Atmodas laiks tiecas nostiprināties Latvijas sabiedrības publiskajā atmiņā. Memuāri, dzīvesstāstu ieraksti un izstādes palīdz audzēt atceres kultūrslāni, un pēdējos piecos gados arī kinematogrāfs ir izteicis nopietnas pretenzijas.
Simtgades 2018. gadā mēs Atmodu iepazinām ar bērnu acīm filmā Paradīze ‘89, pavisam nesen Viestura Kairiša Janvāris ļāva šim laikam ierunāties jauniešu balsīs. Tagad pienākusi kārta trešajam mēģinājumam – Ilzes Kungas-Melgailes debijas spēlfilmai Mana brīvība, kas stāsta par Atmodu kā pieauguša cilvēka pieredzējumu. Latvija šo filmu ir izvirzījusi Oskara balvas nominācijai.
Lai gan filmas Mana brīvība galveno varoni sauc Alīcija Jeržinovska, nav nekāds noslēpums, ka stāsta pamatā ir žurnālistes un pilsoniskās aktīvistes Itas Kozakevičas biogrāfija; precīzāk, Atmodas laiks viņas dzīvē, kas vainagojās ar cīņu par Latvijas poļu kultūras identitātes saglabāšanu, Tautu foruma organizēšanu un balsojumu par Latvijas neatkarības atjaunošanu 1990. gada 4. maijā. Daudzās epizodēs ir sastopami tēli, kuru prototipi arī būs viegli sazīmējami tiem, kas pārzina politiskās un kultūras aprindas 80. gadu beigās (Sandra Kalniete, Romualds Ražuks, Dainis Īvāns, Mavriks Vulfsons, Pēters Brūveris, Knuts Skujenieks u. c.). Šāda personāžu un darbības vietu konkrētība, vizuāli simulējot dokumentalitāti ar it kā vēsturiskiem videokadriem, skaidri pauž filmas veidotāju nolūku radīt vēsturiski uzticamu vēstījumu par cilvēkiem, kas dzīvoja Atmodas laikā. (Man gan nav pārliecības, vai tik blīvs, lokāli iegrožots un nekontekstualizēts vēstures momentuzņēmums, kāda kopumā ir šī filma, spēs uzrunāt Oskara balvas lēmējus.)
Filmas Mana brīvība sižetā pastāvīgu spriedzi uztur privātās un publiskās dzīves konfrontācija. Kamēr Alīcijas vīrs, matemātikas profesors, piesiets īsā saitītē attiecībās ar čeku, Alīciju pašu pavada šaubas, vai ir vērts tik ļoti ziedoties Latvijas Tautas frontes (LTF) ideālu vārdā. Līdzās šīm tēmām tiek izspēlētas spilgtas mizanscēnas, kuras ļauj dzīvi iejusties gan vēlīnās padomju inteliģences virtuves sarunās un burziņos, gan LTF spices apspriedēs. Tiesa, šajās epizodēs Alīcija tiek atstāta otrajā plānā, un tas vēsturisko realitāti padara atsvešinātāku.
Daudz personiskāk filmas veidotāji ir izvērsuši kandidēšanu PSRS tautas deputātu vēlēšanās, kur galvenās varones uzdevums ir iekarot rūpnīcas strādnieču sirdis sovjetisko spēku ielenktajā Daugavpilī. Tikmēr nepārliecinoša un neskaidra ir paralēlā sižetiskā līnija par Alīcijas centieniem glābt cietumā ieslodzītu poļu balerīnu, kura pamanījusies sašķaidīt galvu varmācīgam čekistam.
Filmas veidotāju uzburtais laikmeta fons ļauj daudzmaz noticēt izkurtējušā padomju okupācijas režīma bezcerībai un Atmodas trauksmei, bet to diemžēl nevar teikt par galvenās varones iekšējo pasauli, kas paliek neatklāta. Filmas Mana brīvība režisore Ilze Kunga-Melgaile uzsver, ka filmas veidotāji neesot iejaukušies un ļāvušies Ērikas Eglijas-Grāveles improvizācijai, radot Alīcijas tēlu. Taču šāda pieeja neattaisno nespēju savietot lielo vēstures stāstu ar konkrētas personas subjektivitāti, kas filmas vēstījuma dinamiku padara ļoti nevienmērīgu. Skatītājam ir labticīgi jāpieņem, ka Alīcijas publisko darbību un izvēles pavada iekšējas pārdomas. Taču nedz Eglijas-Grāveles aktiermeistarība, nedz arī sociālpolitiski uzlādētais sižetiskais materiāls netuvina šai personiskajai dimensijai, bez kuras jebkura vēsture kļūst par mēmu, nevis jutīgu pagātnes liecinieku. Un tas filmu Mana brīvība būtiski atšķir no Viestura Kairiša Janvāra, kurā tieši subjektivitātes izcelšana un “dziesmotās revolūcijas” fenomenoloģisks tvērums padziļina Atmodas laika interpretāciju.
Zīmīgi, ka filmā ir divas simboliski ietilpīgas epizodes, kur darbība norit pie jūras. Abās epizodēs jūras klātbūtne palīdz saasināt fokusu uz patiesības un brīvības nozīmi Atmodas laika inteliģences pašizpratnē. Zīmīgi tas ir tādēļ, ka filmas scenārijā nav iekļauta refleksija par Alīcijas prototipa – Itas Kozakevičas – traģisko nāvi, noslīkstot Tirēnu jūrā. Šis fakts man no bērnības ir palicis spilgtā atmiņā. Es neatceros Baltijas ceļu, neatceros 4. maija balsojumu par neatkarības atjaunošanu, bet labi atceros to mazliet satraucošo sajūtu, kuru izraisīja ziņa par Kozakevičas nāvi. Protams, runa jau nav par manām atmiņām, bet par filmas veidotāju māksliniecisko iztēli, kurā Itas Kozakevičas bojāeja nekļūst par metaforu Atmodas laikmeta episkumam. Tā vietā tiek piedāvāts vēsturisko laiku iekalt ķēdēs, ko veido sastinguši un pagātni romantizējoši notikumi.
Publikācija tapusi ar Latvijas Zinātnes padomes finansējumu, projekts Neatkarības arheoloģija: jaunas pieejas nacionālajai pretestības vēsturei Latvijā, projekta nr. VPPLETONIKA2021/2-0003.
