No uzjautrināšanās par „vētru ūdens glāzē” līdz ierosinājumam „vispār likvidēt šo stulbo konkursu” – tik plaša pat tikai „Kino Rakstu” ietvaros ir viedokļu amplitūda par šāgada Kannu kinofestivāla balvu sadalījumu. Raksta aculiecinieki – kinokritiķe Anita Uzulniece un Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka, pievienojam arī kinokritiķa Dmitrija Ranceva ieteikto krievu kinokritiķa Antona Doļina viedokli.
ANITA UZULNIECE:
“Lieliska izvēle, daudzi cilvēki būs laimīgi,” pirms ieiešanas festivāla pils zālē teica viens no žūrijas locekļiem, lieliskais dāņu aktieris Mads Mikelsens.
To, ka galvenās balvas saņems tie, kas uz festivāla noslēgumu nāk pa sarkano paklāju, jau esam sen sapratuši. Taču to, ka šis galvenais pasākums, ko tiešraidē var skatīties arī internetā, tik klaji saucas par Uzvarētāju ceremoniju / Winner Ceremony, pamanīju tikai šogad, 69. Kannu kinofestivāla sarkanā paklāja translācijā.
Par Screen International ekspertu un mūsu, katra no 4000 akreditētajiem aprakstniekiem, prognožu sakritību ar žūrijas lēmumu – nu tā, kā kuro gadu... Vai un kādā veidā lēmumus ietekmēja lielais aktieru īpatsvars šīgada Kannu žūrijā (pieci no deviņiem žūrijas locekļiem bija aktieri, starp viņiem arī grandi Mads Mikelsens un Donalds Sazerlends) un priekšsēdētāja, Austrālijas režisora Džordža Millera “profils” (vairāki Trakie Makši / Mad Max (1979, 1981, 2015), bet arī Īstvīkas raganas / The Witches of Eastwick (1987)), arī varam tikai zīlēt.
Prognozes piepildījās tikai daļēji.
Zelta Palmas zaru jau otro reizi saņēma britu režisors Kens Loučs, šogad par filmu Es, Daniels Bleiks / I, Daniel Blake. Tas ir aizkustinošs stāsts par kādu Ņūkāstlas galdnieku, kurš pēc pārciesta infarkta satiek vientuļo māti Ketiju un velta savas rūpes un enerģiju viņai un viņas bērniem. Darīšanas ar valsts sociālajiem dienestiem izrādās īsts pārbaudījums viņa pacietībai un cilvēcībai. Acīmredzot no konkursā plaši pārstāvētajām sabiedrības un indivīda saskarsmes, taisnīguma un humānisma problēmām veltītajām filmām (La fille inconnue, Aquarius, Bacalaureat) žūrijai Louča filma šķita vislabākā.
Filmu atzīmēja arī Ekumēniskā žūrija, raksturojot filmas varoni Danielu kā žēlsirdīgo samarieti. Šāda žūrija Kannu kinofestivālā strādāja jau 43. reizi, un Kens Loučs saņēmis tās balvu arī 2009. gadā par filmu Meklējot Ēriku / Looking for Eric, savukārt Zelta palmas zaru – 2006. gadā par filmu Tikai vējš šūpo miežus / The Wind That Shakes the Barley.
Lielā žūrija savu Grand Prix piešķīra Ksavjē Dolana filmai Tas ir tikai pasaules gals, kuru jau esmu aprakstījusi, un – to tiešām varēja paredzēt! Šī jaunajam režisoram arī ir jau otrā Kannu balva – atgādinu, ka 2014. gada žūrija piešķīra Dolanam balvu par filmu Mommy (kopā ar Godāru), un tā bija viena no 49 balvām, ko saņēmusi Mommy.
Šogad arī Ekumēniskā žūrija atzina Dolana jauno filmu par labāko; motivācija: „Kas netiek pateikts ar vārdiem, to Ksavjē Dolana kinovaloda pauž transcendentāli. Viņpus pateiktā, kliedzienos un skatienos, mēs iepazīstam kādas ģimenes vēsturi, kurā par mīlestību nedrīkst runāt un kur brēkšana pārmāc visu svarīgo. Luī, pazudušais dēls, atgriežas, lai paziņotu par savu gaidāmo nāvi, tomēr tā vietā viņš izlemj modināt savos tuvākajos mīlestību un cerību”.
Žūrijas balva tika jau iepriekšējā apskatā pieminētajai Andreas Arnoldas filmai American Honey, kuru atzīmēja arī Ekumēniskā žūrija, uzsverot šajā roadmovie kā seismogrāfā fiksētos dažādu sabiedrības slāņu iespaidus un to, ka līdzās jauniešu grupas ceļojumam pa valsti rādīts arī iekšējs ceļojums, sevis atrašana, pat – sava sapņa saglabāšana.
Vairākas balvas saņēma irāņu kino – Asgara Farhadi (Asghar Farhadi) filmas Komivojažieris / Forushande / The Salesman scenārijs un galvenās lomas atveidotājs Šahabs Hoseini (Shahab Hosseini) tika atzīti par labākajiem.
Balvu par labāko režiju žūrija dalīja starp Kristianu Mundžiu (Cristian Mungiu, Izlaidums / Bacalaureat) un Olivjē Asaijasu (Olivier Assayas, Personīgs pircējs / Personal Shopper). Par pēdējo gan jābrīnās – ne tikai man, bet gandrīz visiem Screen International kritiķiem, no kuriem divi bija pat treknu krustu (slikti!) filmai likuši – šis darbs šķita tik ambiciozi ezoterisks darinājums ar mirušā brāļa garu un Kristenas Stjuartes (Cēzars par jaunā kaluma zvaigznes lomu līdzās Žiljetes Binošas aktrisei Asaijasa iepriekšējā filmā Zils- Marijas mākoņi) klīšanu pa šikiem veikaliem, ka lika pat justies neērti vai vismaz neizpratnē, kas noticis ar tik labu režisoru…
Konkurencē par labākās aktrises titulu varēja tikt apbalvota Mariona Kotijāra par lomu Nikolas Garsijas filmā Mal de pierres / From the Land of the Moon, vai abas slavenās spāņu aktrises Almodovara filmā, varbūt Seidū vai Beja Dolana filmā, vai, protams, apbrīnojami organiski meistarīgā (ja tā var izteikties) Izabella Ipēra Pola Verhovena (Paul Verhoeven) filmā Viņa / Elle... bet viņas visas izkonkurēja pusmūža filipīniešu aktrise Žaklīna Žozē (Jacklyn Jose) Briljantes Mendozas (Brillante Mendoza) filmā MA’ROSA. Filmā viņa kā četru bērnu māte mēģina turēties virs ūdens visiem spēkiem, savā mazajā bodītē ielaižot arī pa kādam aizliegtam produktam. Ja nevar noķert lielos dīlerus, korumpētā policija tvarsta mazās zivtiņas, kurām tas ir dzīvības un nāves jautājums…
Tomēr gribētos pakavēties pie Verhovena filmas Viņa, kas bija viena no pēdējām konkursa skatē, Tā uzņemta pēc Filipa Džiāna (Philippe Djian) romāna Oh un ir elpu aizraujošs trilleris par kādu videospēļu biznesa bosieni Mišelu (Ipēra). It kā izsmalcināta sabiedrība, kuras paradumus un tikumus šķietami nekas nespēj ne satricināt, ne izmainīt. Pat ziņa par uzbrukumu un izvarošanu ne. Bijušais vīrs, pieaudzis dēls, kura draudzene dzemdē melnīgsnēju puisīti, labākās draudzenes vīrs, arvien seksīgākas video spēles veidojošie puiši, ballītes, jauni un it kā izpalīdzīgi kaimiņi… Kas slēpjas aiz šīs rutīnas, vieglajiem meliem, šķietamās labklājības, grūti sasniedzamas baudas… Spoži, ar lielu vieglumu izspēlētie dramatiskie notikumi (uzbrukumus un izvarošanas ieskaitot) varētu pat maldināt, ka šiem ļaudīm viss ir vienalga. Krasākais pagrieziens – lēmums vairs tālāk nemelot… labākajai draudzenei. Interesantajā preses konferencē visi vienojās, ka ar filmas varoņiem nav notikusi evolūcija. Mākslinieciski – paldies Dievam, ka tā. Tieši tādēļ Verhovens ar sava lieliskā ansambļa darbu pievienojas autoriem, kuru filmās skan kaut kas par pasaules galu.
Šķiet gandrīz neticami, ka bez balvām palika tādi meistari kā Džārmušs, Almodovars, brāļi Dardēni… Vienīgi Screen aptaujas līdere un arī mana favorīte, Marēnas Ades (Maren Ade) filma Tonijs Erdmans / Toni Erdmann tomēr nepalika bez balvas: to par labāko atzina tieši mūsu, kinokritiķu federācijas FIPRESCI žūrija – par filmas veidotāju jūtīgo attieksmi, rādot tēva un meitas attiecības un caur tām – mūsdienu pasaules vājprātu.
Lai arī ko neteiktu par filmu atlasi Kannu konkursam, balvu sadali, žūrijas izvēli, tomēr jāatzīst, ka tā ir un paliks viena no nozīmīgākajām kino skatēm pasaulē, kas nākamgad notiks jau 70. reizi. Kannu festivāls sniedz ieskatu ne tikai kinomākslas procesos, festivāla programmu caurauž arī mūsdienu pasaules norises, akūtie punkti, mūsu, cilvēku, vājības un ilgas, naids un mīlestība, arī – tās trūkums. Vai visi būs laimīgi? Diez vai. Gudrāki un bagātāki, savu pieredzi apjēgt un ar pasauli samērot gatavāki gan, cerams.
SONORA BROKA:
Pirmdienas rīts.
Darba duna, bet sociālie tīkli burtiski uzvārījušies - iepriekšējā vakarā pasniegtas Kannu kinofestivāla balvas un, protams, visas (vai lielākā daļa) piešķirtas nepareizi. Vismaz pēc tautas balss vairuma domām.
Toniju Erdmanu, komentētāju (ne žūrijas) absolūto favorītu, neesmu redzējusi, tādēļ šī vētra ūdens glāzē šķiet patiesi uzjautrinoša.
Kaislību mutulī tiek aizmirsts, ka Kannu (un principā jebkura kinofestivāla) balvas piešķir žūrija - kompetentu, augsti vērtētu kino profesionāļu kopums. Tas nav skatītāju balsojums, nedz arī kādas sporta sacensības - subjektivitāte vienmēr būs sastopama jebkuras, pat vispieredzējušākās žūrijas vērtējumā. Filmu nevar ne nosvērt, ne izmērīt, un tai nav jāatbilst vairākuma gaumei. Ikdienas filmu žurnālistu un kritiķu filmu topi kā asprātīga infogramma ilustrē dažreiz līdzīgos, bet dažreiz klaji atšķirīgos viedokļus. Un šeit gadās arī pārsteigumi - manā iepriekšējā tekstā minētā Andreas Arnoldas American Honey un Olivjē Asajasa Personal Shopper žurnālistu topos saņēma vairāk nekā vājus vērtējumus (lai gan no atsevišķiem kritiķiem - arī pa palmas zaram), bet šodien abas filmas redzam laureātu sarakstā - pirmā saņēma žūrijas balvu, otrā - balvu par labāko režiju.
Vairāki preses avoti “nepareizajā” balvu sadalē vaino žūriju, starp kuras dalībniekiem liels aktieru īpatsvars (pieci no deviņiem), tomēr šis arguments man nav izprotams – neredzu ne mazākā iemesla apšaubīt Donalda Sazerlenda, Mada Mikelsena un Kērstinas Dānstas spēju vērtēt kino ne tikai no aktiera pozīcijām.
Savu mēreno izbrīna devu laureātu sarakstā tomēr uzeju arī es, ieraugot tur kādreizējās rumāņu jaunā viļņa zvaigznes Kristiana Mundžiu filmu Bacalaureat, kas, līdzīgi kā Un Certain Regard sekcijā iekļautā klasiķa Hirokazu Kore-edas After The Storm, spēja manu uzmanību noturēt vien īsu brīdi, vēlāk ļaujot domām brīvi klejot un otrās filmas vidū pat izklejot ārā no kinozāles arī pašai.
Turpinot pastaigāties pa balvu sarakstu - šis gads vēlreiz pierāda, ka Ksavjē Dolans ir Kannu svīthārts.
Kaut gan tieši šajā gadījumā arī mazliet pieļauju aktieru žūrijas faktoru lēmuma pieņemšanā – visā Kannu programmā nesastapsiet otru filmu ar TĀDU aktieru ansambli - Gaspārs Ulī, Mariona Kotijāra, Lea Seidū, Vensāns Kasels, Natālija Beja!
Dolans filmas Juste la fin du monde sākumu burtiski sakrata kā kokteili, veidojot ašu, dinamisku, košu vakariņu, drīzāk pat dzīru gatavošanas kolāžu. Koši redīsi, slapjas salātlapas, augļi, mirdzoši gredzeni, gleznas rokas, piesātinātas krāsas un samtaina tumsa dibenplānā tik ļoti atgādina vienlaikus holandiešu glezniecību un Džanni di Gregorio 2008. gada filmas Pranzo di Ferragosto ainiņu ar cienījamu itāļu dāmu vakarēšanu sakarsētajā augusta Romā, kas līdzinājās krāšņu tropisku putnu parādei.
Natālija Beja ir Dolana filmas Karmena Miranda, Džekija Kolinza un Elizabete Teilore vienlaikus. Skatoties filmu, varam pārpārēm sadzerties ekrāna, gluži vai taktili sajust redzamo. Dolans ir vizuāli spēcīgi domājošs režisors, kurš turklāt spēj pilnmiesīgi mainīt estētiku turpat vai blakus kadros. Lugas (gan ar dažādām sekmēm) izmantotas kā pamats vairākās festivāla filmās, tostarp arī Kirila Serebreņņikova Māceklī. Tomēr Dolans spēj sabalansēt intensīvo dramaturģiskā materiāla klātbūtni ar ne mazāk intensīvām, bet izteikti kinematogrāfiskām starpepizodēm, nojaucot kamerizrādes efektu. Galvenā varoņa atmiņu aina, kura iebrāžas blīvajā dialogu slāņojumā ar vējā plīvojošu aizkaru, saules rotaļām uz istabas sienām un gluži vai jauna Dionīsa džinsos – kaimiņa, deviņdesmito gadu skaistuļa, ārkārtīgi juteklisko, homoerotisko tēlu, ievieš līdzsvaram nepieciešamo sapņaina huligānisma devu.
Kņada ap balvu sadalījumu kārtējo reizi pārliecina, ka nevaru paļauties uz atsauksmēm, neredzējusi filmu. Ja vien, protams, neizdodas atrast autoritāti, uz kuras vērtējumu var paļauties simtprocentīgi. Kamēr vēl mazliet maldos autoritātes meklējumos, tikmēr, cik vien iespējams, skatos filmas pati, cenšoties neiespaidoties no kolēģiem un zibensrecenzijām festivāla laikā. Tādēļ jo saldāks tas mirklis, kad balvu sarakstā redzu vairākus savus favorītus no Kannu programmas, tai skaitā Un Certain Regard konkursa skates galvenās balvas saņēmēju – vietām aizkustinoši neveiklo, bet labākajās somu autorkino tradīcijās veidoto filmu The Happiest Day in the Life of Olli Mäki.
Daudzsološo Juho Kuosmanena filmas projektu par somu boksa cerību sešdesmitajos gados pamanīju jau agrā pavasarī, Gēteborgas Ziemeļu filmu tirgū, un rezultāts neliek vilties. Režisoram šīs ir jau trešās Kannas, un trešā, būtiski nozīmīgākā balva.
Festivāla laikā somiem gauži pāri nodarīja brāļu Dardēnu filmas seanss paralēlajā zālē, uz kuru nekritiski nesās laužu pūļi. Tie daži, kas stāv rindā uz Olli Maki, nerimstas noskaidrot, kas tā vispār par filmu: „English? Finish? What finish?” Tā kā izrādu informētību par filmas izcelsmes zemi, man tiek automātiski piedēvētas arī somu valodas zināšanas, tādēļ jāatbild arī uz jautājumu, ko nozīmē Olli Maki un kādēļ šo vārdu nav filmas oriģinālnosaukumā. Publika ir labvēlīga, filma izpelnās aplausus. Pēc filmas gandrīz vai slepus uz ielas mani uzrunā kāda sieviete, kas vēlas uzzināt manu viedokli par filmu. Lai gan skaidrs, ka viņa ir iesaistīta filmas komandā, aptauja notiek anonīmi.
Tā, uz ziemeļnieciskas nots, beidzās mana klātiene Kannu kinofestivālā, neredzētām paliekot Asgara Farhadi, Pola Verhovena, Nikolā Vindinga Refna un Šona Penna konkursa filmām, kuras, kā šobrīd zinām, neizpelnījās žūrijas labvēlību. Ar vienu izņēmumu - Asgara Farhadi Forushandi, kas saņēma balvu par labāko scenāriju un labāko vīriešu lomu. Bet varu pačukstēt, ka par šo filmu mēs Rīgā vēl dzirdēsim.
DMITRIJS RANCEVS iesaka:
No Kannu festivāla atgriezies arī kinokritiķis Antons Doļins, kurš portālā daily.afisha.ru publicējis savu šķietami provokatīvo un gandrīz skandalozo viedokli par gada galvenā kinokonkursa rezultātiem. Viņš nepiekrīt žūrijai praktiski visās pozīcijās un cenšas to arī pamatot savā rakstā. Bet vai tas ir izaicinājums? Antons Doļins pazīstams ne tikai kā viens no labākajiem krievu kinokritiķiem, bet arī kā visai labvēlīgs, saprātīgs un gandrīz vai vislīdzsvarotākais apskatnieks, kurš izvairās no galējībām spriedumos un vērtējumos. Tāpēc viņa rakstu drīzāk var uztvert kā godīgu, lai arī emocionālu un pat dusmīgu manifestāciju situācijā, kad piekrist un klusēt nozīmētu nodot profesiju.
Citāts no Antona Doļina raksta:
„69. Kannu kinofestivālā ir noticis kas unikāls. Žūrija pamanījusies ignorēt burtiski visas filmas, kas kļuva par līderēm skatītāju un kinokritiķu simpātiju aptaujās, turklāt vēl iekļaut apbalvoto sarakstā pāris filmas no tām, kas tika uzskatītas par sliktākajām.(..)
Zelta palmas zars ir piešķirts par vecmodīgu taisnvirziena sentimentalitāti, par sociālu manifestu, kas aizstāj mākslinieciskumu kā tādu. Par konsekventu pozīciju, par cēlsirdību, bet nekādā gadījumā ne par kino.
(..) Žūrijas verdiktā nolasāms tikai viens [koncepts] – bērnišķīgais un spītīgais „Bet man patika!” Iebilst nav iespējams. Tikai vēlēties vispār likvidēt šo stulbo konkursu. Lai ļaudis brauc uz Kannām skatīties filmas, tirgoties ar tām un priecāties par to visu. Un izbeidz imitēt profesionālu ekspertīzi smalkos mākslas jautājumos, regulāri neatšķirot talantīgo no viduvējā un oriģinālo no pakaļdarinājuma.”
Rakstu BEZ SUBTITRIEM krievu valodā lasiet ŠEIT.
