KINO Raksti

Vai TV ir jaunais kino?

15.02.2016

Rīgas Kino muzeja lekciju ciklā “Otrā maiņa” vēl visu februāri katru otrdienu notiek kāda saruna par dažādiem “jaunā kino” aspektiem, bet Kino Raksti šīs lekcijas piefiksē un piedāvā vēl plašākam interesentu lokam. Šoreiz – Sanita Grīna par to, kā 2015. gads uz visiem laikiem izmainīja televīziju, un par to, kā TV jaunais zelta laikmets (seriālu uzvaras gājiens) ietekmē kino.

Gada sākumā Latvijā uzgavilēja seriālu fani – pasaulē populārākā straumēšanas platforma Netflix, kas piedāvā tiešsaistē skatīties filmas un seriālus, līdz ar savu lielāko paplašināšanos kļuva legāli pieejama arī pie mums. "Šis bija gads, kas izmainīja televīziju uz visiem laikiem," dažas dienas agrāk, decembra nogalē, tīmekļa vietnē The Conversation apgalvoja Mičiganas universitātes komunikācijas studiju profesore Amanda Lotca (Amanda Lotz), rakstot par 2015. gadā notikušajām pārmaiņām televīzijas satura patērēšanas paradumos ASV. Nav noslēpums, ka pēdējo desmit gadu laikā, pieaugot audiovizuālo mediju mijiedarbībai, televīzija piedzīvo transformāciju. Tādēļ, kad Rīgas Kinomuzejs uzaicināja mani piedalīties lektorijā Otrā maiņa ar kopējo tēmu "jaunais kino", piedāvāju aplūkot televīzijas jauno zelta laikmetu un papētīt, kā šis TV popularitātes vilnis ietekmē kino.

Ne seriāls, bet gara filma

Skatītāji patērē TV saturu arvien vairāk, taču arvien retāk skatās tiešraidi, tās vietā izvēloties interaktīvo televīziju vai interneta straumēšanu, kas dod iespēju katram pašam veidot savu repertuāru un izvēlēties skatīšanās laiku. Binge-watching fenomens jeb seriālu skatīšanās maratona veidā nozīmē, ka seriāls nosacīti pārvēršas ļoti garā filmā, pieprasot izsmalcinātāku dramaturģiju, kas nevar paļauties uz klišeju atkārtošanu.
Ir mainījušies arī TV seriālu filmēšanas un izplatīšanas paņēmieni. Saturiskās un vizuālās kvalitātes lēciens nozīmē, ka TV seriālu uzņemšanā arvien biežāk iesaistās aktieri un režisori-zvaigznes, kas agrāk strādājuši ekskluzīvi un tikai kino. Tematiskā brīvība, kuras saknes meklējamas kabeļtelevīziju bumā 20. gadsimta 80. un 90. gados, 21. gadsimta sākumā ir rezultējusies drosmīgā skatījumā uz tabu tēmām un jaunu hibrīdžanru dzimšanā, kas

vienlaikus izklaidē un izaicina iesīkstējušo skatījumu, ka TV skatīšanās ir trula laika nosišana.

Šajā lekcijā aplūkošu seriālus, jo, atšķirībā no citiem TV žanriem – ziņām, autorraidījumiem, spēļu šoviem –, seriāli ir ar kino vissalīdzināmākais žanrs; minētās tendences attiecas pamatā uz ASV ražotiem seriāliem, bet tos var uzskatīt par pamatstraumes TV, pateicoties to dominancei populārajā kultūrā. Visu rakstā aplūkoto seriālu nosaukumi norādīti oriģinālvalodā, bet seriāliem, kas tikuši izrādīti Latvijas televīziju kanālos, norādīti arī latviskie nosaukumi.

Vispirms būtu jāpaskaidro, ko es domāju, vaicājot, vai TV ir jaunais kino. Savos pirmsākumos kino, jo īpaši ASV, bija masu medijs. Laikā, kad ASV piedzīvoja imigrācijas vilni, mēmais kino "runāja" valodā, kas bija saprotama dažādu tautību ASV iedzīvotājiem. Kino bija lēts, pieejams visām sociālajām grupām, tādējādi tas kļuva par ietekmīgu sabiedriskās domas veidotāju un būtisku amerikāņu kultūras sastāvdaļu. Tātad mans jautājums ir – vai mūsdienās televīzijai ir līdzīga loma? Vai TV saturs ir viegli pieejams, vai tas uzrunā plašu publiku un ietekmē sabiedrisko domu? Ja runājam par pieejamību, atbilde ir "jā" – atliek tikai salīdzināt Netflix vai citu straumēšanas platformu mēneša abonēšanas maksu ar kino biļetes cenu (vēl jo vairāk, ja izmantojam kādus nelegālus TV satura ieguves veidus).


Ja runājam par to, vai TV joprojām ir masu medijs, atbilde ir "nē, iespējams, TV ir kaut kas vēl labāks" – un mazliet vēlāk es paskaidrošu, ko ar to domāju.

Kvalitatīvi, eksperimentāli, ambiciozi

Par oriģinālo televīzijas zelta laikmetu ASV kontekstā tiek uzskatīti 20. gadsimta 50. gadi un 60. gadu pirmā puse, kad, pateicoties pēckara ekonomiskajam uzplaukumam, TV iekārtas kļuva pieejamas lielākajai sabiedrības daļai. No otras puses, televīzija joprojām bija pietiekami ekskluzīva parādība, tās mērķauditorija pārsvarā bija turīgi pilsētnieki; TV bija sava laika jaunais medijs, kas piedāvāja augsto kultūru – piemēram, klasiskās mūzikas koncertu, operu un teātra izrāžu translācijas. Televīzijas staciju veidotais oriģinālais saturs bija kvalitatīvs – šis ir laiks, kad top oriģinālās Alfrēds Hičkoks piedāvā / Alfred Hitchcock Presents) sērijas un TV klasikas statusu iemantojusī antoloģija Krēslas zona / The Twilight Zone), kurā filmējās gan viena otra sava laika kinozvaigzne, gan arī jauni aktieri (Leonards Nīmojs, Roberts Redfords, Roberts Divāls u.c.), kam TV kļuva par atspēriena punktu karjerai.

Var saskatīt zināmas paralēles ar šodienu, kad TV atguvis kvalitatīva medija slavu, kas piedāvā iespēju eksperimentēt ar formu un saturu (iespējams, vairāk nekā kino) un īstenot ambiciozus projektus (piemēram, fantāzijas žanra seriālu Troņu spēles / Game of Thrones ar milzīgu personāžu skaitu, daudzām paralēlām sižeta līnijām un grandioza mēroga uzņemšanas procesu), tā piesaistot pieredzējušu režisoru un aktieru-zvaigžņu uzmanību. Televīzijā tās pašreizējā formā var iemēģināt roku jaunā dramaturģijā, stāstot ne vairs stāstus, bet romānus.

Zīmīgs pavērsiena punkts, kas apliecināja "jaunā TV" prestižu, pienāca 2010. gadā ar Mārtina Skorsēzes režisēto pilotsēriju seriālam Pagrīdes impērija / Boardwalk Empire ar Stīvu Bušemi galvenajā lomā. Kriminālo kostīmdrāmu par prohibīcijas laika Ameriku producēja kabeļtelevīzijas kanāls HBO; tur 90. gadu beigās un jaunā gadsimta sākumā tika uzņemti vairāki seriāli, kas tiek uzskatīti par priekšvēstnesi jaunajam TV laikmetam.

"Pagrīdes impērija / Boardwalk Empire"

Šajos seriālos iezīmējas vairākas jaunā laikmeta tendences – plaši aktieru ansambļi, sižeti, kas tiek šķetināti visas sezonas garumā, reālistiska vide, psiholoģiski izstrādāti un ticami varoņi ar pamatotu rīcības motivāciju – krimināldrāmas Soprano ģimene / The Sopranos (1999–2007) un The Wire (2002–2008), vesterns Deadwood (2004–2006). HBO kopā ar britu BBC producēja arī vienu no pirmajiem apjomīgajiem vēsturiskajiem seriāliem Roma / Rome, 2005–2006), kas tika uzņemts leģendārajā Cinecitta studijā Itālijā. Savu finansiālo varēšanu jaunā laikmeta TV turpināja demonstrēt ar dažādu kanālu uzņemtajām vizuāli krāšņajām vēsturiskajām fantāzijām The Tudors (2007–2010), Camelot (2011), The Borgias (2011–2013; idejas autors un arī vairāku sēriju režisors ir Nīls Džordans, vienā no galvenajām lomām – Džeremijs Aironss), Vikingi / Vikings (kopš 2013) u.c.

"Roma"

Antivaroņi un minoritātes

Daļa TV kritiķu un pētnieku uzskata, ka pēc pirmā TV zelta laikmeta 50. gados par otro iespējams runāt 80. gados, kad, pateicoties satelītu un kabeļtehnoloģiju attīstībai, īsā laikā strauji pieauga specializētu maksas televīzijas kanālu skaits. Skatītāji varēja abonēt kanālus atbilstoši savām interesēm – sporta, filmu, mūzikas videoklipu, erotikas programmas utt. No abonēšanas maksas un reklāmām gūtie ieņēmumi ļāva TV kompānijām veidot oriģinālus raidījumus un seriālus, turklāt, tā kā kabeļtelevīziju un satelīttelevīziju saturs skatītājiem tiek piegādāts šifrētā veidā (proti, tas ir pieejams tikai attiecīgo kanālu abonentiem), to neregulē ASV Federālā komunikāciju komisija (Federal Communications Commission, FCC), un

kompānijām radās iespēja veidot tematiski un saturiski izaicinošākus seriālus, raisot diskusijas par tabu tēmām un sociālajām normām.

Jau minētais HBO ir vecākā maksas kabeļtelevīzija ASV (dibināta 1972. gadā), un līdz pat šai dienai HBO veidotie seriāli ir pazīstami ar brīvi lietotu necenzētu leksiku un atklātiem kailskatiem. Kabeļtelevīziju "atļaušanās" piesaistīja skatītājus, bet skatītāju interese veicināja ierobežojumu mazināšanos arī publiski piejamajos TV kanālos. Tas, ka iespējami seriāli, kuru centrā ir antivaroņi, tādi kā Volters Vaits vai Deksters Morgans, ir viens no šī procesa rezultātiem.

Populārās kultūras pētījumi liecina, ka arī izklaidējoši TV seriāli var būtiski ietekmēt sabiedrisko domu un attieksmi pret, piemēram, citas rases vai kultūras cilvēkiem, minoritārām grupām utt. Tā 80. gados fenomenāli populārā situāciju komēdija The Cosby Show, kuras varoņi bija afroamerikāņu ģimene, rosināja balto amerikāņu priekšstatu maiņu par afroamerikāņiem.

Mūsdienās varam novērot līdzīgas norises attiecībā uz LGBT personām un tematiku – augot sabiedrības interesei un izpratnei par šiem jautājumiem, ir tapusi virkne dažādu žanru seriālu, kas šo tematiku aplūko tieši vai kuros ir LGBT personāži – Vils un Greisa / Will & Grace (1998–2006), Queer as Folk (2000–2005), The L-Word (2004–2009), Īstās asinis / True Blood, 2008–2014), Radīti skatuvei / Glee, 2009–2015), Amerikāņu ģimenīte / Modern Family (kopš 2009), Orange Is the New Black (kopš 2013; seriāls ievērojams arī ar to, ka tajā piedalās aktrise Laverna Koksa, kura ir transpersona), Transparent (kopš 2014), Sense8 (kopš 2015) u.c. LGBT personāži ir parādījušies arī ilggadējās "ziepju operās", piemēram, britu seriālā EastEnders, kas tiek uzņemts kopš 1985. gada.

"Amerikāņu ģimenīte / Modern Family". Vērts pievērst uzmanību seriāla nosaukuma latviskojumam. Komēdijseriāla centrā ir pavecs biznesmenis Džejs Pričards, viņa krietni jaunākā otrā sieva, kā arī viņa pieaugušie bērni un viņu ģimenes, tostarp Džeja homoseksuālais dēls un viņa vīrs. Seriāla nosaukuma burtiskais tulkojums būtu "Modernā ģimene", kamēr latviskojumā ietverta norāde uz nacionalitāti, kā arī deminutīvs "ģimenīte" – bet deminutīvi nereti tiek lietoti, lai demonstrētu nicinājumu vai pārākumu, vai norādītu uz hierarhisku stāvokli.

Dažādība TV ekrānos savukārt veicina iekļaujošākas sabiedrības veidošanos. Varbūt tieši tādēļ, ka amerikāņu skatītāji jau ir pieraduši pie dažādības, ko piedāvā jaunā laikmeta TV, šā gada "baltie Oskari" – fakts, ka Amerikas Kinoakadēmijas balvai nominēti tikai baltie aktieri –, izsauca tādu sašutumu.

“Skumēdija” par zirgu alkoholiķi

Pieaugot TV piedāvājuma apjomam, par skatītāju uzmanību cīnās arvien vairāk satura piedāvātāju, izraisot auditorijas fragmentizāciju, kas pēdējos gadu desmitos ir aizvien pieaugusi, kā to spilgti ilustrē TV kritiķa Džozefa Adeliana (Josef Adalian) eksperiments. Viņš salīdzināja 1994.-95. gada sezonas seriālu reitingus ar 2014. gada seriālu reitingiem, atklājot, ka

2014. gada populārākais šovs Lielā sprādziena teorija / The Big Bang Theory 1995. gadā ierindotos 57. vietā un vēl tikai septiņi citi šobrīd izrādīti seriāli iekļūtu tā laika populārāko seriālu simtniekā.

Būtībā, kā to raksturo jau minētā mediju eksperte Amanda Lotca, televīzija vairs nefunkcionē kā masu medijs, bet gan kā nišas medijs – skatītājiem ir pieejams milzīgs iespēju klāsts un iespēja skatīties izvēlēto saturu sev ērtā veidā un laikā.

Toties auditorijas sadrumstalotībai ir kāds negaidīts efekts – samazinoties auditorijas daļai, kas velta savu uzmanību katram atsevišķam seriālam, pietiek ar ievērojami mazāku skatītāju skaitu (jeb zemāku reitingu), lai seriāls tiktu uzskatīts par veiksmīgu [[1]].

Rezultātā satura veidotāji var atļauties piedāvāt specifiskāku saturu mazākām mērķauditorijām un vairāk eksperimentēt,

tiem nav vispirms jācenšas uzminēt, ko gribētu redzēt skatītāju vairākums, jo savu auditoriju atrod arī idejas, kas pirmajā mirklī šķiet visai dīvainas (piemēram, Netflix animācijas seriāls pieaugušajiem BoJack Horseman, kurā antropomorfiski dzīvnieki sadzīvo ar cilvēkiem un galvenais varonis ir zirgs Bodžeks Horsmans – pašdestruktīvs alkoholiķis un izbijusi TV zvaigzne).[[2]]

"BoJack Horseman"

Tematiski BoJack Horseman sasaucas ar vairākiem citiem seriāliem, kas caur komēdijas prizmu lūkojas uz nebūt ne jautrām parādībām (piemēram, klīnisku depresiju), tā demonstrējot vēl vienu mūsdienu TV raksturīgu tendenci – tematisku fluiditāti un žanru saplūsmi. Anglisko terminu "sadcom", ko šāda tipa seriālu apzīmēšanai (atvasinot to no sitcom – situational comedy) sākuši lietot TV apskatnieki, varētu latviskot kā skumēdija. Šo seriālu varoņi ne vienmēr ir labi vai patīkami cilvēki, tomēr viņu trūkumi un vājības ļauj viņus saprast, identificēties un biežāk just līdzi, nekā nosodīt. Kā raksturīgus skumēdijas piemērus var minēt vēl vienu animācijas seriālu pieaugušajiem Rick and Morty (kopš 2013), jau pieminēto Transparent (kopš 2014), You're the Worst (kopš 2014), The Last Man on Earth (kopš 2015), Baskets (kopš 2016) u.c.

Vai tā vairs ir televīzija?

Ņemot vērā, ka arvien retāk TV saturs tiek patērēts tradicionālajā veidā, var vaicāt – vai tā vispār vairs ir televīzija, ko skatāmies?

Par televīziju esam pieraduši domāt formā, kādā tā tikusi iesaiņota 20. gadsimtā: iepriekš plānota programma, stingri noteikti raidījumu ilgumi un reklāmas pauzes.

Taču, atsaucoties vēlreiz uz iepriekšminēto Amandas Lotcas rakstu, šīs īpašības nav tieši saistītas ar televīziju kā mediju, bet gan ar pārraides tehnoloģiju ierobežojumiem. Arī tad, ja pavadām nedēļas nogali, noskatoties visu sava iemīļotā seriāla sezonu planšetē, izmantojot savu iecienītāko straumēšanas platformu – tā ir televīzija.

Taču televīzijā, kādu mēs to pazīstam, forma ir lielā mērā veidojusi saturu. Sākotnēji TV seriāli līdzinājās kameru priekšā spēlētai teātra izrādei un reklāmas pauzes tika izmantotas dekorāciju maiņai. Medijam attīstoties, radās TV seriālu īpašās pazīmes, piemēram, atvērtās beigas, kas mudināja skatītājus turpināt sekot seriālam, lai redzētu intrigas atrisinājumu, sērijas vairākcēlienu struktūra, kas salāgota ar regulārām reklāmas pauzēm u.tml.
TV satura nesēju formas un skatīšanās paradumu maiņa, kas norisinās mūsdienās, atstāj iespaidu uz seriālu dramaturģisko struktūru.

Rēķinoties ar to, ka vismaz daļa skatītāju skatīsies seriālu maratona veidā – visu sezonu vienā rāvienā –, tā veidotājiem nākas domāt par to, kā sabalansēt "romāna" formu ar katras sērijas iekšējo dramaturģiju.

Tradicionāli seriāli tiek filmēti vairāku mēnešu periodā, un to veidotājiem ir iespēja koriģēt sižeta virzību, ņemot vērā skatītāju reakciju uz jau izrādītajām sērijām. Netflix un citām straumēšanas platformām, kas producē oriģinālu saturu un izlaiž visu seriāla sezonu vienlaikus, šādas iespējas vairs nav. Toties atšķirībā no tradicionālā TV modeļa, kad vairāki satura ražotāji sacenšas par ierobežotu laika periodu (kuru seriālu skatītāji izvēlēsies skatīties ceturtdienas vakarā pulksten septiņos?), jaunā laikmeta TV veidotāji pašpārliecināti uzurpē visu skatītāju brīvo laiku. Seriālu skatīšanās kļūst teju par modernā cilvēka pienākumu.[[3]] Netflix seriālu publiskošanas stratēģija līdzinās kinostudiju stratēģijai – jaunas seriāla sezonas tiek izlaistas brīžos, kas TV tradicionāli uzskatīti par neizdevīgiem – piektdienās, brīvdienās un svētkos – dienās, kad mēdz būt plānotas Holivudas blokbasteru pirmizrādes.[[4]]

Ātrais un lēnais pagrimums

The New York Times kritiķis Džeimss Poņivoziks (James Poniewozik) apraksta vēl kādu interesantu efektu, ko radījusi iespēja skatīties seriālus maratona veidā: "Skatoties seriālu reizi nedēļā, laiks, ko mēs pavadām, to neskatoties – pārdomājot, fantazējot [par turpinājumu], vienkārši novecojot –, ir seriāla daļa. Piemēram, Pārkāpt robežu [Breaking Bad] ir stāsts par kāda vīra pagrimumu – vai karjeru – no ikdienišķas uz noziedzīgu dzīvi. Seriāla laikā šis stāsts ilgst apmēram divus gadus. Tiem, kas skatījās [šo seriālu] kanāla AMC tiešraidē, tas ilga vairāk nekā piecus gadus. Tiem, kas skatījās to maratona veidā, kā daudzi no faniem, kas pievienojās vēlāk, tas ilga kādu nedēļu vai divas. Tiešraides skatītāji redzēja Voltera Vaita pārmaiņas palēninājumā – pamazām viņš pārkāpa robežu arvien tālāk un tālāk, un tādā veidā uzsvars bija uz morālā pagrimuma lēzeno nogāzi. Maratonisti redzēja viņa pārmaiņas paātrinājumā, kas lika domāt, ka arogance un tieksme uz noziedzību viņam piemitusi jau no sākta gala. Nedz vieni, nedz otri nekļūdījās, seriālu caurauž abas šīs tēmas. Taču veids, kā mēs skatāmies, ietekmē stāstu, ko mēs redzam." [[5]]

Mūsdienās kontrole pār to, kā skatīties, lielā mērā ir skatītāja rokās, un tā var būt gan panākumu atslēga, gan riska faktors. Seriālu veidotāji var radīt daudzslāņainus stāstus un personāžus, eksperimentēt ar nelineāru naratīvu, jo skatītāji pavisam vienkārši var seriālu apturēt, attīt un skatīties atkārtoti, lai izpētītu visas nianses. Viens no pēdējā laika seriāliem, kurā radoši un asprātīgi izmantota nelinearitāte un paralēlas sižeta līnijas, ir britu-amerikāņu miniseriāls Me, You and the Apocalypse (2015). Seriāla 10 sērijas skaita laiku līdz mirklim, kad ar Zemi sadursies pirms 34 dienām atklāta komēta, un skatītājs tiek ievilināts tajā, mēģinot atšķetināt, kas tieši sākotnēji nesaistītos varoņus ir savedis kopā bunkurā zem kādas Anglijas mazpilsētas. Katras sērijas ievadā redzama nedaudz modificēta aina no bunkura, ļaujot uzzināt par to mazliet vairāk; pēc tam sērija atgriežas atpakaļ laikā, un tikai seriāla fināls izskaidro dīvaino un intriģējošo ainu, kas redzēta katras sērijas sākumā.

Ja seriāla sezona tiek publiskota vienlaikus, autori var attīstīt seriāla tēmas pakāpeniski, pirmajai sērijai vairs nav izšķirošā nozīme skatītāja uzmanības piesaistīšanā. No otras puses, apziņa, ka seriāla sezona skatītājiem tiek nodota pilnībā pabeigta un bez korekcijas iespējām, var likt autoriem būt piesardzīgiem, izvēlēties tēmas, par kurām skatītāji jau agrāk izrādījuši interesi, un ierobežot eksperimentus.

3D un “aspect ratio”

Nobeigumā atgriežoties pie kino, pavisam īsi – vai un kā TV jaunais zelta laikmets ir iespaidojis kino industriju? Vēl 90. gadu beigās maksas kabeļtelevīzijām un interneta kompānijām panākt izdevīgus līgumus ar Holivudas studijām bija sarežģīti, bet apmēram 10 gadus vēlāk, strauji krītoties DVD pārdošanas apjomam un par skatītāju iecienītu filmu skatīšanās veidu kļūstot pieprasījuma video platformām (video-on-demand, VOD), trumpji ir nonākuši interneta un multiplatformu izplatīšanas kompāniju rokās. Piemēram, studija DreamWorks Animation, kas ir viena no lielākajām mediju satura piegādātājām, 2011. gadā pārtrauca ilggadēju sadarbību ar HBO un noslēdza līgumu ar Netflix, savukārt Amazon Prime video straumēšanas platforma tajā pašā laikā ieguva tiesības izplatīt studijas 20th Century Fox producētās filmas. [[6]]

Dažas citas Holivudai pēdējā laikā raksturīgas tendences savukārt ir pārsteidzoši līdzīgas tiem paņēmieniem, ko studijas lika lietā 50. gados, kad TV popularitāte uzbangoja pirmoreiz.

Viena no no tām ir 3D kino piepeši atdzimusī popularitāte: 2009. gadā uz ekrāniem ASV un Kanādā nonāca gandrīz trīsreiz vairāk 3D filmu nekā iepriekšējā, 2008. gadā, un līdz 2014. gadam, kas ir pēdējais, par ko pieejami Amerikas Kino asociācijas (Motion Picture Association of America, MPAA) dati, 3D filmu skaits ir stabili pieaudzis.
Iespējams, mazāk ievērojama pāmaiņa ir ekrāna proporciju (aspect ratio) izmaiņas. Kad televīzija 50. gados piesavinājās 4:3 ekrāna formātu, Holivuda sāka eksperimentēt ar platekrāna formātiem un par standarta filmu formātu kļuva 1.85:1, taču ap 2000. gadu TV sāka kopēt platekrāna formātu (1.77:1 jeb 16:9), un šobrīd lielākā daļa Holivudas veiksmīgāko filmu tiek uzņemtas vēl platākā ekrāna proporcijā 2.35:1. [[7]]

Šobrīd televīzija piedzīvo intriģējošas pārmaiņas, daži pat apgalvo – paradigmas maiņu. TV satura veidotāji, no vienas puses, bezbailīgi izmēģina jauno skatīšanās formātu pavērtās iespējas TV seriālu žanriem un naratīviem; no otras puses, jaunā laikmeta TV vēl meklē savu valodu.

Ir ticams, ka tuvākajos gados TV turpinās uzņemto kursu, no masu medija pārtopot nišas medijā un savstarpēji tuvinoties ar interneta medijiem.

Nav noliedzama arī televīzijas un kino joprojām eksistējošā sasaiste, kurā pārmaiņas vienā medijā atbalsojas otrā. Tomēr daudzi ASV mediju speciālisti raizējas, ka straujo straumēšanas pakalpojumu attīstību varētu apdraudēt uz datu patēriņu balstītu apmaksas modeļu (usage-based billing) ieviešana interneta servisa tirgū. [[8]]

Tuvākajos gados redzēsim, vai ASV interneta pakalpojumu kompānijas īstenos šādus plānus, kā tas ietekmēs interneta straumēšanu un attiecīgi – jaunā laikmeta TV, to kvalitatīvo saturu, ko ražo straumēšanas kompānijas Netflix, Amazon Video un Hulu un ko labprāt skatāmies arī šajā okeāna pusē. Bet pagaidām katrā ziņā mums, skatītājiem, ir brīnišķīga iespēja izbaudīt jaunās TV krāšņo ainavu visā tās daudzveidībā, cik nu to atļauj mūsu brīvais laiks!

Atsauces:

1. https://theconversation.com/fresh-off-the-boat-and-the-rise-of-niche-tv-37451. Lotca kā piemēru min 2015. gadā debitējušo seriālu Fresh Off the Boat, kas seko ķīniešu imigrantu ģimenes gaitām Amerikā. Šis ir pirmais seriāls kopš 1994. gada, kura centrā ir imigrantu ģimene no Āzijas, un ASV tā sasniegtais 3.3 reitings vecuma grupā no 18–49 gadiem tika novērtēts kā spēcīgs starts; turpretī 1994. gadā līdzīgu seriālu All-American Girl par korejiešu ģimeni pārtrauca uzņemt pēc vienas sezonas, kaut gan tā reitings attiecīgajā vecuma grupā bija 5.7. 
2. Mērķauditoriju sašaurināšanās televīziju zināmā mērā tuvina tādiem interneta medijiem kā YouTube, kur ikvienam ir iespēja piedāvāt ārkārtīgi specializētu saturu un attiecības starp satura veidotājiem un skatītājiem ir daudz egalitārākas. Ap videokanāliem veidojas sekotāju kopiena, kuru savstarpējais kontakts var turpināties arī ārpus YouTube. Satura veidotājam ir iespēja nekavējoties pielāgot kanāla saturu skatītāju vēlmēm, bet skatītāji var paust savu atbalstu dažādos veidos, tostarp – iegādājoties satura veidotāju radītas vai reklamētas preces, vai, ja satura veidotājs piedāvā tādu iespēju, veicot tiešu finansiālu ziedojumu sava iecienītā kanāla pastāvēšanai. 
3. http://www.cbsnews.com/news/welcome-to-tvs-second-golden-age/ 
4. http://www.nytimes.com/2015/12/20/arts/television/streaming-tv-isnt-just-a-new-way-to-watch-its-a-new-genre.html 
5. Turpat 
6. http://www.filmsite.org/2010sintro.html 
7. https://stephenfollows.com/film-vs-digital/ 
8. https://backchannel.com/big-cable-s-sledgehammer-is-coming-down-2c6854e8bea9#.6a2o22l11 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan