Baltijas valstis fokusā, solidaritāte ar Ukrainu un Irānas neatkarīgajiem kinematogrāfistiem, kara klātbūtne un pieredze – tie ir spilgtākie iespaidi, ko Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma vadītāja un vairāku Eiropas Filmu tirgus pasākumu dalībniece un moderatore Zane Balčus atvedusi no Berlīnes.
Pēdējie divi pandēmijas laika gadi būtiski ietekmēja arī Berlīnes festivāla un Eiropas Filmu tirgus / European Film Market (EFM) norisi. 2022. gada februārī festivāls vēl notika samazinātā kapacitātē klātienē, bet EFM īsi pirms sākuma tika pārcelts tiešsaistes vidē, uz vietas Berlīnē rīkojot vien kādu daļu tirgus seansu. Šāgada februārī pasākumi atgriezās klātienē pilnā apjomā, tiešsaistes komponenti nelielā apjomā saglabājot atsevišķām EFM norisēm – piedāvājot pieslēgties industrijas pasākumiem un tirgus filmu seansiem (un pie kaut kā tāda tagad tiešām esam jau pieraduši!).
Baltijas fokusa jauda
Šis bija īpašs gads Latvijai, Lietuvai un Igaunijai – diezin vai kāds filmu nozarē vēl nav pamanījis ziņas, ka šogad tieši Baltijas valstis bija EFM fokusa teritorija. Atšķirībā no citiem gadiem, kad tirgū uzmanības centrā atrodas viena valsts, mēs bijām trijatā – esam mazas valstis katra atsevišķi, bet, darbojoties kopā, spējam jaudīgāk pievērst uzmanību reģionam, pateicoties Baltijas kino institūciju sadarbībai un pārliecināšanas spējai, arī tirgus rīkotāju atsaucībai. Sagaidīt brīdi, kad katrai valstij atsevišķi izdotos atrast resursus un vietu plānoto fokusa valstu secībā, prasītu varbūt pārāk daudz laika. Lai arī varam, protams, diskutēt, ka šajā trijotnē katra valsts ir atšķirīga, ar savu specifiku, tomēr spēt vienoties šāda līmeņa reprezentācijai, manuprāt, ir svarīgi, jo tas dod iespēju piedāvāt bagātīgāku saturu. Vai un kāds būs reālais rezultāts, rādīs laiks, un to būtu ļoti interesanti zināt.
Baltijas valstu kinematogrāfisti tirgū pirmo reizi piedalījās pirms trīsdesmit gadiem, kad Latvija vēl tikai nesen bija atguvusi neatkarību. Pa šīm desmitgadēm kinoprofesionāļi ar regulāru darbu nozarē ir apguvuši Berlīnes un citu festivālu tirgus nosacījumus, līdz ar to uz šī gada EFM fokusa programmu lielākā daļa brauca jau ar savu gadu gaitā izkoptu kontaktu un pieredzes bagāžu. EFM programmā Baltijas fokusa ietvaros notika gan seriālu, gan dokumentālo filmu prezentācijas, iepazīstināšana ar filmu veidotājiem, nacionālajām kino institūcijām un citas aktivitātes. Arī vizuāli EFM Baltijas fokusa plakāts pilsētvidē un tirgū izskatījās pavisam gaumīgi un patīkami.
Sadarbības aspekts un reģionālā definēšana sasaucās ar EFM sarunu programmā iekļauto diskusiju Dekolonizējot pēcpadomju kinoekrānus / A New Reality: Decolonising the Post-Soviet Screen, ko rīkoja Vīzbādenē mītošais un uz Centrāleiropas un Austrumeiropas kino orientētais festivāls goEast. Šī diskusija uztverama kā ievadsesija festivālā maija sākumā gaidāmajam vairāku dienu simpozijam par dekolonizācijas tēmu, sarunā piedalījās Ukrainas, Tadžikistānas, Gruzijas un Vācijas pārstāvji; es reprezentēju Latviju.
Diskusijai bija paredzēts īss – pārāk īss! – laiks, katrs no pieciem dalībniekiem paspēja gandrīz vai tikai iepazīstināt ar situāciju savā valstī. Katram no mums tika uzdots noteiktas ievirzes jautājums, un Latvijas pieredze tika formulēta kā veiksmes stāsts, jo mums šajā mazliet vairāk nekā trīsdesmit gadu nogrieznī, salīdzinot ar daudzām citām bijušās Padomju Savienības republikām, salīdzinoši gludi un veiksmīgi pēc PSRS sabrukuma ir izdevies valstī izveidot jaunu filmu nozares pārvaldības modeli, pakāpeniski rast nozarei finansējumu, pievienoties Eiropas kino finansēšanas programmām. Lai arī mums patīk gausties, ka naudas nozarē ir pārāk maz, tomēr pēc būtības darbojamies ļoti sakārtotā sistēmā, pat ja brīžiem netrūkst negaidītu pārsteigumu.
Pārkāpumu zonā - stāsti no Irānas un ārpus tās
Berlīnes festivāls jau kopš pirmsākumiem vairāk nekā citi, īpaši lielie A klases festivāli, bijis saistīts ar laikmeta politisko kontekstu. Tas atspoguļojās arī šāgada festivāla norisē, izziņojot īpašu uzsvaru solidaritātei ar filmu veidotājiem Ukrainā un Irānā – gan filmu atlasē, gan viesu delegācijās un īpašos pasākumos.
Norises Irānā tika atklātas divās dokumentālās filmās. Festivāla konkursa programmas Vācu kino perspektīva atklāšanas filma bija režisores Štefijas Nīdercollas (Steffi Niederzoll) debijas pilnmetrāžas darbs Septiņas ziemas Teherānā / Sieben Winter in Teheran. Filmas sižeta intriga ietverta jau anotācijā – filmas galvenā varone, jauna arhitektūras studente Reihane Džabari pēc izvarošanas mēģinājuma nodūrusi uzbrucēju (kā izrādās, ar slepenajiem dienestiem saistītu vīru), ielikta cietumā, un pēc septiņiem ieslodzījumā pavadītiem gadiem viņai 26 gadu vecumā izpildīts nāvessods pakarot.
Filma ataino laiku starp 2007. un 2014. gadu, rādot ģimenes pūles atbrīvot meitu un panākt izlīgumu ar nodurtā vīrieša ģimeni, tiesas procesu (kurā sieviete aizstāvības vietā saņem kritiku, ka gan jau pati vien vainīga, ja viņai kāds uzmācies), ar telefonu filmētus fragmentus no tikšanās reizēm cietumā, kurus izdevies slepus vēlāk izdevies izvest ārpus Irānas robežām, arī Reihanes pašas rakstīto tekstu, kas radīts no viņas vēstulēm, dienasgrāmatām un īsziņām (lasa aktrise Zara Amira Ebrahimi).
Filmas ritms ir nesteidzīgs, pamazām atklājot arvien jaunas detaļas, papildinot interviju un vides filmējumus ar nelielām miniatūrām rekonstrukcijām – cietuma kamera, tiesas zāle ar tukšiem krēsliem un liecību sniegšanai paredzēto tribīni. Tomēr asinsatriebības likums uzvar, neskatoties uz ģimenes aktīvo darbību un cilvēktiesību organizāciju iesaistīšanos, paceļot šo lietu starptautiskā līmenī. Iespējams, Reihanes liktenis varēja būt citādāks, ja viņa būtu ļāvusies spiedienam un atsauktu apsūdzību, tādā veidā varbūt pasargājot savu dzīvību, bet viņa to atteicās darīt. Viņas liktenis un šis stāsts kalpo par liecību cilvēktiesību pārkāpumiem Irānā; arī filmā Reihanes balss ir viena no vairāku sieviešu stāstiem – to, kuras ar viņu vienlaikus atradās ieslodzījumā un kuru likteņos ir daudz smagu, šausminošu detaļu.
Ieslodzīto pieredze ir arī filmas Kur Dieva nav / Jaii keh khoda nist tēma, šīs filmas režisors Mehrans Tamadons dzīvo Parīzē un filmā piedalīties uzaicinājis trīs bijušos politeslodzītos, kas atradušies Irānas cietumos 80. gadu sākumā. Kādā pamestā ēkā Parīzē Tamadons kopā ar varoņiem rekonstruē viņu ieslodzījuma laika pieredzi, pēc iespējas precīzi pārveidojot telpas, atrodot rekvizītus, lai tie atgādinātu tālaika vietas un situācijas. Filma kļūst par liecību tam, kā tieši tika izdarīta ieslodzīto ietekmēšana – gan fiziski, gan psiholoģiski, ar detalizētiem mocīšanas aprakstiem un to atainojumu. Situāciju rekonstrukcijas pat pēc vairāk nekā 30 gadiem varoņos izraisa emocionālas reakcijas, uzjundot kādreiz piedzīvoto. Režisors vienam no varoņiem saka, ka vēlētos, lai šo filmu Irānā redz viņu kādreizējie pāridarītāji, un saņem atbildi – vai tiešām viņš iedomājas, ka šo filmu tur kāds varētu redzēt un ka tā šajos cilvēkos spētu radīt jebkādu empātiju? Ar minimāliem izteiksmes līdzekļiem veidoto notikumu vērošanā tiek darbināta skatītāja iztēle, liekot savā prātā konstruēt to, ko pārdzīvojuši varoņi.
Atbalstot Irānu, tika rīkota arī diskusija par kino un mākslas lomu Irānas revolūcijā (to iespējams noskatīties Berlināles YouTube kontā). Par diskusijas virsrakstu tika izvirzīts sauklis “Sieviete, dzīvība, brīvība”, kura saknes meklējamas 20. gadsimta beigās kurdu neatkarības kustībā, bet jaunu svaru tas ieguva Irānas notikumu kontekstā pagājušajā gadā. Sarunā piedalījās režisores, aktrises un citi dalībnieki ne tikai no Irānas, bet arī plašāka reģiona; reflektējot par notikumiem Afganistānā, Irākā, Turcijā, tika akcentēts, ka gan neatkarīgajā dokumentālajā kino, gan spēlfilmās vērojama jaunu balsu parādīšanās –
kinoveidotāji ir gatavi būt drosmīgi un tādā veidā mudina arī pēcrevolūcijas laikā dzimušo paaudzi būt drosmīgākiem.
Tā nebija ļoti apzināta izvēle, bet pati festivāla programmā nonācu pie filmām, kurās dominē politika, karš, cilvēktiesības. Tāds bija sīriešu sieviešu stāsts Zem Damaskas debesīm / Under the Sky of Damascus, ko veidojuši trīs režisori – emigrācijā dzīvojošie Heba Khaleda un Talals Derki, un Sīrijā mītošais Ali Vadžī (Ali Wajeeh). Filmas centrā ir vairākas aktrises, kuras vēlas iestudēt izrādi par sieviešu pieredzi; izpētes procesā, lai varētu sagatavot lugu, viņas sarunājas ar dažādu nodarbošanos un vecumu sievietēm par viņu dzīvi, kurā vardarbība nav nekas neparasts.
Līdzīgi kā filmā Kur Dieva nav, iztēles spēks jāiezīmē kā būtiskākais faktors vēl kādas filmas uztverē. Bosnijā un Hercogovinā dzimusī režisore Selma Doboraca savā otrajā pilnmetrāžas filmā De Facto izmanto eksperimentālu formu, uzdodot jautājumu – kā atrast veidu pāridarītāju attēlošanai, lai nebūtu ar viņiem jāsadarbojas? Šajā filmā izvēlēti divi aktieri, nosēdināti pie moderna dizaina galda ar perfekti atstarojoša stikla virsmu nelielā paviljonā parka malā, un viņiem uzdots runāt tekstu; tas radīts no tiesas prāvu materiāliem, kuros apsūdzēti varmākas, no cietušo liecībām, nodevēju ziņojumiem un citiem avotiem, savijot tos kopā vienotā informatīvā un grodā stāstā.
Atturīgais vizuālais tēls, kurā mainās tikai filmēšanas diennakts stunda un aktieru novietojums pie galda (nekad abus neredzam kopā), skatītāja iztēlē rada tēlus, situācijas un to pēcgaršu, emocionālo reakciju spektru, kurā mijas šausmas, bailes, dusmas. Ne reizi netiek vārdā nosaukta konkrēta teritorija vai konflikts, tā padarot to par universālu stāstu, kāds notiek vai var notikt jebkura konflikta laikā – slepkavības, izvarošanas, sakropļošanas, masu nogalināšanas un citas vardarbības izpausmes.
Šis ir vizuāli pilnīgi pretējs koncepts Džošua Openhaimera pieejai, ar kādu viņš filmā Nogalināšanas anatomija / The Act of Killing (2012) vēstīja par varmākām Indonēzijā 60. gados, tiešā veidā ļaujot viņiem izspēlēt situācijas pašiem, tomēr filmā De Facto ar atšķirīgiem līdzekļiem tiek panākts vēl spēcīgāks iespaids. Šo stāstu intensitāte ir neapturama, skatītājam būtu vajadzīga atelpa, pirms atkal doties nākamajā intensīvajā notikumu virknē, bet tādas tiek dotas pārāk īsas.
Ukraina tuvplānā un neatkarīgās kino balsis
Kara traumatiskā pieredze un pašreizējā karadarbība veido tēmu loku dokumentālajās filmās, kas tapušas Ukrainā (vairākas no tām Kino Rakstos jau aprakstītas Jūlijas Kovalenko publikācijā Filmējot karu: Ukrainas kino kopš 2014, 24.02.2023). Konkursa programmā Generation 14plus iekļauta filma Mēs nepazudīsim / Ми не згаснемо. Zaporižjē dzimusī režisore Alisa Kovalenko ar savu pirmo filmu Alise kara zemē / Alisa in Warland (2015) aizsāka pamanāmu starptautisku karjeru un savās filmās atgriežas pie kara un jaunu cilvēku tēmām, kuras nereti cieši savijas.
Filma Mēs nepazudīsim (tiks demonstrēta arī vienā seansā festivāla ArtDocFest / Riga konkursa programmā 6. martā) stāsta par pieciem jauniešiem, kuri dzīvo Donbasā, tuvu pie kara darbības zonas; šāvienu un sprādzienu trokšņi ir daļa no viņu ikdienas skaņu vides. Realitātē cieši sakņoto stāstu Kovaļenko transformē liegā eksistenciālā dokumentālā drāmā, kura pamazām pārvēršas gandrīz pasakā. Pieciem jauniešiem ir iespējams izkļūt no skarbās kara vides klātbūtnes, kurā nemitīgi tiek uzdoti jautājumi – ko darīt tālāk, palikt, doties projām, vai izvēlēties izglītību, darbu, kur… bet pēkšņi šie jautājumi var tikt nolikti malā vai arī iegūst paplašinātu dimensiju, jauniešiem dodoties ekspedīcijā uz Himalaju kalniem, kur viņus pārņem klusums un skaistums. Zinot turpmāko, pēcfilmas realitāti, harmonijas diemžēl vairs nav.
Kara sākuma gadadienā programmā Encounters pirmizrāde bija dokumentālajai filmai Austrumu fronte, kas veidota kā Latvijas, Čehijas, Ukrainas un ASV kopdarbs (Rīgā filma tiks demonstrēta festivāla ArtDocFest / Riga speciālajā seansā 8. martā). Filmai ir divi režisori – Vitālijs Manskis un Jevhens Titarenko, kurš jau no 2014. gada darbojies brīvprātīgo mediķu bataljonā, bet tagad šī darba intensitāte kļuvusi par pilnas slodzes pienākumu. Titarenko karā dodas ne tikai kā mediķu brigādes dalībnieks, bet arī operators, fiksējot ainas, ar kurām brigādei nākas saskarties ikdienā – ievainoto evakuāciju pēc uzbrukuma, mēslos slīkstošas govis, sabombardētas ēkas. Frontes ainas mijas ar puišu dzīves mirkļiem tālu no frontes līnijas, bet spēcīgāko iespaidu rada tieši nepārtrauktās, garās epizodes no brigādes darba – īpaši tā, kurā brigāde steidzas uz slimnīcu ar kritiski ievainotu karavīru. Viņa bālā seja liecina par nāves tuvumu, skatītājs neviļus nonāk spriedzes varā – vai izdosies paspēt un izglābt, mašīnai traucoties pa šķēršļu pilniem un bedrainiem ceļiem līdz slimnīcas durvīm... Divu režisoru kopdarbā mēģināt atšķetināt viena un otra ieguldījumu ir sarežģīti, tomēr nevar noliegt, ka tieši ainas no frontes līnijas ir tās, kuras vistiešākajā veidā arī bez papildus komentāriem un piebildēm runā par svarīgāko.
Par Ukrainu vēstīja arī citas filmas – gan dokumentālas, gan arī dažādu garumu spēlfilmas –; piemēram, poļu autoru Pjotra Pavluša un Tomaša Voļska filmā Ukrainā / W Ukraine cita aiz citas mijas kara laika ikdienas ainas, Romāna Ļubija Dzelzs taureņi / Iron Butterflies vizuāli ekspresīvā veidā šķetina izmeklēšanu par pasažieru lidmašīnu, kas 2014. gadā tika notriekta virs Ukrainas teritorijas.
Īpašu uzmanību EFM ietvaros izpelnījās Baltkrievu Neatkarīgās kino akadēmijas prezentācijas pasākums. Apvienojoties neatkarīgajiem kino veidotājiem, kuriem politiskā režīma dēļ nav iespējams dzīvot un strādāt savā valstī, EFM apmeklētājiem tika demonstrētas topošo projektu prezentācijas, un vairāki no šiem stāstiem protestus valstī nu jau transformē spēlfilmas formā. Uzsvērums atbrīvoties no oficiālām, valsts kursu īstenojošām programmām izskanēja arī sarunā par situāciju Irānā – oficiālajām Irānas kino institūcijām šogad nebija ļauts piedalīties festivālā, dodot telpu neatkarīgām balsīm.
Nebija jau tā, ka Berlināles programmā neredzēju nevienu spēlfilmu vai arī dokumentālo filmu par vieglākām tēmām, tomēr pašreizējās situācijas un festivāla fokusa kontekstā tieši šeit minētie darbi šķita būtiskākie. Tikšanās ar Berlināles galvenās konkursa skates uzvarētāju, vienīgo dokumentālo filmu šajā skatē, Nikolā Filibēra Admānā / Sur l’Adamant man vēl priekšā.
