Aiz šifrētā raksta nosaukuma ir atrodams fakts, ka uz kinoekrāniem ir nonākusi norvēģu režisora Mortena Trāvika (Morten Traavik), dienvidkorejietes Sunas Kimas (Sun Kim) un Latvijas producentu kompānijas „VFS Films” kopradītā dokumentārā filma „Ziemeļi Dienvidi Sieviete Vīrietis” (ZDVS) , kurā ir runa gan par demilitarizēto zonu starp abām Korejām (DMZ), gan par daudzus cilvēkus vienojošu dzīves moto „dzīvojam vienreiz” (YOLO – „You Only Live Once”).
Latvijas publikai norvēģu režisors Mortens Trāviks jau ir pazīstams – kopš savas pirmās parādīšanās Latvijā, piedaloties dokumentārās filmas Nacionālais pieskāriens (2013) veidošanā, viņš ir nodibinājis ciešas attiecības ar studiju VFS Films, ar ko tad kopīgi veidota gan skaļi izskanējusī dokumentārā filma par slovēņu grupas Laibach koncertu Phenjanā Atbrīvošanas diena (2016), gan arī citi mazāka mēroga un žanra darbi.
Vēl ciešākas un ilgstošākas viņam ir attiecības ar KTDR jeb Korejas Tautas Demokrātisko Republiku, kas eiropietim, īpaši jau rietumeiropietim, ir eksotiski kārdinošs izpētes objekts. Laika gaitā šī interese vainagojusies ar vairākiem vizuālās un filmu mākslas projektiem, kuros Mortens mēģinājis uztaustīt, vai līdztekus apzīmētājam „demokrātisks” šīm tik atšķirīgajām sabiedrībām – ziemeļkorejiešu un norvēģu vai, plašāk, rietumeiropiešu – ir vēl kas kopīgs. Arī filmas ZDVS galvenās varones ir no Ziemeļkorejas, lai gan filma pilnībā uzņemta Dienvidkorejā, austrumu „rietumos”.
Filmas stāsts vēstī par iepazīšanās aģentūru, kas saved kopā ziemeļu sievietes ar dienvidu vīriešiem. Pašā filmas sākumā skatītājam dots tekstuāls paskaidrojums, ka tas nevar būt viegli, jo Korejas pussalā izsenis iesakņojušies stereotipi par ziemeļniekiem kā par „mežonīgiem suņiem, kas cīnās dubļos” un „nikniem tīģeriem no biezokņa”, kamēr dienvidnieki ir „svaigs vējš un spožs mēness” vai „plūmes ziedi sniegā”.
Tomēr filmas galvenā varone, iepazīšanās aģentūras īpašniece Jūdžina Hana (Yujin Han), kas pati ir ziemeļniece, savu darbu prot un vispār ir piemērs veiksmīgai integrācijai kapitālismā. Atšķirībā no tām ziemeļniecēm, kurām bēgšana no komunistiskā kolektīvisma uz tirgus ekonomikas individuālismu beidzas ar totālu dezorientāciju un traģisku pamestību, viņai šī pāreja ir slieksnis, aiz kura atraisījušies līdz tam neizmantotie, nevienam nevajadzīgie uzņēmējdarbības talanti. Jūdžina ir gan aģentūras īpašniece, gan kļuvusi par nekustamo īpašumu attīstītāju, gan iemēģina roku pārtikas biznesā, gan ir ģimenes galva, kas nodrošina ar iztiku arī savu vīru-dienvidnieku, kļūstot par antipodu tam, ar ko sievietes asociējas Ziemeļkorejā. „Ziemeļos vīrietis ir īkšķis, sieviete vien mazais pirkstiņš,” filmā skaidro viena no viņas likteņa māsām.
Jūdžina Hana ir ne tikai savas ģimenes, bet arī šīs filmas „īkšķis” – viņas enerģiskā personība ir filmas dramaturģiskā ass un dzinējs, bez viņas līdzdalības neeksistē arī pārējo varoņu stāsti. Skatītājam ir dota iespēja ieskatīties gan viņas pašas, gan viņas savesto pāru ikdienā, uzzināt, cik daudz tur ir saskaņas un cik pretrunu. Ir jāuzteic, kādu vaļsirdības pakāpi un nepiespiestības atmosfēru attiecībās ar saviem varoņiem filmas veidotāji ir panākuši, un tas pirmkārt ir rūpīgo un neatlaidīgo filmas operatoru Jāņa Šēnberga un Valda Celmiņa nopelns.
Rezultātā ģimenes šeit parādās kā īpatnēja demilitarizētā zona – uz irdeniem pamatiem noslēgts savstarpējas neuzbrukšanas un koeksistences pakts. Romantisku, skaistu mīlestību mēs šeit neredzam, taču var sajust ticību ģimenei kā institūcijai, un tas ir ļoti svarīgi ne tikai tādēļ, lai izdzīvotu šodien, bet arī bērnu nākotnei. Lai cik brīžiem nesaderīgi šie pāri liktos, tās tomēr ir stabilas attiecības. Varbūt tāpēc, ka tas ir godīgs aprēķins, jo abas puses apzinās un neslēpj savas nepilnības, spēj par tām atklāti runāt un arī pasmaidīt. Dzīvē ir kaut kas pāri mirkļa negācijām stāvošs, piemēram, savstarpējs izdevīgums, cilvēciska empātija un pieļauju, ka korejiešu gadījumā arī konsolidējošā ideja par sašķeltās tautas apvienošanu, kamēr attiecību eroziju ikdienā kompensē laba deva pašironijas.
Kopumā autoriem ir sanācis savdabīgs feminisma manifests, jo filmā iepazītie dienvidu vīrieši ir vien liriska piedeva spēcīgajām ziemeļmeitām. Prologā citētie folklorizējušies stereotipi par ziemeļnieku un dienvidnieku atšķirībām pierādās kā īstenība, tādējādi iekļaujot filmas stāstu lielākā eposā un, apzināti vai neapzināti, padarot to par bezgalīga Korejas mīta turpinājumu.
Varbūt tāpēc ik pa brīdim mēs kā cilvēkus dabā filmā redzam rotaļu figūriņas un atsevišķi kadri ir filmēti tilt-shift režīmā, kas dokumentāram materiālam piešķir spēļu miniatūras efektu. Lai arī vizuāli interesants, tomēr paņēmiena lietojums šādā kapacitātē, manuprāt, neattaisnojas, jo nevis papildina stāstu, bet paliek tikai estētiskas atkāpes līmenī un uztverams kā svešķermenis. Ja te bijusi doma par filmas varoņiem kā likteņa jeb vēstures spēļmantiņām, tad pietrūka vēl vismaz vienas šajā manierē veidotas atslēgas epizodes. Ja domāts bija kas cits, tad, atvainojiet, neesmu sapratis.
Organiskāk filmu papildina ielaidumi ar citas filmas fragmentiem – respektīvi, epizodes no Ziemeļkorejas romantiskās komēdijas Pilsētniece brauc precēties (1993), kuras motīvi aizvien dzīvo un tituldziesma periodiski skan visās ZDVS ziemeļniecēs. Arī tā ir filma, kurā figurē savedējs, tās sinopse vēstī – „ciema vecākais izdomā plānu, kā jaunu modes dizaineri no galvaspilsētas savest kopā ar pīļu audzētāju, kurš vēlas pārcelties uz pilsētu”. Mazliet žēl, ka šo amizanto sižetu, kas asociējas ar Jūdžinu un viņas biroja misiju, es neuzzināju no pašas filmas, bet vēlāk, īpaši painteresējoties.
Visi šie elementi ir sasummēti filmā, kurā kāds politiskais aktīvists varētu vēlēties saskatīt kritiku par kapitālisma antihumāno, degradējošo dabu. Teorētiski tāds varētu būt režisoru nolūks, jo patiesi,
uz pārbēdzēju fona kapitālistiskajā Dienvidkorejā dzimušie un augušie vīrieši bieži izskatās nepraktiski, bērnišķīgi, neuzņēmīgi vai vienkārši smieklīgi;
tāpat skaidrs, ka tajā, ko sauc par rietumu sabiedrību, ir daudz liekulības, vienaldzības un citu problēmu – labticīgās ziemeļkorejietes būtu lielisks instruments, kā to visu pārvērst konfliktos un koši tos parādīt, turklāt autori pat ieskicē tādas sižeta attīstības perspektīvu, tomēr to neattīsta. Nedara to, jo ir neiespējami ignorēt realitāti, no kuras filmas varones ir bēgušas, un pietiek vien ar pāris epizodēm, kurās sievietes dalās ar komunistiskajā pagātnē piedzīvoto, lai būtu acīmredzams, ka jebkuras komunālas negācijas ir tīrais nieks, un filmas tagadne sāktu izskatīties pēc laimes ilustrācijas. „Izmisums,” konstatē viens no dienvidnieku vīriešiem, nosaucot vārdā ziemeļnieču specifisko rakstura īpašību avotu un to, kā nav viņā pašā, kamēr viens cits „plūmes zieds sniegā” jau plāno, kā no ziemeļiem izdabūt tur palikušo sievasmāti. Tīši vai netīši, bet šī filma drīzāk ir rietumu dzīvesveida slavinājums, jo stāsta par brīvību, kas bez sadzīviskiem negludumiem un zināmas neskaidrības nav iedomājama. „Dzīvojam vienreiz,” saka viena no ziemeļmeitām, un tieši tāpēc bija vērts riskēt ar visu, ieskaitot dzīvību, lai nepaliktu tur, kur "gludi" ir valsts politiskā doktrīna.
Filma apstiprina starp Ziemeļkorejas sievietēm klejojošās baumas par to, ka dienvidu vīrieši ir džentlmeņi, un neapstiprina dienvidnieku bažas, ka visas ziemeļu sievietes ir aukstas un ar izskalotām smadzenēm. Stereotipi ir lauzti, lai dzīvo stereotipi!
