KINO Raksti

Leimaņu dzimtas stāsts. Aiz vārdiem

22.01.2022

Vairākas dienas domās kavējoties pie Ilonas Brūveres pierakstītā Leimaņu dzimtas stāsta “Sniegu ēst nedrīkst”, kas izdots apgādā “Latvijas Mediji”, prātoju, vai nepilnīgs var būt labs un vai labs dažreiz nav tieši tāpēc, ka ir nepilnīgs.

Pareizi sapratāt – man grāmata šķiet laba, un vienlaikus es redzu, ka tā ir nepilnīga, tajā daudz kā nav. Un, pat ilgi prātojot, nav tā droši nosakāms, vai tas, kā tur nav, izpaliek tāpēc, ka Ilona Brūvere kā autore nezina, ka tam tur būtu jābūt, vai negrib, lai tas tur būtu, vai varbūt to nezina un negrib dzimtai piederīgie stāstnieki – Latvijas Nacionālā teātra aktrise Baiba Indriksone, Latvijas Nacionālās operas un baleta premjers un baleta trupas vadītājs Aivars Leimanis, viņa sieva dejotāja Gunta Leimane un bērni – baleta prīma un horeogrāfe Elza Leimane un uzņēmējs un mūziķis Gusts Leimanis.

Par labo un ļoti labo

Lai arī grāmatas vāks nepārprotami liecina, ka piemineklis tiek celts Leimaņiem, vistiešākajā šā vārda nozīmē ģimene to ir uzcēlusi Baibai (atļaujos te lietot tikai vārdu, jo tā viņu uzrunā ģimenē). Bet Baiba visa mūža garumā ir palikusi Indriksone, kaut tas nav pārāk raksturīgi padomju laikam, turklāt situācijā, kad jaunā aktrise pie vīra izskrēja 19 gadu vecumā, tā teikt, neko daudz profesijā vēl neizdarījusi, un šie apstākļi viņai pilnā mērā būtu ļāvuši veidot karjeru kā Baibai Leimanei.

No šodienas skatpunkta raugoties, Baibas Indriksones izvēlētais dzīves modelis ir neapskaužams – gados stipri vecākais un Krievijas skarbajā izdzīvošanas skolā rūdītais vīrs Aleksandrs visu mūžu ir bijis viņai neapstrīdama autoritāte, nekāda Ibsena Leļļu nama Noras sacelšanās te nav bijusi iespējama, un tomēr – kalpošana vīram māksliniekam bijusi brīvprātīga, mīlestības un cieņas pilna.

Piecu cilvēku balsīm savijoties visai brīvā un haotiskā kompozīcijā, kas šķiet autores apzināti izvēlēta grāmatas forma, no katras lappuses top skaidrs, ka ciltsmāte ir Baiba,

ka bērni (te es vedeklu pieskaitu “bērniem” kā paaudzei) un mazbērni grāmatas tapšanas laikā jau spēj uz dzīvi paraudzīties tās veselumā un vēlas pateikt paldies. Un tādējādi es kā lasītāja, kurai ir arī bijusi iespēja Baibu Indriksoni kaut nedaudz, kaut cienījamos gados būt redzējušai uz skatuves un aizskatuvē ikdienā Nacionālajā teātrī, redzu – pelnrušķīte pārvēršas par princesi manu acu priekšā. Viņa, kas visu dzīvi strādājusi ģimenei, nu tiek atalgota ar neliekuļotu cieņu. Grūti nosaukt daudz piemēru, kur mazbērni publiskā telpā tik ļoti iestātos par vecvecākiem, bet vedeklas vēlēšanās publiski pateikt, ka vīramāte ir viņas labākā draudzene, manos dzīves vērojumos gadās pirmoreiz (pat ja noteikti šādas draudzības ir sastopamas, neapstrīdu).

Jau pieminēju grāmatas šķietami irdeno struktūru. Cienījami, ka izdodas saglabāt gan ritmu, gan intrigu, izvēloties iecerētās apskatāmās tēmas nenosaukt vārdā, turklāt, izņemot pāris vietas, nenācās piefiksēt atkārtošanos viena cilvēka stāstījumā (bet tas, kārtojot materiālu, dažkārt ir sarežģīts uzdevums, jo mainās nianses, kādā kontekstā konkrētais fakts ataust atmiņā un ieguļas stāstījumā). Vienlaikus man grūti spriest, kā grāmata lasās tad, ja ir mazāk zināšanu par dzimtas locekļu mūžu un radošo darbu, jo te tad arī ir iemesls tam, kāpēc grāmata, kaut arī tajā ir brīnišķīgas lappuses un asprātīgi atspoguļotas paradoksālas dzīves epizodes, nav uzskatāma par pilnīgu un patstāvīgu mākslas darbu monogrāfijas žanrā.

Otrs klupšanas akmens (bet tur neko nevar pārmest Ilonai Brūverei) – jebkas tāds, kas rodas tikai no cilvēku runātā pierakstiem vien, ir lakoniskāks un pieticīgāks izmantoto valodas izteiksmes līdzekļu ziņā. Rets būs tas gadījums, kur cilvēks runā tik bagātu valodu, kas līdzinās rakstu valodai, un sastādītāja spēkos nav tur ko mainīt, jo runātāja autentiskums ir būtisks. Bet līdz ar to, ka balss nav piešķirta pašai Ilonai Brūverei, tekstam literārā ziņā piemīt strupa un pasausa intonācija (ko atsvaidzina tas, ja galvā dzirdi pašus runātājus, bet ne katrs lasītājs to dzirdēs).

Cita starpā, līdzīgi bija ar Ilonas Brūveres veidoto grāmatu par Dailes teātra aktieri Juri Strengu Mana grāmatvedība (2021, apgāds Aminori), kur Brūvere pagājusi malā un respektējusi runātāju, līdz ar to ļaujot ielavīties arī vienai, pēc manām domām, rupjai faktoloģiskai kļūdai – Aleksandra Čaka poēmas Matīss, kausu bajārs pirmiestudējums Latvijā pierakstīts Valentīnam Maculēvičam un Jaunatnes teātrim, kaut to iestudēja Juris Rijnieks un tā bija pirmā pirmizrāde JRT Lielajā zālē.

Par nepilnībām portretos

Par savu dzīvi cilvēki ir gatavi stāstīt un brīvību viņiem piešķir laika distance, tomēr pašiem uzteikt savu vai ģimenes locekļu padarīto mākslas jomā ir grūti un patiesībā nav arī gaumīgi. Savukārt izvēle nerakstīt par mākslas jomā sasniegto un piedāvāt kaut vai minimālu svarīgāko darbu analīzi pakļauj grāmatu vēl būtiskākai portreta deformācijai – tagad atliek vien ticēt, ka mēs lasām par vienu no visu laiku izcilākajiem baletdejotājiem Aivaru Leimani, ka bērnu un mazbērnu dievinātā Baiba, kas teātrī vairāk izmantota raksturlomās un epizodiskos uzdevumos, tomēr patiešām tur nostrādājusi visu mūžu un 22. februārī svinēs 90 gadu jubileju, turklāt ir kolēģu cienīta un mīlēta galvenokārt sava optimisma un vitalitātes dēļ. Jā, viņa nav bijusi skatuves karaliene, drīzāk arī te savā ziņā pelnrušķīte, tomēr viņai ir pieticis spēka un pašcieņas, un enerģijas šo lomu nospēlēt ar godu un līdz galam.

Varbūt mazliet vairāk – ar bezkaislīgu faktu piesaukšanu – savu augsto profesionalitāti pratusi atklāt Elza Leimane, turklāt daiļrunīgs ir fakts, ka Baiba Indriksone, Aivars Leimanis un Elza Leimane visi ir Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri, un arī tas vienā ģimenē negadās bieži.

Par Aleksandra Leimaņa filmām Ilona Brūvere aicinājusi izteikties kinorežisoru Jāni Streiču un aktrisi Olgu Dreģi, tomēr arī viņi izvēlas vairāk runāt par Leimaņa cilvēcisko būtību, turklāt Streičs atklājas gandrīz kā ģimenes loceklis, jo, būdams Leimaņa skolnieks, bieži uzņemts mājās un pat dzīvojis tur. Laikā, kad vecās Rīgas kinostudijas filmas televīzijā parādās reti, izņemot grāvējus – tostarp Aleksandra Leimaņa Vella kalpus (1970) un Vella kalpus Vella dzirnavās (1972) –, šķiet palaista garām iespēja tuvāk pastāstīt (vai izpētīt), kāpēc tad šīs filmas tautā bija tik anormāli populāras, vai tikai dēku piesātinātā sižeta un mūzikas dēļ?

Baiba Indriksone (Lēne) un Olga Dreģe (Anna) filmā "Vella kalpi" (1970, režisors Aleksandrs Leimanis)

Vai tas ir vai nav fenomens, ka zināmā mērā ar Vella kalpiem Vella dzirnavās izdevās „iekāpt upē otrreiz”? Bet kāpēc tas īsti neizdevās ar trešo mēģinājumu – filmu Melnā vēža spīlēs (1975)? Vai varbūt autore domā, ka izdevās? Un – vai no šodienas skatpunkta estētiska vērtība piemīt filmām „Tobago” maina kursu (1965) un Cielaviņas armija (1964), kas taču arī piedzīvoja otro sēriju (1968)?  Nav pamata apšaubīt, ka pašas Ilonas Brūveres profesionālā balss te būtu vienlīdz interesanta, bet varbūt vajadzēja nosēdināt pie ekrāna visu ģimeni un runāties filmu laikā? Pat ja tie būtu “starpsaucieni”, bet – autentiski.

Par to, kas aiz vārdiem

Portretējot dzīvus un aktīvi profesijā strādājošus cilvēkus, neizbēgami nākas respektēt viņu vēlmi, kādam būtu jāizskatās portretam, kas tiek publiskots. Kaut arī visi Leimaņi ir uzvilkuši svētku drānas, viņu uzticība Ilonai Brūverei un, iespējams, ģimenes pleca sajūta ir pietiekami spēcīga, lai neizravētu no portreta visus sirmos matus un grumbiņas. Tāpēc lasīt grāmatu ir aizraujoši, tajā iespējams izlasīt arī rūgtuma, vilšanās, sāpju brīžus. Un par tiem gribas domāt arī pēc grāmatas izlasīšanas. Vectēvs, kurš Gustam ļāva ar āmuru dauzīt pa visām mēbelēm, lai no puikas izaug vīrietis, īsti nevarēja aizstāvēt viņu, kad Gusts līdz profesionālam līmenim aizspēlēja smago metālu. Ģimene par viņa ģitārspēli teica – troksnis, un Gusts padevās. Tāpat par draugiem, kuru nevienam no viņiem īsti nav, un katrs to kādā brīdī piemin, jo – ir ģimene. Elza neizvairās pateikt, ka viņai nav izdevies saglabāt pirmo laulību, jo abi ar Raimondu Martinovu pārāk ļāvušies jūsmai par to, ka ir paraugpāris.

Visbeidzot aiz vārdiem var ieraudzīt dažus spilgtus sadzīves tēlus, kas pārtop metaforās, – suņi un bērni, kam Baiba lielā ātrumā skrien pakaļ ar cīsiņiem vai tirgus tašām rokās; maza, maza dārza mājiņa ar daudz, daudz kokiem, kurus tik potē un stāda Aleksandrs Leimanis, bet katrs, kam ir dārzs, zina – raža ir jānovāc un jāapstrādā. Jau minētais āmurs, ko redzam ne tikai Gusta, bet arī Aivara rokās, jo tā top par īstiem vīriem. Lielais galds, ko izvelk visos ģimenes godos, un, to iemācoties uzklāt, top par īstām sievām. Un ir tik dīvaini lasīt, ka tāds patriarhāls un pamatīgs dzīves modelis strādā arī šodien un arī tad, ja tava ikdiena ir saistīta ar kaut ko tik neprognozējamu kā dzīve mākslā. Bet varbūt tad šī aina – liela ģimene pie galda svētku vakarā – iegūst papildu vērtību, jo to nemaz tik viegli nevar savā plānotājā ierakstīt.

Aleksandrs Leimanis Rīgā, 20. gadsimta 40. gados. Foto no grāmatas "Sniegu ēst nedrīkst", Baibas Indriksones privātais arhīvs

Grāmata Sniegu ēst nedrīkst. Leimaņu dzimtas stāsts pieejama apgāda Latvijas Mediji grāmatveikalā ŠEIT.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan