Nav vienas „kolektīvās identitātes” un katram ir savi dziesmu svētki, bet, sarežģījot un sadalot „svēto un nedalāmo”, mēs to varam labāk un veiksmīgāk iekļaut savā sarežģītajā 21. gadsimta ikdienā. Skatoties īsfilmu komplektu „Kolektīvs”, tā spriež stāstu pētniece, antropoloģe, dzejniece, rakstniece, redaktore un tulkotāja Krista Anna Belševica.
Kas ir dziesmu svētki – tas, protams, ir, kā mēdz teikt, labs jautājums, un LMT oriģinālseriāls Kolektīvs laikam manā pieredzē ir pirmais mēģinājums to definēt plašāk. Tāpat kā nav vienas reliģijas, vienas nacionalitātes vai jebkuras citas kolektīvās identitātes, nav arī tāda viena dziesmu svētku fenomena. Ikvienam, kas saskāries ar šo procesu, tas ir tikpat kolektīvs, kā individuāls, un tas redzams arī seriāla īsfilmās – dziesmu svētku pieredze ir tikpat dažāda, kā dažādi esam mēs. Tikko mūzikas akadēmiju beigusī Kristīne brauc “uz laukiem” diriģēt savstarpēji karojošus divu pagastu korus; jauns diasporas vīrietis, kura mūža sapnis ir piedalīties dziesmu svētkos, latvju pagānu tradīcijās noķer pamatīgu kultūršoku, savukārt puisis no konservatorijas ir pārsteigts, ka dziedāt var ne tikai ar balss saitēm, bet arī ar sirdi. Ironija mijas ar sirsnību, smiekli ar asarām, un ir sajūta, ka tieši tā arī dzīvē (lasīt – dziesmu svētkos) notiek.
Arī man ir savi dziesmu svētki. Mācoties Bauskas mūzikas skolā un spēlējot skolas orķestrī, kas dažkārt pārtapa arī Bauskas Kultūras centra pūtēju orķestrī Bauska, nereti sanāca piedalīties visā, sākot no ielīgošanas koncertiem Bauskas novadā līdz novada senioru svētkiem. Reiz mēs tikām arī uz dziesmu svētkiem. Bija gājiens, kas saistījās vairāk ar karstumu un gaidīšanu, nevis prieku. Bija gulēšana manā atmiņā nepalikušas skolas sporta zālē, kurā mans kolēģis saksofonists lielījās, ka spēj izdzert vismaz astoņus aliņus, bet atlūza jau pēc pirmajiem divarpus. Un tad bija orķestru kopkoncerts. Jau mēģinājumā es sapratu, ka tas būs kaut kas tāds, ko atcerēšos visu mūžu. Tas, iespējams, būs pat labāk, nekā toreiz, kad mani (man par milzu uztraukumu) izvēlējās starp tiem dažiem orķestra biedriem, kam jāpiespēlē grupas Pērkons koncertā, – lai gan dziesmā Gandrīz tautasdziesma vidus iespēles treļļus es spēju nospēlēt tikai tādā tempā, kas bija apmēram pusotru reizi lēnāks nekā vajadzīgs, un koncertā šo ārkārtīgi uztraucošo posmu atstāju saviem vecākajiem kolēģiem, no kuriem arī tikai viens to spēja izpildīt.
Un man bija taisnība.
Vēl tagad, atceroties kopkoncerta sajūtu, man pār kauliem skrien tirpas, un manī ir iedēstīts sapnis šo sajūtu kādreiz piedzīvot atkal.
Mana dziesmu svētku definīcija tādējādi ir vairāk savtīga nekā patriotiska. Kolektīva ekstāze, man šķiet, ir piedzīvojums, kas raisa ārkārtīgu atkarību.
Kāpēc es to stāstu? Jo manī īstenībā ir gana liela pretestība pret domu pieiet šai tēmai ar ironiju, ko piedāvā seriāla veidotāji. Lai gan esmu prātīgs un kritisks cilvēks, es tomēr negribu aizliegt sev vienu no, manuprāt, lielākajām dzīves baudām – piedzīvot kolektīvu ekstāzi –, tādēļ pavisam personīgi es nekad neteiktu “pārvērtēt”, es teiktu “apdomāt”, “izvērtēt”, “izprast”, un tas ietekmēja arī manu konkrētā īsfilmu seriāla skatīšanās pieredzi. Identitāte ir pilnīgi normāls process sabiedrībā, piederības sajūta ir pavisam normāla cilvēciska vajadzība, un es ļoti novērtēju, cik rūpīgi šīs īsfilmas parāda gan veselīgos, gan neveselīgos dziesmu svētku aspektus (šī jēdziena vietā tikpat labi var ievietot jēdzienu “latviskā identitāte”). Kopš pirmajiem dziesmu svētkiem 1873. gadā tie kalpojuši par kārtīgu stūrakmeni latviskās identitātes veidošanā, un to labi parāda arī Edgara Kaupera veidotā Gaismas pils, kas apspēlē 1985. gada faktu, kad ārpus programmas neatļauti uz skatuves tika izsaukts diriģents Haralds Mednis un koris izpildīja simboliski pielādēto dziesmu, kas īsi pirms svētku sākuma tika svītrota no programmas.
No otras puses, ikvienā identitātes medus podā vienmēr ir pa darvas karotei. Mūsu sabiedrība, iespējams, nemaz nav tā perfektā kopiena, kas spētu izcelt svēto Gaismas pili. Kā mums stāsta Marta Elīna Martinsone savā filmā Cūkas driķos, ne visi vīri ir stalti un galanti tēvadēli un ne visas sievietes ir ziedošas un čaklas tautumeitas. Vai dziesmu svētki ir tikai nelietīga izlikšanās? Vai dejotāju soļu rakstu aizgrābti, mēs ieklausāmies tautasdziesmu vārdos, un ko vispār nozīmē laiskā sieva, kas tomēr labi danco? Latviešu dainas nav ne tik aseksuālas, ne dekoratīvas, kā mums māca pamatskolā. Tādēļ latviešu dzīvesziņa var arī nebūt glābējteorija Martinsones filmas politisko virzienu daudzveidības plosītajiem tēliem.
Turklāt cilvēks vienmēr un visur ir un paliek tikai cilvēks. Mārtiņa Grauda Kristīnei smalki ziedošajā plānā auduma kleitā ir saulains vasaras sapnis, bet to krietni pabojā reģionālā realitāte, kur tā vietā, lai pagasti veidotu savu identitāti, balstoties kopīgos „par”, tie izvēlas veco labo identitātes veidošanas principu – balstīt “savējo” pret “svešo”. Respektīvi, identitāte tiek veidota, nevis meklējot kopīgo savā kopienā, bet definējot atšķirīgo pret kaimiņu kopienu. Protams, tas izskatās smieklīgi, jo, tāpat kā serbu un horvātu valodas nav divas dažādas valodas (lai gan viņi jau labu laiku cenšas pārējiem to pierādīt), tā arī Latvijas pagasti ir daļa no vienas valsts un vienas kultūras. Bet kaimiņu dedzīga sacensība ir asinīs ne tikai latviešu kultūrai vien. Un, ja vēl paskatāmies uz individuālo sacensību, ko labi parāda Aika Karapetjana filma Degsme – vai nabaga austrietis / austrālis tika novākts no ceļa tāpēc, ka bija izturīgāks par vietējiem bāleliņiem, vai arī tāpēc, ka savā austrālībā uzdrošinājās piesavināties svētkus? Kur tajā visā vispār ir tautas svētki? Un kur paliek pati tauta jautājumā, kuru uzdod režisors Aivars Čivželis jeb Papa Chi, šķietami izgaismojot pēdējās drāmas dziesmu svētku skatēs, – vai jādzied “no balss saitēm” vai “ar sirdi”? Vai „ar sirdi” nevar dziedāt arī skaisti? Vai ne tik skaisti, bet „ar sirdi” tomēr skaitās? Šajā gadījumā gan visas nesaskaņas dziedē karaoke, un dziesmusvētku ideja piedzīvo sirsnīgu revolūciju – pie konkrētiem sociāliem nosacījumiem dziedāt var arī nedziedot, jeb mīlestība pāri visam. Konservatorijā augušais Maukurs ir iemīlējies, un nevienā citā, kā jaunkundzē, kas nemaz nedzied, tikai izliekas.
Un visbeidzot Oskara Rupenheita Frolovas metode, kas piedāvā risināt vienu no mūsu laiku izplatītākajiem mentālās veselības sarežģījumiem – trauksmi – divos veidos. Vai nu “vienkārši atslābstot”, vai arī ar vecās skaņotājas Frolovas “metodi”. Noskaņošana vienmēr sākas iekšpusē, viņa saka. “Nervu līdzeklis var būt eksternāls, bet vibrācijas iekšienē ir jāsakārto.” Līdzeklis izrādās cik vienkāršs, tik sarežģīts – jānobučo roka tradīcijai. Vai arī jāpaliek ar savu trīcošo diriģenta roku, nekādi netiekot tam pāri. Skanot Ojāra Vācieša rindām “Vislatviskākais latvietis / ar tādu uzvārdu kā pēriens”, jaunais censonis pārvar šķēršļus vecu galošu un kaķa veidolā, taču ticība pašam tomēr izrādās noteicošā. Un satraukties ir normāli. Satraucas pat Sigvards Kļava.
Viena no pirmajām lietām, ko iemācījos savās antropoloģijas studijās, bija – sabiedrība savās vērtībās un paražās vienmēr būs pretrunīga, un tas ir pilnīgi normāli. Pagāja laiks, kamēr šo sapratu ne tikai ar prātu, bet pieņēmu arī emocionāli. Un tieši tas padara šo seriālu tik vērtīgu. Sarežģījot un sadalot „svēto un nedalāmo”, mēs to varam labāk un veiksmīgāk iekļaut savā sarežģītajā 21. gadsimta ikdienā. Dziedāt un dzīvot var un vajag gan ar balss saitēm, gan ar sirdi, tādēļ lielās lietās, piemēram, dziesmu svētkos, nobalansēt maģisko un ikdienišķo, pārpasaulīgo un prasto, kolektīvo un personīgo, identitāti un emociju. Man šķiet, šis seriāls to labi parāda. Gan biedrs Braķis beigās iejūk starp kopkora dalībniekiem, piedzīvojot apgaismību, gan Kristīne parāda, ka atkal jau kaut kas no malas izskatās cēlāk, nekā patiesībā ir iekšpusē, un profesionāli augstvērtīgu svētku sagatavošanā galveno lomu spēlē zemu atalgoti profesionāļi. Cilvēkam ir milzīgs potenciāls un tieksme uz skaisto, bet ir arī pamata vajadzības pēc drošības, vienlīdzības un veselības. Par to ir dzīve, un par to ir arī dziesmu svētki.
