Pavadīt intensīvi piesātinātu darba nedēļu Kannu kinofestivālā un redzēt tikai divas filmas – tas ir aktīva kinoproducenta liktenis. Producente Inga Praņevska šogad Kannu filmu tirgū bija izvēlēta platformā „Producers on the Spotlight” un strādāja ar diviem topošo vēsturisko spēlfilmu projektiem.
Iespējams, tā ir sakritība, ka uz vienu no lielākajiem kino industrijas nozares tīklošanās pasākumiem pasaulē – Marché du Films jeb filmu tirgu Kannās – man līdzi portfelī kā viens no studijas Kultfilma nākamajiem projektiem ir filma ar darba nosaukumu Tīklā jeb angliski Escape Net (režisora Dzintara Dreiberga spēlfilma par leģendāru latviešu basketbolisti Dzidru Uztupi-Karamiševu). Atšķirība tikai tā, ka filmas varones galvenais mērķis ir izkļūt no tīkla, kas viņu sasien un ierobežo (filmas tagline ārvalstu tirgum skan šādi: “How to screw over the USSR by playing basketball”), savukārt mans tiešais mērķis ir iekļūt un pilntiesīgi iekļauties networkā jeb manā gadījumā vispasaules kinodarboņu tīklā. Tiesa, jau otrajā dienā viens no pieredzējušākajiem un savā laikā lielākajiem Nīderlandes filmu izplatītājiem, ar kuru esmu sadraudzējusies citā prestižā franču industrijas pasākumā – Lesarkas festivālā (Les Arcs) –, aizgādnieciski postulē, ka šis ir elitārs klubs, kur visi vēlas iekļūt un gatavi par to maksāt lielu naudu, bet neviens tā arī līdz galam netiek uzņemts.
Tomēr labāk par visu pēc kārtas – bloga jeb improvizētas dienasgrāmatas veidā, kā solīju Kino Rakstu redaktorēm.
Trešdiena, 17. maijs
AirBaltic reiss uz Nicu 17. maija rītā ir pārpildīts ar visu Latvijas kino industrijas ziedu, man ir gods atrasties tādā sabiedrībā. Nezinu, vai citās industrijās ir tāpat, bet kinoproducentu kompānijā šķiet, ka tieši izlidošana ārpus Latvijas robežām producentus atver uz pieredzes apmaiņu un atklātām sarunām. Tās turpinās arī tad, kad sametamies taksim no Nicas uz Kannām un ilgu laiku līkumojam pa nomaļākām Kannu ieliņām, meklējot katra kolēģa naktsmājas. Taksists jau sāk satraukties, bet mēs pa mašīnas logu baudām franču dzīves ainiņas, vērojam vecpilsētas šarmantos nostūrus un dalāmies ar labo un slikto piedzīvojumu un pārdzīvojumu stāstiem, jo nojaušam, ka drīz šo visu pārmāks uzvilkta pūļa enerģija.
Beidzot arī mēs ar kolēģi, producenti Martu Romanovu–Jēkabsoni, esam ieradušās mūsu šīsnedēļas māju un darba vietā – studijas tipa apartamentos, ar skaistu, rūpīgi koptu dārzu jeb oāzi. Tieši komplimenti par šarmanto dārzu mūsu apmešanās vietas saimnieka sirdi izkausē, un mēs jau otro gadu pēc kārtas tiekam pie dzīvoklīša pusstundas attālumā no festivāla un tirgus epicentra, salīdzinoši diskrētākā un mierīgākā Kannu rajonā La Bocca. Priecīgi atveram balkona aizkarus, kur paveras skats uz netālo jūru un skaisto, augu ieskauto pagalma baseinu, un saldsērīgi nopūšamies – vai arī šoreiz tas paliks iedvesmojoša kinoekrāna paralēlajā realitātē, vai tomēr būs lemts iemērkt kaut kājas pirkstu… Kannās ir karsts, un tāds pats solās būt arī mūsu grafiks.
Pirmās vakariņas paiet dzirkstošā atkalsatikšanās priekā ar Tiko, producenti no Gruzijas. Par satikšanās vietu esam izvēlējušās nelielu itāļu ģimenes restorānu Salsa Rosa blakus Kannu tirgum. Šī vieta neoficiāli tiek dēvēta par mazo latviešu vēstniecību Kannās, jo atrodas otrajā restorānu līnijā, nevis pirmajā, un vēl joprojām valdzina ar autentiskumu un gardu ēdienu. Turklāt saimniekam ir gluži kurzemniecisks raksturs, viņš diezgan konkrēti aizrāda, ka nekāda knakstīšanās te nebūs – vai nu ēd un dzer kārtīgi, vai meklē citu smalku bāru, ja gribi lēni vakarēt pie aperitīva.
Tiko stāsta par savu dokumentālo projektu, kas daļēji atspoguļo tagadējo situāciju Gruzijā, kur masveidā ieplūst imigranti no Krievijas, un par to, kā nu kurš ar šo savu identitāti tiek galā – dažs tieši pirms Gruzijas robežas nokasa no automašīnas Z burtu un noņem Georga lentītes, lai tiktu pāri robežai, citi savukārt dibina palīdzības centrus ukraiņu bēgļiem. Gruzijas valsts institūcijām šis projekts licies neērts, tāpēc šobrīd Tiko jau atradusi kolēģus un institūcijas Eiropā, kas gatavi ķerties klāt, lai šis stāsts tomēr tiktu izstāstīts.
Tikmēr es ievēroju, ka krodziņa saimnieka dēlam, kurš mūs apkalpo, ir nokrāsoti spilgti zili mati. Pēc mūsu īsā jautājuma viņš izplūst sirsnīgā stāstā, ka itāļu futbola komanda Napoli, par kuru jau ilgi fano visa ģimene, beidzot uzvarējusi čempionātā un. viņuprāt, uzvaru nodrošinājis gruzīnu spēlētājs Kvarachelija. Lieki teikt, ka tālāk seko visas itāļu ģimenes atzīšanās mīlestībā gruzīnu producentei, fotografēšanās un solījumi, ka šīs fotogrāfijas tiks parādītas futbolistam vai vismaz viņa radiniekiem, un mēs bez lieka limončello šota, kurš obligāti jāizdzer, mājās netiekam.
Ceturtdiena, 18. maijs
Agrs rīts, un es garām baseinam un skrējējiem gar jūru dodos uz Producers Network jeb tādām kā ikrīta producentu brokastīm, kur, sēžot pa desmit ap vienu galdu, ir iespēja tuvumā aprunāties ar katra rīta goda viesiem – dažādu fondu un organizāciju vadītājiem, filmu izplatītājiem, festivālu programmētājiem un producentiem vai, kā es viņus visus saucu, “čiekuriem”. Tā ir programma, kurā man ir tas gods piedalīties ar laipnu Nacionālā kino centra atbalstu un pat būt vienam no Producers on the Spotlight. Jau no iepriekšējās pieredzes zinu, ka jāierodas vismaz 40 minūtes pirms sākuma, jo, neskatoties uz to, ka esi šo iespēju piepircis klāt pie savas akreditācijas, katru rītu ir jāstāv garā rindā un, tiklīdz vietas pie galdiem aizpildās, tā norobežojošā lente atkal slēdz ceļu. Jauniņajiem, kas paliek aiz strīpas jeb lentes, tas ir nepatīkams pārsteigums, un viņu vienīgā tīklošanās šorīt ir stāvēšana rindā. Vai tā ir kāda slēpta metode producentu trenēšanai?
Pirmajā rītā izvēlos apsēsties pie Eiropas Kinoakadēmijas direktora galda – nolemju, ka tā būs jauka iesildīšanās pirms finansētāju medībām; ja jau tīklošanās, tad tīklošanās. Pie šī galda moderatore ir Berlīnes kopprodukcijas tirgus vadītāja, mēs vēlreiz ar viņu sasmaidāmies – tāpat kā iepriekšējā gadā Kannās un tāpat kā Berlīnē; cerams, kādudien mani vēsturisko drāmu projekti izturēs laikmetīgo stāstu konkurenci un iekļūs Berlīnes kopprodukciju tirgus starmešu gaismā. Tikmēr no goda viesa, Akadēmijas direktora Matija Vūtera Knola, dzirdu, ka Austrumeiropas kinoveidotāji joprojām esot ēnā, un vismaz uz mirkli sajūtos kā šīs tēzes ilustrācija, tomēr pēc industrijas jaunākajiem diversity trendiem arī šai organizācijai jāpanāk zināms līdzsvars starp biedriem, lai Eiropas kino gaumi nenosaka tikai Rietumeiropas kino profesionāļi un balsotāji.
Brokastis beigušās ar pusizdzertu kafiju un uztraukumā aizkostu kruasānu; līdz pusdienām man jāsatiek Larisa – Kanādas starptautiskā finansēšanas un kopražojumu foruma Ontario Creates pārstāve ar latviešu saknēm. Abas ar kolēģi producenti Martu esam pateicīgas par norādēm, kuru no mūsu studijas projektiem izvēlēties iesniegšanai tieši šajā forumā, un konstruktīvo kritiku, kura vienā teikumā skan šādi: “Where is the hook?”
Seko pusdienas vienā no pirmās līnijas restorāniem, kurus raksturo fakts, ka cilvēki stāv rindā, lai tiktu pie galdiņa un notiesātu pārspīlēti dārgu, bet vidēji garšīgu ēdienu, ko pasniedz aroganti oficianti – te viņi valda pār pasauli un nosaka pat to, kādu kafiju tu gribi.
Kannās dzer espresso; neceriet uz Rīgas kafijas kultūras izlaidību ar capuccino un flat un vēl nez kādām lattēm.
Kompānija gan ir ļoti patīkama – mūsu iepriekšējās filmas Dvēseļu putenis pārdošanas aģents Maikls no Zviedrijas. Viņš Kannu kino tirgu apmeklē jau kopš 1988. gada, to var just arī pēc tā, ka ar viņu nepārtraukti kāds garāmejot sasveicinās. Varbūt viņš ir iekļuvis tīklā? Pieķeru sevi pie domas, ka starp sarunām par to, kā pasaulē iet mūsu iepriekšējai filmai un kā varētu pasauli iekārdināt ar nākamajām filmām, vairāk gribas klausīties „kā tad bija un kā ir”.
Mums jāiečekojas stendā Creative Europe MEDIA, kur šogad, pateicoties manas kolēģes uzcītībai un pacietībai un, protams, faktam, ka abiem nākamajiem projektiem laimējies saņemt šīs programmas finansējumu attīstībai, mums izdevies dabūt tādu kā oficiālu tikšanās vietu. Kā secinām, vieta MEDIA stendā darbojas arī kā noteikta kvalitātes zīme starp ārvalstu kino kolēģiem, nu vismaz tiem potenciālajiem kopproducentiem, kuri vēl domā, vai esam pietiekami uzticamas, lai sadarbotos.
Sarunas un tīklošanās turpinās arī pa ceļam – uzskrienam virsū vienai no Venēcijas festivāla filmu sadaļas programmētājām un iepazīstinām Maiklu ar viņu; abi priecīgi, apmainās kontaktiem – Yes! – mūsu uzticamība aug.
Starp randiņiem nolemju 10 minūtes pabūt vienatnē, pavērot cilvēkus un apmest līkumu, kas te ir diezgan nosacīts jēdziens, jo apkārt festivāla un tirgus centrālajai vietai jeb festivāla pilij un galvenajā ielā visu laiku gausi kustas un riņķo pūlis, turklāt ik pēc brīža iela tiek slēgta, lai palaistu garām kinozvaigznes, kas mašīnās ar tumšiem stikliem tiek pārvietotas no vienas vietas uz citu. Kontrasti te ir visapkārt – last minute rindā cerībā uz filmu biļetēm vai ielūgumiem stāv smokingos un vakarkleitās tērpti kino fani, kamēr pretī bezpajumtnieks ar tukšu kolas pudeli izklaidē savu suni.
Burtiski ielas vidū, krustcelēs starp norobežojumiem, uzskrienu virsū beļģu producentam, ar kuru gan oficiālā tikšanās ieplānota vēlāk, bet laikam jau arī šādi saslēdzas aplis un tīklošanās tiešie mērķi – nostiprināt attiecības un ieplānot nākamos soļus ar tiem, kas jau iepazīti citos industrijas pasākumos. Beļģis, iegrimis pārdomās, stāv, kā vēlāk izrādās, arī metaforiskās krustcelēs – nupat mazākuma kopproducents, kurš viņa filmai dabūjis naudu savas valsts kinoinstitūcijā, nolicis viņu fakta priekšā, ka kinoservisa cenas vietējā tirgū cēlušās. Tātad ar to, ka esi bijis pietiekami apķērīgs un kā kārtīgs kopproducents veiksmīgi piesaistījis finansējumu savai filmai arī no ārvalstīm, nekas vēl nebeidzas. Acīmredzot problēmas rodas ne tikai no mazo nāciju, bet arī lielo nāciju perspektīvas.
Kādā citā šādā nejaušā saskriešanās reizē no itāļu producenta uzzinām līdzīgas tematikas stāstu – par izaicinājumiem, kas var piemeklēt tādā brīdī, kad liekas – viss ir labi, nauda dabūta, nu tik atliek kopražot! Itāļu filmai kopprodukcijas rezultātā ticis piesaistīts smagsvara vācu operators, bet filmēšana notiek Kenijā; otrajā dienā Kenijas lokācijā sākusies problēma ar elektrību – tās vienkārši vairs nav bijis. Itāļu radošā grupa bijusi gatava improvizēt un izgaismot kadru ar ugunskuriem, kamēr pie perfektas kārtības un supertehnikas komplekta pieradušajam vācu kolēģim aplikācija galvā nobrukusi, un operatoru trešajā filmēšanas dienā nācies nomainīt.
Kopumā jau otro gadu mani priecē atziņa – esmu laimīga, ka nāku no mazas, bet sīvas nācijas.
Mēs jau no paša sākuma esam trenēti domāt ārpus kastes, mūsu apziņa un redzesloks no tā tikai iegūst un paplašinās. Savukārt, piemēram, klausoties amerikāņu kino kolēģos, liekas, ka viņi visi kā viens runā pēc konkrētas, iedresētas čeklistes un ar laiku – jeb ar katru dzirdētu elevator pitch pie brokastu galda vai kārtējo happy hour vīna glāzi, kuru te netrūkst, – pārņem līdzjūtības sajūta. Var jau būt, ka tas ir tāds īpašs izdzīvošanas mehānisms Amerikas gaļasmašīnā, lai neizkristu cauri jau pirmajam sietam jeb tīklam.
Franču producente Nitsa, kura seko mūsu filmas projektam jau no minētā Les Arcs kinopasākuma franču Alpos, ir cilvēks-paradokss. Apbrīnā skatos, kā vienā personībā var sadzīvot producents, kurš zooma tikšanās laikā īsā mirklī saliek loģiskā secībā finansēšanas stratēģiju, ar franču sievieti, kas jau nākamajā brīdī spēj pārvērsties ēteriskā būtnē, par kuru tā vien gribas parūpēties. Protams, kaut kas ir atgadījies un viņa savlaicīgi nav dabūjusi akreditāciju, tāpēc spraucamies cauri pūlim, lai atrastu kādu stūrīti ārpus tirgus teritorijas, kur lietderīgi izmantot mūsu grafikos atvēlēto laiku sarunai par nākamajiem soļiem. Plūsma mūs aiznes līdz tuvējam Majestic hotelim, ak jel! – tur arī prasa akreditācijas, lai tiktu iekšā! Nitsa veikli noceļ man no kakla Creative Europe Media lenti, man paliek tirgus akreditācija, es viņai rokās iespiežu Media stenda ūdens pudeli, un garām apmulsušajiem apsargiem esam iekšā. Konkrētas institūcijas kvalitātes zīmogs atkal nostrādā!
Izlauzušās cauri grezni rotātam un konkrētu statusu manifestējošam viesnīcas foajē, pārlaižam skatu pārpildītajai terasei un atrodam nomaļu galdiņu pie baseina – ar baltu galdautu un sārtu rozi. Protams, kā jau īstas dāmas, sarunas gaitā vieglu roku pasūtām Rose un kafiju, Nitsa uzkrāso koši sarkanas lūpas un izbauda lēni tīto cigareti. Kad burbuļojošā saruna beigusies, viņa kā īsta francūziete pieceļas un ātri aizslīd uz nākamo tikšanos, vien uzsaucot – excuse-moi, šoreiz viņai nav cash, ko samaksāt par kafiju! Kolēģe Marta iet uz nākamo tikšanos draudzēties ar itāļiem, man vēl ir brīdis līdz tradicionālajām vakariņām ar “kinotirgus draugiem” – pieredzējušo Nīderlandes izplatītāju San Fu un poļu producenti Anetu… paveros apkārt un pēkšņi atskārstu, ka šī, iespējams, būs manā mūžā dārgākā Rose vīna glāze! Apdomas mirklis nav garš, oficiants veiklu roku man noliek priekšā rēķinu – iespējams, esmu atpazīta kā cilvēks ne no šī sociuma burbuļa, tāpēc labāk rēķinu atnest ātrāk nevis vēlāk… Un manas aizdomas apstiprinās – espresso 10 EUR, Rose glāze 18 EUR… – pēdējos malkus izgaršoju īpaši lēni.
Ar saviem festivāla draugiem atgriežos drošajā zonā – itāļu ģimenes restorānā –, neseno pieredzi dzesēju ar limončello un sarunās par vēsturi, politiku, sadzīvi. Šo kompāniju kopā satur tas, ka mums citam no cita neko nevajag – varbūt kādreiz, kas to lai zina, kur šī festivālu draudzība aizvedīs, bet ne šovakar. Aneta ir producente, Krakovas lokālpatriote, tur attīstījusi gan savu animācijas un filmu studiju, gan izglītības programmas un festivālu. Ar Polijas valdības politiku gan viņai šobrīd galīgi nesaskan vērtības, tāpēc atvērusi otru studiju arī Portugālē, jo ar portugāļiem esot viegli kopproducēt, un kas zina, kā izveidojas Polijas nākotne. San Fu savu vārdu iemantojis no mātes ķīnietes, bet audzis un visu savu apzinīgo mūžu pavadījis, strādājot Nīderlandes kinoindustrijā izaicinošos un lielos amatos; vēlāk uzzinu – arī kā mācībspēks un personība ar pretrunīgu rezonansi. Viņš, kā jau lielām personībām piederas, neļauj man atslābt un visu laiku trenē manu kritisko domāšanu par kopprodukcijām un kinotirgu kopumā.
Mājupceļi ikvakaru ir skaisti – gar jūru ar vēlajiem skrējējiem, Kannu rozā saulrieta miglas ietverti. Kannas gulēt neiet – naktī te sākas otrais vilnis ar glamūrīgām ballītēm, ar vīriem smokingos un dāmām vakarkleitās; viņas iešļūcenēs steidzas uz sarkanā paklāja filmām, rokās turot augstpapēžu kurpes, kas tiek uzvilktas īsi pirms sarkanā paklāja rindas. Es garām baseinam un pieradinātiem paradīzes putniem steidzos uz dusu, jo rīts nāk nepielūdzams.
Piektdiena, 19. maijs
Rīts, promenāde, atļaujos apstāties pēc līdzņemamās kafijas. Ehh, atkal tā maziņā nesaprotamā mini krūzīte, bet pārdevējs sāk par mani uztraukties: “Miss, did you miss the bus?” Laikam jau te mēs visi, kas sabraukuši uz festivālu un tirgu, sākam izskatīties līdzīgi. “No, I am walking person,” lepni atbildu. Varbūt jāsāk skriet? Kāds pieredzējušāks latviešu kolēģis lielījās, ka, šādi skrienot no rīta pa promenādi, esot redzējis Penelopi Krūsu. Man gan līdz skrējēju komūnai vēl tālu.
Mans šārīta Producers Network brokastu mērķis ir skaidrs – abi mūsu filmu projekti brēc pēc finansējuma, tāpēc – lai festivāli un izglītojošās tīklošanās organizācijas pagaida; labdien, ARTE France Cinéma un tās izpildirektor! Es, tāpat kā pārējie pie galda sēdošie producenti, rūpīgi iepazīstinu ar sevi un pacietīgi noklausos visas šīs prestižās franču kompānijas piedāvātās iespējas un pieredzes stāstus; arī to, cik vērtīgi ir tomēr pieteikties un braukāt apkārt ar saviem filmu projektiem pa dažādiem kino industrijas pasākumiem, līdz pienāk kārta jautājumiem.
Uz brīdi saprotu, ka man nav ko zaudēt, jo tāpat esmu viena no miljona ar savu, protams, unikālo filmas stāstu,
bet man ir laimējies šorīt apsēsties viņam tieši blakus un secināt, ka tieši šis pats ARTE pārstāvis ir vērtējis mūsu filmas pičingu jau daudzkārt minētajā Les Arcs kopprodukciju tirgū, tāpēc vieglu rokas kustību no somas izvelku savas filmas promo kartiņu, nolieku viņam priekšā un ļaujos eksperimentam – vai tiešām neskaitāmie iesniegumi, filmu tirgi, pasākumi un galu galā tīklošanās nostrādā? “Vai atceraties mūsu projektu?” Respektablais kungs, kurš visu rītu bijis atturīgs, atplaukst smaidā, lēni atbild, ka atceras gan, un sāk stāstīt, par ko ir filma. Man tiek acumirklīgs triumfa mirklis un iedvesma socializēties tālāk.
Seko tikšanās ar čehu Janu – wow, mēs taču divus rītus esam nopļāpājuši, stāvot Producers Network rindā, tāpēc saruna vedas viegli un mēs ātri tiekam līdz konkrētiem soļiem. Tālāk tiekamies ar poļu izcelsmes producenti no Kanādas, poļu saknes mūs jau Berlīnē satuvināja – pietika ar vienu tikšanos, kur nevarējām beigt runāt par kopīgo vēsturē un kultūrtelpā. Majai ir ļoti interesants dzīvesstāsts, kā viņa maza ar māti no Polijas emigrējusi uz Dienvidāfrikas republiku un pēc tam uz Kanādu, tagad viņa par šo attīsta projektu un jūtas tā, ka topošā filma viņu, pašai nemanot, ved atpakaļ uz Eiropu un dzimteni. Kopš Berlīnes filmu tirgus viņa tā arī nav vēl aizlidojusi atpakaļ uz Kanādu, ceļo un uzturas Eiropā.
Lūdzam pēc padoma un pieredzes igauņu producentei, kas tikko uzņēmusi līdzīga rakstura filmu, un tad nonākam Luksemburgas stendā, lai vēlreiz aprunātos ar producentu, kurš gatavs kopā ar mums izmēģināt laimi savas valsts filmu fondā, – viņš beidzot noskatījies mūsu iepriekšējo kara drāmu Dvēseļu putenis un tagad aizrautīgi vēlas kļūt par daļu no šīs filmas savveida turpinājuma jeb sīkvela – Dzintara Dreiberga Otrā pasaules kara drāmas jeb revenge story (atriebes stāsta). Viss beidzas ar ielūgumu uz Luksemburgas pieņemšanu un bijīgu iepazīstināšanu ar filmu fonda direktoru, kuram paspiežam roku un apmaināmies ar iederīgiem jokiem. Šajā komūnā (tieši tāds priekšstats rodas par šīs valsts iekšējo kultūru) valda ļoti pozitīva atmosfēra, bet ļoti liela pietāte pret savu monarhu un subordinācijā augstāk stāvošajiem. Mums tiek atstāstīts, kā katru gadu filmu fonda direktors ar kādu aktieri vai režisoru, kurš apmeklē Kannas pirmoreiz, brienot uz mazu saliņu jūrā pretī Luksemburgas stendam, lai tur iespraustu kārtējo mazo Luksemburgas karodziņu; tajā pašā laikā nākamajā vakarā esam liecinieces, ar kādu neviltotu interesi un cieņu visa komūna klausās premjerministra uzrunā pieņemšanas laikā; sajūta, it kā esi iekļuvis kādas slēgtas privātas un prestižas skolas izlaidumā.
Pēc garās dienas ar nopietnām sarunām aizmūkam pie poļiem – oficiālā tikšanās mums paredzēta vēlāk, bet draudzīgie poļu producenti nolēmuši izkustināt visus savā happy hour, kuras laikā publika tiek cienāta ar šņabi. Mēs pie kāda galdiņa ieslīgstam sarunā ar vācu aktrisi, dāma izrādās arī intimitātes konsultante aktieriem filmās – tas ir kinoprofesionālis, kurš filmēšanas laikā konsultē par to, kā padarīt tuvības un kailuma ainas drošākas, seksīgākas un veselīgākas visām filmēšanas procesā iesaistītajām pusēm un galvenokārt aktieriem. Šī profesija ir jauna, Latvijā zinu tikai vienu cilvēku, kurš šo profesiju cītīgi mācās un apgūst – modele, aktrise un sabiedriski atbildīgs cilvēks Māra Sleja.
Pēc brīža ieslīdam Toronto International Film Festival pieņemšanā (tur jau ir arī uzkodas) un, protams, atbalstām savējos Baltijas happy hour, kur jāsasveicinās ar visiem, kurus esam uzaicinājušas. Intensīvs vakars – man gana.
Sestdiena, 20. maijs
No rīta, ejot ārā no “mājām”, aizmirstu savu tirgus bedžu – atā, manas beidzot ierēķinātās brokastis pa ceļam un cilvēcīga kafijas tase! Tomēr tāpēc, kā vēlāk izrādās, tieku ievērota – tieši šorīt apsēžos pie galdiņa blakus sirmai, simpātiskai kundzei, kuru esmu pamanījusi no rītiem sēžam mūsu baseina bungalo starp palmām, budām un citām statujām, lēnām kūpinām cigareti un pašpietiekamā mierā lasām, visticamāk, e-pastus. Izrādās, es čaloju ar šārīta moderatori, un viņa atzinīgi novērtē manu spilgti rūtoto žaketi, kuru šorīt pamanījusi, kad es viņai divas reizes skrēju garām...
Nākamā stunda paiet, mūsu moderatorei izmisīgi mēģinot pareizās sliedēs ievest šārīta tikšanos ar goda viesi – kāda ļoti liela britu kanāla priekšsēdētāju, kurš aroganti aizpilda laiku, stāstot par savām filmām Kannās, tad gari un ar baudu – par savu karjeru līdz pašai augšai, un tad īsi par to, ka mums, kas sēž ap šo galdu, nekāda sadarbība ar viņa kanālu nav iespējama. Paldies! Varbūt man tikai tā likās? Bet nē, vēlāk no ilggadējas šī pasākuma apmeklētājas, vācu producentes, uzzinu, ka šis kungs sevi šādi apliecina producentu brokastīs ik gadu.
Līdzsvaram iepazīstos ar blakus sēdošo gruzīnu producenti un noklausos viņas nākamās dokumentālās filmas stāstu – par gruzīnu surogātmātēm. Šobrīd Gruzijā daudzas nabadzīgas sievietes izvēlējušās šo par savu izmisuma ienākumu veidu, apkalpojot arvien Eiropā pieaugošo pieprasījumu pēc šāda pakalpojuma. Manas dvēsele tiek aizķerta, es jau gribu redzēt filmu – kā sākas un beidzas šādas sievietes, bērna un ģimenes stāsts.
Atpakaļ realitātē – uz tikšanos ar ungāriem, kuri pēc sarunas par filmu pēcapstrādi mūs sazemē ar uzaicinājumu uz siltu gulaša zupu Budapeštas sirdī. Pēc tam – ilgi gaidītā tikšanās ar mūsu Apvienotās Karalistes producenti Sofiju, ar kuru mana kolēģe tik daudzas stundas jau pavadījusi zoomā un epastos. Sofijas sejā un tēlā var nolasīt, ka darbs viņas dzīvē ir viss; tikko atlidojusi no Austrālijas un cīnīdamās ar ausu infekciju, viņa ir gatava turpmākajās dienās uzņemties tādu kā mentora lomu pār mums. Bet, kas vissvarīgāk, Sofija arī dzīvē izrādās “savējais”.
Jau vairākās pusdienu un vakariņu sarunās ar producentiem esam sprieduši un runājuši – kā tad izvēlēties savus kopražojuma partnerus?
Veiksmīgais un pieredzējušais latviešu producents Uldis Cekulis savulaik man deva padomu – galvenais, lai ir kopīga humora izjūta. Tobrīd tā uzreiz nenoticēju, bet vēlāk ir bijusi iespēja sāpīgi pārliecināties un tagad arvien vairāk izprotu un piekrītu šim apgalvojumam. Humora izjūta savā ziņā apvieno ļoti daudz indikāciju par cilvēka raksturu, sociālo vidi, kultūrtelpu un arī darba kultūru.
Sofija uzkrāso sarkanas lūpas un pazūd savā tīklā, kamēr mēs dodamies uz oficiālo tikšanos ar mūsu poļiem. Lieki teikt, ka viņiem ir vieglas paģiras pēc vakardienas saimniekošanas savā happy hour, bet paldies, Dievam, mums ir kopīga humora izjūta!
Nākamā tikšanās ar igauņu producenti mūs atkal sazemē, jo dalām bēdas par to, ka mūsu valstī konkursa iesniegums par mazākuma finansējumu viņas filmai nav bijis veiksmīgs, bet tāpēc jau šādu sadarbību veidošana ir abpusējs maratons, nevis vienas pieteikuma anketas sprints, un mēs domājam nākamos soļus un risinājumus.
Vēl tikai slovēņi… iestājamies rindā ar savu projektu viņu grafikā, kas aizņemts vairākus gadus uz priekšu, un nu jau stāvam kopā ar mūsu beļģu producentu rindā pēc austerēm. Svēta lieta – katru reizi savā Kannu apmeklējuma laikā viņš iet pavakariņot uz labāko austeru un jūras velšu restorānu Astoux et Brun, un šoreiz ar mums. Vesels bars cilvēku, tajā skaitā mēs, apmēram pusotru stundu stāv rindā, skatās, kā citi ēd, un cer, ka nākamais galdiņš tiks piešķirts mums, – ļoti labs pārbaudījums, vai ar šo cilvēku ilgtermiņā varētu sastrādāties. Mūsu gaidīšanas delīrijs kulminē ar tādu kā improvizētu ceremoniju – ik reizi, kad kāds nākamais bariņš tiek pie sava galdiņa, mēs sveicam to ar aplausiem un gavilēm. Vakars noslēdzas ar garām sarunām par kinoindustrijas īpatnībām Latvijā un Beļģijā, par nākamajām filmām, bet pašās beigās – ar vienu desertu un trim karotītēm. Īsta kopprodukcija, mēs ironiski nospriežam un dodamies pie miera.
Svētdiena, 21. maijs
Mans ieplānotais agrais rīts atmaksājas ar brokastīm autentiskā franču kafejnīcā, kur sirms franču kungs, pasniedzot brokastis, piebiksta pie elkoņa un saka: “No finish – no dessert!” Un kruasāns cītīgi jāsargā no Kannu zvirbuļiem, kuri svētlaimīgi notiesā katru izčiepstēto drupaču, aizbēgdami blakus olīvkokā, kas pieradināts par lielu, glītu puķu koku.
Pie producentu brokastu sarunu galda šoreiz apsēžos blakus dāmai, kas pārstāv skandināvu reģionālo fondu. Saruna izvēršas patīkami vienkārša, atbruņojoša un konkrēta; iespējams, sarunas vadītājai, kas ģērbusies vienkāršā baltā T-krekliņā, ar astē sasietiem matiem un bez liekas kosmētikas kārtas, nekas vairs nav jāpierāda. Fonda budžets gadā ir 12 miljoni, tie jāsadala dažādām kultūras vajadzībām; tikai neliela daļa tiek atvēlēta starptautisku filmu līdzfinansēšanai un, protams, ne bez konkrētiem noteikumiem. Tomēr producentam no neliela tirgus katra iespēja ir iedvesmojoša, tāpat kā šī saruna un pati dāmas personība. Izrādās gan, ka to, ar kuriem starptautiskajiem projektiem fonds sadarbosies, nosaka viņas kolēģis, kuram patīk pašam atrast un atklāt talantus ārpus oficiālajām anketām. Tāpēc es jautāju pēc viņa fotogrāfijas, mana piespēle tiek noķerta, un drīz jau viss galdiņš apspriež kolēģa mīļākos kinoindustrijas pasākumus un kā viņu tajos nomedīt.
Nelielā pauzē atceros par filmām – par kinofestivālu, kas notiek tepat paralēlajā pasaulē,
bet mēs ar Martu neesam tikušas tālāk par reģistrēšanās e-pastu biļešu sistēmā, par kuru visi šogad un atkal jau sūdzas. Kur nu vēl novaktēt datumu un stundu, kad izķert kādu biļeti uz filmu, ko tiešām kārotos redzēt… Mierīgi pie sevis nolemju, ka gaidīšu filmas vēsajā Rīgas Splendid Palace zālē, un mājupceļa sarunās lidostā no kinoteātra programmētājas Dairas Āboliņas uzzinu, ka tiekam jau diezgan lutināti – piemēram, no Kannu festivāla jau trīs filmas ir arī Splendid Palace repertuārā un, ja ne rudens kinofestivāli Rīgā, kas pietur pirmizrādes, tad arī pārējās varētu diezgan drīz baudīt uz lielā ekrāna. Nu skaidrs, vismaz Eiropas filmu izplatīšanas tīklā mēs esam.
Manas pārdomas pārtrauc pa jahtu promenādi garām braucoši auto ar necaurspīdīgiem melniem stikliem, uz auto paneļiem vienkāršas baltas A4 lapas ar uzrakstu Killers of the Flower Moon. Atceros franču kafejnīcas saimnieka mirdzošās acis, kad viņš man šorīt jautāja, vai esmu jau redzējusi Skorsēzes jauno filmu, bet man atlika tikai skumīgi novilkt: “No-o-o…” Brīdi vēlāk, stāvot pie tirgus malā izliktajiem lielajiem ekrāniem, redzu, kā tajos gozējas Skorsēze, di Kaprio un de Niro, un nojaušu, ka tie, aiz melnajiem stikliem, iespējams, tiešām bija viņi.
Nākamā manā dienaskārtībā ir vāciete Katrīna, kura piedalās filmu tirgū kopš 1989. gada, un man liekas, ka mēs jau otro gadu nepārtraukti uzskrienam viena otrai virsū. Katrīnai ir liela pieredze Vācijas filmu nozarē, tomēr viņa nolēmusi atvērt savu kompāniju Indijā, ar to saistīts arī viņas nākamās filmas stāsts. Mūs vieno darba virziens – vēsturiskas drāmas –, varētu teikt, ka viņas nākamā filma par vācu sportistu ir manu abu nākamo filmas tēmu apvienojums. Redzēsim, kur ceļš aizvedīs.
Arī Kannās turpinām satikties ar ukraiņu producentiem, lai uzklausītu viņu stāstus un arī lai saprastu, kā varam sadarboties pie kolēģes producentes Ilzes Faļkovskas dokumentālā projekta The Silent Hostage / Mēmā gūstekne – par to, kā karš Ukrainā ilgtermiņā ietekmē dabu un vidi visā pasaulē. Jāsaka godīgi, bezspēcības sajūta ir briesmīga. Visi viņu stāsti ir jāstāsta tagad un tūlīt, bet Ukraina nav pat vēl iekļauta to valstu sarakstā, ar ko Latvijas producenti var oficiāli veidot kopprodukcijas un pretendēt uz mazākuma finansējumu. Eiropā ir izveidots European Solidarity Fund for Ukrainian Films, bet bail pat iedomāties tā noslodzi. Šajā iniciatīvā ir iesaistījušās mūsu kaimiņvalstis Lietuva un Igaunija, Kannu tirgus laikā dzirdam pozitīvas baumas, ka arī Latvija kārtojot formalitātes, lai iestātos.
Satiekam brazīlieti Rikardo. Jau no pirmā rokas spiediena un tikšanās minūtēm saprotam, ka nebūs. Šis cilvēks var mums stāstīt visu, bet nebūs – arī tā gadās.
Mūsu šīsdienas pēdējā ieplānotā tikšanās paredzēta kādā viesnīcas restorānā – daudzas kompānijas un producenti par savām filmu tirgus un festivāla darba vietām ir izvēlējušies tuvējās glamūrīgās un pārpildītās viesnīcas. Satiekam Metjū, ASV producentu, kurš seko abiem mūsu filmu projektiem pēc vācu kolēģa ieteikuma. Metjū ir manāmi saguris un vaļsirdīgi atzīstas, ka pilsētā iebraukuši viņa draugi un gulēts ir maz.
Tomēr viņš ir izlasījis mūsu abus – abus! – scenārijus, tas ir cienījams indikators šajā kino burbulī,
kur vārdu salikums super busy vēl nav zaudējis savu stilīgumu, un mūsu sarunai, kaut brīžiem vieglprātīgai, tomēr ir arī segums.
Mājupceļā kā svaiga gaisa malks pretī nāk latviešu kolēģi, un mēs ļaujamies plūsmai – šovakar Cinéma de la Plage esot filmas pirmizrāde, kur nav jāmedī biļetes, tik vien kā atliek izstāvēt rindu. Tas mums arī izdodas, iekārtojamies ērtajos pludmales zviļņos un ļaujamies pārsteigumam – tā ir franču animācijas filma pieaugušajiem Mars Express par notikumiem tālā nākotnē un tēmu, kas nu jau atkal kļuvusi aktuāla, – cilvēku un mākslīgā intelekta konfrontācija. Man daudzi jautājumi paliek neatbildēti, bet vismaz viena filma manā Kannu kontā ir.
Pirmdiena, 22. maijs
Šodien atļaujos pagulēt pāris minūtes ilgāk, jo esmu pagodināta ar iekļaušanu Producers in the Spotlight Baltijas producentu sarakstā – tas nozīmē, ka varēšu šārīta apaļā galda brokastīs iekļūt bez rindas. Ar taisnu muguru šo iespēju arī izmantoju un jau laikus apsēžos pie galdiņa, kur šorīt viesosies augsti stāvošs pārstāvis no milzīgas ASV izklaides kompānijas, kas producē, veido un dažādās platformās izplata kinofilmas. Mans pārsteigums nav liels, kad pie šī paša galdiņa apsēžas mana Latvijas filmu nozares kolēģe Linda Krūkle, un abas vienojamies, ka veidosim pie galdiņa Latvijas koalīciju. Mums par labu nāk tas, ka blakus piesēžas kolēģe no Lietuvas, nu jau esam Baltijas koalīcija. Tas ļoti palīdz, jo, neskatoties uz to, ka mūsu goda viesis ņujorkietis izrādās ASV kino tirgum netipiski atvērts, konkrēts un atbalstošs, pretējā galdiņa pusē ir novākusies skaļa un kolorīta ASV producentu koalīcija no LA. Labā ziņa – mēs pie vārda tomēr tikām un par advokātu un mediatoru pat ieguvām brīnišķīgu producenti no Šveices; viņa vienā brīdī neizturēja ASV kolēģu ekspresīvās izpausmes un viņus publiski nokušināja ar teikumu, ka tagad grib dzirdēt, ko saka Latvijas producentes.
Nākamajā dienas daļā tiešām sāk rasties mistiska sajūta, ka tīkls ap mums sāk saslēgties. Jau minētā britu producente Sofija savu uzdevumu ir uztvērusi nopietni, viņa mūs nepārtraukti ar kādu iepazīstina un sarunā mums arvien jaunas tikšanās. Tās slēdzas te vieglā, te nopietnākā socializēšanās rakstā – kādā brīdī ar vienu teikumu, kuru Sofijas draugs pasaka apmulsušam jahtas kapteinim – “But they are nice people!” –, tiekam uz kārtējo, bet vēl joprojām svarīgo pieņemšanu, citā brīdī sēžam Creative Europa Media stendā pie viena galda ar Sofiju, mūsu pārdošanas aģentu Maiklu un vēl diviem producentiem un breinstormojam par mūsu filmu projektu dažādajām iespējām… Mirkli, jel apstājies!
Vakars tikpat krāšņā un jautrā kompānijā noslēdzas Nordic ballītē, kas, taisnības labad jāpiebilst, ir vienīgā, ko beidzot apmeklējam. Tā notiek vienā no pludmales prestižajiem restorāniem, un tas ir tā vērts – ne tikai publikas, dzērienu, atmosfēras un vietas dēļ. Ballīte sākas ar DJ seta sacensībām starp dažādiem festivāliem – cita pēc citas nāk Berlīnes, Les Arcs, Traibekas un citu kinofestivālu komandas un liek savu izvēlēto mūziku, visi dejo kā traki. Jāatzīst – šajā nozarē, kur darba laiks nav normēts, labāk strādāt ar kolēģiem, ar kuriem brīvi jūties arī dejojot.
Otrdiena, 23. maijs
Mūsu gaidītā un rūpīgi ieplānotā brīvdiena. Baseins – check!
Nica – kā vienmēr burvīga.
Vakarā Kannas no manis atvadās ar 1983. gada spāņu filmu Carmen. Šoreiz rindu uz pludmales kinoteātri izstāvēt neizdodas, nolemjam izklāt šalli pludmales smiltīs un skatīties filmu turpat aiz žoga.
Sākumā likās, ka šādos apstākļos mana kino fana pacietība drīz vien beigsies, bet – pašai par pārsteigumu – pie kinoekrāna, neskatoties uz žoga šķērsli, palieku pielipusi līdz pat filmas beigu titriem. Meistarīgi konsolidēts stāsts par kaislībām starp deju grupas dalībniekiem kopā ar oriģinālo noveli, autentisks flamenko kopā ar izcilu horeogrāfiju un spāņu folkmūzika kopā ar mūziku no Bizē operas Karmena.
Pēcgarša mani neatstāj vēl nākamajā rītā, kad atvadāmies no apartamentu mājiniekiem, – beigās izrādās, ka te bijusi pilna māja kinoprofesionāļu, ne tikai producentu brokastu moderatore, bet arī producenti no Islandes, Gēteborgas festivāla programmētājs un noteikti vēl daži, kuru dienas ritmi atšķīrās no mūsējiem. Tieši tik piesātināts un dažādu dzirkstošu burbuļu pilns ir Kannu festivāla un filmu tirgus kauss – daudzi tur savā starpā bieži pat nesatiekas, bet rotē ap vienu kino maģijas asi.