“Kas ir svarīgs? Kas ir svarīgs?” – šis jautājums kā dunošs troksnis vairākkārt pārņem galvenās varones Sabīnes prātu filmā “Vietām gaidāms stiprs lietus”. Domājams, šis jautājums vēl ilgi kūļājās filmas skatītāju galvās, iegūstot, iespējams, citu formu: „Kur ir svarīgais?”
Režisore Elizabete Gricmane savu debijas pilnmetrāžas spēlfilmu Vietām gaidāms stiprs lietus sākotnēji vij kopā pat ļoti veiksmīgi. Sabīnes (Elīna Bojarkina) un Reiņa (Matīss Budovskis) attiecību konstrukcija filmas pirmajās minūtēs ir padevusies viegla, rotaļīga, pat, jāteic, neierasti maiga un vienlaikus reālistiska. Viņu savstarpējā pievilkšanās nav vienīgais suģestiju veicinošais apstāklis; ir vēl kāds, kas šķiet daudz svarīgāks, – arī pati režisore šos tēlus mīl un lolo, dod tiem gaisīgu un sapņainu spēles telpu, kuru turpat uz līdzenas vietas pārtrauc pirmais zibens spēriens no skaidrām debesīm – vienmēr ar visu un jo īpaši ar savu meitu neapmierinātā Sabīnes māte (Kristīne Nevarauska), kura ne tikai nesatiek ar savu bērnu, bet jāsecina, ka īsti viņu arī nemīl.
Sākuma situāciju režisore nedaudz nogludina, arī filmas turpmākajā stāstā atvēlot vietu aizkadra balsij, taču ar šo aspektu ir nelielas problēmas. Proti, Sabīnes balss, kas ieskanas filmas stāstā brīdī, kad pāris dodas ceļā uz Liepāju, ar laiku tiek slāpēta un kļūst par arvien retāku parādību naratīvā, turklāt tās turpmākās izpausmes drīzāk robežojas ar vājprātu, kuru izraisa būšana vienatnē, nevis vientulība, kas tiek pieteikta filmas publicitātes materiālos.
Šis aspekts ir saistīts ar vēl vienu trūkumu – Sabīnes rakstura attīstību stāstā. Pirmajā reizē, kad viņa paliek dzīvoklī viena un Reinis dodas uz darbu, režisore atvēl šim tēlam ļoti daudz ekrāna laika. Sabīne savā harmoniskajā nodabā pavada laiku dzīvoklī, taču nekas īsti nemainās ne viņā, ne apstākļos, kuros viņa atrodas. Vēl vairāk – viņu iztukšo nevis Reiņa prombūtne, bet pašas bezdarbība, kas sāk uzdot toni arī Sabīnes psiholoģiskajam stāvoklim. Šķiet, pīķa moments šajā aspektā izgaismojas vakariņās ar Reiņa vecākiem, kad galvenā varone kļūst par tādu pašu klēpja sunīti kā Ditas Lūriņas atveidotās Fanijas četrkājainais pavadonis vai vīrs, kuram arī nav vaļas runāt.
Nojaušams ir režisores Elizabetes Gricmanes mākslinieciskais uzstādījums, kura ietvaros Sabīnes tēlu burtiski smacē citu varoņu toksiskā attieksme un pašas ilgstošā palikšana dzīvoklī, taču tas īsti neattaisno autoru cerības. Stāsta blakusvaroņus vēl varētu uzskatīt par situāciju pastiprinošiem apstākļiem, bet saspīlējums starp galveno varoni un vidi nav pietiekami izvērsts, lai filmā pārliecinoši varētu nolasīt to, par ko autori vēstījuši publicitātes ietvaros. Būtībā filmas veidotāji līdz galam neizmanto pašu ieceres – filmas nosaukumā pieteikto lietu (skatītāji par lietus klātesamību nojauš tikai tad, kad kāds par to runā vai Reinis atgriežas no darba) un vides vakuumu vai dzīvokļa šķietamo apdraudējumu, kas tā arī nesasniedz potenciālo kapacitāti.
Šī situācija rada ļoti daudz mulsinošu jautājumu, un viens no tiem – „Kur ir viņas balss?” Patiesībā tas, kas šajā filmā šķiet visgraujošākais, ir apziņa, ka skatītājiem Sabīne var sākt krist uz nerviem tieši par to, kas viņai tiek pārmests, – nevīžība, tizlums, apātija un nemākulība. Un tas nepavisam nav labākais, ko izdarīt ar sākotnēji tik izauklētu tēlu. Galvenā varone no jauneklīgas, jutekliskas sievietes (jā, viņa sākotnēji, iespējams, rada naivas meitenes iespaidu) kļūst par karikatūru, kas atklājas ne tikai kā vienkārši garlaikota būtne, bet ar laiku – neizteiksmīgs raksturs, kas kļūst neinteresants arī skatītājiem. Viņas tālākais liktenis filmā ir apliecinājums visai vardarbīgam aktam, respektīvi, neizprotami apstākļi, kas grūti salāgojami ar tēlu un tā motivāciju, kļūst par arēnu, kurā
skatītājiem lemts noraudzīties, kā galvenais tēls sabrūk un kļūst ne tikai par “ķēdes vājo posmu” citu acīs, bet arī par paškanibālisma upuri.
Filmai Vietām gaidāms stiprs lietus piemīt arī uzteicamas kvalitātes, piemēram, lielisks operatora darbs (Mārtiņš Jansons), kas spoguļojas filmas šķobīgajos attēla leņķos, ēnu un gaismu spēlēs, mobilās un brīžiem nestabilās kameras kustībā, taču ir grūti saskatīt filmas stiprās puses, kad tās aizēno ne visai labās. Jāpiezīmē, ka filmā brīžiem izmantots ļoti daudz mūzikas, kas rada labu atmosfēru (īpaši filmas sākumā), taču nesamērīga tās izmantošana, piemēram, spilvenu kaujas ainā, neviļus liek jautāt, vai šīs filmas sākotnējais uzskaņojums patiesībā nebūtu bijis izcils pieteikums videoklipa vai īsfilmas formātam.
Atgriežoties pie šīs īsrecenzijas sākuma jautājuma par to, kur ir svarīgais, jāsecina – svarīgākais ir pazaudēts. Balss, kas varēja izglābt filmas stāstu un galveno varoni, tika aizspiesta ciet. Idejiski var mēģināt saprast un pieņemt režisores Elizabetes Gricmanes māksliniecisko uzstādījumu, taču nevar apgalvot, ka tas sasniedzis vēlamo mērķi, jo īpaši tāpēc, ka šis mērķis ar katru soli kļūst arvien izplūdušāks savā trajektorijā.
Domājot ne tikai par to, kur ir svarīgais, bet par svarīgo vispār, šķiet būtiski uzsvērt, ka filmas gala rezultāts nebūt nenozīmē stāsta beigas. Un to var saprast divējādi. Atliek tikai izvēlēties pareizo skatpunktu.
