LKA Nacionālās Filmu skolas studenti šogad piedzīvoja neticamu iespēju – Kannu kinofestivāls sadarbībā ar Nacionālo Kino centru pirmoreiz arī Latvijas kinostudentiem piedāvāja akreditāciju, kas ļauj apmeklēt seansus sadaļā „Cannes Classics” un citās programmās, tādējādi veicinot kinomākslā ieinteresētu jauniešu iepazīšanos ar pasaules kinovēsturi un aktuālajām tendencēm. Radoša konkursa kārtībā braucienam uz Kannām tika atlasīti 11 studenti, katrs festivālā noskatījies aptuveni „padsmit” filmas, un Kino Raksti piedāvā studentu iespaidu mozaīku – ne tikai par filmām, arī par sajūtām, jahtām un skudrām.
Betija Zvejniece:
Mēs esam daži studenti ceļā uz Francijas dienvidiem, prestižāko kino festivālu pasaulē. Un pēkšņi liekas – šis ir kadrs no filmas, tikai vēl īsti nevar saprast, kādas.
Nakšņojam uz jahtas, 30 minūšu gājienā no galvenās festivāla ēkas. Iespējams, tieši tāpēc, ka esam studenti un gluži vienkārši šis bija visizdevīgākais variants. Tikai mūsu pēdējā festivāla dienā redzējām Rubena Estlunda filmu Triangle of Sadness, kurā notikumi, tāpat kā mūsu Kannu ceļojumā, arī risinās uz jahtas (tiesa gan, daudz lielākas, ērtākas un visādā ziņā labākas). Filma ieguva Zelta palmas zaru, mēs vismaz uztaisījām pāris bildes zem īstām palmām.
Īpaši skaisti viss šķiet pirmajās dienās. Kannas ir kūrortpilsēta, tāpēc šķiet dīvaini, ka festivāls notiek te. Ir karsti, cilvēki svīst savos svinīgajos uzvalkos un vēsajās kinozālēs cīnās ar miegu... Mans pirmais seanss Kannu kino festivālā – 1973. gada filma, Žana Estaša gandrīz četru stundu garā La maman et la putain, kuras laikā arī var dzirdēt, kā cilvēki zālē iemieg. Tomēr pēc seansa jūtama vienbalsīga sajūsma un seko padsmit minūšu aplausi galvenajam aktierim Žanam Pjēram Leo, kurš stāv zāles vidū un turpina klanīties skatītājiem. Man pār plecu kāds viņu filmē ar Super8 kameru, un man liekas, ka te ir tas kino. Kas tas ir, es nezinu, bet te.
Katru reizi iznākot no tumšās kinozāles un atkal attopoties Francijas dienvidos, ir spilgti manāma īstās dzīves un filmas realitātes fenomenoloģiskās pieredzes atšķirība. Tādēļ pēc pirmā Kannās apmeklētā seansa nolemjam iet uz visām filmām, kur vien varam, vienlaikus ejot meklēt vīnu (jo nu ko tad citu mums vajadzētu darīt?!) Katru vakaru ir pludmales seanss, parasti kādai jau labi zināmai filmai, un visbiežāk drīz vien attapāmies, sēžot smiltīs, kur apkārt ir ļoti, ļoti daudz cilvēku, visi smejas un čalo, tāpēc filma paliek otrajā plānā – tas, kas notiek apkārt, kļūst par interesantāku skatāmvielu. Ritvars pat definē žanru – romantiskais reālisms, kad debesis izskatās rozīgākas un skaistākas, nekā patiesībā ir. Varbūt īstā filmā to panāktu ar krāsu korekciju, bet te, pludmalē, tas notiek pats no sevis, dažādu apstākļu mijiedarbības rezultātā.
Skatāmies arī uz sevi no malas, un tie tiešām ir kadri no filmas (romantiskā reālisma žanrā).
Ritvars ar Arti (un ik pa laikam arī pārējiem) starp seansiem spēlē spēli, kur jāizaicina vienam otru darīt muļķīgas lietas. Mēs, pārējie, viņus vērojam un smejamies, klīstot viņiem līdzi, gluži kā abas Marijas klaiņo filmā Margrietiņas / Sedmikrásky (1966), pašas sev atkārtojot: “Mēs eksistējam, mēs eksistējam…” Domāju, tieši tāpēc dažās dienās pēdējā brīdī atteicām savas kinobiļetes, lai staigātu pa Kannām un neapzināti meklētu dzīves apliecinājumus, kurus, protams, var pieredzēt arī filmās, bet realitāte tomēr joprojām ir (un cerams, ka vienmēr būs) aizraujošāka. Turklāt uz ekrāna tā parādās reti. Personīgi es šādu pieredzi visspilgtāk esmu izjutusi tieši šajā Veras Hitilovas filmā, kuras atjaunotā versija šogad tika izrādīta arī Kannu kinofestivāla klasikas programmā.
Matīss Kaža Kino Rakstos izstāsta, Kā iekļūt Kannu ballītēs, bet es zinu vēl vienu veidu – padot vienu un to pašu ielūgumu caur žogu uz riņķi, līdz visi 11 Latvijas studenti tikuši iekšā norvēģu režisores Mias Hansenas-Lēves jaunās filmas One Fine Morning privātajā ballītē, villā ar baseinu, kurā Riga IFF dāmas paspēja izpeldēties pat tad, kad visus pēc ballītes beigām jau dzina prom. Šis notikums man gan nesaistās ne ar vienu Kannās redzēto filmu, tomēr tas jau pats ir kā notikums no filmas. Varbūt mazliet līdzīgi kā Coupez!, ar kuru šogad atklāja Kannu festivālu, – arī tajā nevar saprast, kurā brīdī ir filma, kurā nē; kurā brīdī varoņi ir filmas varoņi, bet kurā tie ir filmas varoņi, kuri ir citas filmas varoņi. Oriģinālajā japāņu 2017. gada filmā One Cut of the Dead sižets bija “filma filmā, kurā ir filma”, bet šis rimeiks jau bija “filma filmā, kurā ir filma filmā”. Visa pirmā daļa ir uzņemta meistarīgā vienā kadrā – kamēr kinokamera paspēj izsekot varonim, īsajā pārkadrēšanas laikā nemanāmi tiek vajadzīgajā vietā novietoti rekvizīti, mākslīgās asinis, utt. (tikpat nemanāmi, kā latvieši padod ielūgumus caur žogu).
Puse no filmām, kuras redzēju festivāla laikā, bija klasika vai labi zināmas filmas, un tā bija brīnišķīga pieredze – skatīt tās atjaunotā versijā, turklāt uz Kannu festivāla lielā ekrāna, vienlaikus arī satiekot klātienē kādu no filmas komandas. Turpretī otra daļa redzēto filmu – jaunās no konkursa programmām –, lielākoties mani neuzrunāja. Piemēram, Armageddon Time, Holy Spider, Harka, Alma Viva – visas akcentē sociālpolitiskas tēmas, bet nekādi neizceļas ar vizuālo stilu vai kino izteiksmes līdzekļu izmantojumu. Ļoti komerciāli darbi, kuru jēga ir stāsta aktualitātē, tomēr no kino, īpaši uz Kannu lielajiem ekrāniem, gribas sagaidīt ko vairāk par parasti nofilmētu stāstu.
Turpretī filma EO, kura arī akcentē sociālu problēmu – cilvēku attieksmi pret dzīvniekiem –, parāda filmas galvenā varoņa ēzeļa dzīvi no viņa paša skatpunkta, piešķirot viņam ļoti cilvēciskas emocijas, lai skatītājs varētu vieglāk empatizēt, turklāt atklāj šīs emocijas tieši caur izteiksmīgiem vizuāliem paņēmieniem un citiem pārsteidzošiem kinovalodas elementiem.
Tomēr visspilgtākā no jaunajām filmām man šķita Kirila Serebreņņikova Čaikovska sieva / Жена Чайковского. Sarunās ar pārējiem studentiem noskaidrojās – visi esam vienisprātis, ka tā ir labākā Kannās skatītā filma. Brīnišķīgi režijas paņēmieni, sapņu sekvences, ļoti spēcīgs stāsts un tā izpildījums. Tomēr svarīgi pieminēt – režisora neskaidrā politiskā pozīcija rada sajūtu, ka par filmu nedrīkst izteikties pārāk labi; vairāki Latvijas kinoindustrijas pārstāvji pat teica, ka tāpēc filmu neapmeklēs. Protams, kino ir politisks, īpaši festivāli, kas ir daļa no industrijas. Tomēr, manuprāt, ir tikai normāli teikt: “Šī filma ir ģeniāla, lai gan totāli neatbalstu tās režisora politisko nostāju”. Līdzīgi taču notiek arī ar kinovēsturē svarīgām filmām. Bet varbūt esam pārāk jauni un naivi, lai saprastu, cik politisks instruments var būt kino medijs.
Kannās redzēju 14 filmas. Dažas ir palikušas atmiņā, bet dažas – noguruma, filmu daudzuma, satura dēļ – ne tik ļoti. Atbraukuši mājās, Elijas ielā satikām Daigu, un pirmais, ko viņa mums teica, – kinofestivāli esot domāti kam citam, nevis tam, lai skatītos filmas. Arī Latvijas paviljona atklāšanā Kannās satiktie kinoindustrijas cilvēki bija šokā, ka esam gājuši skatīties filmas. Es, protams, saprotu, ka festivāls ir industrijas, vizītkaršu un uzvalku pasākums, bet mums, kaut kādā ziņā vēl naivajiem studentiem, kino patīk kādu tīrāku iemeslu dēļ. Mums tiešām gribas iet uz seansiem, nevis tīkloties ar industriju.
Indiešu filma Pratidwandi (1970), kuru arī redzēju klasikas seansu programmā, ļoti trāpīgi atspoguļo mūsdienu sabiedrību un kaut kādā ziņā sasaucas ar manu Kannu pieredzi. Pilsētu, kurā norisinās filmas darbība, režisors attēlo tā, ka skatītājs saprot, cik netīra (arī metaforiski) un neglīta tā patiesībā ir, lai gan citās situācijās no malas liktos normāla. Filma paliek atmiņā ar dažādās stilistikās un paņēmienos veidotajām sapņu sekvencēm, kuras atspoguļo arī galvenā varoņa prāta stāvokli. Arī mums, protams, Kannas bija sapņainas — mēs atgriežamies no Francijas dienvidiem, no pasaulē prestižākā kinofestivāla, un nav šaubu, ka tie bija kadri no filmām.
Ieva Estere Zālīte:
Mēs ar Betiju bijām pirmās no Nacionālās Filmu skolas delegācijas, kas dabūja ieelpot Kannu karsto gaisu. Ap sešiem vakarā ieradāmies galapunktā – Kannu jahtklubā, kur mūs sagaidīja jūrā iededzis jaunietis ar savu mazo jahtiņu, tobrīd vēl bez masta. Tā uz nedēļu kļūs par mājām man, Betijai, Ritvaram un Martai. Pusstundas gājiens no festivāla centra. Septiņas minūtes līdz dušām. Divas – līdz tualetei.
Venēcijas festivāla pieredze man bija iemācījusi, ka nav vērts cerēt uz konkrētām filmām un seansiem. Ir jāķer tas, kas dabūjams. Šāds nejaušības princips rada savdabīgu pārsteiguma sajūtu, kad ierodies uz seansu bez lielas sajēgas par to, ko tūlīt redzēsi; filma paveras tev kā skatītājam bez ekspektācijām, zināšanām par gaidāmo, pirms tam skaidrs ir tikai filmas nosaukums un programma, kurā tā iekļauta, pārējais notiek pats no sevis momentāni, skatīšanās procesā.
Izmisuma brīži uznāca, ja veselu dienu un vairāk neizdevās iekļūt biļešu rezervācijas programmā; tad Kannu kinofestivālu (Cannes) iesaucām par Cannot.
Braucot uz festivālu, biju apņēmusies būt savākta un disciplinēta kritikas studente, pierakstīt pāris teikumu recenzijas par katru redzēto filmu. Par pirmajām piecām no kopā 16 filmām esmu pa kādai rindkopai pierakstījusi kladītē. Taču turpmāk, ņemot vērā, ka ik dienu tika nostaigāti 15–20 kilometri, turklāt karstā klimata un kondicionēto iekštelpu kontrasts sagādā skatītājam papildus nogurumu, man vairs izdevās pierakstīt tikai redzēto filmu nosaukumus hronoloģiski; sajūtas mēģinu restaurēt jau pēc festivāla.
(..)
Coupez! Būdama redzējusi japāņu oriģinālu, neuztvēru jēgu šādai metaspēlei. Skatītājiem gan
ļoti patika. Varbūt nebija redzējuši japāņu filmu.
The Woodcutter’s Story. Somu aukstums nespēja izlauzties cauri Kannu tveicei. Atrasts teju perfekts viduspunkts starp Roju Andersonu un Aki Kaurismeki. Filma jānoskatās vēlreiz Latvijā, rudenī.
Alma Viva. Dieģētiskā skaņa ar nedieģētisko mijas kā mistiskais ar reālo, vienu brīdi nošķiramāk, citu – mazāk. Portugāles kalnu folklora pārsteidzoši tuva latviskajai, tāpat arī nekaunīgais traģikomiskums.
Rodeo. Sliktākā filma no manas programmas, taču jau ar pirmajām minūtēm uzkurināja vēlmi nopirkt motociklu.
Le otto montagne. Labsajūtu filma par draudzību un savu vietu zem saules. Laikam mīļākā no redzētajām. Būt laimīgam nozīmē pamosties doties ceļā pamosties doties ceļā pamosties doties ceļā…
R.M.N. Kā es dusmojos! Kā es dusmojos par šo filmu! Un tā noteikti nebija slikta, bet, ārprāts, sasodītie franči, es atvainojos, bet sasodīts! Speciāli izvēlējos savu pēdējo filmu festivālā no galvenā konkursa, biju laimīga, ka noķēru biļeti; tas nekas, ka jāpabrauc atkal gabals ar mūžīgā sastrēgumā sēdošu autobusu… Sākās filma, un tai nebija angļu subtitru. Galvenā konkursa filmai, kur runā, ja nemaldos, trīs valodās. Sēdēju un domāju – hm, kinovaloda tomēr ir stipri vizuāla, – palikšu, skatīšos, ko vien varu uztvert, baudīšu kameru. Un kā par spīti – filmas esence bija gandrīz vienmēr statiska kopplāna kompozīcija, gari kadri, kur dažādi cilvēki dažādās valodās sarunājas. Ik pa laikam notika kaut kas, par ko tēli bija sašutuši, – tāpat kā es, tikai citu iemeslu dēļ. Lūk, kā beidzās mana festivāla pieredze.
Tomēr, atšķirībā no Venēcijas, šis festivāls mani nenogurdināja, nebija ilgošanās bēgt prom, jo apkārtējā vide ar palmām un pieejamām pludmalēm nomierināja – pretēji Venēcijas nepārtrauktajai muzeja sajūtai. Ar jahtas īpašnieku sarunājām – ja nākamgad atgriezīsimies, dzīvosim turpat, un tad varbūt būs arī masts un varēs izburāt.
Artis Pārups:
Kannu kinofestivāla jezga aktīvi iesoļoja manā dzīvē jau pāris dienas pirms nokļūšanas Rivjērā, mēģinot iepazīties ar bēdīgi slaveno biļešu rezervācijas tīmekļvietni. Saprotot, ka viss tiek izķerts sekundes laikā, kādu nakti mēģināju pat neiet gulēt, tad uz brīdi aizsnaudos… pamostos – bāc, pareizi, tur taču laika nobīde, atkal aizsnaužos, pamostos, un atkal nu bāc, sistēma ir pilnībā uzkārusies! Toreiz vēl nenojautu, ka tā būs ierasta lietu kārtība arī festivāla norises laikā un daudzi par to sūdzēsies laikrakstos un tviteros. Jāpiebilst, ka es arī joprojām esmu neizpratnē par to, kā festivāls ar tik ilgu pastāvēšanas vēsturi var pieļaut tik drastiskus organizatoriska rakstura feilus. Šajā kontekstā jāsaka paldies mūsu grupas dalībniecei, jaunajai režisorei Līvai Polkmanei par viņas brīnumaino spēju caursist festivāla serverus un dabūt vēlamo biļeti brīžos, kad sistēma uzvedas haotiski. Man nācās reizes simts atjaunot vietni, lai paveiktos uzķert mirkli, kad pieejama tik kārotā biļete, bet viņai pietika aptuveni ar minūti, un, re, – Līva jau rāda telefonu ar iegūto biļeti.
Nevaru apgalvot, ka man ir liela filmu festivālu apmeklēšanas pieredze – iepriekš esmu pabijis vienīgi Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā un kinooperatora mākslai veltītajā Camerimage Toruņā, Polijā, un abos pasākumos man bija skaidra stratēģija, kā darboties, – sauja popsīgu, citos festivālos slavu iemantojušu jaundarbu, kripatiņa neredzētas, bet epohālas klasikas, un visbeidzot, atlikušajā laikā – studentnieku bloki. Ar Kannām (kā jau, visticamāk, ar jebkuru citu A klases festivālu) bija citādāk. Pētot programmu, vienā brīdī sapratu, ka man vispār nav nekādas skaidrības, uz ko vajadzētu iet. Viss balstās uz intuīciju un veiksmi, un tas rada sava veida azartu – pieredzēt kaut ko pavisam jaunu kopā ar pilnu zāli tev svešu, bet kinomākslu respektējošu cilvēku. Sava veida gandarījums rodas, izejot no kinozāles un ieraugot Instagram publikāciju no Kodak – filmas kadrs ar komentāru “premiering today in Directors’ Fortnight”. Tikai tad tu saproti šī pasākuma būtību. “Paga, es taču tikko tur biju!” skan galvā. Pastaiga pa galveno Kannu promenādi festivāla laikā lika justies ne mazāk sirreāli, bet ar laiku pierodi un nesteidzīgi dodies tālāk, garām smalki ģērbtiem cilvēkiem, ikrīta žurnālu dalītājiem, kioskiem un palmām.
Visbeidzot – par filmām. Kinofestivāls taču kā nekā. Jāsaka godīgi – līdzko uzzināju, ka mūsu akreditācija ļauj apmeklēt principā visus seansus, uzreiz sapratu, ka klasikas programma nebūs manu prioritāšu augšgalā. Lai kā es novērtētu unikālo iespēju skatīties restaurētus šedevrus uz lielā ekrāna, tomēr aktuālāks likās jaunāko filmu piedāvājums. Tā jau gluži nebija, ka man nebūtu absolūti nekādas skaidrības, kādus seansus vajadzētu apmeklēt. Noteikti biju piefiksējis sev divus autorus – Deividu Kronenbergu ar pilnmetrāžas spēlfilmu Crimes of the Future un Kirilu Serebreņņikovu ar Tchaikovsky’s Wife. Runājot par pirmo gadījumu – spoiler, mēs netikām uz seansu, bet vismaz forši papļāpājām divu stundu garajā last minute ticket rindā, kur varējām novērot dažādas cilvēka alkatības un izmisuma izpausmes.
Savukārt, runājot par Serebreņņikovu, mani kaitina šāgada Kannu kinofestivāla nostāja attiecībā pret Krievijas māksliniekiem – tipa, ņemsim filmas, bet tikai no tiem, kas ir pretkremliski savā pozīcijā un nesaņem Krievijas valsts dotācijas. Es uzskatu – vai nu ņem visus, vai neņem nevienu; tam pierādījums ir Serebreņņikova kontroversiālā uzruna preses konferencē. Rodas jautājums – vai beigu beigās šī kultūras filtrācija strādā adekvāti? Nevaru noliegt, ka post factum dzirdētā Kirila uzruna atstāj duālas sajūtas, pēc kurām nezini, vai vajag sevi lamāt, ka esi redzējis šo filmu un tev tā tīri labi patīk. Tomēr šajā kontekstā vajadzētu īpaši izcelt režisora iepriekšējo filmu Petrov’s Flu (2021) un radošo darbību kopumā kā ļoti organisku antirežīma naratīvu, kas Krievijā aktuāls pēdējā desmitgadē, tāpēc joprojām uzskatu, ka Serebreņņikovs ir adekvātu ideju vadīts autors. Drīzāk mulsina Kannu festivāla nenoteiktība, mēģinot izdabāt visām pusēm.
Runājot par filmu Čaikovska sieva, – nebiju vīlies. Jau pats pirmais filmas garais kadrs beidzas ar režisoram raksturīgu maģiskā reālisma estētikā veidotu ainu, kur mirušais krievu klasiķis Čaikovskis pēkšņi pamostas un jautā kolēģiem par bērēs atnākušo sievu – “Ko viņa te dara”? Frāze un darbība, kas šķietami sagrauj jebkādu loģiku, vēlāk iedod spēcīgu motīvu viņu savstarpējām attiecībām filmas gaitā.
Kannu kinofestivāls, nepārprotami, ir sociālu tēmu pārņemts, bet bija filmas, kurās no pirmatnējām kinematogrāfiskajām vērtībām palicis tik maz, ka rodas sajūta – tu skaties kādu neveikli maskētu politisko aģitāciju. Pie tādām varētu pieskaitīt Džeses Eizenberga When You Finish Saving the World un Kristeles Meiras Alma Viva, kas sākotnēji likās kā patiess ģimenes strīdu atspoguļojums, bet beidzās ar sasteigtu meža ugunsgrēka iestarpināšanu, kas nevar neradīt aizdomas par autores vēstījumu. Šajā sociālo tēmu virpulī kā svaiga gaisa malks likās Marka Dženkina darbs Enys Men – alegoriju piepildīts, uz 16mm kinolentes filmēts stāsts par sievieti, kura zaudējusi vīru jūrnieku. Filmai piemīt savdabīgs, mājīgi omulīgs, bet tai pat laikā baiss raksturs, motīvs un stilistika atgādināja kolēģu Ritvara Blukas un Jāzepa Podnieka darbu Negaiss. Jautājumu un atbilžu sesijā pēc filmas režisors Dženkinss par kino izteicās šādi: “Tā ir labākā lieta, ko cilvēce izgudrojusi, jo ar kino palīdzību var lēkāt laikā un telpā”. Nevaru nepiekrist.
Līva Polkmane:
Ilga stāvēšana rindās, karstums, burzma ielās, kur katram ceturtajam gājējam rokās ir lapiņa ar tekstu “Please invite me to premiere” – šis viss ir neatdalāma Kannu kinofestivāla sastāvdaļa, ar ko ik mirkli sastopas visi kinoveidotāji, sinefili un šogad arī vienpadsmit LKA Nacionālās filmu skolas studenti. Man šī bija otrā reize Kannu festivālā (pirmoreiz – 2021. gadā, kad kopā ar vairākiem draugiem no LKA Nacionālās filmu skolas pieteicos akreditācijai 3 Days in Cannes), tāpēc ir neizbēgami, ka salīdzinu, kā bija tad un kā ir šogad. Protams, var domāt, ka Kannu festivāla šarms slēpjas iespējā justies elitāram un redzēt filmas, kas tikai vēlāk nonāks kinoteātros pie plašākas auditorijas, taču
īstenībā skaistums slēpjas faktā, ka vari aizvadīt visu dienu, ejot no viena kinoteātra uz nākamo un neizjūtot kaunu par to, ka vienīgā komunikācija, kas tev šajā dienā līdz šim bijusi, ir ar biļešu kontrolieri.
Atminos, jau pagājušajā gadā sev uzdevu būtisku jautājumu, pie kura atgriezos arī šogad, – ko es personīgi sagaidu no Kannu kinofestivāla? Protams, katrs festivāls ir zīmīgs ar savu raksturu un specifiku, taču tas, ko es personiski biju cerējusi gūt no šīs pieredzes, – iespēju redzēt kaut ko ārpus ierastā. Kaut ko tādu, kas izaicina un paplašina manu redzesloku par to, ko vispār ir iespējams panākt ar kino formu.
Viena no manis gaidītākajām filmām jau kopš Kannu programmas izziņošanas bija poļu režisora Ježija Skolimovska filma EO, kas tapusi, iedvesmojoties no franču režisora Robēra Bresona 1966. gada filmas Au Hasard Balthazar. Filmas EO stāsta centrā ir ēzelis, kurš uzstājas cirkā kopā ar jauno mākslinieci Kasandru. Kad cirkā ienāk dzīvnieku tiesību aizstāvji, kuri uzskata, ka te pret dzīvniekiem izturas cietsirdīgi, abiem jāšķiras. Un Eo sāk savu piedzīvojumu, ceļā sastopot dažādus cilvēkus, kuri uz kādu brīdi kļūst par ēzeļa saimniekiem, tāpēc filma sastāv no vairākām vinjetēm, atgādinot road movie. EO tiecas vizualizēt to, ka ēzelis galu galā nav tikai dzīvnieks, bet gan patstāvīga būtne ar savām atmiņām, sapņiem, sāpēm un cerībām. Īpaši ir jāuzsver vārdi “tiecas vizualizēt”, jo unikālais kinodarbā ir tieši režisora vizuālā koncepcija, kas aicina skatītāju pietuvināties dzīvnieka emocijām un domu plūsmai. Izmantotie kinovalodas instrumenti, spēle ar perspektīvām, kameras kustībām un leņķiem ir skaidrs pamatojums, kāpēc filma ieguva žūrijas balvu. Taču, lai arī cik ļoti es jūtu līdzi Eo stāstam (un, bez šaubām, saprotu, kāpēc filmēšanas laikā daļa no filmēšanas grupas izlēma kļūt par veģetāriešiem[1]), jāatzīst – režisora pūliņi radīt empātiju nereti šķita pārāk caurredzami, tādā veidā šīm emocijām zaudējot oriģinālo spēku.
Beļģu režisoru Fēliksa van Greningena un Šarlotes Vandermēršas filma Le otto montagne ir pieaugšanas stāsts par Pjetro (Luka Marinelli) un Bruno (Alesandro Bordži) draudzību vairāku desmitu gadu garumā. Apbrīnojama aktierspēle, elpu aizraujošs kameras darbs (operators Rubens Impenss), kurš iemūžina kalnu ainas un dabas motīvus visā to krāšņumā, aicina skatītāju sekot līdzi stāstam par mīlestību, vientulību, zaudējumu un draudzību, vizualizējot dzīves traģēdiju mainīgo dabu. Šķiet, man kā skatītājai bija viss nepieciešamais, lai filmu pieskaitītu mīļākajiem darbiem šajā festivālā, taču ir viens acīmredzams klupšanas akmens – vairāk nekā trīs stundas garā filma ietver trīs dažādus nobeigumus. Vairākkārt, kad nu jau liekas – tūlīt kinoteātrī iedegsies gaismas un parādīsies beigu titri –, man par pārsteigumu, pēkšņi tiek ieskicēta jauna sižetiskā līnija, veidojot saraustītu skatīšanās pieredzi un nepateicīgu filmas kopējo ritmu un uztveri. Varu tikai spekulēt, ka līdzīgi jutās arī man blakus sēdošais kungs, kurš (gluži kā es) pie pirmajām filmas beigām slepus nobirdināja asaru, taču vēlāk jau neapmierināts raudzījās pulkstenī, sajūtu kāpinājumam zaudējot spēku. Tomēr kopumā Astoņi kalni ir nozīmīgs, patiešām iejūtīgs un trausls vīriešu draudzības fiksējums.
Nav iespējams runāt par Kannu kinofestivālu, neminot Rūbena Estlunda filmu Triangle of Sadness, kas šogad saņēma Zelta palmas zaru. Apbrīnojami smieklīga sociālā satīra, piepildīta ironiskiem novērojumiem, ir kas tāds, ko no sirds iesaku redzēt ikvienam (un, ja nu esi bijis fans režisora Maika Vaita HBO seriālam The White Lotus, tad Skumju trijstūris ir noteikti jāredz!). Šķiet, tieši šī filma visspēcīgāk palikusi man atmiņā no Kannām, turklāt – liekot pilnīgi citādi skatīties uz tiem cilvēkiem, kuri sekundi pēc tam, kad no sarkanā paklāja nozuduši fotogrāfi, aktieri un modeles, uzsāk tūlītēju paklāja tīrīšanu nākamajiem viesiem.
Marta Luīza Treimane:
Kopumā Kannu festivālā redzēju 23 filmas 7 dienās – klasiku, dokumentālās filmas, spēlfilmas, arī animāciju. Tā bija intensīva skatīšanās pieredze no agriem rīta seansiem līdz pēc pusnakts ilgiem, taču šis brauciens man iedevis pirmo garšu, lai alktu pēc tādas vēl. Ceļojumu var salīdzināt ar svētku uguņošanu, kurā krāšņie uzplaiksnījumi seko cits citam, pārklājas, krustojas un aizrauj elpu. Filma seko filmai, iepriekšējās sajūtas vēl nav zudušas, kad fiziski esi jau nākamajā kinozālē; komplektā ar karsto vidi ārpusē viss šis radīja unikālu uztveres pieredzi.
Seansu apmeklēšanas stratēģija mums, skolasbiedriem, atšķīrās – dažs apņēmīgi gaidīja kārtu iekļūt uz pieprasītākajām filmām, stundām ilgi stāvot rindā, cits gāja ķert pēdējā brīdī pieejamās biļetes, savukārt es lielākoties rezervēju seansus, līdzko attiecīgās dienas biļetes bija pieejamas mājaslapā. Tāpēc brīdī, kad biļešu sistēma atteicas darboties, varēju droši apmeklēt seansus, taču turpmāko dienu plāni kļuva nezināmi, kamēr pieeja sistēmai tika atjaunota. Stāvot rindās uz seansiem, par sevi lika manīt uz jahtas pavadītās naktis – ķermenis vairs neuzticējās gravitācijas likumiem un nācās sevi pārliecināt, ka zeme pēkšņi nav sākusi kustēties.
Trešā diena Kannās man bija jo īpaša – mana dzimšanas diena, un vēl labāka dāvana kā šī festivāla apmeklējums nav iedomājama! Starp filmu seansiem atbildēju uz sveicieniem, sūtot brīnišķus skatus no paradīzes zemes virsū. Tieši dzimšanas dienā arī satiku savus kolēģus no Riga IFF, pie Vidusjūras kopīgi atvelkot elpu pa vidu plašajam seansu un norišu klāstam. Ja gadu iepriekš man kāds teiktu, ka šādi pavadīšu nākamo dzimšanas dienu, es neticētu, tomēr dažkārt piepildās ne tikai sapņi, bet pat vēl izsapņot nepaspētais.
Līva Lilija Graņica:
Kannas festivāla laikā nepārtraukti pulsē, un tas ir ritmisks un sakārtots pulss, kas neļauj apšaubīt, ka tev jāpulsē līdzi. Mēs dzīvojām apartamentos, ko iesaucām par skudru pūzni, jo arī skudras bija izdomājušas tur padzīvoties, bet tas ir tīrākais nieks, jo visas dienas līdz vēliem, vēliem vakariem mēs bijām kino Mekā. Kuram šādā situācijā vispār ir skudras prātā?!
Katru dienu redzēju filmas, kas man lika domāt – par filmā izvirzītajām tēmām, par vizualitāti, bet arī par to, kāpēc šī filma vispār tiek rādīta Kannās?! Un vēl es Kannās sajutu naudu – tā ir it visur. Sākot no žilbinošiem apģērbiem un visjaunākajām automašīnām, beidzot ar to slaveno sarkano paklāju un stingro dreskodu, kas jāievēro (uzvalks bez tauriņa ir pārāk ikdienišķs!).
Citi par to sūkstījās, tomēr man tas likās skaisti – tu uzvelc greznākās drānas, lai skatītos kino. Vai tas nav brīnišķīgi? Tu izrādi cieņu filmai, kuru skaties!
Nu, jā, iespējams, vajadzēja apmeklēt kādas diskusijas vai netvorkinga pasākumus, bet es izvēlējos skatīties filmas. Man šķiet, arī producentiem ir jāskatās mežonīgi daudz filmu un jādomā par kino ne tikai kā par produktu, bet arī kā mākslas darbu.
Kannu kinofestivāla laikā noskatījos 17 filmas – nav super liels skaits, bet tas bija optimāls, lai nekļūtu slikti no kino. Pirmā, ko redzēju Kannās, bija Mišela Hazanaviča zombiju komēdija Coupez! – šokējoša pieredze. Pilnīgi nemaz nesapratu, ko es skatos un kāpēc man tas būtu jāskatās. Vēlāk lasīju recenziju, kur kāds kinokritiķis rakstīja aptuveni šādi: “Tā ir haotiska un kaitinoša viena joka filma, kas atkārto joku atkal un atkal, – un, varat iedomāties, joks nebija pārāk smieklīgs jau tad, kad to pateica pirmo reizi.” Izcils formulējums, perfekti atbilstošs filmai.
Pāris dienas vēlāk sevi izaicināju, izlemjot noskatīties režisora Marko Belučio piecas stundas garo Exterior Night, un paliku pie viedokļa, ka šo stāstu varēja izstāstīt arī uz pusi īsākā filmā. Kontrastam nolēmām aiziet arī uz īsfilmām (ņemot vērā, ka tā šobrīd ir mūsu, studentu, darbības sfēra), tomēr, noskatoties pusi no izlases programmas, bijām nepatīkami pārsteigti – neredzējām neko jaunu, pārsteidzošu vai īpašu. Šķiet, daža laba mūsu pašu īsfilma gan vizuāli, gan saturiski ir tādā pašā vai labākā līmenī.
Nikola Ozola:
Erasmus programmas nogalē no savas saulainās Portugāles mazpilsētas lidoju uz tobrīd vēl saulainākajām Kannām. Uz skolas darbu un pavasarim raksturīgās apātijas fona festivāls ir atnācis ātrāk, nekā plānots, un, pat kāpjot trešajā kalnā viesnīcas virzienā, es joprojām neesmu izpētījusi, kuras filmas vajag un kuras gribu redzēt. Mācu sev nesteigties un lieki nestresot, galvenais nedēļas uzdevums – baudīt kino.
Kannās biju viesojusies jau iepriekš, un toreiz dziļi vīlos, ka tik garlaicīga pilsēta ir mājvieta tik svarīgam festivālam. Protams, šajā reizē tā ir krietni uzfrišināta, taču jāatzīst, ka bildēs viss izskatās mazliet elegantāk un sapņaināk, nekā ir patiesībā. Cilvēku ir daudz gan pludmalē un promenādē, gan dziļāk pilsētā. Gaisa temperatūra turas ap sulīgiem 25 grādiem, un mākoņu ir maz. Visi bezpalīdzīgi svīst uzvalkos un kleitās, bikškostīmos un pat pašos īsākajos šortos. Eleganci tādos apstākļos saglabāt ir grūti. Taču īstā cīņa sākas, pēc pusdienu vīna glāzes nonākot vēsajā, tumšajā zālē un ieslīgstot ērtajos krēslos. Tie, kuriem iedalīts mazāk kauna un gribasspēka, zaudē miegam jau filmas pirmajās desmit minūtēs. Pārējiem atliek vien noraudzīties, kā līdzcilvēki, pārmaiņus mostoties, raustas kā dīķmalā iztramdītas vardes un cenšas tūdaļ iztaisnoties krēslā, lai pārliecinātu blakus sēdošos, ka nekāda gulēšana nav notikusi. Vispirms biju sašutusi, ka cilvēki tiešām guļ Kannu kinofestivālā (!), bet vēlāk pāris sulīgi krācieni mani glāba, kad viena pati attālā kinoteātrī biju aizgājusi uz Tomasa M. Raita The Stranger nakts seansu. Šausmu filmas un trillerus skatos daudz, bet nekad bez kāda mīļa biedra, kura padusē vajadzības gadījumā varu paslēpties. Šoreiz tāds biedrs bija apaļīgs kungs zāles labajā malā, kurš sirsnīgi iekrācās filmas saspringtākajā momentā. Pēc smieklu un nopūtu apjoma, kas tam sekoja, spriežu, ka viņš tovakar bija glābiņš daudziem.
Jāatzīst, ka vienu filmu nogulēju arī pati. Mūsu pēdējā vakarā Kannās, uzreiz pēc Kronenberga Crimes of the Future pirmizrādes, draugi pārķēra pavisam pārgurušo mani un aizveda uz filmu Moonage Daydream. Kas citos apstākļos būtu teju psihedēliskai pieredzei līdzīgs audiovizuāls ceļojums Deivija Bovija daiļradē, tovakar man bija 140 minūšu gara snauda, lai izvairītos no naksnīgā mājupceļa vienatnē.
Par to, ka tiešām atrodos prestižā kinofestivālā, atgādina viegla, bet nepārejoša neiederības sajūta. Cilvēku pūļi sastrēgst pie grandiozas viesnīcas ieejas, jo nākas uzgaidīt, kamēr Mercedes-Benz ar tonētiem logiem aizved kārtējo slavenību. Tumšādainas sievietes trešo reizi dienas laikā salīkušas tīra sarkano paklāju, lai miljonāri nenosmērētu dizaineru radītās drēbes, ierodoties uz pirmizrādi filmai, kas vēsta par šķiru un/vai rasu nevienlīdzību. Arī mums tiek tas gods iet pa sarkano paklāju, bet tikai pa pašu maliņu, ko no pārējās ieejas norobežo apsargu siena. Tie uz sāniem izplestām rokām un bažīgām sejām gaida, kad kāds nelietis metīsies bildēties ar aktieriem vai protestēt pret karu Ukrainā.
Bet te nu beidzot jāpievēršas pašam svarīgākajam, kādēļ, par spīti visam ironiskajam un mazliet sāpīgajam, es ar lielāko prieku noberztām kājām smacīgā dzīvoklītī atkal ēstu 2.40 EUR vērtu ratatuju no skārda bundžas, kad picas restorānos jau kļuvušas par dārgu, un labprātīgi dalītu atlikumus ar skudrām un vannas istabu ar kaut vai četrām Līvām šāgada trīs Līvu vietā. Zinu, ka profesionāļiem ikdiena kinofestivālā nāk ar zināmiem pienākumiem un uzdevumiem, bet mans lielākais pārbaudījums bija izdomāt, kuras filmas gribu un varu satilpināt vienā dienā bez Letterboxd palīdzības. Manas nepilnos divos gados uzkrātās kino zināšanas noteikti nesniedzas tik tālu, lai atpazītu visus režisorus pēc vārda vien, tādēļ aiz ieraduma atkal un atkal vērsos pie Letterboxd, lai paskatītos, ko par filmu saka mani draugi, bet atkal un atkal attapos pie fakta, ka mani kinodraugi tepat līdzās nododas tai pašai cīņai un noteikti nevar būt redzējuši filmu, kura pirmizrādi piedzīvos tikai pēc dažām dienām tepat Kannās.
Otra ne mazāk svarīga problēma bija saprast, vai kleita, kuru todien izvēlos, ir vienlaikus pietiekami svinīga un parocīga, lai starp seansiem veikli varētu uzvilkt un novilkt peldkostīmu, neizrādot krūtis visiem, kuri, drūzmas un saules nogurdināti, meklē patvērumu pludmalē.
Vidēji trīs filmas dienā nedēļas garumā raisa pārdomas ne tikai par kinematogrāfiskām tendencēm, bet arī par kino skatīšanās pieredzi kopumā. Ceturtajā dienā, sēžoties kinozāles krēslā, lai skatītos tās dienas ceturto filmu, sākotnējo patīkamo satraukumu jau nomainījusi skepse un, gribot negribot, sākuma titriem parādoties, piezogas doma: “Nu-nu, rādi, ko vari man piedāvāt…” Šis festivāls man bija tiešām intensīva pieredze, kurā laika trūkuma dēļ arī pašsajūta un laikapstākļi, pat blakussēdētāji daudz spēcīgāk spēja ietekmēt to, kā tobrīd uztveru filmu. Protams, Kannas neļauj katram darbam atvēlēt tik vajadzīgo laiku un telpu mūsu apziņā. Filmas, par kurām citos apstākļos domātu vēl pāris dienas, nogrimst un nomaldās starp pārējām. Tās netiek pavandīties aizmirstos prāta nostūros un netiek pieminētas šajā rakstā, tomēr caur šādu sijāšanu spilgtāk iemirdzas tie kinodarbi, kas sirdij vistuvākie.
Mans šī festivāla favorīts bija Mias Hansenas-Lēves One Fine Morning. Režisore jau atkal radījusi izteikti sievišķīgu kino šī vārdu salikuma vislabākajā nozīmē, izceļot, pētot un normalizējot sieviešu seksualitāti un emociju pasauli. Ap sievietēm centrēti stāsti manā noskatīto filmu sarakstā nejaušā kārtā gadījās daudz, un interesanti, ka gandrīz visos no tiem sievietēm tika piedēvētas kāda veida spējas – reizēm intuitīvas, reizēm tādas, kas jau robežojas ar maģisko reālismu. Piemēram, El agua un Alma Viva. Otrā man bija īpaši mīļa tieši Portugāles ainavu un kultūras dēļ. Šķiet, ka šogad Kannās satikušās filmas, kurās tiek rekonstruēts sievietes-raganas tēls, skatot to nevis kā riebīgu un ļaunu, bet jūtīgu, viedu un spēcīgu. Otra dominējošā tēma manis redzēto filmu klāstā bija vecāku un bērnu attiecības, pie tādām var pieskaitīt arī Šarlotes Velsas nostaļģijas piepildīto Aftersun.
Nav tā, ka ikviena filma, kas nonāk Kannu kinofestivālā, ir izcils meistardarbs, kas jau soļo ieņemt savu vietu klasikas sarakstā.
Pāris reizes dusmojos, ka vispār esmu atnākusi uz seansu, labāk būtu ilgāk pagulējusi vai vēl kādu reizi nopeldējusies. Bet arī tās filmas, kuras noskaties ar grūtībām, seansā laikā apgūstot, cik daudz dažādu pozu iespējams ieņemt vienā kinozāles krēslā, var ko iemācīt. Turklāt, runājot ar citiem studentiem, sapratu, ka viņi filmās ievērojuši pavisam citas galvenās tendences un tēmas. Kinofestivāla piedāvājums ir kā konfekšu kaste – ja neesi rūdīts saldummīlis, nāksies izvēlēties tikai pēc krāsainajiem papīrīšiem, bet iekšā var gadīties gan krēmīga Lindt šokolāde, gan lakrica. Laimīgi būs tie, kuriem garšo abi.
Janeta Henzele:
Kannu festivālā gribēju redzēt kaut nedaudz no katras programmas, un tas man izdevās. Priecājos, ka necentos sevi pārslogot ar neiedomājamu skaitu filmu vienā dienā; tagad varu teikt, ka katrai filmai spēju pievērst pilnīgu uzmanību. Kino maratons sākās ar Kannu klasikas seansiem, kas bija daudz vairāk par tikai kādas “must see sarakstā” iekļautas filmas noskatīšanos. Seansi deva iespēju uzklausīt filmu restauratorus, kuratorus un pat dalībniekus, kas vienmēr nozīmēja emociju un nostaļģijas plūdus uz skatuves. Ielūkošanās Kritiķu nedēļas, Un Certain Regard un Directors Fortnight programmās ļāva sastapt spilgtus un pārsteidzošus darbus, kas vienlaikus šķita turpinām jau pazīstamas kādam reģionam raksturīgas tradīcijas – piemēram, skandināvu traģikomika un atsvešinātība filmā The Woodcuters Story vai franču jutekliskā un aizkustinošā melodrāma filmā One Fine Morning. Tikmēr filma Holy Spider izaicināja ne vien ar saturu, bet gan ar tās tapšanas apstākļiem un pat pastāvēšanu kā tādu, ņemot vērā Irānas kino aizliegumus, kas Holy Spider kontekstā galvenokārt saistīti ar sievietes reprezentāciju. Apziņa, ka režisors Ali Abbasi, visticamāk, vairs nekad neatgriezīsies dzimtenē, kur viņa filma ne tikai netiek izrādīta, bet tiek pat nosodīta, atgādina par kino vietu un spēku kultūrā visplašākajā nozīmē.
Līva Lūse:
Kopumā Kannu festivālā noskatījos divdesmit filmas septiņu dienu laikā, un pirmā mana filma Kannās bija pludmales seanss – Pītera Vīra The Truman Show (1998), kurai šogad aprit 24 gadi kopš iznākšanas. Laikam jau ironiski, ka festivāla šāgada vizuālo identitāti veido filma par to, kā cilvēkus ietekmē mediji, cik tālu tie ir gatavi iet, lai iegūtu skatītājus, un kā publika ir atbildīga par to, ko mediji dara, jo tieši „pircēji” dod mediju veidotājiem iespēju strādāt tālāk.
Pirmā festivāla filma, ko redzēju Palais des Festivals Limjēru zālē, bija franču režisora Mišela Hazanaviča Coupez!, rimeiks japāņu filmai One Cut of the Dead (2017). Japāņu filmu var uzskatīt par ļoti oriģinālu darbu, kurā režisors Šiničiro Ueda pielicis milzīgas pūles, lai filma savā stilā strādātu, tāpēc Hazanaviča versija liekas ļoti lēta un bez nekādas oriģinalitātes, jo ir pilnīgi nokopēta, nepievienojot neko vērtīgu un liekot man palikt nesapratnē, kāpēc šī filma vispār eksistē. Bet Limjērā publika smējās, kliedza līdzi un aplaudēja gan pašai filmai, gan arī pirms tās katram producējošās kompānijas logo, kamēr es sēdēju apmulsumā par to, kas tad īsti ir Kannu kinofestivāls, ja šī ir tā filma, ar kuru viņi to vēlas atklāt.
Fantastiska iespēja šajā festivālā ir redzēt režisorus, aktierus un citus, kuri iesaistīti filmu veidošanā, – piemēram, pēc vairākiem seansiem Directors' Fortnight kategorijā sekoja jautājumi un atbildes ar filmēšanas komandu. Iespēja pateikties cilvēkiem personīgi par viņu filmām, ja iepriekš šie cilvēki tikai redzēti ekrānā, ir ļoti īpašs brīdis. Nekad neaizmirsīšu, kā pēc rumāņu režisora Kristiana Mundžiu filmas R.M.N. pirmizrādes man bija iespēja satikt Tildu Svintoni, kurai arī šajā festivālā bija sava filma – Džordža Millera Three Thousand Years of Longing.
Filma R.M.N atstāja spēcīgu iespaidu, jo skāra tēmas, kas arī Latvijā ir ļoti aktuālas, – dažādu tautu attiecības vienā valstī, emigrācija un trūcīgo iedzīvotāju ekonomiskā situācija nelielajos ciemos. Par filmas kroņa numuru var uzskatīt ciema sapulces ainu, kur 17 minūtes garā nekustīgā kadrā risinās viena no spēcīgākajām spriedzes ainām, kādu jebkad esmu redzējusi. Savukārt Trīstūkstoš gadi ilgu ir ļoti iespaidīga filma, kuras saturs nobāl vizualitātes priekšā, bet ar to vien pietiek, lai skatīties šo filmu nebūtu garlaicīgi.
Filma, ko ļoti vēlos izcelt un pieminēt, ir Boy from Heaven, kas arī ļoti pelnīti ieguva balvu par labāko scenāriju. Gribētos, lai pēc iespējas vairāk cilvēku redz šo filmu, jo tajā meistarīgi tiek parādītas varas, reliģijas, politikas attiecības Ēģiptē un tas, kā parastie cilvēki var tikt ierauti šajās attiecībās un izmantoti kā šaha bandinieki. Aktieris Tavfīks Barhoms galvenajā lomā ir fantastisks, un var redzēt, ka režisors Tariks Salehs ielicis šajā filmā milzīgu un kvalitatīvu darbu gan režijā, gan scenārija rakstīšanā. Pēc šādas filmas noskatīšanās gribas uzzināt daudz vairāk par filmas kontekstu un to pasauli, ko tā atveido, lai varētu spriest, cik autentisku mēs to redzam filmā.
Festivāla pēdējā diena bija filmu ziņā visaizraujošākā – beidzot man bija iespēja redzēt Triangle of Sadness, otro filmu Rūbena Estlunda filmogrāfijā, kuras nosaukums saistīts ar ģeometriskām figūrām (pirmā bija Kvadrāts / The Square, 2017); turklāt šī ir arī otrā viņa filma, kas saņem Kannu festivāla galveno balvu, Zelta palmas zaru. Šī filma tiešām ir piedzīvojums vārda īstākajā nozīmē, bet atkal – diezgan ironiski, ka par festivāla atzītāko filmu kļūst tā, kura atklāti kritizē buržuāziju, kamēr citādi Kannas savu prestižu uztur visur un ar dzelzs apņēmību. Piemēram, kad tajā pašā dienā trīs stundas nostāvēju last minute places rindā, lai tiktu uz Parka Čanvuka filmas Decision to Leave pirmizrādi, pirms manis vairākus cilvēkus neielaida, jo viņu kurpes nebija pietiekami svinīgas, bet man neļāva ieiet ar somu, lai gan divas dienas iepriekš citā pirmizrādē jau biju ar to iekļuvusi. Tāpēc pilnīgā stresā atstāju savu somu netālajā suvenīru veikaliņā un steidzos atpakaļ, lai vēlreiz piedzīvotu šo reto iespēju, kas atrodama tikai kinofestivālos, – vienkārši ieiet filmas seansā, pilnīgi neko par to nezinot, un iznākt ārā ar apziņu, ka esi redzējis vienu no savām jaunākajām mīļākajām filmām.
