Bez liekas patētikas iekustinot skatītāja empātiju, dokumentālā filma „Vairāk kā deja” rāda diasporas deju kopas ceļu uz Dziesmu un deju svētkiem Latvijā kā neatlaidīgu kāpienu augstā kalnā.
Paula Dombrovska dokumentālajai filmai Vairāk kā deja ir viltīgs sākums, jo grūti uzreiz saprast, par ko tā būs. Taču pēc ievada seko tāds kā lauziens un sākas visnotaļ aizraujošs un emocionāls Selgas Apses videoportrets. Tas arī ir šīs filmas galvenais trumpis – izsekojot Toronto deju kopas Daugaviņa ceļam uz Vispārējiem latviešu Dziesmu un deju svētkiem 2023. gada vasarā Rīgā, lēnām iemīlu šo nosvērto un mērķtiecīgo sievieti, Daugaviņas ilggadējo vadītāju.
Apmēram pirmajās desmit filmas minūtēs rodas jautājumi – kas ir šie cilvēki kadrā, kurā pasaules vietā tas notiek, vai stāsts būs par Latviju vai latviešiem, par deju vai deju svētkiem? Vēl vairāk samulsina jau sākumā izceltais apgalvojums, ka “garīgajā pasaulē katrs solis ir deja un katrs vārds ir dziesma”. Vai filmas veidotāji uzreiz mēģina nodrošināties gadījumam, ja viņus turēs aizdomās par to, ka filmas varoņi un viņu nodarbe ir kaut kas margināls? Jo – kurš gan spēs iebilst pret garīgās pasaules patiesībām?
Deju aizkulisēs diasporas latviešu dzīvē aiz okeāna paliek arī daudz neatbildētu un izzināmu jautājumu, tomēr Selgas Apses atklātība un gatavība savā ikdienā ielaist kameras vērojošo aci, turklāt bez patētiskām frāzēm un liekas jūtināšanās, ir pilnībā atbruņojoša.
Kuras tradīcijas turpinām?
Gluži bez patosa gan filma nav iztikusi – jau sākumā tiek nosaukti iespaidīgie svētku dalībnieku skaitļi un piedāvāta salīdzināšanās ar olimpiskajām spēlēm. Ir taču droši, ka arī šeit neviens pretī nestrīdēsies – sak’, mēs savus deju svētkus taisām pat varenākus nekā vispasaules olimpiskās spēles, jo dalībnieku ir trīsreiz vairāk! Tas, protams, efektīgi kontrastē ar ievadā filmētā vecā vīra atmiņām par 70. gadiem, kuros viņš latviešu deju dejošanu apzinājies kā dzīves jēgu, kamēr citi par viņu iesmējuši – latviešu sugas jau pēc pieciem gadiem nemaz vairs nebūšot!
Filma gan nepaskaidro, kas tas ir par vīru un kā viņu sauc; mani arī samulsina viņa izteiktais apgalvojums, ka “mums ir tādas kultūras īpašības, kas nav salīdzināmas ar citiem”. Vai tiešām citām tautām nav tautas deju, tautas dziesmu un tautas daiļamatniecības? Jā, tāda mēroga deju un dziesmu svētki nekur citur pasaulē netiek organizēti, tomēr – kāpēc jāuzsver, ka esam pārāki par citām tautām?
Filmas sākumā uzzinām, ka deju kopai, kuras vadītāja ir Selga Apse, aprit jau 50 gadu. Jubileja tiek svinēta ar koncertu, un redzams, ka mūsdienās tas, kā tiek dejots ārpus Latvijas, īpaši neatšķiras no amatierdejošanas šeit. Tradīcijas centrā ir skatuviskā tautas deja, vienādi kostīmi, vienots repertuārs un astoņi pāri.
Gan tajā, gan šajā okeāna pusē amatierdejotāju lielais mērķis ir Vispārējie dziesmu un deju svētki. Cikliskums un nepārtrauktība uzsvērta arī filmas titros, skaidrojot, ka “Dziesmu svētki ir viens no latviešu kultūras stūrakmeņiem un norisinās reizi piecos gados”. Vispārējie dziesmu un deju svētki ir augstākā kulminācija, jo sasniedz īpašu masveidīgumu un finansiālos tēriņus. Turklāt procesa nepārtrauktību nodrošina dažādi lielāki un mazāki notikumi arī starpsvētku laikā – svētki diasporā Eiropā un Amerikā, skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, studentu festivāli, pilsētu svētki utt. Lai kādas arī būtu koncertu formas, repertuārā goda vietā ir skatuviskā tautas deja, kuras tradīcija veidojusies padomju okupācijas laikā. Tāds ir šodienas paradokss – kordziedāšana un danči, tautas tērpa valkāšana un daiļamatniecība ir daudz senākas nodarbes, tomēr latvisko identitāti ar vislielāko entuziasmu aktualizē tieši skatuviskās tautas dejas pulciņi un daudzu tūkstošu kopā izdejotie ornamenti deju svētku lielkoncertos.
Kur skatās kamera?
Filmas sākuma daļā skatītājs tiek ieaicināts kādas lielpilsētas debesskrāpī jeb biroja ēkā; minu, ka šī ir portretējamās varones pamatdarba vieta. Tomēr no samērā lielas printmašīnas viņa ņem ārā deju laukuma zīmējumus. Vai tas ir Daugaviņas birojs? Filmas veidotāji īpaši necenšas neko paskaidrot, tāpēc man rodas iespaids, ka šis Selgai Apsei ir apmaksāts darbs – viņa ikdienā brauc uz biroju un veido deju uzvedumu laukuma zīmējumus. Kam man, protams, grūti noticēt. Vai man kā skatītājam jābūt gudrākam par filmu un apriori jābūt informētam, ka diasporā kolektīvi darbojas pēc citiem principiem?
Tikai pamazām veidojas nojausma, ka filmas varone ir latviešu imigrantu pēctece. Filmā izmantoti privāto arhīvu videomateriāli, kuros redzams, kā cilvēki 50. un 60. gados biedrojas savā kopienā, tostarp dejo skatuviskās pāru dejas tautas tērpos. Tas raisa zināmu sentimentu, jo apzināmies, cik tālu šie cilvēki tolaik bija no Latvijas. Kad Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos 1990. gadā, pēc vairāk nekā 50 gadus nolaistā dzelzs priekškara, Latvijā ieradās arī deju kopas no ārzemēm, atšķirības bija acīmredzamas. Iepretī padomju ērā izkoptajai skatuviskajai pareizībai un glancei, ārzemju latviešu kolektīvos bija redzama mīļa pirmreizība un naivs dabiskums. Tolaik uz šiem “cilvēkiem no ārzemēm” skatījos kā uz brīnumu, bet tagad domāju, ka tieši tādā formā – satiekoties latviešu skoliņās un draudzēs, dziedot, dancojot un savu vecāku vai vecvecāku tautas tērpus uzvelkot –, latviskā identitāte tika kopta vislabākajā veidā, kādu vien varam iedomāties. Daļēji šī latviskā identitātes stiprināšana diasporā, tieši dejojot, turpinās joprojām, un tas arī raisa sentimentu.
Šodien, kad ģeogrāfiski robežas ir vaļā un vienīgi naudas jautājums izšķir to, varam vai nevaram satikties kopīgos svētkos kā te, tā tur, ideāls, uz ko visi deju kolektīvi tiecas, ir perfekti skaistā skatuviskā tautas deja. Arī Daugaviņa, lai celtu tehnisko varēšanu un horeogrāfisko slīpējumu, ciemos sagaida 2023. gada lieluzveduma māksliniecisko vadītāju un horeogrāfu Jāni Purviņu. Lai stadionā ornamenti skaisti izvītos un mainītos, visu pamats ir līdzināšanās, un tā ir lieluzvedumu virsvadītāju galvenā rūpe. Lai gan svarīgi ir arī pareizi izdejot horeogrāfiju, jo tad kolektīvs svētku lielkoncertā varēs tikt labākā vietā uz laukuma. Purviņš arī atgādina, ka tikai tad, kad visas masas būs labi sakārtotas kopā un dabūta vienota pulsācija, notikšot tas brīnumainais strāvojums starp dejotāju un skatītāju tūkstošiem, kas esot īstā latvietības svinēšana. Daugaviņas dejotāji ļoti lepojas, ka šajā virsvadītāju olimpā būs arī viņu kolektīva vadītāja Selga, kurai uzticēta dejas Līderiešu tūru kadriļa virsvadība.
Filmā dokumentēts, cik mērķtiecīgi kolektīvs gatavojas deju svētku notikumam, piedalās skatē (tiešsaistē – nofilmējot savu dejošanu), pat tiek pie I pakāpes diplomiem… Atkal gan prasītos vairāk paskaidrojumu tiem, kas nepieder deju kopienai, – ko nozīmē viena vai otra pakāpe, kāpēc tā ir svarīga, kas tās vispār ir par sacensībām, vai pie kāda diploma jātiek pilnīgi visiem kolektīviem un kas notiek, ja nedabū?
Ik pa laikam kamera pasauli vēro it kā no lejas. Redzamas dejotāju kājas gan kurpēs un zābakos, gan botās. Ir pat tuvplāns ar milzīgu tulznu, kas tiek drosmīgi pārdurta (šajā brīdī noskurinos kārtīgi!). Kāda dejotāja kājās, pirms tiek uzvilkti augststulmu zābaki, pamanu zeķes ar pleibojzaķīšiem. Ar skatu no apakšas kamera šad un tad filmē dejotājus arī Daugavas stadionā – uz priekšu rindā stāv nolīdzinājušās dejotājas un vienādi šūpo rokas. Tas ir diezgan iespaidīgs kontrasts, jo parasti, atspoguļojot deju lieluzvedumus, līdzās priecīgām dalībnieku sejām īpaši populāri ir kadri no augšas ar dronu kamerām. Tādi gan neizpaliek arī šajā filmā, jo tas labāk palīdz ilustrēt faktu par vairākiem desmitiem tūkstošu svētku dalībnieku (2023. gadā no tiem dejotāju bija 17 534). Simpātiski, ka filmas veidotāji ik pa brīdim parāda ainas arī no Mežaparka estrādes, kur filmas kulminācijā svētku finālu piedzīvo arī Daugaviņa.
Lai gan filmai nevar pārmest tukšu un plakātisku latviskās dvēseles apdainošanu, tomēr nepelnīti aizkadrā palikuši īstie diasporas izaicinājumi. Piemēram – katrs dejotājs ir svarīgs. Ja viens vairs nedejo, tad nav astoņu pāru, kas tik ļoti vajadzīgi lielajos masu uzvedumos. Diasporā lielākoties katrs dalībnieks pats maksā arī par mēģinājumu telpām, par tērpiem, par ceļu uz mēģinājumu vietu (dažkārt vairāku simtu kilometru attālumā). Vai tas būtu jānolasa starp rindiņām jeb ainās, kur īpaši inscenētos filmējumos dejotāji tautas tērpos stāv lielpilsētas krustojumā augstceltņu ieskauti, vai pērk kartupeļus lielveikalā, dzer kolu no bundžiņas un ēd fāstfūdu, vakarā sēž parkā, joprojām tautas tērpā?
Vienā no ainām redzams, ka cilvēkiem latviešu tautas tērpos garām paiet vīrietis čalmā. Kā milzīgajā multikulturālajā pasaulē nepazust un reizē būt pieņemošiem? Arī Latvijā. Vai dejot un par latviešiem saukties drīkst tikai tie, kas ir “tīrasiņu” latvieši? Vienlaikus Selgas Apses balsī sadzirdu tādu kā vainas apziņu, ka viņa esot arī kanādiete. Bet, protams, ir kanādiete, jo Kanādā ir viņas mājas! Bet kurš ir tas zelta griezums, lai arī Latvijā ukrainis, baltkrievs, krievs vai polis bez vainas apziņas teiktu, ka ir latvietis? – jo te dzīvo, mīl šo zemi, runā latviski, iet latviešu skolās, kopā ar visiem piedalās nacionālās kultūras ikdienas praksēs? Vienlaikus taču vari būt aktīvs gan savā nacionālajā kopienā, gan mītnes zemes sabiedrībā. Arī Selgas kolektīvā dejo ne tikai “tīrasiņu” latvieši, un tas ir tik iekļaujoši un silti!
Beidzot arī Rīga dimd!
Viens no filmas emocionālajiem kontrapunktiem ir kadri ar Rīgas panorāmu, dejotājiem ierodoties uz svētkiem Latvijā. Vecrīgas torņu un krastmalas silueti tikko vēl bija redzami gravīrā (vai varbūt kādā citā tehnikā?) uz sienas mēģinājumu un svinību zālē Toronto. Bet nu jau aizkadrā skan kora izpildīta Rīga dimd!, un kamera tver Rīgas pastkartīšu tēlus – Opernamu, tramvaju, svētku plakātus ielās. Vienlaikus ekrāna stāsts seko Selgai Apsei, kas gludina balto tautas tērpa kreklu, tad demonstrē viņas dalību virsdiriģentu godināšanā Dziesmu svētku parkā, vadītājas apņēmīgo gaitu, soļojot uz kopmēģinājumu Daugavas stadionā…
To vērojot, atminos filmas sākumā dzirdēto frāzi, ka Selga Apse ir no tiem cilvēkiem, kas negaida, ka tikai citi darīs. Viņa ies un darīs pati. Un es varu tikai iztēloties emocionālo slodzi, ko patiesībā vadītāja pārdzīvo, stadionā stājoties visu dejotāju priekšā. Viņai ir arī asistents, un šajā brīdī saprotu, ka vispār pietrūkst izzinošu filmu par šo dažāda līmeņa vadītāju ikdienas darbu. Šad un tad par ikdienas sūro garozu dzirdēts kādās dziesmu svētku konferencēs, bet arī tur pamatā tomēr tiek runāts par tēmu “dejot ir laime”. Var jau būt, ka tad, kad atkal pienāk svētki un tos piedzīvojam, visi kreņķi un ikdienas sāpes aizmirstas kā nebijušas?
Lieluzvedumā Māras zeme skatītājam ļauts ielūkoties ar vairāku deju īsiem fragmentiem. Kad pienāk diasporas “numurs”, pieslēdzas arī GoPro kameras filmējumi, un uz brīdi rodas izjūta, ka dejoju kopā ar kanādiešiem.
Labi, ka filma neizmanto tikai rakursu no augšas, kur būtu redzams tikai tas, cik labi un ātri dejotāji līdzinās. Šo klātbūtnes dejošanu laukumā papildina arī aizkulišu fragmenti, kuros redzams, kā dejotāji aiz stadiona tribīnēm ņipri sāk piesist kāju, dzirdēdami Es izjāju prūšu zemi. Šī Jāņa Ērgļa deja nu jau kļuvusi teju par sociālo jeb tautas deju, kuras definīcija ir – māk visi un dejo visi. Līdzīgi par ballīšu hitu pārvērties dancis Cūkas driķos, kura mūzika izmantota, atspoguļojot arī Daugaviņas 50 gadu jubilejas koncertu (filmas skaņu celiņā skan Cūkas driķos, bet ekrānā redzams, ka dejošanas ainā samontētas dažādas dejas).
Vēl viens filmas emocionālais kāpinājums tiek veidots ar noslēguma koncerta kadriem Mežaparkā, fonā skanot himniskajam Virs galvas mūžīgs piena ceļš…. Tā gan nav šī koncerta programmas dziesma, taču līdz ar vārdiem “tas ved uz zemi laimīgo…” filma momentā iekustina skatītāja empātiju. Skan arī fragments no Riharda Zaļupes Mēs uzkāpām kalniņā, kurā sadzirdu Daugaviņas dejotāju sasniegto mērķi, – viņu ceļš uz svētkiem patiesi līdzinās kāpienam lielā un augstā kalnā.
Nāk skolu jaunatnes svētki
Kad rakstu šo tekstu, līdz skolēnu dziesmu un deju svētkiem atlicis mēnesis. Arī skolēnu svētkos Rīgā ieradīsies vairāki diasporas kolektīvi. Ja kāds veidotu dokumentālo filmu par Briseles vai Londonas bērnu vai jauniešu deju kolektīva ceļu uz svētkiem, tas jau būtu pavisam cits, bet ne mazāk interesants un vērtīgs videostāsts.
Filma Vairāk kā deja it kā iedalīta vairākos posmos, titros iemetot vispirms sākuma atskaites punktu – līdz svētkiem tik un tik dienu –, tad dienu skaits jūtami sarūk un sarūk. Bet finālā jau tiek atzīmēts jaunais atskaites punkts – “1800 dienas līdz nākamajiem svētkiem”. Jaunas meitenes rāda bērniem deju soļus. Selga Apse jau atgriezusies savās mājās, dīvānā guļ. Es zinu, ka parasti svētku dalībniekiem vajag vairākas dienas, lai atietu no visām emocijām un iespaidiem, un kur nu vēl garais pārlidojums! Taču šis miers un miegs ir pelnīts, jo – viņi taču uzkāpa tai kalniņā un “redzēja visas tautas, pašā kalna galiņā”, skatuviskās tautas dejas olimpā.
Filma Vairāk kā deja pieejama LMT Viedtelevīzijā ŠEIT.
