Intrigas sakāpināšanai varētu šo rakstu anonsēt: “Kā Sonora skatījās konkursa porno Tallinas nakts autobusā un ko par viņu nodomāja blakussēdētāji”, tomēr tas nebūtu īsti objektīvi, jo, pirmkārt, nakts autobusa blakussēdētāji droši vien nemaz nedomāja par Sonoru, bet par to, ko saskatīja viņai pār plecu datora ekrānā. Bet otrkārt un galvenokārt - A klases festivālā “Melnās Naktis / Black Nights / Pimedate Öode”, kurš šogad sasniedza pilngadību – 21. jubileju –, notika vēl daudz un dažādas citas lietas.
Interesanti, ka viens no spilgtiem Tallinas iespaidiem saistīts ar Rīgu un (nosacīti) Latvijas kino. Festivālu papildinājusi jauna programma – Dumpinieki ar iemeslu, kā veltījums Nikolasa Reja 1955. gada filmai Rebel Without a Cause ar Džeimsu Dīnu titullomā, un šīs jaunās programmas ietvaros pirmizrādi piedzīvoja arī Latvijas filma, par kuru Rīgā dzirdēts mazāk, nekā Tallinā, – Riga, Take One, ar Elitu Kļaviņu, Ivetu Poli un Elīnu Vasku galvenajās lomās. Filmas režisora Siegfried Rīgas sajūtas 140 minūšu garumā izraisa neviltotu sajūsmu 78 vietu kinozālē, liekot aizdomāties par to, cik vienkāršiem līdzekļiem var aizkustināt konvencionāla kino garlaikotus skatītājus.
Pēc seansa režisors piesauc cinéma absurde un mīlestību, bezgalīgu mīlestību, kuras idejas vārdā darbojusies grupa tikai astoņas dienas garajā filmēšanas periodā. Tiesa gan, samulsušie aktieri, kuri pēc seansa nemaz nesteidzas iznākt kinozāles priekšā, visai rezervēti pauž iespaidus un atzīst, ka vismaz aptuvens scenārijs būtu noderējis, savukārt Arnis Rītups, kurš neatstāj kinokrēslu, norāda uz kļūdām tulkojumā.
Absolūtā nekonkrētība un režisora norāžu neesamība tomēr panākusi arī ko labu – ir patiess baudījums redzēt Elitu Kļaviņu (kas arī filmā ir Elita), plosoties un baudot džeza un reibuma mirkļus vai risinot naksnīgas sarunas ar filosofiski noskaņotu taksometra vadītāju, bijušo jūrnieku, - viņa apvelta filmu kopumā ar neglābjami uzpērkošu un atsvaidzinošu šarma un elegances klātbūtni. Iveta Pole, precīza un asa kā nospriegota atspere, strupiem teikumiem un tiešiem žestiem vēršas atriebes dievietē mirdzošām acīm, vajādama nošņurkušu plenci, kas kādos mistiskos veidos pamanījies šai žilbinošajai, pašpietiekamajai būtnei salauzt sirdi. Nekļūdīšos, norādot, ka Riga, Take One režisora talants slēpjas tieši spēcīgu aktieru un kolosālu tipāžu piemeklēšanā, kuru rokās tad arī veidojas filmas liktenis. Asprātīgākā narkomānu un Rahmaņinova etīde Latvijas kino vēsturē, pusaudžu mīlas stāsta dzimšana uz austošas saules apspīdēta jumta, lieliskie Arņa Rītupa domu graudi, kas pārspēj jebkuru latviešu stāvizrādi…
Šīs filmas veiksme un neveiksme vienlaikus ir nespēja fokusēties uz ko vienu un absolūtā vienaldzība pret rezultātu.
Kadra fokuss, kurš teju dzīvo savu dzīvi; bieži pārgaismotie kadri, saraustītā, neloģiskā montāža; rokas kamera, kas nereti pilda arī montāžas uzdevumus, atgādina kino virzienus, kas kardināli mainījuši kino gaitu – franču jauno vilni, Dogmu’95, kāds minēja arī Kasavītisa filmas. Un, protams, džezs, džezs, kas nenoliedzami aizlāpa neskaitāmos caurumus žogā.
Tomēr – vai vērts būt lieciniekiem radošas personības nesavāktai domai uz ekrāna tikai tādēļ, ka tā rada asociācijas ar nozīmīgiem kino strāvojumiem? Pakļaujot filmu atkārtotam montāžas procesam, saīsinot to ne tikai par pusstundu, bet pat par 50 minūtēm, ieguvēji būtu visi – gan filmas veidotāji un izplatītāji (jo 140 minūtes garš seanss ir izaicinājums jebkuram festivālam vai kinoteātrim), gan arī skatītāji, jo ik pa brīdim esam liecinieki skaistam kino mirklim, kurš drīz vien atkal pazūd haosa jūklī.
Fridrika Tūra ieteikums
Bet tādēļ jau PÖFF ir tik plašs (daži satiktie, gan darbinieki, gan dalībnieki, pat lietoja frāzi „pārāk plašs”), lai savu kinozāli un savu kino piedzīvojumu varētu atrast jebkurš. Jau ceļā uz Tallinu zināju, ka došos skatīties Gudrunas Ragnarsdotiras Vasaras bērnus / Sumarbörn, kas iekļauta debijas filmu konkursā. Skatīšos tādēļ, ka šo režisori kā vienu no pieciem šābrīža interesantākajiem pieteikumiem Islandes kino, piecām režisorēm sievietēm, mūsu sarunā Rīgā, Lielā Kristapa laikā, minēja Fridriks Tūrs Fridriksons. Turklāt ambiciozais A klases festivāla zīmogs Melnajām Naktīm ļauj iekļaut konkursā tikai pirmizrādes, līdz ar to būšu starp pirmajiem, kas skatīs Vasaras bērnus uz lielā ekrāna.
Gudrunai Ragnarsdotirai šī ir debija pilnmetrāžas spēlfilmā, bet ne pirmā saskare ar kino. Pēc karjeras starta grafiskajā dizainā un savas reklāmas aģentūras vadīšanas sekoja filmu studijas Kalifornijas mākslu institūtā, un 1995. gadā Ragnarsdotira atgriezās Islandē, lai darbotos gan kino, gan televīzijā, kā arī pasniegtu lekcijas filmu skolā. Tomēr tikai tagad esam sagaidījuši pirmo režisores pilnmetrāžu, kas vienlīdz spēs sasniegt kā pieaugušo, tā bērnu auditoriju.
Filmas scenārijs tapis vairāk nekā 10 gadu garumā, ierakstot tajā režisores pašas krēslaino bērnības pieredzi. Tādēļ jo dīvaināk šķiet tas, ka bērnu pārdzīvojumi filmā notiek tādā kā simboliskā līmenī, it kā klātesoši, bet mūs neskaroši. Pieļauju, ka arī šis izvēlētais paņēmiens ir kā piedzīvotās traumas pēcatskaņas – ieaužot sižetā dažādu Islandes teiku motīvus, kā arī fantastiskus tēlus, neļaujot bērniem izdzīvot skumjas, vienkārši noslēdzot tikko dzimušas emocijas.
Filma uzņemta ārkārtīgi izteiksmīgās un Islandei raksturīgās ainavās, aizgrābjot tieši ar šo vizuālo līniju. Un pat epizodē, kurā mazais brālītis tiek sodīts un ieslēgts tumšā, mitrā akmens krāvumā, kas cēli saukts par šķūni, un pārbijies no tā, ka atnāks lavas ļaudis un viņu savāks, skatītāji drīzāk priecāsies par akmens krāvuma faktūru un māsiņas krāšņajām cirtām, jo bailes ir tikai izteiktas, ne sajūtamas, un māsiņa vairāk pļāpā, ne līdzpārdzīvo. Ik uz soļa kāds sižeta pavērsiens, kas liek nodrebēt nelabās nojautās, tomēr tas mums tiek aiztaupīts.
Lai nu kā, Vasaras bērni droši ieņem vietu vizuāli iespaidīgāko pēdējo gadu ziemeļvalstu filmu sarakstā,
kā arī aktualizē tematu, par kuru veidotas jau vairākas Islandes filmas, tostarp dokumentālās. Bērnu nami ar lieki pārspīlētu disciplīnu, totālu izolētību no sabiedrības un nežēlīgu, pat sadistisku personālu, tostarp ar pedofilijas iezīmēm, ir ne tik sena realitāte, nevis seno teiku atskaņas.
Arī mūsējie
PÖFF nekādā gadījumā nav tikai filmas vien – viesnīca, kurā notiek plaša semināru un lekciju programma, pēdējā festivāla nedēļā vēršas skudru pūznī, savukārt blakus esošajā kinoteātrī notiek topošo filmu projektu prezentācijas. Tur šogad kā spēcīgākā noteikti startēja tieši Baltijas topošo darbu skate, kurā arī vairāki Latvijas projekti – Andris Gauja ar spēlfilmas projektu Nekas mūs neapturēs, kā arī Gints Grūbe un Antra Gaile ar Dāvja Sīmaņa Simtgades filmu Tēvs Nakts.
Kā labākā no Baltijas prezentācijām programmā Works in Progress tika apbalvota Latvijas un Lietuvas kopprodukcija, Uļjanas Kim producētā un Roberta Vinovska līdzproducētā filma Dzimtene / Motherland, ko režisē Vašingtonā (ASV) dzimušais lietuvietis Tomas Vengris. Savukārt Industry@Tallinn balvu saņēma baltkrievu režisores Darjas Žuk filma Kristāla gulbis / Crystal Swan, žūrijai akcentējot vieglo ironijas pieskaņu stāstā par Amerikas sapni. Gala rezultātā šī gan nesolās būt vairs tik viegla, bet gan pilnasinīga un koša komēdija par kultūru atšķirībām tālā pasaules nostūrī, tolaik padomju Baltkrievijas pilsētiņā Hrustaļnaja.
Ar raksturu un potenciālu
Pavisam negaidot ir klāt mana pēdējā diena Tallinā, aizgūtnēm skatoties konkursa filmas festivāla videotēkā. Visas nenoskatos, bet kā īlens no maisa lien ārā viens vadmotīvs – galvenais varonis ir taisnības cīnītājs, vienalga, vai ģimenē, apkaimē, bijušo armijas draugu pulkā.
Filmu atlase tikusi veikta rūpīgi, te ir gan melnbaltā irāņu Nosmakšana / Asphyxia / Khafegi, kas pārsteidz jau ar ārkārtīgi estetizēto monohromo attēlu, gan indiešu režisora Vecmāmiņa / Granny / Ajji, satricinošs stāsts par ģimenes un likumsargu nespēju tikt galā ar varmākām, kas nesodīti uzbrūk jaunām sievietēm, arī deviņgadīgajai Mandai, kuras vecmāmiņa nolemj rīkoties pati.
Dienvidkorejas filma Ekskavators / Excavator / Pokeulein, kas saņēma arī PÖFF žūrijas balvu par labāko režiju, ir varbūt visklusāk un visjūtīgāk veidotā konkursa filma. 20 gadus senie notikumi, kas joprojām vajā ekskavatora vadītāju, bijušo kareivi, izlaužas apziņas virspusē, kad ekskavatora kauss atrok pārdzīvoto šausmu liecības – kāda pavisam jauna zēna, pretošanās kustības dalībnieka kaulus.
Un šīm iepretī – Šveices un Vācijas kopprodukcija, Vakuums / Vakuum, kurā pārtikušas vidusslāņa ģimenes idillisko ikdienu 35 gadu laulības jubilejas priekšvakarā satricina sievai atklātā diagnoze, uzdodot vairāk jautājumu, nekā iespējams rast atbildes. Šķiet, esmu uztaustījusi konkursa koncepciju – bez negaidītiem pārsteigumiem, bet arī bez kritumiem, noteikti ar raksturu un ar potenciālu kļūt spēcīgākam, nostiprinoties arī PÖFF kā A klases festivāla prestižam.
Ekstāze autobusā
Bet tad, jau atpakaļceļā, nakts autobusā, nolemju ziedot miega stundas vēl vienai konkursa filmai – erotiskajai drāmai, Vācijas, ASV un Šveices kopprodukcijai Domas par ekstāzi / A Thought of Ecstasy. Drīz vien mana brīnišķīgā doma šķiet viena no katastrofāli stulbākajām, jo apmēram tai pašā brīdī, kad esmu iedziļinājusies stāstā, un sākusi nosvērties par labu tam, ka šis ir kas vairāk par vāju Amerikas neatkarīgā kino paraugu, saprotu, ka ne es viena skatos šo filmu – mans blakussēdētājs ir pavisam aizmirsis par asa sižeta grāvēju mazajā autobusa ekrānā sev priekšā. Vienlīdz ātri saprotu, ka, nezinot kontekstu un nedzirdot filmas tekstu, blakussēdētājam ir absolūti skaidrs, ka skatos neparasti estētisku pornofilmu.
Tā kā jūtos neērti, dalot šādus brīžus ar svešinieku, un iedomājos savu foto Lux Express aizdomīgo tipāžu galerijā, sāku skatīties krievu režisores Ksenijas Zujevas filmu Tuvie un dārgie / Nearest and Dearest / Близкие, kurā visi ģimenes locekļi viens otru dziļi ienīst, turklāt asprātīgi un no visas sirds.
Pērnavā blakussēdētājs izkāpj, un atsāku iepriekšējo filmu. Nākamajā, īpaši atklātā epizodē pār plecu pamanu aizmugures kaimiņa spīdošās acis. Mainu skatīšanās pozīciju, iegriežoties tik slīpi, lai filma tiktu man vienai. Saprotams – pirms pamanu, ka ekrānā redzamais atspīd logā man aiz muguras, filmas tuvplāns pievēršas kādai konkrētai vīrieša ķermeņa daļai, kuras atveidošana noteiktā fizioloģiskā stāvoklī tad arī klasificē filmu vairs ne erotikas kategorijā.
Secinu, ka nākamreiz tomēr labāk uzkavēties viesnīcas videotēkā. Bet tāpat arī secinu, ka filmas teksts, kuru ierunā aizkadra balss – it kā ekspozīcijas vadītāja, lektore, it kā slepenā elites bordeļa vadītāja –, ir atslēga uz vēstījumu, kas savirknē jēgpilnā ķēdītē filmas epizodes ar mīlas skatiem tuksnesī, sado&mazo lomu spēlēm bunkuros un viesnīcas istabās, ar naktslokālu deju priekšnesumiem un it kā bezmērķīgiem galvenā varoņa klejojumiem un braucieniem cauri tuksnesīgām ainavām un aukstiem, bezpersoniskiem dialogiem. Jau tuvu filmas izskaņai pieklusinātā sievietes balss citē fragmentu no Žana Bodrijāra esejas Noslēpums un izaicinājums / The Secret and The Challenge: “Bet kārdinājums ir nenovēršams / Neviens dzīvais no tā neizbēg, / Un pat ne mirušie. / But seduction is inevitable / No one living escapes it, / Not even the dead.”
