Lokarno festivālam, vienam no vecākajiem un nozīmīgākajiem pasaules kinofestivāliem, ir astoņas dažādas goda balvas, kuras pasniedz slavenajā Piazza Grande / Lielajā laukumā, astoņtūkstoš skatītāju priekšā; paralēli četrus konkursus vērtē atsevišķas žūrijas, pasniedzot savus Leopardus, un darbojas vēl piecas neatkarīgas žūrijas. Vienā no tām, Ekumēniskajā žūrijā, man šogad atkal bija tas gods strādāt (prātā patinu filmu atpakaļ – ak, Kungs, tās divas iepriekšējās žūrēšanas reizes bijušas pirms… divdesmit sešiem un divdesmit gadiem!) Uz bieži uzdoto jautājumu – ja šī ir neatkarīga, vai tad pārējās, lielās žūrijas, ir no kāda atkarīgas? – nevaru atbildēt. Zinu vienīgi, ka neatkarīgajām neko nemaksā (par to varbūt brīnās lauku radi – kas tad tā par strādāšanu?!).
No manām iepriekšējām vizītēm šajā festivālā spilgtā atmiņā ir tas, kā visa Tičīnas kantona pilsēta Lokarno tērpta leoparda dzeltenmelnajos plankumos un svin kino – īpaši tas bija jūtams festivāla prezidenta Raimondo Rezzonico laikā (1981–1999). Viņa vārdā pat nosaukta viena no galvenajām festivāla balvām, šogad to saņēma ievērojamā amerikāņu producente Steisija Šera / Stacey Sher – protams, Piazza Grande vērienā. Neaizmirstams iepriekšējo festivālu piedzīvojums bija Hičkoka piemiņas vakars, kad pār milzīgo laukumu tika pārvilkta virve, pa kuru pārlaidās “viņa putni” no tās pašas filmas; mūžībā aizgājušo Meistaru gan atveidoja aktieris, bet viena no viņa mūzām, Tipija Hedrena, bija klāt.
Vēl no šogad apbalvotajiem laureātiem gribētos izcelt franču aktrisi Irēnu Žakobu / Irène Jacob, kuru pazīstam un mīlam no Kšištofa Kešlovska filmām, – viņa saņēma festivāla oficiālās atbalstītāju asociācijas, Leopardu kluba balvu. Par mūža ieguldījumu Leopardu saņēma izcilais meksikāņu režisors Alfonso Kuarons. Jāatzīstas, ka atklāju sev viņu diezgan vēlu – tikai 2018. gadā, kad Venēcijā mani satrieca viņa Roma. Nesen, uzzinot, ka Kuarona Cilvēces bērns / Children of Men (2006) ir Ginta Zilbaloža mīļākā filma, tīklos sameklēju to – darbs, kas šodien skan šaušalīgi aktuāli! Filmu rādīja arī Lokarno; tiešām pārsteidzoši, cik dažāda stila un žanra darbus veidojis šis režisors!
Diemžēl Piazza Grande seansi sagādā arī zināmas grūtības kinoskatītājiem (nezinu, varbūt tikai man vai vispār tiem, kas nodarbināti vēl arī žūrēšanā) – katru vakaru laukumā pasniedz kādu no svinīgajām goda balvām, publiku iepazīstina ar laureātu, un tad seko divas filmas pēc kārtas, tādējādi seanss ievelkas līdz diviem naktī. Bieži tieši otrā filma mani būtu interesējusi vairāk, bet… Piemēram, kad festivāla priekšpēdējā vakarā Pardo d’onore manor saņēma Džeina Kempione, milzīgajā laukumā rādīja viņas šedevru Klavieres / The Piano (1993), bet kā otro filmu, jau ap pusnakti, un to nu mana karstuma izmocītā sirds vairs nevarēja pavilkt. Šajā ziņā mani iespaidi sasaucas ar jaunās producentes Nikolas Ozolas piedzīvojumiem, kas lasāmi tepat Kino Rakstos, – sak, kad tev šajā tropiskajā naktī sviedri tek aumaļām… un man tā bija jau desmitā diena / nakts! Noslogotības vai mazākas elastības dēļ nopeldēties izdevās tikai vienu reizi, diemžēl šādi iegūtais svaigums karstumā zuda jau atpakaļceļā no pludmales. Jaunībā droši vien esi mobilāks – atceros no saviem iepriekšējiem Lokarno festivāliem pat kaut kādas nakts peldes.
Vēl ārpus darba pienākumiem izdevās izbraukt ar kuģīti pa skaisto ezeru Lago Maggiore un uzbraukt ar funikulieri skaistajā Madonna del Sasso klosterī, tieši 15. augustā, Marijas Debesbraukšanas dienā. Lejā varēju nonākt pa kāpnēm, kas ved cauri četrpadsmit Jēzus pieturas vietām. Atklāju, ka ne tikai Latvijā, Aglonā, bet arī šajā Šveices kantonā katoļi šos svētkus uztver ļoti nopietni – visas aptiekas bija slēgtas.
Ko dara žūrija
Pēc redakcijas lūguma stāstu vairāk par žūrijas darbu. Tas labākais ir pieredze, kontakti, cilvēki, ar kuriem šis darbs saved kopā. Mūsu šāgada žūrijā katoļu organizāciju SIGNIS pārstāvēja Duglass P. Fālesons no Īrijas – žūrijas priekšsēdētājs, rakstnieks, režisors, producents – un Marija Terēza Teramo no Argentīnas, universitātes profesore audiovizuālajās zinātnēs, vairāku grāmatu autore. No starptautiskās starpkonfesionālās institūcijas Interfilm savukārt bijām mēs divi – es un Dērks fon Jutrčenka no Vācijas, mācītājs, teoloģijas un kinomākslas grupu vadītājs un koordinators.
Praktiski un tehniski viss notiek tāpat kā citās žūrijās – periodiski apspriežam redzētās filmas, atmetam tās, kas neatbilst mūsu kritērijiem, pēdējā posmā izvēlamies katrs savus trīs favorītus, kurus tad apspriežam vēl un vēl, līdz izlemjam par vienu, paturot iespēju arī kādu vēl īpaši pieminēt / izcelt ar special mention / lobende Erwaehnung.
Svarīgs notikums bija žūrijas tikšanās ar festivāla māksliniecisko vadītāju Džionu A. Nacaro, varējām izjautāt viņu par visām festivāla īpašībām un īpatnībām. Visas pieņemšanas, pusdienas un vakariņas izmantojām arī kā iespēju tikties un sarunāties ar citu žūriju cilvēkiem un filmu autoriem.
Šī festivāla īpašā pieredze ir atklājums, ka angļu valoda nebūt nav starptautiski visizplatītākā valoda. Argentīnas kolēģe pārvaldīja spāņu, itāļu, franču valodas, bet nerunāja angliski. Arī Lokarno festivāla ceremonijās dominēja itāļu valoda, bet angļu tikai tad, ja nu uzmanības centrā bija kāds amerikānis. Vienā mūsu pieņemšanā Nacaro runāja arī vāciski – iespējams, tāpēc, ka tā ir vietējās draudzes valoda; šajā baznīcā dienu iepriekš notika festivālam veltīts dievkalpojums ar sprediķi par ticību, kas izdziedināja aklo Bartolomeju (tas izmantots arī Stefana Haupta filmā Sagrada (2012) par Antonio Gaudi katedrāles celtniecību Barselonā).
Īsāk sakot – jāmācās valodas!
Galvenā konkursa iespaidi
Bet nu par galveno – par konkursa filmām. Stāstīšu no otra gala – izzūdošā secībā (atceros, kādas filmas titros aktieru vārdi bija asprātīgi sarakstīti ne pēc lomu svarīguma, bet gan varoņu izzušanas / nāves secībā). No septiņpadsmit konkursa filmām mūsu žūrijai pirmajās festivāla dienās vēl nebija nekā tāda, kas varētu neapšaubāmi jau pretendēt uz „visvislabākās” filmas titulu. Spriedām, atmetām, paturējām… Izturējām supergaro (227’) ķīnieša Vang Binga filmu Jaunība (Grūti laiki) / Youth (Hard Times) par sezonas peļņā atbraukušu jauno ķīniešu nebeidzami ilgo, prasto, mehānisko darbu un baisajiem dzīves apstākļiem. Diskutējām un sapratām, ka tieši garums jau panāk to efektu, radot sajūtu par trulumu, kas rodas, ja peļņa ir vienīgā eksistences jēga. Filmu atzīmēja festivāla Lielā žūrija, kuras priekšsēdētāja bija austriešu režisore Džesika Hausnere (Riga IFF rādīja viņas filmu Zero klubs / Club Zero, 2023).
Tāpat ar Lokarno balvu tika atzīmēta arī spāņu režisores Mare Koilas filma Salve Maria, kas mūsu žūrijas listē kā iespējamā laureāte turējās līdz finiša taisnei, kaut to skatījāmies jau pašā festivāla sākumā. Filmas tēma – pēcdzemdību trauksme, ietekmēšanās no sensacionālām ziņām par zīdaiņu nāvi u. tml. – izrādās aktuāla visos platuma grādos, to apliecina arī nesenie traģiskie notikumi Latvijā un dzemdību pieredzes mākslinieciska izpēte Ivetas Poles izrādē Daudz laimes dzimšanas dienā. Spāņu filmas varone Marija (lieliska aktrise Laura Vaismara), jauna rakstniece, kas gūst panākumus, šaubās par sava bērniņa veselību, mētājas starp mīlestību un atgrūšanos.
Pie pārsteigumiem un iepriecinošiem atklājumiem pieder britu režisora Bena Riversa filma Bogancloch, kas vēro vai, varētu teikt, portretē vientuļnieku Džeiku Viljamsu viņa gaitās Skotijas mežos cauri visiem gadalaikiem. Melnbalto, dokumentālo attēlu tikai reizēm pāršķeļ kāda krāsaina ainava. Ar prātu saprotot šodienas digitālo tehnoloģiju klātbūtni, filmu skatoties, jūties kā Jona Mekas laika vienkāršajā burvībā, kas fiksēta ar kameru zīmuļa vietā.
Ilgas un interesantas diskusijas raisīja Silvijas Beljotas / Sylvie Ballyot debijas filma Green Line, kas provokatīvā un neparastā formā, izmantojot miniatūras lellītes, konfrontē cilvēkus un arī mūs, skatītājus, ar mūsu sirdsapziņu. Filmas protagoniste Fida, Beirutā kara laikā uzaugusi aktrise (vizuāli tik līdzīga režisorei, ka pat noticam, ka tā ir viņa), iztaujā cilvēkus, kā viņi varēja nogalināt, ko jutuši šī nebeidzamā kara laikā. Gandrīz visi atbild, ka aizstāvējuši savu ģimeni. Sāpīgi aktuāli, kaut par citu reģionu un citu, agrāk notikušu karu.
Austriešu režisores Kurdvinas Ajubas / Kurdwin Ayub filma Mēness / Mond bija starp mūsu balvas pretendentiem, žūrija tai piešķīra savu Speciālo Askonas un Losonas pilsētu balvu. Šī filma, tāpat kā mums pazīstamā Lietuvas filma Sausi slīkstot, par kuru tūlīt stāstīšu, vēsta par divām māsām, tikai šīs atrodas tālu viena no otras un sazinās caur ekrānu. Katrai no viņām ir sava krīze. Aktīvākā, sportiste Sāra, dodas uz Jordāniju trenēt kādas ģimenes trīs meitas, un pamazām atklājas, kas slēpjas aiz patriarhālās ģimenes labklājīgās fasādes. Vai šādos apstākļos iespējams kaut ko mainīt, saglabāt savu stāju, savu mugurkaulu? Sāra sevī rod spēku un iekšējo brīvību caur kustību, arī balss palaišanu vaļā – dziedāšanu.
Lietuvieši triumfē
Lietuviešu režisora Laurīna Bareiša filmu Sausi slīkstot / Seses / Drowning Dry, protams, gaidīju ar īpašu interesi, zinot, ka viens no tās producentiem ir mūsu Matīss Kaža. Filma fokusējas uz trīsdesmitgadnieku paaudzes dzīves rutīnu, divu māsu ģimeņu brīvdienu atpūtu. Ierašanās, iekārtošanās, diezgan ilgas monotonas darbības, uzkrājas tāda kā apnicīga enerģija un jāatzīstas – apziņas dzīlēs modās aizdomas, ka kaut kam jānotiek. Un notiek. Tas izgaismo abu māsu ģimeņu savstarpējās attiecības, skarbi izsakoties – atmasko katru. It kā zināms un pārbaudīts mākslas darba strukturēšanas paņēmiens, bet tik iedarbīgs!
Droši vien liela nozīme bijusi tam, ka stāsts ir tik autentisks, cik vien iespējams, režisors ir arī scenārija autors, un tā pamatā esot viņa ģimenes pieredze. Filmas patiesumu novērtēja Lokarno galvenā žūrija, atzīstot Laurīnu Bareišu par labāko režisoru un apbalvojot visu aktieru ansambli kā labākos. Aktierspēles balvu žūrija dalīja ar aktrisi Kim Minhee par lomu korejiešu filmā Suyoocheon / By the Stream, kuras režisors Hongs Sangso ir ārkārtīgi ražīgs, viņa darbi jau vairākkārt apbalvoti arī Lokarno.
Kā izrauties no sava miestiņa, kā iziet pasaulē? Pusaugu meitenēm no Lietuvas mazpilsētas šāda iespēja paspīd modeļu aģentūras veidā. Lai tiktu tur uzņemtas, viņas gatavas uz visu – protams, mocīt savus jaunos ķermeņus, lai varētu kādā jaukā dienā slaidi iziet uz mēles kaut kur Parīzē vai Japānā, bet kas vēl slēpjas aiz šī “visa”, atklājas pamazām. Pa šo laiku nostiprinās divu meiteņu draudzība. Lietuviešu režisores Saules Bliuvaites debijas filma Akipleša / Toxic burtiski uzpirka ar savu skaudro godīgumu, ar jauno tēlotāju patiesumu, turoties vienai pie otras kā glābšanas salmiņa skarbā biznesa līkločos.
Liels prieks, ka mūsu žūrijas izvēle sakrita ar festivāla galvenās žūrijas balvu – Zelta leopardu / Pardo d’ Oro lietuviešu filmai. Ekumēnskās žūrijas motivācija bija šāda: “Tas ir stāsts par izjukušām ģimenēm, tīneidžeru draudzību un cerību uz labāku nākotni. Filma rāda kontrastu starp cerību un uztraukumu pilniem jaunības sapņiem un reālo dzīvi, kas izmanto šos jaunības ideālus savā labā. Tā uzdod svarīgus jautājumus, kā izvēlēties pareizo ceļu, kā atšķirt cilvēku attiecībās patiesību no meliem, kā izvairīties no manipulācijas un krāpšanas, it īpaši tad, kad vēl nav dzīves pieredzes. Ko šodienas sabiedrība piedāvā jauniem cilvēkiem?”
Iepriekš jau minēto tikšanos ar festivāla māksliniecisko vadītāju Džionu Nacaro izmantojām, lai uzzinātu ko vairāk arī par festivāla atlases principiem. Uz manu jautājumu par vairāku filmu atlasi no vienas valsts (šogad laime Lietuvai – divas filmas, abas apbalvotas!) un lielu meistaru likšanu blakus debitantiem (šogad konkursā – četras debijas) viņš tā īsti neatbildēja. Festivālam esot savi aģenti / eksperti katrā reģionā, pēc viņu atlases filmas skatās mākslinieciskais vadītājs un, ja tās ieinteresē, neesot nekādu citu ierobežojumu vai striktu likumu – cik filmu no kuras valsts vai tamlīdzīgi. (Lokarno festivāla sausā statistika ir – 225 filmas vairāk nekā 300 seansos 10 dienās.)
Jāatzīst, ka tik labas un būtiskas runas, īpaši festivāla vadītāja uzrunu, nav nācies dzirdēt vēl nekad manā nu jau tik garajā festivālu pieredzē. Pamatojot šāgada programmu, filmu izvēli un noslēguma rezultātus, Nacaro uzsvēra, ka festivāla princips ir veicināt spēju piedot (pat ja tā ir no gandrīz neiespējamā kategorijas) un prasmi skatīties acīs, lai saprastu, lai runātu cits ar citu. Kā rezumē par balvu sadalījumu, ko lēmušas tik daudzas un dažādas žūrijas, festivāla vadītājs izteica gandarījumu, ka mūsdienu kinomākslā sadzirdētas sieviešu balsis. Bet balvu pasniegšanas ceremonijā kinoteātrī Rex un vakarā, Piazza Grande, kur plašākai publikai atkārtoti, ar filmu fragmentiem, prezentēja galveno Leopardu saņēmējus, Nacaro vēlreiz pieminēja Roberto Roselīni, kurš četrdesmitajos gados pabijis Lokarno, – viņa pēdējās iecerētās, bet nerealizētās filmas nosaukums bijis Strādāt humānismam! / Lavorare per l'umanità, un uz to arī visi tikām aicināti.
