējums Emmas izlaidumā, pasniedzot zelta nozīmi par labām sekmēm un “Par labu meitu”!
Filmas režisores, kas filmu arī montējušas (sadarbībā ar montāžas režisori Madli Lēni), integrē filmā bagātīgus arhīvu krājumus – gan privātos, kas atsedz intīmus ģimenes momentus un ir pašu varoņu filmēti, gan izrāžu un televīzijas interviju ierakstus, jo Pipai un Tutam tādu ir daudz un labi. Tā kopā un harmoniski saaužas filmas tekstūra. Un skatītājs gluži vai gaišs un laimīgs ar nelielu asariņu acs kaktiņā var doties mājās un apmīļot pats savus bērnus.
KĻŪDĪTIES IR SKAISTI
Kappale kauneinta Suomea / The Beauty of Errors, rež. Juka Kerkeinens | 2026 | 94 min | Somija
Atcerēsimies un iegaumēsim šī autora – somu režisora Juka Kerkeinena vārdu, jo filma Kļūdīties ir skaisti, ko viņš izveidojis kopā ar saviem varoņiem, ir īsta pērle Kaurismeki stilā. Ar ziemeļu atturīgi statisko kameru, ar vidi, kurā, šķiet, kino kāpj pa logu iekšā tāpat kā galveno varoņu suns. Kur katrs kadrs ir kā glezna, kaut lielākā daļa uzņemta kamerstilā turpat divās mazās meža mājiņas istabās. Katra epizode, pa kuru organiski dzīvojas apbrīnojami simpātiskie, it kā komiski neveiklie un supervienkāršie somu puiši trīs paaudzēs (tēvs, dēls un vectēvs), ir vide, kurai līdzīga kinematogrāfiskā potenciāla dēļ es savulaik uz deviņiem gadiem pārcēlos dzīvot Liepājas Karostā. Un, ja nekļūdos, tad kaut kādu ne pārāk atšķirīgu iemeslu dēļ Ivars Zviedris pirms vairākiem gadiem izpārdeva visu savu mantību, lai Liepupē uzbūvētu “kino ciematu”.
“Kāds bišķis alkohola dzīvi padara brīnišķīgu!” mēdz sacīt mežu ieskautībā dzīvojošais Tero, pieturēdamies pie skārdenes un laipodams starp sava dēla un tēva zāģētajiem baļķiem, kas krīt apkārt būkšķēdami, un papildina pats sevi ar nākamo aforismu: “Viens alus aizved pie nākamā!” – klunkš!
Tero, kuram, šķiet, diagnosticēta klīniskā depresija un ik pa laikam uznāk tumšas domas un vēlme padarīt sev galu, ļoti mīl savu piecpadsmitgadīgo dēlu Henriju, kas aug, aug, izaug liels, un faktiski,kļūst par enkuru, kas tēvu ne tikai pietur, bet notur pie šīs dzīves.
”Tā kā tu māki gatavot ēst, sieviete tev nebūs vajadzīga,” Henriju audzina Tero un, noslaucīdams rokas aizskarā, iesaka dēlam picai nepieciešamo miltu daudzumu mērīt alus burciņās. Nākamais kadrs, protams, ir sieviete!
Maigums un mīlestība, ar kādu Jukas Kerkeinena komanda attēlojusi šo somu ģimeni, ir atbruņojošs. Nedomāju, ka filmu izveidot bijis tik viegli, kā izskatās. Paredzu, ka tas būs hits!
MEKLĒJOT DARO
Little Sinner, rež. Daro Hansena, Tomass Papapetros | 2026 | 90 min | Dānija
Ar šo skarbo un ļoti personisko drāmu, kas balstīta 20 gados uzkrātā materiālā, kinorežijā debitē Daro Hansena un Tomass Papapetros. Pirmajā personā vēstītā stāsta naratīva ass laiku pa laikam novirzās no fokusa, gluži tāpat kā galvenā varone – pati Daro, kura vienlaikus vēlas gan aizbēgt no piedzīvotajām traumām un pārdzīvojumiem, gan būt tajās iekšā un strādāt ar tām nenovēršoties.
Daro dzimusi un augusi Sīrijā. Studējot žurnālistiku, viņa iepazīstas un iemīlas dāņu arābistikas studentā Tokē, kurš vēlāk kļūst par viņas vīru, bet pirms tam izvelk Daro no elles, kurā to iegrūdusi pašas māte. Proti, ģimenes (mazliet) aptraipītā goda dēļ (austrumu sabiedrībā tas ir nopietns arguments) Daro tiek izprecināta nemīlamam vīram. Izkļuvusi no vardarbīgās laulības krātiņa, viņa emigrē uz Dāniju, apprecas ar Toki, bet kad 2011. gadā Sīrijā sākas pilsoņu karš, kļūst nemierīga, ilgojas pēc dzimtenes un pārdzīvo par tur palikušajiem tuviniekiem. Vainas apziņa par savu priviliģēta cilvēka dzīvi Dānijas labklājībā liek Daro doties tuvāk dzimtenei un iesaistīties NVO darbā. Viņa sāk strādāt ar bēgļiem no Damaskas, Beirūtas, Libānas, Lesbas, kas līdz ar kara realitāti sākuši plūst uz Eiropu.
Visu laiku Daro pārsteidzošā daudzumā un situācijās filmē sevi un savas izjūtas, reflektē par notiekošo. Paveikts milzīgs montāžas darbs – grūti pat iedomāties, ko tas prasījis, jo filma sastāv no ļoti liela apjoma arhīva, tai skaitā, jēlu, miglainu un šķietami neapstrādātu telefonbildējumu druskām, kas gan ir mazāk māksla, drīzāk emocionāli un stilistiski raksturo pašas autores nemieru un frustrāciju par apkārt notiekošo.
Es ceru, ka ar šo filmu Daro ar lieliskā, pratīgā un pacietīgā Tokes un sava režijas kolēģa Tomasa palīdzību ir novēlusi smagu akmeni no sirds un no prāta. Filma ir kā milzīgs pašpsihoterapijas seanss, kas palīdzējis režisorei ieskatīties acīs savai pagātnei un izrunāt to uz āru kinovalodā. Traumas un nelaimes ar šo pasaulē nebeidzas, bet mēs esam iepazinuši tuvāk kādu dvēseli, kuru tās skārušas tieši.
TEHPLOMĀTIJA
Techplomacy, rež. Susanne Kovāča | 2026 | 93 min | Dānija
Kaut vizuāli ļoti grūti filmējama – kabineti, augstceltnes, konferences, intervijas –, Suzannes Kovāčas filma par Dānijas pirmās Tehnoloģiju vēstniecības darbu laikā, kad strauji pieaug Big Tech loma pārnacionālā sabiedriskā diskursa un politiskās ietekmes veidošanā, ir ārkārtīgi nozīmīga. Vērtīga. Trauksmi ceļoša.
Tehnoloģijas un to lielākie attīstīšanas giganti īsteno milzu spiedienu uz mūsdienu ģeopolitiku un cilvēku prātiem. Dānija ir pirmā valsts pasaulē, kas, pārlūkojot savas ārpolitikas prioritātes, pieņēmusi lēmumu atvērt Tehnoloģiju vēstniecību – sākotnēji ar rezidenci Silikona ielejā, šobrīd jau Kopenhāgenā, – un cer, ka ar savu rīcību iedvesmos arī citus, īpaši eiropiešus, nopietniem soļiem šajā virzienā.
Tehnoloģijas, kas lielā mērā ietekmē mūsu dzīvesveidu, rada dziļas un līdz galam vēl neaptveramas sociālpolitiskas sekas. No informatīva rakstura struktūrām tās sen jau kļuvušas par rīkiem, kas veido sabiedrības viedokli un uzskatus. Par komunikācijas ekosistēmu, kurā dzīvo trešā daļa no pasaules iedzīvotājiem, kas tajā gan lasa ziņas, gan raksta, gan saņem vēstules; tādējādi sistēma kļūst par tiešu politikas instrumentu, kas netiek kontrolēts vai ierobežots, un nav saprotams, kā interesēs, pēc kādām vadlīnijām un uz kurieni caur to tiek virzīta sabiedrības apziņa.
“Ja mēs ienākam mājā, kas celta no ķieģeļiem, mēs zinām, ka tā neuzkritīs mums uz galvas, taču tehnoloģiju pasaulē nekas tāds netiek garantēts,” filmā saka žurnāliste un Nobela prēmijas laureāte Marija Ressa. “Software inženieri, atšķirībā no civilajiem inženieriem, nav atbildīgi par to, ko viņi uzbūvē. Nav ne ētikas standartu, ne atbildības mehānismu, un nelaimi, ko nodara tehnoloģijas, mēs varam konstatēt tikai pēc tam.”
Kaut izteikti ārēji mierīgā, tradicionāli solīdā kabinetu un pieklājīgu ofisa sarunu atmosfērā, filmas ekspertu un vēstnieces Annes Marijas Engtoftas Meldgordas vēstījumi izraisa satraukumu, it īpaši tāpēc, ka Kalifornijas tehnoloģiju giganti, tai skaitā Meta, Google un citi, neliekas īpaši traucēties. Savu darba lauku Anne Marija salīdzina ar mežu vai ar dārzu, kurš aizaudzis savvaļā, nekopts un nelaistīts, un izsaka pamatotas bažas par to, ka augļi, ko tas nes, strādā dažu konkrētu un vārdā nosaucamu personu labā.
Imrans Rašids – ārsts, uzņēmējs un viena no vadošajām balsīm Dānijā digitālās veselības jomā – brīdina, ka pašreizējās paaudzes, kuras tomēr vēl uzaudzinājuši cilvēki, ir atbildīgas par to, lai nākamās netiktu pamestas algoritmu varā.
Filmas iesākas un arī beidzas Kopenhāgenā, Nīlsa Bora Institūtā. Nīlss Bors, dāņu fiziķis, kvantu fizikas pamatlicējs un Nobela prēmijas laureāts, zinātnē savulaik ienesa arī filozofisku domāšanu. Viņam piedēvētais slavenais aforisms ”Liela patiesība ir tāda patiesība, kuras pretstats arī ir liela patiesība” filmā apskatītajā antiutopijā var izrādīties nederīgs. Jo tādas lielas patiesības jau vairs nemaz nav.
