Mūsdienu straumēšanas platformu piedāvājuma pārbagātībā esam pieraduši – seriālu ir tik daudz, ka visus noskatīties nav iespējams (un nav arī vajadzīgs). Taču ik pa laikam iznāk kāds TAS SERIĀLS, kurš kļūst par vispasaules fenomenu, un, ja vien tu nedzīvo zem akmens, no tā nav iespējams izvairīties. 2023. gada pirmās puses seriāls-fenomens katrā ziņā ir ilgi gaidītā populārās datorspēles "Pēdējais no mums / The Last of Us" ekranizācija platformā HBO.
Datorspēļu pasaule man ir sveša, taču jau vairākus gadus pirms seriāla filmēšanas internetā klejoja dažnedažāda informācija par to, ka leģendārā spēle Pēdējais no mums pārtaps seriāla formātā.
Konkrētas ziņas par to, ka HBO sāk attīstīt seriāla Pēdējais no mums projektu, parādījās tieši COVID-19 epidēmijas sākumā. Tā varētu būt gan sakritība, gan mārketinga stratēģija; zinot datorspēles popularitāti, šis projekts visticamāk tika apspriests un bīdīts jau daudz senāk. Taču nevar noliegt, ka globālā pandēmija aktualizējusi post-apokaliptiskā žanra popularitāti – pat ja šobrīd PVO ir paziņojusi, ka pandēmija beigusies, pasaules pastāvēšana joprojām šķiet ļoti trausla. Tāpēc Pēdējais no mums ir arī uzķēris kādu baisu zeitgeist sajūtu gan ASV, gan visas pasaules kontekstā.
Es biju nolēmusi seriālu Pēdējais no mums skatīties mazliet vēlāk, kad būs jau iznākušas visas sērijas, taču, tiekoties ar darba kolēģiem, sapratu, ka nespēšu izvairīties no spoileriem, jo katras sapulces sākumā tika apspriests, kas noticis jaunākajā sērijā. Pirmā sērija Kad tu esi pazudis tumsā / When You’re Lost in the Darkness tik ļoti reālistiski atveidoja to, cik zibenīgi visu pasauli var iesviest visaptverošā haosā, ka naktī, pamostoties no krusas un negaisa, nodomāju – tā stunda ir situsi... Paralēles ar to, kā COVID-19 no tālas un nezināmas slimības Ķīnā pāris mēnešu laikā kļuva par pandēmiju, kas apstādināja pasauli, bija acīmredzamas.
Seriāla Pēdējais no mums universā pie vainas ir sēnes – pelējuma sēnītes iekļūšana pārtikā rezultējas globālā, micēlija kontrolētā zombiju apokalipsē. It kā jau izklausās absurdi, ja vien realitātē neeksistētu sēne Ophiocordyceps unilateralis, kura pazīstama arī kā “zombijskudru sēne” un spēj kontrolēt kukaiņa rīcību, inficējot pārējo koloniju ar sporu palīdzību. Lai arī zinātnieki mierina, ka šīs parazītiskās sēnes nevarētu attīstīties tiktāl, lai sāktu kontrolēt arī cilvēku smadzenes, globālā sasilšana ir nopietns iemesls satraukumam. Vairāki sēņu izraisīti vīrusi jau ir kļuvuši daudz bīstamāki, un nav zināms, kādus vēl labumus sevī glabā strauji kūstošie ledāji. Jau 2023. gada martā ASV biedējošā ātrumā sāka izplatīties sēnes Candida auris izraisīts vīruss ar rezistenci pret antibiotikām. Ap to pašu laiku kāds 61 gadu vecs vīrietis Indijā kļuva par pirmo cilvēku, kurš inficējies ar sēnīti Chondrostereum purpureum, kas līdz šim bijusi bīstama tikai augiem.
Bet ko nu es jūs biedēšu ar savām apokalipses bazūnēm – mēs visi tāpat zinām, ka pasaule iet uz galu. Un šķiet, ka to zina arī zīmola Pēdējais no mums veidotāji Nīls Drukmens (datorspēles radītājs) un Kregs Meizins (arī seriāla Černobiļa / Chernobyl (2019) scenārists un producents).
Seriāla centrā ir divi galvenie varoņi – drūmais vienpatis Džoels un pārsteidzoši dzīvespriecīgā Elija, kuri kļūst par “netipisko pārīti” (trops odd couple), kas kopīgi ceļo cauri post-apokaliptiskajai ASV. Džoela uzdevums ir nogādāt Eliju drošībā līdz pretošanās kustības centram, jo viņa, iespējams, varētu kļūt par atslēgu vīrusa iznīcināšanai. Par sabrukušās civilizācijas pārvaldes sistēmu mēs zinām salīdzinoši maz – Federālā Katastrofu Reaģēšanas Organizācija jeb FEDRA ir vienīgā valstiskā organizācija, taču nav zināms, kā pakļautībā tā darbojas. Tomēr ir skaidrs, ka šī katastrofu novēršanas vienība pārvērtusies par autoritāru un vardarbīgu režīmu, kas ar militārām metodēm aizsargā un reizē kontrolē dažādas karantīnu zonas, bet nosaukumā figurējošais vārds “Federālā” acīmredzot ir tikai atavisms no laikiem, kad vēl pastāvēja tāda lieta kā federālā pārvaldes sistēma. Darbojas arī organizēta pretošanās kustība Jāņtārpiņi / Fireflies, ir izveidojušās tādas kā pilsētvalstis un komūnas, kas mēģina sevi aizsargāt no marodieriem un, protams, inficētajiem. Paralēles ar “mežonīgajiem rietumiem” ir nenoliedzamas – apokaliptiskā ASV teritorija ir aizaugusi, daba ņēmusi virsroku pār civilizāciju, cilvēki bieži pārvietojas ar zirgiem un konflikti tiek risināti ar ieroču palīdzību.
Vislielākā šķēpu laušana, protams, notika par galveno varoņu Elijas un Džoela atveidotājiem – īstenajiem spēles faniem neviens aktieris nebija gana labs,
un tas, protams, izskaidro arī ilgo seriāla tapšanas procesu. Jebkurš popkultūras fenomens ar kaismīgu fanu loku ir smags izaicinājums tiem, kuri uzņemas to pārcelt uz ekrāna. Šobrīd, piemēram, tādās fanu krustugunīs ir nonācis straumēšanas platformas Hulu plānotais seriāls, kurš balstīts neticami populārajā Sāras Dž. Māsas fantāzijas romānu sērijā Rožu un ērkšķu galms / A Court of Thorns and Roses. Jebkuras baumas par projektam piesaistītiem aktieriem izvēršas interneta komentāru vētrā, jo neviens mirstīgais, protams, nav gana perfekts, lai atveidotu kādu no seksīgajiem feju galmu valdniekiem.
Šajā ziņā Pēdējais no mums jau sākotnēji izdarīja pareizo izvēli, Džoela lomai apstiprinot vienu no šobrīd populārākajiem aktieriem – Pedro Paskālu. Lai arī kā kinoveidotājiem bieži vien negribētos atzīt interneta, soctīklu un dažādu “ietekmeļu” nozīmi mūsdienu audiovizuālā satura veidošanā, to vairs nav iespējams noliegt. Arvien vairāk un vairāk pat vecākās paaudzes aktieru skeptiski pievienojas TikTok platformai, kad saprot, ka šis ir teju vienīgais aktuālais mārketinga veids. Jaunā režisora Sema Levinsona seriāla The Idol neiedomājami zemie interneta reitingi (kas ir šokējoši, zinot Levinsona iepriekšējā seriāla Eiforija / Euphoria milzīgos panākumus) lielu tiesu ir saistīti tieši ar tā slikto slavu soctīklos. Diemžēl piecu minūšu stāvovācijas Kannu kinofestivālā nozīmē maz, ja tavu seriālu jau mēnešiem iznīcina internetā. (Šeit jāpiebilst, ka nevaru paust savu viedokli, jo, protams, gala rezultātu neesmu vēl redzējusi.)
Turpretim Pedro Paskāls šobrīd ir nenoliedzams Z paaudzes mīlulis un “interneta tētuks”. Par Paskāla popularitāti internetā pat tika izveidots asprātīgs Saturday Night Live skečs, kur šova vadītāja lomā bija pats aktieris. Paskāla loma Disney+ seriālā Mandalorietis / The Mandalorian jau nolika viņu uz “tētuka ceļa”, un tagad viņš šo ceļu lepni turpina iet kā Džoels seriālā Pēdējais no mums.
Otrs izaicinājums bija Elijas lomas atveidotājas meklējumi. Kā jau diemžēl ierasts, Troņu spēļu / Game of Thrones zvaigznes Bellas Ramzijas apstiprināšanai sekoja naidpilni komentāri – viņa neesot gana līdzīga datorspēles varonei un pārāk neglīta. (Kaut gan kura sieviete internetā neskaitās neglīta? Un nevienu īpaši neinteresē tas, ka Ramzija identificējas kā nebināra persona.)
Taču fakts, ka seriāls Pēdējais no mums kļuva tik populārs lielā mērā tieši Paskāla un Remzijas lieliskās saspēles dēļ, ir mazliet apklusinājis heiterus. Kā uzsver Džons Nūdžents seriāla recenzijā Empire Online: “Datorspēles galvenais spēks bija tās varoņu dziļums, un tas šeit [seriālā - aut.piez.] ir tikai pastiprināts.” Paskāla un Ramzijas abpusējās simpātijas burtiski vai staro no ekrāna – viens no abu aktieriskās partnerības aizkustinošākajiem mirkļiem ir epizode, kurā Elija kārtējoreiz mēģina sasmīdināt drūmo Džoelu ar nesmieklīgu kalambūru. Džoels nīgri norūc, ka joks ir šausmīgi stulbs, taču nespēj atturēties no smiešanās.
Kino un televīzijas kritiķe Roksana Hadadi portālā Vulture par seriālu Pēdējais no mums raksta no amerikāņu pārākuma un individuālisma viedokļa, kas lielu tiesu funkcionē saskaņā ar uzskatu, ka katram ir jāpaļaujas tikai uz sevi. Hadadi šo ideju savieno ar Elijas moto, kas pārņemts no komiksiem, – “Izturi un izdzīvo”. Recenzijas autore arī uzskata, ka post-apokaliptiskā pasaule ir vide, kurā šis individuālisma un pārākuma kults ir kļuvis par vēl vienu vīrusu un noved pie autoritāru režīmu uzplaukuma (kas, protams, demokrātiskajai ASV ir vēl lielāks bieds, nekā pārvēršanās sēņzombijā).
No vienas puses, piekrītu autorei, ka Pēdējais no mums ļoti precīzi atveido šāda domāšanas veida toksiskumu, arī biedējošo reālismu – krīzes situācijās uzticēšanās kādam citam ir liels risks. Taču šķiet, ka Hadadi ignorē
seriāla svarīgāko caurviju motīvu, ko varētu nosaukt – “cilvēks nav vientuļa sala”.
Gandrīz visi varoņi, ko satiekam šajā pasaulē, ir kļuvuši par noslēgtiem individuālistiem bez spējas uzticēties vai just līdzi, jo zaudējuši kādu sev svarīgu cilvēku. Džoela dzīves lūzuma punkts ir meitas nāve, Elija arī piedzīvojusi sāpīgu zaudējumu, un pat ļaundare Ketlīna (Melānija Linskija), šķiet, kļuvusi par nežēlīgu diktatori tieši brāļa nāves dēļ.
Šajā kontekstā, protams, nevar nepieminēt nu jau hrestomātisko seriāla trešo sēriju – Ilgu, ilgu laiku / Long, Long Time, kurā Bils (Niks Ofermans) atveido izdzīvotāju kustības pārstāvi , - viņš jau gadiem gatavojies apokalipsei un cīnījies pret valdību, bet pamazām atver savu sirdi nejauši satiktajam Frenkam (Marijs Bartlets). Šī sērija, kura atkāpjas no visas sezonas sižeta pamatarkas, stāstot par it kā fona varoņiem, visprecīzāk iezīmē toksiskā individuālisma trūkumus. Tikai pateicoties Frenkam, Bils beidzot sāk dzīvot, nevis izdzīvot.
Un šī ir galvenā mācība, kura seriāla gaitā jāapgūst arī Džoelam. Bailes no zaudējuma attur Pēdējais no mums varoņus no cilvēcisku saikņu veidošanas. Taču bez šīm saiknēm dzīve tiešām ir tikai “izturēšana un izdzīvošana”. Skarbā, vardarbīgā un izpostītā pasaule, pa kuru klejo seriāla galvenie varoņi, kļūst pieņemamāka un “izturamāka” tieši tad, kad blakus ir kāds, ar kuru kopā iet šo ceļu.
Taču seriāla pirmās sezonas nobeigums uzdod jautājumu – kurā brīdī cilvēciskās saiknes no mīlestības var pārvērsties par draudu civilizācijai? Atbildi uz šo jautājumu mēs, iespējams, saņemsim tikai nākamajās sezonās, kad arī uzzināsim, uz kurieni vedīs Džoela “tētuka ceļš”.
