Šī raksta autors nekad nav bijis maza meitene; vēl vairāk, filmas notikumu laikā viņš nemaz nebija dzimis un arī Latvijas vēsture viņam ir vēl līdz galam neiepazīts lauks. Tomēr Paulas un pārējo meiteņu vasara filmā “Paradīze ‘89” liekas tik īsta, ka gandrīz sajaucama ar paša bērnības atmiņām.
Atceros, cik priecīgs biju, kad tika izziņoti Nacionālā Kino centra Simtgades konkursa rezultāti – zem saukļa Latvijas filmas Latvijas simtgadei slēpās ne tikai vēsturiskas rekonstrukcijas un dokumentālās filmas par ievērojamām personībām, bet arī četras filmas, kas domātas bērniem un pusaudžiem. Madaras Dišleres pieteikums uzreiz palika atmiņā – jauna režisore raksta scenāriju par meiteņu bērnības piedzīvojumiem, turklāt
par laiku, kuru viņa pati ir pieredzējusi un kas kā pieredze vai mīts joprojām ir tuvs vairumam Latvijas iedzīvotāju.
Filma vēsta par četru meiteņu piedzīvojumiem vasarā, kad mammas nav mājās, bet visa kā cita pietiek, virtuves skapītī stāv Bībele, starp kuras lapām paslēpti iztikai nepieciešamie līdzekļi, un saimniecību pārrauga uzņēmīgā Maija, kas ļoti apzinīgi seko līdzi notiekošajam. Mājās valda nosacīta kārtība, bet ārpus tām gan ir jūtamas pārmaiņu vēsmas. Mazpilsētā milicis tvarsta dezertierus, veikalā dzirdami satraukti čuksti un māsīcu tētis dod Maijai naudu, piekodinot, lai sapērkas produktus – drīz veikalā daudz vairs nekā nebūšot palicis.
Pirmais, ar ko filma iespaido uzreiz, ir mākslinieka Aivara Žukovska darbs. Izvēlētās filmēšanas vietas un dekorācijas tik tiešām it kā pārceļ skatītāju uz citu laiku, un šaubas par ekrāna pasaules autentiskumu nerodas – pat tiem (kā šī raksta autors), kuri 80. gadu beigās vēl nebija pat ne vecāku iztēlē, taču kaut ko par šo laiku ir dzirdējuši.
Šo efektu filmas komanda panāk ar dažādu laika zīmju izvietojumu – iepirkumu tīkliņš, novelcenes uz spoguļa, katetra resnuma dzeramais salmiņš... Daļa rekvizītu, protams, ir nepieciešama vēsturiskam korektumam, taču netrūkst arī tādu, kuru lietojums ir pašmērķīgs un vairāk domāts tiem, kas iesauksies: „Vai, man mājās taisni tāds pats bija!”. Dažas laikmeta zīmes ir lieliskas vizuālas metaforas (mazgāti polietilēna maisiņi!), citas tomēr šķiet kompozicionāli nevajadzīgi uzsvērtas un novērš uzmanību.
Pasauli, kurā dzīvo varones, apdzīvo arī citi – gan otrā plāna aktieri, gan apjomīgi masu skati. Lai gan Līgas Krāsones veidotie kostīmi ir izcili, jāatzīst, ka filmas potenciāls nav pilnīgi izsmelts – otrā plāna lomas ir izteikti funkcionālas, tāpēc tēli brīžiem šķiet plakani. Baibas Brokas attēlotajai pārdevējai tas vēl ir piedodams, bet arī Latvijas zelta Gunas Zariņas un lietuvieša Mantas Bendzius tēli bez īpašas piepūles ir raksturojami ar vienu vai diviem īpašības vārdiem. Tas raisa nožēlu, jo tieši caur šiem tēliem būtu iespējams dažādu nacionalitāšu savstarpējo attiecību atainojums. Var jau būt, ka ģimenes filmai šis slānis nav tik svarīgs, taču, ņemot vērā to, cik daudz filmā tiek runāts par viņiem – krieviem –, šķiet nepilnīgi visu jautājuma svaru uzvelt lādzīgajam krievu onkulim, kurš pie sevis uzņem lietuviešu „disidentas” (un pēc tam netīšām noindē viņa kaķēnu).
Dažas neskaidrības rodas arī par filmas naratīvu un struktūru. Kā jau tas pierasts filmās, kuru darbība notiek kādu vēsturisku notikumu laikā, tie nevar būt tikai fona troksnis – arī šajā gadījumā meiteņu attieksmi pret pasauli ietekmē notikumi, kas ved līdz Baltijas ceļam. Tā kā viņas nav pietiekami lielas, lai pašas kļūtu par pilnvērtīgām disidentēm, jaunumus tās galvenokārt uzzina no televīzijas pārraidēm. Šeit jūtama līdzīga pieeja, kā ar rekvizītiem – tāda kā paļaušanās uz to, ka attiecīgie notikumi visiem ir pietiekami zināmi, lai tos nevajadzētu paskaidrot plašāk. Bet vajag! Bērniem, tāpat arī cilvēkiem, kuru vecāki (vai kuri paši) nav piedzīvojuši / pārdzīvojuši šos notikumus, plašāka iedziļināšanās būtu palīdzējusi labāk izprast notiekošo.
Lielāka uzmanība uz vēsturisko fonu varētu arī atrisināt dažas no filmas naratīvajām problēmām, filmas epizodēm dodot pienācīgāku kontekstu un izveidojot pamatīgāku stāsta rāmi – citādi rodas iespaids, ka filmas epizodes daudzās vietās ir nesaistītas viena ar otru un cēloņsakarību trūkuma dēļ mierīgi varētu arī tikt mainītas vietām.
No otras puses – šai diezgan nelineārajai pieejai ļoti piestāv dažas epizodes, kas veidotas mūzikas klipu estētikā un dod lielu ieguldījumu filmas atmosfēriskumam, bet tik labi neiederētos ciešāk sapītā stāstījumā. Tas pats sakāms arī par Paulas sapņu / vīziju sekvencēm, taču tās nešķiet tik veiksmīgas – lai gan aina labības laukā ir viena no skaistākajām pēdējā laikā latviešu kino redzētajām mizanscēnām, datorgrafikas lietojums tomēr šķiet pārāk agresīvs un izsit no vispārējās noskaņas.
Filmas sirds un dzinējspēks, protams, ir visas četras galvenās varones. Darbs ar bērniem, turklāt tik maziem un vēl galvenajās lomās, noteikti ir izaicinājums jebkuram režisoram, taču Madarai Dišlerei izdodas uz ekrāna attēlot pavisam īstu meitenību.
Šī raksta autors nekad nav bijis maza meitene, taču epizodes ar trakošanu pa (pus)pliko, kamēr ierauga Oļegs no pretējās mājas, vai vientulīga spēle ar koku un atrastu maisiņu šķiet tik īstas, ka tās varētu sajaukt ar savām atmiņām. Ir jūtams, ka režisore ļāvusi meitenēm lielā mērā būt sev pašām, un šī brīvība apbur. Atšķirīga situācija novērojama lomu tekstos – iespējams, arī šeit par labu būtu nācis dot meitenēm brīvību vairāk improvizēt, jo
dialogos, jo īpaši starp Maiju un Paulu, jūtams, ka nerunā viņas pašas – tās ir pieauguša cilvēka domas par to, kā būtu jārunā mazām meitenēm.
Rezumējot jāsaka – filma Paradīze ‘89, lai gan nav bez vainām (bet kurš gan ir?!), nāk kā vērā ņemams pieteikums lielā kino laukā un liek cerēt, ka režisore savu viegluma izjūtu realizēs arī nākotnes projektos. Paradīze ‘89 lielai daļai skatītāju noteikti ļoti maigā, jaukā veidā atgādinās par tās vasaras notikumiem un, ļoti cerams, kalpos par pamatu sarunai ar mazākajiem skatītājiem. Un ne tikai mazajiem – arī tiem (šis būtu labs brīdis, lai apskatītu raksta autora vārdu), kuru saknes Latvijā nevijas paaudžu paaudzēs un Latvijas vēsture ir vēl līdz galam neiepazīts lauks. Tā ir lieliska kvalitāte, ko var piedāvāt filma, jo īpaši tāda, kas tapusi ar moto Latvijas filmas Latvijas simtgadei.
