Aizkustinoši rūpīgs skatījums uz intimitāti un komunikāciju, apzīmējams ar parafrāzi par mākslās izplatīto aksiomu “don’t tell, just show!” jeb “nestāsti, labāk parādi!” Tā ir lietuviešu režisores Marijas Kavtaradzes spēlfilma „Tu man neko neatgādini / Tu man nieko neprimeni” (2023), kas ar starptautisko nosaukumu „Slow” pasaules pirmizrādi piedzīvoja ietekmīgajā Sandānsas kinofestivālā, atnesot Kavtaradzei balvu par labāko režiju.
“Es nedomāju, ka ir tikai viens veids, kā diviem cilvēkiem būt kopā,” pēcballītes skurbumā savai partnerei, laikmetīgās dejas profesionālei Elenai (lomu atveido Greta Grinevičiūtė, šī ir viņas kinodebija pilnmetrāžas formātā) saka zīmju valodas tulks, aseksuālais Dāvids (lomā aktieris Kęstutis Cicėnas). Elena un Dāvids iepazīstas viņas studijā, kur horeogrāfe palīdz kurlmēmu pusaudžu grupai uzvest dejas izrādi. Pēc mēģinājuma vīrietis sagaida Elenu un uzaicina pastaigā pa pilsētu; kaut kas jau pirmajā tikšanās reizē viņu starpā ir nepiespiests, varbūt pat pusaudzīgi naivs, viņu kontaktu raksturo gaišs humors un abpusējs maigums.
Otrajā reizē Elena vīrieti uzaicina pie sevis, par ieganstu izmantojot pārāk lielu izvārītās zupas grāpi. Kad pāris šķietami organiski (vismaz no vienas puses) nonāk līdz gultai, Dāvids atklāj, ka ir aseksuāls – proti, vispār nejūt seksuālu vilkmi. “Varbūt es tev vienkārši nepatīku?”, jautā Elena. “Nē, patīc; tieši tāpēc tev to atklāju,” atbild Dāvids.
No visa plašā seksuālo identitāšu spektra, šķiet, aseksualitāte pasaules kinematogrāfā ir apskatīta visretāk (pāris plašāk zināmi piemēri no 21. gadsimta kinovēstures – Sonjas Šenkas Olīvijas eksperiments / The Olivia Experiment (2012) un atsevišķi tēli televīzijā – kulta seriālos Sex Education (2019–2023) un BoJack Horseman (2014–2020). Protams, pasaules kinematogrāfijā netrūkst tēlu vai stāstu, kuros sekss nenotiek, taču tas pārsvarā saistīts ar kādiem plašākiem apstākļiem – vai nu garīgumu un reliģiozitāti, vai fiziskiem šķēršļiem (veselība, attālums vai materialitāte – piemēram, MI draudzenes Samanta vai Džoja no Spaika Džonza Viņa / Her (2013) vai Denī Vilnēva Pa asmeni skrejošais 2049 / Blade Runner 2049 (2017); tiesa, abos šajos gadījumos nemateriālās partneres tomēr atrod veidu, kā nodrošināt seksuālu intimitāti ar ārpakalpojuma palīdzību). Tāpat izplatīta parādība ir atsevišķu sabiedrības grupu mākslīga aseksualizēšana, piemēram, vecuma dēļ.
Vārdu sakot, ideja par to, ka sekss varētu nebūt romantisku attiecību loģiskais galamērķis vai iznākums, ir visnotaļ transgresīva; varētu pat teikt, ka šis modelis ir izaicinošāks nekā dažādu seksuālu orientāciju vai subkultūru prakšu atspoguļojums. It īpaši izaicinošs tas ir heteronormatīvā priekšstata rāmējumā, kur ierasti vīrišķajam dzimumam ir atvēlēta “iekarotāja”, “mednieka” un, attiecīgi, seksuāla kontakta ierosinātāja loma. Vīrieša nevēlēšanās vai nespēja dzīvot dzimumdzīvi Holivudas tradīcijā visbiežāk parādās kā komisks elements (piemēram, Nevainīgs 40 gadu vecumā / The 40-Year-Old Virgin (2005), bez komentāriem). Tas pats attiecas arī uz sievišķo lomu atainojumiem, tiesa, te ir bieži novērojama cita variācija – varone, kas nevēlas dzimumattiecības, ir arī rupja, kašķīga vai pat ļauna; vienvārdsakot, neatbilst heteronormatīvam priekšstatam par sievietes “dabu” vai “vietu”.
Tieši tas, ka šis ir romantisks stāsts, kas neprogresē “dabūšanās” virzienā, ir filmas Tu man neko neatgādini spriedzes noslēpums. Izslēdzot no vienādojuma seksu, zūd arī skatītāja gaidas par to, kas notiks tālāk, un filmas veidotājiem ir brīvas rokas veltīt savu uzmanību visām tām attiecību komponentēm, kas ir ne-seksuālas. Pat vairāk – varoņu dzimumattiecības ir neveiklas un šķiet uzspiestas, radot vēlmi aizgriezties no ekrāna. Tas, kas notur interesi, ir intriga vai varbūt atgādinājums par to, kā mūslaiku seksualizētajā kultūras vidē iespējams parādīt romantisku intimitāti, kaisli, abpusēju vajadzību. Attiecības balstās uz komunikāciju, tādējādi tā arī kļūst par galveno objektu – ekstravertā dejotāja Elena komunicē ar savu ķermeni darbā un ārpus tā, savukārt Dāvids atrodas nemitīgā pārraidītāja pozīcijā, gan tulkojot runātu valodu žestu un izteiksmju virtenēs, gan mēģinot skaidrot savas vajadzības un vēlmes vidē, kur tam īsti nav vārdu.
Aktieru spēja komunicēt neverbāli ir atsevišķas apbrīnas vērts temats,
jo faktiski dialogi (lai arī aizkustinoši, taču ļoti vienkārši) ir tikai papildu slānis stāstā, kas norisinās starp pieskārieniem, dejošanu, pāra kustībām gultā vai izvietojumu telpā. Šī kvalitāte, kas paskaidro konkrētu attiecību dinamiku, ir novērojama viscaur – gan ainās ar galveno varoņu draugu un ģimenes dalību, gan, teiksim, Elenas attiecībās ar viņas masieri. Šī komunikācija patiesi „neko neatgādina” – tā ir reizē universāli atpazīstama un starppersonāli unikāla.
Varbūt tāpēc brīžos, kad sižets sāk vairāk nodarboties ar skaidrojošo funkciju, šķiet, ka filmas emocionālā iedarbība mazinās. Mirklī, kad Dāvids atbild uz Elenas jautājumu par to, kas ir aseksualitāte, viņa teiktais šķiet mazliet komisks, kā no vikipēdijas ņemts, – jo definīcija reti kad iemieso dzīvi, “karte nav teritorija”; atbildi mēs ieraugām filmas veidotāju interpretācijā. Aina ar Elenas distancēto un strikto māti, tāpat kā Dāvida atmiņu stāsts par vecākiem, kas nav vēlējušies, lai viņa kurlmēmais brālis mācītos žestu valodu, it kā formāli izpilda varoņa izcelsmes skaidrošanas funkciju, taču arī pietuvina iespēju varoņu rīcības vai izpausmes interpretēt kā traumu rezultātu vai kompensācijas mehānismu. Laimīgā kārtā filma pie tā vairs neatgriežas, jo tieši šāda shematisma trūkums, manuprāt, ir tās lielākais spēks.
Tāpat arī mazliet neveikla šķiet sižeta līnija, kas norisinās starp Elenu un viņas draudzeni, mūķeni Viktoriju (lomā Laima Akstinaite, Latvijas skatītājam varbūt palikusi atmiņā no Andrjusa Blaževiča filmas Skrējēja / Runner, 2021). Lai arī formāli saprotams, kāpēc filmas galvenā varone ir ieinteresēta citā, plaši izplatītā, neķermeniskā mīlestības veidā, aseksualitātes un garīguma tēma netiek attīstīta tālāk un filmas kontekstā īsti nerada jaunu domas pavedienu.
Pie filmas stiprajām pusēm atgriežoties – filmas attēls, montāžas temps un kadrējums ir tik delikāti un rūpīgi, ka ļoti viegli šo mīlas stāstu, kas sākas vasaras zaļumā un beidzas rudenī, iztēlot kā savu. Režisore Marija Kavtaradze izdevumam Cineuropa stāstījusi, ka izvēle uzņemt filmu uz 16mm kinolentes palīdzējusi piešķirt attēlam “romantizētu” gaisotni – daudzo tuvplānu saspēlē filmas graudainums pilda citu, poētisku funkciju, tas atgādina ādas tekstūru un mirkļiem sapludina varoņu aprises, savukārt attēla krāsu siltums patiesi ievilina nostalģiskā afektā. Kostīmi, tāpat kā varoņu dzīves un darba vides, jūtas autentiski un nenovērš uzmanību no galvenā – tātad komunikācijas.
Filma Tu man neko neatgādini ir daļa no tā, ko varētu saukt par Lietuvas kinematogrāfijas uzvaras gājienu pasaulē. Vērts atgādināt, ka Marijas Kavtaradzes debijas filma Vasaras izdzīvotāji / Summer Survivors (2018) startēja Toronto kinofestivālā (TIFF), un tas ir rets sasniegums. Ar ievērojamiem panākumiem var lepoties arī režisores kolēģi – 2015. gada Sandānsas festivāla balvu par labāko režiju saņēma Alante Kavaite un filma Sangailes vasara / The Summer of Sangaile , 2016. gadā vairākos Eiropas kinofestivālos izrādīta un godalgota Andrjusa Blaževiča filma Svētais / The Saint (NB! – Marija Kavtaradze ir šīs filmas scenārija līdzautore), 2017. gadā Egles Vertelītes filma Brīnums / Miracle iekļauta TIFF programmā, 2019. gadā Karola Kaupiņa Nova Lituania tika atlasīta Karlovi Varu kinofestivāla programmā (un saņēma galveno balvu Riga IFF!). 2021. gadā Laurīna Bareiša filma Svētceļnieki / Pilgrims saņēma Venēcijas kinofestivāla Orizzonti konkursa labākās filmas titulu, bet nupat aizvadītais Lokarno kinofestivāls jau pavisam uzkrītoši izvērties par Lietuvas kino triumfu – Laurīna Bareiša filma Sausi slīkstot / Drowning Dry saņēmusi labākās režijas un labākā aktieru ansambļa balvas, savukārt viņa tautietes, režisores Saules Bliuvaites debijas filma Toxic ieguvusi gan festivāla apbalvojumu par labāko debiju, gan Grand Prix (!) un vēl divas balvas. Abas Lokarno apbalvotās filmas jau rudenī būs iespējams redzēt arī Latvijā.
No vienas puses, varētu teoretizēt, ka šim fenomenam palīdz viena pasaulslavena režisora (Jona Mekas) mantojums, bet varbūt pie vainas ir savlaicīga un pienācīga kino finansēšanas shēma – piemēram, kopš 2015. gada Lietuvas nacionālā kinocentra finansējums filmām kāpis no 3 miljoniem līdz 8,2 miljoniem eiro, kamēr daudz lēnāk audzis saražoto filmu skaits. Iespējams, nozīmīga ir Lietuvas filmdaru spēja radīt augstvērtīgus, laikmetīgus ekrāna stāstus (tikai viena no augstākminētajām filmām ir vēsturiska fikcija), iespējams – spēcīgi un profesionāli producenti, kas gatavi ar šiem darbiem strādāt (akūti nepieciešams izcelt, ka piecas no augstākminētajām filmām producējusi Marija Razgute, producēšanas kompānijas M-Films radītāja).
Ņemot vērā arī Latvijas pavisam nesenos panākumus starptautiskā arēnā (Dāvja Sīmaņa Marijas klusums, Ginta Zilbaloža Straume), cerēsim, ka runa ir par Baltijas valstu līmeņa fenomenu.
Atgriežoties pie filmas Tu man neko neatgādini – liels prieks par tik spēcīgu autorkino. Un liels prieks, ka viens no Baltijas valstu pēdējā laika iespaidīgākajiem mīlas stāstiem ir tieši tāds – pieklusināts, drosmīgs un godīgs.