Kinomāksla pārtiek no mānīšanās, bet kinokritiķis – no cerības. Kino mēģina plastmasas eglītes uzdot par īstām, bet kritiķis ar katru jaunu reizi cer, ka tā nākamā filma būs vislabākā visā kinovēsturē. Un tad, kad pāris nedēļas pirms filmas pirmizrādes publiskajā telpā savus solījumus sāk bārstīt producentu iedarbinātā PR mašinērija, tad arī kritiķim nav nekāda glābiņa no domas, ka būs taču absolūti lieliski.
Elizabetes Gricmanes debijas spēlfilma Vietām gaidāms stiprs lietus rada lielu mulsuma sajūtu, kas pārmāc pat vienu no kinokritikas nerakstītajiem likumiem – debijas filmas pārāk stingri nenokritizēt. Jo mēs pieņemam, ka tas ir tikai sākumpunkts – cilvēki apgūs dzīves pieredzi, pieņemsies aroda zināšanās, kļūs tikai labāk. Taču
šī filma ir ietrāpījusies kā barometrs parādībai, ar kuru mums Latvijas kinoprocesā tagad sanāk sastapties ik pa laikam.
Proti, Latvijas kinomāksla ir sasniegusi ļoti labu profesionālo līmeni – visas tehniskās profesijas savus uzdevumus izpilda pārliecinoši, tām šobrīd reti kad var ko pārmest. Bet tāpēc vēl jo vairāk kinokritikas uzmanības centrā nonāk abas pamatlietas – kinodarba scenārijs un autora vēstījums, ko viņš ar šo filmu vēlas pateikt pasaulei un ciktāl šo vēstījumu var sazīmēt pašā filmas audumā, nevis tās publicitātes materiālos.
Ekrāns nemelo, vēsta filmu nozares vispārzināmā patiesība. Filma Vietām gaidāms stiprs lietus (scenārijs Matīss Gricmanis, aizkadra teksts - Elizabete Gricmane) sākas kā simpātisks, kaislīgas jaunības enerģijas pilns mīlasstāsts starp diviem jauniešiem. Pēc pazemojošas tikšanās ar savu toksisko māti galvenā varone Sabīne nolemj doties līdzi draugam Reinim dzīvot pie viņa uz Liepāju. Attiecībās aizvien vairāk ienāk ikdiena – arī tāda mīlasdzīves proza kā avārijas kontracepcija, par ko Latvijas spēlfilmās runāts pavisam reti (Alises Zariņas spēlfilmā Blakus, piemēram).
Taču, jo ilgāk rit ekrāna laiks, jo grūtāk izprast abus varoņus. Lai arī Matīss Budovskis un Elīna Bojarkina sev uzrakstīto tēlu robežās kinokadrā darbojas organiski, tomēr tad, kad pāri ekrānam sāk slīdēt fināla titri un man jānoformulē, par ko vispār bija šis stāsts, esmu spiesta nonākt pie visai neizprotamas filmas notikumu kopsavilkuma frāzes. Proti, filma Vietām gaidāms stiprs lietus ir par meiteni, kura kļūdās savās dzīves izvēlēs un par sodu lūdz, lai puisis viņu noper. Un tad viņi abi kopā atviegloti pasmejas. Varoņu darbību neizprotamība, miglainie tēlu zīmējumi, darbība tikai kā ārēja forma liek tomēr izsaukties – WTF? Vēl jo vairāk – kāds tad ir no šīs filmas nolasāmais vēstījums?
Es nekādi nespēju pamatot šo par stāstu uzdoto notikumu kopumu vai izinterpretēt to smalkās teorijas mežģīnēs, mēģinot atrast kaut kādu attaisnojumu uz ekrāna notiekošajam. Taču ieteikt jaunajiem kinoveidotājiem necensties par katru cenu ātri nonākt pie debijas pilnmetrāžas – to gan.
Bet kāpēc tad pievērst uzmanību filmai, par kuru kaut ko pateikt ir tik grūti? Dokumentālā kino klasiķis Ivars Seleckis vienmēr saka – kas nav uzfilmēts, tas nav bijis; kinokritiķis to pārfrazētu un teiktu – vajag uzrakstīt recenziju, lai būtu bijis. Jo satura pārbagātības laikmetā arī pilnmetrāžas filmas pavisam ātri aizmirsīsies un pazudīs no kino ainavas. Tāpēc viena īsa, kaut arī ne slavējoša redakcijas sleja ir mazākais, ko mēs varam darīt, turot rūpi par filmas pēcdzīvi. Pat ja tas savā ziņā nozīmē kinokritiķa kapitulāciju mākslasdarba priekšā.
