KINO Raksti

Viegli kodētas ziņas. Cikla “Latvijas kods” īsfilmu apskats

28.12.2023
Viegli kodētas ziņas. Cikla “Latvijas kods” īsfilmu apskats
Kadrs no filmas "Labāk nezīmēt"

Kods ir kas tāds, kas sevī slēpj nezināmo un sistemātiski apslēpto, kaut ko tādu, kam iespējams tuvoties, ja zina, kā. Dokumentālā cikla “Latvijas kods” īsfilmas apvieno darbus, kas runā par “X” – to, kas daudziem zināms, bet nav pateikts, iztirzāts vai pietiekami izgaismots, lai to uzskatītu par „vispārzināmu”.

Nu jau desmit gadus veidotās Latvijas Televīzijas programmas Latvijas kods filmas, šķiet,  netiek pietiekami novērtētas Latvijas kino kopējā ainavā, taču velti. Šis ir ļoti svarīgs projekts ne tikai kinovidei, bet arī laikmeta, sabiedrības un to dažādo izpausmju kontekstā, un iespējams, ka pēc simt gadiem uz šiem darbiem varēsim raudzīties pavisam citādi. Pats interesantākais šķiet fakts, ka stāsti šajā filmu sērijā ar katru gadu kļūst arvien aizraujošāki, varbūt arī sociālpolitiski asāki, vienlaikus saglabājot distanci un brīvu telpu Latvijas koda interpretācijai šodien. 


Runcis

Režisora Andreja Verhoustinska filma Runcis (scenārija autore Henrieta Verhoustinska, par filmas mūziku rūpi uzņēmusies Katrīna Anna Verhoustinska) ir darbs, kas spējis atturīgos un brīžiem nekustīgos kadros ietilpināt pilnasinīgu un jēgpilnu dzīvības esenci – tādu, kura citkārt nerod vietu kinodarbos, kas ņirbina attēlus un virspusēji apliecina dzīvi. Lielā mērā tas ir arī filmas galvenā varoņa, dzejnieka Reiņa Runča nopelns, jo kaut kādā mērā viņš apzināti veido savu tēlu līdztekus filmas radošajai komandai. Vārds ir viņa stiprākais ierocis, kas pavērsts pret ikkatru “nevaru”, apliecinot, ka dzīvē viss sākas ar “gribu”.

Kādā brīdī Runcis saka – labprāt filmā sevi redzētu tādu, kuram netrūkst ironijas un pozitīvisma, jo neviens, kas viņu atbalsta, negrib redzēt vāju. Es nekļūdītos, ja teiktu, ka vājumu šai filmai piedēvēt nevar. Filmas autori spējuši ar ierobežotu māksliniecisko atvēzienu caursist šāda tipa dokumentālajām filmām raksturīgo sociālās realitātes ietvaru un aizvest skatītāju ievelkošā dziļumā. Askētiskums kā Runča dzejā, tā arī Verhoustinsku filmā ar precīzu sitienu trāpa pa skatītāja vārīgajām vietām un pat nejūtīgākos padara atkal jūtīgus.

Kadrs no filmas "Runcis"


Nāc ārā!

Filma Nāc ārā! (režisore Žaklīna Zābere-Gāga) ir savā būtībā visai vienkāršs kinodarbs, taču šajā vienkāršībā un nesamākslotībā slēpjas kaut kas patiešām atbruņojošs. Filma dokumentē pusaudžu un bērnu gatavošanos iestudējumam, kas šķiet veidots, godinot vienu no viņiem – idejas autoru Jāni viņa 13. dzimšanas dienā. Radošais process, lai arī tiek uztverts visai nopietni, patiesībā ir spēle, un tieši šis spēles moments filmas priekšplānā izvirza nebēdnīgu un viscerālu prieku, kas spoguļojas gatavošanās procesa smalkumos.

Šī filma noteikti paliek atmiņā ar vēl vienu no filmas galveno varoņu radošajiem centieniem – mūziku. Jāatzīstas, ka Alises Bērziņas dziesma Miega zāles, kas skan filmas finālā, nepamet mani joprojām. Šī kompozīcija nedaudz atgādina Dzelteno pastnieku labāko hitu kompilāciju, un kaut vai tās dēļ vien ir vērts filmu noskatīties līdz titru beidzamajai rindiņai.

Kadrs no filmas "Nāc ārā!"


Sliktie dzīvnieki

Ildzes Felsbergas dokumentālā īsfilma Sliktie dzīvnieki ir cilvēka muļķības slavinājums, kurā zoodārza iemītnieku lēnā kustība un nekustība tiek konfrontēta ar apmeklētāju komentāriem par to. “Iedomājies, cik daudz kurpju tur sanāk?!” saka balss aizkadrā, vērojot krokodilu.

Šādas un līdzīgas atskārsmes kategorijās “smuks / nesmuks”, “izmantojams / neizmantojams” un “labs / slikts” filmā izskan vairākkārt, ļaujot Felsbergas darbam īsā laika nogrieznī pārtapt no komēdijas (tā to piesaka filmas publicitātes materiālos) par traģikomēdiju. Komentāru gradācija sniedzas no bērna līdz pieaugušajam, ļaujot noprast sistemātisku problēmu jautājumā, kas skar cilvēku un viņa attiecības ar dzīvnieku. Patiesībā šī filma izgaismo ne pārāk plaši iztirzātu jautājumu latviešu kino – cilvēka un dzīvnieka attiecības un pretnostatījumu. Laikā, kad arvien aktīvāk Latvijas sabiedriskajā telpā izskan aicinājums ne tik vien domāt, bet arī rīkoties dzīvnieku tiesību aizstāvības labad, šī filma uzrāda seku sākumpunktu – domāšanu, vai drīzāk nedomāšanu.

Kadrs no filmas "Sliktie dzīvnieki"


Labāk nezīmē!

Vai esat kādreiz domājuši, kā izskatās cilvēks, kura rokraksts atstāts teju uz katra Rīgas stūra, mājas jumta, pamestas ēkas vai vilciena? Vai varat iedomāties, kā izskatās uzraksta “SĒNE”, “FARO” “TDV” vai “SAKI” autors? Iespējams, viņš ir jūsu kaimiņš, darba devējs vai vienkārši laipns cilvēks pie veikala kases. Režisora Toma Upīša dokumentālā filma Labāk nezīmē! mēģina tuvoties jautājumam, par kuru aizdomājies teju ikviens, kas kaut reizi manījis leģendāros grafiti uzrakstus pilsētvidē.

Apvienība The Drunken Vandals ir grafiti mākslas pionieri ar divdesmit gadu stāžu, filma daļēji sastāv no materiāliem, kurus uzņēmuši paši “vandāļi”. Viņu identitātes filmā tiek slēptas, taču tas neliedz viņiem dalīties savā filozofijā par spēli ar likumu un kārtību, adrenalīna devu, ietekmes zonu dalīšanu un radošo ideju realizāciju. Patiesībā viņi ir tādi kā urbānās pasaules naktsdzīvnieki, kurus režisors iztaujā detalizēti un cieņpilni. Tieši Toma Upīša klātbūtne filmā ļauj iejusties, ar interesi vērojot un klausoties filmas galveno varoņu sacītajā, bet vienlaikus noārda vēlmi paskatīties, kas slēpjas zem šīm maskām. Nē, viņi nav mazgadīgi huligāni. Viņi ir cilvēki, kuri gadiem veidojuši pilsētu betona sienu faktūru un Rīgas urbāno ainavu, turklāt darījuši to ar visai interesantu motivāciju, iegūstot neparastu slavas formu.

Kadrs no filmas "Labāk nezīmē!"


Umbra

Latvijas koda īsfilmu izlasi noslēdz režisora debitanta Alekseja Beļecka darbs Umbra, kas dokumentē gleznotāja Andra Eglīša un viņa meitas Katrīnas radošo dzīvi meža ielokā. Tieši Katrīna ir filmas galvenā varone un ļauj pieskarties videi, kurā top abu mākslasdarbi. Lai arī filmas publicitātes materiālos abu radošā darbība tiek nošķirta no dabas, šķiet, ka tās jau izsenis kļuvušas par vienotu organismu. Daba tapusi par ģimenes audeklu, kurā izvērst savu radošo potenciālu, vienlaikus neizbradājot takas un atstājot to “neskartu”.

Filmas režisors un viņa radošā komanda skatītāju spēs aizraut ar uzmanību un rūpi, ar kuru tas tuvojas savas filmas varoņiem; paša režisora un vairāku operatoru vadītā kamera ir liega un neuzbāzīga, ļaujot priekšplānā izvirzīt dokumentālā kino pašvērtību – cilvēku.

Kadrs no filmas "Umbra"

Filmu kadri – no publicitātes materiāliem, LTV

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan