Jorga Lantima filma „Nabaga radības / Poor Things” ir „grieķu dīvainā viļņa” redzamākā režisora līdzšinējās daiļrades kulminācija, vizuāli gavilējošs un sižetiski aktuāls neskaitāmu kultūras citātu izvirdums uz ekrāna. Turklāt tik nekonvencionālas filmas saņemtās nominācijas Britu kinoakadēmijas balvai liecina par nozīmīgām pārmaiņām kinopasaulē un plašākām iespējām autorkino izpausmēm.
Labi režisori var būt arī labi cilvēki, šo bezgala vienkāršo patiesību pierāda kontrasts starp, teiksim, sāpīgajām atskaņām par Bjorkas un Nikolas Kidmenas filmēšanās pieredzi pie Larsa fon Trīra (Dejotāja tumsā, Dogvila, Manderleja) un to, kāda bija Emmas Stounas kodolīgā runa, saņemot Zelta globusu par labāko aktierdarbu filmā Nabaga radības. Atzīstot, ka viņa “ vienmēr būs pateicīga par satikšanos ar Lantimu”, Stouna teica, ka redz šo filmu kā romantisku komēdiju, tikai viņas varone Bella iemīlas dzīvē, nevis kādā personā. Aktrise tāpat pateicās scenāristam Tonijam Maknamaram, kuram pēc Favorītes / The Favourite (2018) šī ir jau otrā sadarbība ar Lantimu. Maknamars, kurš rakstījis scenāriju arī Kruellai / Cruella (2021), vēl vienai filmai ar Emmu Stounu titullomā, acīmredzami izbauda nekonvencionālu sieviešu tēlu konstruēšanu. Turklāt, kas būtiski, tie ir filmu galvenie tēli, kas pakļauj savai neloģiskajai, asociālajai un naivi (dažreiz arī ne tik naivi) destruktīvajai uzvedībai visus pārējos. Šīs vaļības novērtē arī aktieri – piemēram, no Favorītes filmēšanas procesa Emma Stouna ar īpašu prieku atceras indēšanas epizodi, bet Olīvija Kolmane, kas redzama titullomā, – iespēju no sirds izkliegties uz visiem un kūkas ēšanu līdz nelabumam, īsāk sakot – iespēju izspēlēt visas cilvēciskās emocijas pusstundas intervālā.
Sekojot filmas Nabaga radības popularitātes vilnim, starptautiskā datu bāze IMDb ir izveidojusi grieķu režisoram Lantimam raksturīgo filmveides paņēmienu apkopojumu. No tā izriet, ka Lantima filmas raksturo dīvaini pieaugušie sirreālās, sterilās vidēs; personāži ar bērnišķīgu uzvedību; varoņi, kam jātiek galā ar zaudējumu un skumjām; drūms (labi, būsim atklāti – melns) humors; absurdi apstākļi, savāda uzvedība, acu aizsiešana, kameras leņķis, kurā sekojam kādam personāžam, kadrā redzot viņa muguru un pakausi; ar kustīgu rokas kameru filmēti sekošanas kadri, palēnināta kustība; kadrs, kurā redzami varoņi līdz plecu līnijai, galvas atstājot ārpus redzamības lauka; pēkšņi vardarbības izvirdumi un atvērtais fināls.
Tomēr Lantimu nevar atšifrēt tik vienkārši. Būdams provokācijas meistars, viņš nejūt vajadzību sekot savu iepriekšējo filmu iezīmētajai trajektorijai,
un viss šis paņēmienu apkopojums sabrūk kā kāršu namiņš, skatoties Nabaga radības. Tas (vismaz šobrīd) ir Lantima karjeras apogejs, halucinogēns ceļojums ar aizkostu sēni no Alises brīnumzemē vienā rokā un pastel de nata – otrā. Blīva vizuāla trokšņa izvirdums uz ekrāna, un te satiekas tik daudz kultūras, mākslas, kino citātu, ka apņemties visus tos uzskaitīt būtu gan liela drosme, gan nelietīga rīcība pret skatītāju, kuram filmas pieredzēšana vēl priekšā. Tomēr mazas vaļības varam atļauties.
Filmas Nabaga radības scenārijs ir veidots pēc skotu rakstnieka Alasdēra Greja romāna Nabaga radības: epizodes no Skotijas sabiedrības veselības speciālista Arčibalda Makkandlesa M.D. agrīnās dzīves / Poor Things: Episodes from the Early Life of Archibald McCandless M.D., Scottish Public Health Officer (1992). Romāna centrā ir jauna sieviete Bella Bakstere, kuras agrākais dzīves gājums un identitāte nav līdz galam skaidri. Neskaidrību izraisa viņas vīra Arčibalda Makkandlesa autobiogrāfijā paustais – ka Bellu, jau mirušu, atgriezis dzīvē Makkandlesa kolēģis, zinātnieks doktors Godvins Baksters, aizstājot sievietes smadzenes ar citām. Bella, kas tikusi radīta kā biklā Arčibalda kompanjone, izjūt tik kaislīgu miesaskāri, ka bēg kopā ar kādu niekkalbi, advokātu Dankanu Vederbērnu, lai dotos galvu reibinošā ceļojumā apkārt pasaulei. Lantims bija iecerējis ekranizēt romānu jau sen, pirms viņam radās iespēja satikties ar Alasdēru Greju, tomēr tikšanās atstājusi patīkamas atmiņas. Tobrīd gandrīz astoņdesmit gadus vecais rakstnieks laipni sagaidījis ciemiņu un tūdaļ vedis izrādīt Glāzgovu, īpaši tās vietas, kur varētu būt notikusi romāna darbība – parku, kapsētu, universitāti. Pastaigas beigās rakstnieks, paužot simpātijas par Lantima filmu Acu zobs / Dogtooth (2009), devis svētību ekranizācijai.
Tieši ar Acu zobu režisors Jorgs Lantims, grieķu dīvainā viļņa / Greek Weird Wave „publiskā seja”, guva plašāku starptautisko atpazīstamību. Akūti neērtā filma, kas izvilināja dienasgaismā visu skatītājos uzkrāto riebumu un atvēra slēptākās tabu atvilktnītes (gluži kā tādā Cabinet de curiosités, kura slēptos nodalījumus sēriju pēc sērijas atver Giljermo del Toro Netflix skatāmajās šausmu sērijās), signalizēja par spilgta talanta parādīšanos tobrīd mazliet sagurušajā festivālu arēnā. Te vēlreiz jāatgriežas pie paralēles ar dāņu režisoru Larsu fon Trīru, kura pirmie Dogmas darbi, tāpat kā Acu zobs, izmantoja visai reālistisku filmēšanas vidi, fokusējoties uz cilvēka dabai dabiski piemītošo cietsirdību. Tomēr Trīrs, lai cik plaši atvēzētos iegremdēties nežēlības meditācijā filmas laikā, nemainīgi noved skatītāju pie katarses finālā. Lai arī cik apdulluši un satricināti skatītāji iziet no viņa filmu seansiem, stāsts ir noslēdzies, vismaz daļēji. Savukārt Jorgs Lantims (iespējams, savas dzimtās zemes blīvā mitoloģiskā mantojuma vadīts) neapgrūtina sevi ar nepieciešamību skatītājam sagādāt “fināla sajūtu”. Lai gan – Nabaga radības no visām Lantima filmām ir vistuvāk idejai par stāsta noslēgumu filmas finālā. Cik tas ir ticams, un cik – tikai sirdsmieru glāstoša, konstruēta ilūzija – tas vairs nav svarīgi.
Trešoreiz turpinot un ar šo arī noslēdzot paralēles starp abiem režisoriem – gan Trīrs, gan Lantims ir atteikušies no idejas par tuvināšanos realitātei, kas bagātināta ar pāris simboliskiem iestarpinājumiem. Trīra jaunāko filmu Māja, kuru uzcēla Džeks / The House That Jack Built (2018) rotā epizode ar kāpšanu lejup elles lokos, savukārt Nabaga radību varoņi atrodas tādā kā Žila Verna romānu ilustrāciju universā, kurā sadzīvo bibliskas posta ainavas ar mirstošiem bērniem rūsganu smilšu laukā, uz kuru ved pusceļā aprāvušās kāpnes no Ešera grafikām, steampunk estētikā iederīgas gaisa trošu vagonetes ar milzu riteņiem Lisabonas debesīs un Belle Époque bordeļu smārds.
Nabaga radības, kuru scenārijā saglabātas galvenās Alasdēra Greja romāna līnijas, sākas ar tīšu vai netīšu reveransu Marijas Kreiceres filmai Korsete / Corsage (2022), kurā daiļā ķeizariene krīt viļņos no milzu okeāna lainera. Viņas kritiens, vējam ieķeroties greznajā tērpā, tiek gandrīz vai turpināts Lantima filmas sākumā, kur jauna sieviete (mēs tad vēl viņu neesam iepazinuši) metas lejup no tilta, nezinot, ka viņas ķermeni vēlāk atradīs un dos tam vēl vienas dzīves iespēju. “Viņa ir eksperiments. Viņas prāta un ķermeņa vecums nesakrīt,” par Emmas Stounas tēloto Bellu filmā saka viņas radītājs, Vilema Defo meistarīgi iemiesotais profesors Godvins (te angliski veidojas vārdu spēle, Bellai Godvinu saucot par God jeb dievu).
Godvinam pašam arī nav īpaši paveicies – viņš ir sadistiska zinātnieka dēls. Lai iztēlotos cilvēku, kurš sadiegts no gabaliem, bet viņa gremošanas trakts daļēji atrodas ārpus ķermeņa, nāks talkā vēl kāds literārs darbs – Alasdēra Greja romānu nepārprotami iedvesmojušais Mērijas Šellijas Frankenšteins. Tomēr, lai cik baiss ir Godvina izskats, lai cik selektīvi ētiskie principi, veicot apšaubāma rakstura operācijas kā dzīvajiem, tā mirušajiem, trakā zinātnieka sirds ir krietna. Bella ir viņa meistardarbs, turklāt visai veiksmīgs. Ar pilnībā nodzēstu agrāko personību viņa mācās pasauli no nulles. Runu, kustības, manieres, vērtības. Sākotnēji Bellu vada vien impulsi un instinkti, kā arī Zigmunda Freida iecienītais „tīksmes princips”[1], kurš automātiski regulē dvēselisko procesu tādā virzienā, kas mazina spriedzi, izvairoties no netīksmes vai radot tīksmi. Kā radība no Staņislava Lema romāna Solaris, Bella izvēlas mīmikriju kā piemērotāko rīku, lai atkal iegūtu no prāta izdzēstās prasmes un zināšanas. Tiesa gan, viņas ķermeniskā plastika ir tālu no dabiskuma, vairāk līdzinoties atdzīvinātajai lellei baletā Kopēlija vai automatonam, mehāniskai rotaļlietai.
Kamēr Godvins un viņa asistents Marks Makkandless (ar maigo skatienu un tikpat maigām jūtām pret Bellu) ir nodarbināti ar zinātnisku situācijas analīzi, viņu racionālajā pasaulē ielavās triksters nevainojamā uzvalkā un pomādētām ūsām, advokāts Vederbērnss (Marks Rufalo). Mēģināt apturēt progresu un tāpat arī Bellu ir veltīgi, tādēļ šajā mirklī Lantima veltījums Džeimsa Veila Frankenšteinam un Frankenšteina līgavai pārtop avantūristiskā ceļa filmā, kadram pēkšņi iegūstot krāsas.
Viktorijas laikmetā, kura vizuālās atsauces caurauž Nabaga radības, pienam, lai tas ilgāk uzglabātos svaigs, tika pievienots formaldehīds, bet, lai maskētu ieskābuša piena aromātu, – borskābe, turklāt ģipsis un krīts palīdzēja saglabāt piena balto krāsu. Tiek lēsts, ka Amerikā ar formaldehīdu un borskābi uzlabotā piena lietošanas rezultātā miruši aptuveni 500 000 bērnu. Lai ēdiens izskatītos pievilcīgāks, tolaik lietoja dažādas krāsvielas – piemēram, svina oksīda hromātu sinepju dzeltenās krāsas spilgtināšanai. Un, protams, laikmeta antivaronis bija arsēna trioksīds jeb vienkārši arsēns, kuram varam pateikties par skaisti dzeltenu un sarkanu krāsu, par tolaik tik modernajām Parīzes zaļo un Šīles zaļo krāsu auduma tapetēm un vakartērpiem. Nabaga radību kadra krāsu festivāls patiesi ir kā izsmalcināts, koši zaļš zīda vakartērps, kurš, tā nēsātājai sasvīstot balles deju laikā, dāsni izdala toksīnus viņas asinsritē. Tā arī skatītājs filmas gaitā piedzīvo baudpilnu, neatvairāmu intoksikāciju, līdz ar filmas galveno varoni Bellu Baksteri it kā no jauna iepazīstot pasaules garšas un baudas. Bet kāda ir šī pasaule, kuru iepazīt?
Filmā tādas ir vismaz četras. Pirmā – melni baltā, profesora Bakstera sterilā amfiteātra auditorija anatomijas lekcijām un preparēšanas zāle. Šajā filmas daļā operators Robijs Raiens ir papildinājis klasisko kadru ar platleņķa filmējumiem, distortētu, vuāristisku skatījumu uz telpu, it kā lūkojoties uz to caur durvju actiņu. Otrā – spilgti iekrāsotais ceļojums vidē, kuras estētika ir tuva animācijai vai Marka Šagāla gleznām. Šīs pasaules centrā ir Bellas ķermeniskā pieredze – vai tās būtu ar nevainojamu humoru filmētās seksa ainas, vai alkohola intoksikācijas stadijas, vai nu jau par ikonisko saucamā Bellas un advokāta Vederbērna deja, kuru horeografējusi Konstance Makrasa (Dorky Park). Makrasa horeogrāfijā izmantojusi pārspīlētus portugāļu tautas dejas motīvus un anahroniskus kustību elementus, kas labā partnerībā saspēlē ar Holijas Vadingtones veidotajiem kostīmiem – tajos skrupulozi kopētas, dažubrīd hiperbolizētas Viktorijas un Edvarda laikmetu tērpu detaļas asprātīgi sadzīvo ar mūsdienu elementiem.
Trešā ir kuģa, majestātiska lainera pasaule, kurā par vienu no varoņiem kļūst kajīšu interjeri ar koka intarsijas paneļiem, un dramatiskās debesis (filmas mākslinieki – Šona Hīta, Džeimss Praiss, Zuza Mihaleka). Kādā brīdī pieķeru sevi pie domas, ka Lantims ir Eiropas ekvivalents Gajam Madinam. Tik vērienīgu, simfonisku kinematogrāfisko fikciju spēj radīt tikai retais.
Uz kuģa notiek kāda satikšanās, kam kinovēstures mīlestības vārdā jāvelta neliela atkāpe. Kamēr zināšanu alku vadītās Bellas prāts burtiski pa stundām kļūst asāks, bet viņas romantiskais partneris, advokāts Vederbērns savu prātu sāk zaudēt, mutuļojošu privātīpašniecisku jūtu plosīts, viņi iepazīstas ar neparastu pasažieru pāri – aristokrātiskiem intelektuāļiem, kuru duets ir gaužām neparasts bet arī saskanīgs. Jaunais dendijs Harijs Estlijs (Džerods Kārmaikls) būs tas, kurš parādīs Bellai vēl neiepazīto pasaules ciešanu dimensiju, bet žilbinošā dāma ar sudrabotu, nevainojami veidotu matu rotu, Marta fon Kurcroka, iepazīstinās Bellu ar literatūru, aizsākot lavīnveidīgu procesu, kas vēl vairāk attālinās jauntopošo sabiedrības locekli no pieņemamā un piedienīgā kategorijām; šajā lomā redzama Hanna Šigula, Eiropas kino leģenda, Rainera Vernera Fasbindera filmu seja.
Kamēr vēl uzskaitām pasaules, jāmin vēl kāda, Bellas aizmirstās identitātes atkodēšanai izšķiroša, ar visām nomācošākajām un tumšākajām viktoriānisma kvalitātēm. Šo kino telpu raksturo piesātināti toņi tērpos, izteikti tumšs interjers, ierobežots kustību spektrs un čuksti aiz smagiem aizkariem aizsegtām durvīm, kā arī “Parīzes nodaļa”, kur īpašu uzmanību pelnījusi feministisku ideju caurstrāvotā prieka māja, kaut vai madāmas Svainijas (Katrīna Hantere) dēļ. Apbrīnojami sīciņā, bet no galvas līdz kājām blīvi notetovētā būtne, kurai īpašu baudu rada pēkšņs un sāpīgs iekodiens sarunu biedram, raisa nepārprotamas vizuālas asociācijas ar Modu Vāgneri, amerikāņu tetovētāju, kura uzstājās arī cirkā kā vingrotāja un gaisa akrobāte. Viņas foto ar rozi matos un pērļu kaklarotu ir plaši pazīstams kā viens no estētiskākajiem paraugiem tetovētam sievietes ķermenim pagājušā gadsimta pašā sākumā.
Savukārt pats bordelis un viesu uzgaidāmā telpa atgādina gleznu, barokālu grotu, kurā Bellas un citu mīlas priesterieņu košie, tīrie kostīmu krāsu toņi un audumi sasaucas ar renesanses sakrālajā glezniecībā redzēto.
Šis Parīzes klēpis, tumšs un silts, dzīvesalku un sufrāžistisku ideju pārpildīts, kurā sievietes pēc kāda smakojošāka klienta atelpai dalās ar vijolīšu ūdeni iesmaržotu lakatiņu un cita citai spēj sniegt saldākos mirkļus, atgādina vēl vismaz pāris brīnišķīgus pērkamās baudas salonus kinovēsturē – tos no Tinto Brasa Kitijas salona / Salon Kitty (1976) un Līnas Vertmilleres Mīlestības un anarhijas / D'amore e d'anarchia (1973). Bet, noslēdzot ceļojumu cauri Nabaga radību vizuālās estētikas kaleidoskopam, kā suverēnas estētiskas vienības izceļamas filmas daļu starplikas, interlūdijas, monohromas ekstraterestriālas ainavas, nesaistītas ar sižetisko līniju.
Nupat kā izziņotas nominācijas Britu kinoakadēmijas (BAFTA) balvai, kur Nabaga radības ar 11 nominācijām min uz pēdām Kristofera Nolana Openheimeram / Oppenheimer (13 nominācijas). Līdztekus lielākajām kategorijām noteikti jāmin arī nominācijas par labākajiem kostīmiem, par labāko dekorāciju un kostīmu dizainu. Šī sāncensība ir tikpat apsveicama, cik neparasta, signalizējot par pārmaiņām kopējā plato. Lai cik Nabaga radības būtu vizuāli gavilējoša un sižetiski aktuāla filma mūsdienās, vēl pirms pāris gadiem tik nekonvencionāla kino nokļūšana balvu saraksta augšgalā būtu pārsteigums. Apzinoties, cik lielu ietekmi uz šiem procesiem jāpiedēvē producējošajām studijām, nāk prātā autorkino milzis A24, kura zīmols ar katru gadu aizvien vairāk nostiprinās, radot labvēlīgu platformu arī citu studiju filmām, kas atkāpušās no ierastiem filmveides paņēmieniem. Tas nozīmē – plašākas iespējas režisoriem no Eiropas, plašākas iespējas žanra kino un vizuāliem eksperimentiem.
