No literatūras lecīgā plaukta līdz animācijas klasikai ir tikai viens solis (un dažas radības). Par filmu “Kaka, pavasaris un draugi / Kaka, kevad ja teised” pēc Andrusa Kivirehka stāstu motīviem raksta dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode un pamatskolnieks, ieinteresēts kinoskatītājs Alvis Zigmunds Lazda.
Rakstnieka Andrusa Kivirehka brīnišķie varoņi ir bijuši blakus gan lielākiem, gan mazākiem lasītājiem visā Latvijā jau ilgi; patiesībā caur Lotes un viņas draugu manifestācijām (ne tikai grāmatu, bet arī spēļu, drēbju, kārumu formātā un pat ar neilgu braucienu sastopamā izklaižu parkā) šī igauņu autora iztēle pieejama arī tiem, kuri lasīt nemaz nevēlas (ko var darīt, gadās mūsu vecajā Livonijā arī tādi ļaudis!) Teātri pēc Kivirehka taisījuši izrādes, tapušas arī pilnmetrāžas filmas pieaugušajiem (vienu no tām, Novembri, skatījos Polijā ziemas vidū un kaut kādu iemeslu dēļ biju kinozālē vienīgā, kura smējās; daži gulēja, tādējādi veikli izvairoties no mitoloģiskā reālisma tēmu vizualizācijas, tikmēr tie, kas nomodā, bija šausmās ieķērušies sēdvietās tā, ka vibrāciju varēja just cauri visiem samta krēsliem vecajā labajā kinoteātrī Zem auniem. Bet tas bija pieaugušajiem, un tas bija ziemā.)
Tagad ar vesela režisoru pulka gādību un lieliskā latviešu aktieru ieskaņojumā skatāma filma pēc vienas no mīlīgākajām Kivirehka grāmatām, kas tomēr nosaukuma dēļ vien kļuvusi par visu tikumiski taisno grāmatļaužu biedu, – stāstu krājuma “Kaka un pavasaris” (latviski to izdevis apgāds Liels un mazs, 2012). Grāmatā ietverti 30 stāstiņi, filmas atsevišķās daļas veidotas pēc tikai pieciem no tiem, taču kopā ar jauno kinoskatītāju Alvi Zigmundu esam vienisprātis, ka visas ekranizācijas ne tikai veido asprātīgas pārejas uz katru nākamo stāstu, bet arī ietver tādu kā Kivirehka esenci, mūsdienīgā latviešu valodā izsakoties – kivirehkgaru.
Gan filmiņa par iedvesmas pārņemto sienāzi, kas vēlas uzstāties zoodārzā, gan titulgabals par Kaku un pavasara skaistumu, kas noslēdz, kā šķiet, sabiedrībā itin akceptētu laulību, ir mīlīgi darbiņi, kuri, pieaugušā acīm skatoties, ar dažu pārsteiguma elementu izņēmumu tomēr neiziet ārpus iedomājamības rāmīša un ir vienkārši daiļi pasakas ekranizējumi, ko var skatīties arī katru atsevišķi. Toties pat rūdīta kinoskatītāja prātu pārsteidz brīnišķā un baismā ledusskapja vide, kas šajā filmparādē iepazīstina ar Kivirehku un viņa iztēles pasauli.
Ne mazāk satraucošs ir arī trilleris jaunākajai skatītāju auditorijai par pilsētnieka Pētera došanos uz laukiem, tāpat kā „maģiskā sadzīvisma garā” ieturētā spriedzes fabula par noklīdušajām zeķēm un to patieso dzīvi – šie piedzīvojumi ievelk savā savādajā spēlē ar tās baiļu, smieklu, prieku un joku piedāvājumu.
Pilsētnieka Pētera saskare ar “lauku bērniem” ir lielisks gabals, ar ko rezumēt vasaras brīvlaiku; sevis un baiļu pārvarēšana, nodubļošanās un dažādu agrāro transportlīdzekļu izmēģināšana – it kā jau iedomājami, tomēr filmā tik virtuozi risināti tēli, ka netraucē pat amerikāniskās atsauces uz līnijdejām vai kopumā nolaizīto vidi lauku bērniem visapkārt. Tas tikai piešķir vēl vienu ironijas aspektu kinematogrāfiskajam dadžu čemuram, ko filmas veidotāji ar paša klātesošā autora roku iesviež mums mugurā.
Pieaugušie, kuri ne dzīvē, ne kino vairs pārsteigumus negaida, droši var pavadīt savas atvases uz šo animācijas piedzīvojumu, jo filmā arī pavisam skarbiem ļaudīm tiek pa dāvanai. Karā bojāgājušais vectēvs no fotogrāfijas, kas bēniņos tik ļoti sabiedē Pēteri, sapnī paceļ roku, it kā salutēdams vai atgaiņādams vēstures pinekļus, kas nomoka ne tikai lauku mājās dzīvojošos. Kā rāda naivā un no visa pasargātā puišeļa pieredze, vēstures murgi un netaisnības sasniedz visus, pat visjaunākos un tikai tagad augošos – gan Latvijā, gan Igaunijā, tālāk pat neskatīsimies. Kā vectēva stāstu izvērš filmas autori, to priekšā neteiksim, bet šo sadaļu uz vietējā kultūras kanona plauktu pabīdīsim gan.
Filmās uzteicams otrā plāna lomu risinājums, arī visādas intertekstuālas kivirehkzīmes un parādības (mūsu favorīts bija pūce, kas sliekas ēd kā spageti, pie viena par kaut ko drūmi liecinādama). Tāds caurstīgojums var ieradināt jaunākos kinoskatītājus ieraudzīt darbības un varoņu esamības sasaistes punktus arī ārpus “lielajām līnijām”.
Mūsu tandēma jaunākā skatītāja pierakstos pēc ilgām pārdomām un vairākkārtējas vētīšanas lasu: “Šeit ir vairāk smieklīgu lietu un mazāk bailīgu lietu. Vēl arī katrā epizodē ir atšķirīgi mākslinieki.
Un tur vajadzētu iet tādām radībām, kurām patīk vairāku mākslinieku darbi.”
„Bailīgas lietas” (nobijušās vai biedējošas – to lai papildina nākamības Tēzauri) ir visapkārt, šābrīža animācijas pamatauditorija taustāmās vides pastāvības trūkumu izjūt vairāk, nekā viņu vecāko brāļu, māsu, vecāku (mana) paaudzes. Varbūt tāpēc smieklīgo lietu pārsvars ir ievērojama uzslava šim animācijas mākslas autordarbam (jo, atzīsim, Latvijas bērni jau nebūs tie, kas smiesies par visu pēc kārtas; mūsējie ir gandrīz tikpat skarbi kā igauņi!)
