Skaidrojošajā vārdnīcā jēdziens “ekstāze” apzīmēts kā emocionāls stāvoklis, kam raksturīga ārkārtīga sajūsma, kas pāriet afektā. Filma „Ekstāze” ir teātra režisora un ilggadēja Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja Dž.Dž.Džilindžera pirmā pilnmetrāžas filma, kas tapusi pēc latviešu rakstnieces Karīnas Račko (tagad Gleitneres) sestā romāna motīviem.
Lai arī literārā avota izvēle man subjektīvu apsvērumu dēļ šķiet apšaubāma, pats filmas fakts sākotnēji ir intriģējošs. Pieteikta kā pirmā erotiskā drāma Latvijas kino, Ekstāze ir arī pirmā Latvijas filma, kuras filmēšanas laukumā strādājusi intimitātes koordinatore Ieva Norvele. Diemžēl jau pēc pāris skatīšanās minūtēm filmas intriga apraujas, jo tā nedz pietuvojas erotikas žanram, nedz arī uzlūkojama kā pilnvērtīgs un nopietni tverams kinodebijas pieteikums.
Filmas galvenās varones, buduāra fotogrāfes Efejas galveno problēmu varētu definēt viņas pašas vārdiem – “tas, ka tu pārguli ar vienu vīrieti, nenozīmē, ka aizmirsti citu”. Efeja pārstājusi iekārot savu laulāto vīru, sastop jauno, neatvairāmo fotostudijas kaimiņu Eliasu Blūmu, un jaunai kaislībai ir lemts dzimt. Tomēr tā piedzimst vien formāli, jo Eliasa atveidotājs, Valmieras Drāmas teātra aktieris Eduards Johansons nekādā veidā neiemieso iekārojamā un noslēpumainā vīrieša būtību. Šī filma māca, ka nevar paļauties uz gara auguma tetovēta vīrieša neķemmēto matu sakārtojumu un vienaldzīgi, bet mērķtiecīgi tēmēto acu skatienu; būtiskas ir arī aktiermeistarības spējas un aktiera iekšējās harizmas klātbūtne uz ekrāna.
Pēc klišeju rokasgrāmatas veidotajā filmas sižetā (kas detalizēti atkārto romāna sižetu) nav vietas padziļinātai refleksijai par galvenās varones vērtībām un vēlmēm, tās aizstāj buduāra sarunas ar draudzeni Madlēnu, kura te pamudina, te nosoda Efejas tieksmi pēc dēmoniskā mākslinieka. Jāpiekrīt Aivas Birbeles teiktajam Kino Rakstu recenzijā – filma nevilina un nekārdina identificēties, pat ne kaut nedaudz interesēties par galvenās varones ciešanu orgasmiem. Ekstāze drīzāk uzjautrina un vedina domāt, vai iespējams redzēto ietilpināt zem nosaukuma “erotiska drāma”, nevis “absurda komēdija”.
Filmas režisors Dž.Dž.Džilindžers pēc filmas pirmizrādes nedalās ar pārmērīgi nopietnām atziņām, drīzāk ar pirmā kinorežijas kursa studenta cienīgiem vērojumiem: “Atšķirība starp kino un teātri ir milzīga. Teātrī, mēģinot divus mēnešus vienu epizodi, vēl var pilnveidot, bet šeit katrai epizodei ir kādas divas stundas. Un tajās divās stundās vienā brīdī ir jāuzņemas tā atbildība, ka – stop, šis ir nofilmēts. Pēc tam tas tā arī paliks.” Un tieši tā tas arī palika.
Vēl neveiklāku šo filmas faktu padara paša režisora padziļinātā interese par dažādām sabiedrības tabu tēmām, tās apspriežot, piemēram, TV raidījumā Dziļi ar Džili. Šāda veida interešu lauks un zināšanas, iespējams, ir noderīgas privātajā dzīvē, bet filmā nav praktiski nekā no solītās atklātības un uzdrīkstēšanās.
Jā, ir vairākas seksa ainas, taču tajās nav nekā tāda, kas latviešu kino jau nebūtu redzēts vai vispār būtu izceļams –
kails sievietes ķermenis, kuru no augšas uzlūko un iekāro vīrietis, absurdi uzjautrinoša pašapmierināšanās aina un nepārprotams izvarošanas akts apreibinošu vielu ietekmē.
Katrai filmai ir potenciāls kļūt par atzītu vērtību, bet Ekstāzes gadījumā šī iespēja tikusi zaudēta vēl pirms tās uzņemšanas – rakstot scenāriju, kurš radīts režisora un romāna autores sadarbībā. Efejai nelielā savas dzīves laika posmā ir iespēja izdzīvot neaptveramo – izšķirties no vīra un kaislīgi iemīlēties neirotiskā māksliniekā ar pātagu rokās, pievilt apkaunoto māti un piedzīvot vilšanos, kad mākslinieku tomēr apprec viņas māsa, aiziet no fotogrāfes profesijas un iemācīties braukt ar kaitborda dēli, tikt izsviestai uz Pāvilostas mola, augšāmcelties un pieņemt lēmumu doties uz Francijas dienvidiem, lai vadītu mārketinga stratēģiju kādā vīna darītavā. Adaptējot un pielāgojot literāru darbu kino prasībām, režisoram vienmēr ir izvēle stāstu īsināt, mainīt stāsta kulminācijas vietas, un vienkārši – strādāt ar romāna materiālu tā, lai to jēgpilni un aizraujoši varētu pārnest uz ekrāna. Ekstāzes gadījumā režisora vēlme parādīt visu romāna 430 lapaspusēs notiekošo rezultējas ar neveiksmi un vismaz trim dažādiem filmas fināliem. Iespējams, tā ir bijusi romāna autores prasība.
Būtiskas izmaiņas romāna ekranizācijas procesā piedzīvojis Efejas laulātā vīra tēls. Jau pirmajās pārdesmit romāna lapaspusēs Georgs tiek raksturots kā labs, iejūtīgs vīrs, kurš aktīvi vēlas ar sievu komunicēt un… jā, garlaicīgi nodarboties ar seksu. Šajā gadījumā Efejas apnikums un vienaldzība rodas ne jau vīra nicinošās un pazemojošās attieksmes dēļ, tas ir dziļš riebums pret rutīnu un vīra nenogurstošo interesi par Efejas dienas plāniem. “Efejai Georga bija žēl. Viņa nevēlējās vīru sāpināt. Georgs bija labs cilvēks, un labus cilvēkus ir ārkārtīgi grūti pamest.”[1] Turpretim filmā Efejai atstāt vīru ir vienkāršāk, jo režisors to pārvērtis par kaitinošu kretīnu, kas vēlas tikai nokniebties. Arī filmas skatītājam top skaidrs, ka ar tādu kretīnu dzīvot kopā nav veselīgi, un vairāk attaisnojumu galvenās varones rīcībai nav jāmeklē.
To, ka filma ir gandrīz tiešs romāna pārlikums uz ekrāna, uzsver filmā dominējošie dialogu citāti. Romānā banalitātes starp labutēniem un šampanieša burbuļiem vēl šķiet iederīgas, bet filmā literārais teksts izskan sausi un nedabiski, nepamet sajūta, ka tā dzīvē neviens nerunā. Šajā kontekstā tomēr jāizceļ Signes Dancītes atveidotā Madlēna, kura ļauj noticēt, ka stāstā ir arī kaut kas īsts, un tā ir divu sieviešu draudzība. Efeju un Madlēnu vieno patiesas un sirsnīgas attiecības, kurās nav vietas stereotipiem par sieviešu sāncensību, tā ir emocionāla tuvība, kurai var noticēt, un to apliecina draudzeņu gan abpusēji iejūtīgā attieksme, risinot jautājumus, kas galvenokārt saistās ar vīriešiem, gan aizkustinošā saruna filmas finālā.
Ekstāzes erotika balstīta novecojušos priekšstatos par to, kas ir „seksīgi”, – mežģīņu peņuāri, augstpapēžu kurpes, zīda naktskrekli utt. –, lai gan patiesi pievilcīga ir tieši pašpārliecinātā un dažādām satraucošām attiecību dēkām atvērtā Madlēna, kuras garderobē dominē lietišķi krekli un žaketes. Savstarpējā pievilcība, kurai būtu jāšķiļ dzirksteles divu galveno varoņu, Efejas un Eliasa starpā, filmā nav jūtama. Skatītājam izpaliek iespēja Eliasu iepazīt kā iekārojamu, aizrautīgu mākslinieku, kādu to romānā apraksta galvenā varone. Te arī rodas galvenā problēma filmā – konflikta neesamība. Kāpēc atteikties no apnicīgās ikdienas ar vīru kāda egoistiska un izvirtuša kaimiņa dēļ?
Salīdzinājumam nāk prātā šāgada Kannu kinofestivāla konkursa Un certain regard balvas laureāte un vairāku Eiropas Kinoakadēmijas nomināciju ieguvēja, režisores Mollijas Maningas Volkeres debijas filma Kā nodarboties ar seksu / How to have sex (2023), kas ar īpašu rūpību vēro trīs jaunu meiteņu miglaino ballīšu un attiecību pieredzi brīvdienās Grieķijā. Vienlaikus ar pusaudzības likstām filmā tiek aktualizēti arī ar seksualitāti saistīti jautājumi – vienaudžu spiediens zaudēt nevainību, seksa un piekrišanas ambivalentās attiecības. Lai arī abu filmu konteksti ir atšķirīgi, tās vieno galveno varoņu sieviešu nespēja pielāgot vārdu krājumu, lai izteiktu savas vajadzības. Filma Kā nodarboties ar seksu uzrāda, ka
par seksualitāti ir iespējams runāt ārpus klišejām un stereotipiem, turpretim Ekstāzē īstenota režisora vīrieša interpretācija par to, ko jūt un grib sieviete.
Santa Remere par romānu ekranizāciju rakstījusi: “Ekranizācijas veidotājs izveido attiecības ar teksta materiālu, un šīs attiecības, nevis teksts, ir jaunā kinematogrāfiskā darba pamats. Tikai iegūstot neatkarību no burtiskas sekošanas tekstam, režisors var radīt oriģinālam līdzvērtīgu (bet ne noteikti līdzīgu) mākslas darbu. Iznāk, ka filma būtu vērtējama tieši no pretējās pozīcijas – cik tālu tā ir spējusi attālināties no oriģināla, saglabājot tā būtību.”
Kino adaptācijas kontekstā tieši filmas kā patstāvīga un neatkarīga mākslas darba būtība būtu uzlūkojama kā viena no vērtībām. Filma Ekstāze ir nesekmīgs režisora Dž. Dž. Džilindžera vingrinājums, mēģinot attālināties no burtiskā romāna teksta un veidot autonomu kinodarbu. Izrādās – romāna nacionālā bestsellera statuss nekādā veidā negarantē izdošanos, tādēļ būtu bijis vērts pieaicināt profesionālu un pieredzējušu scenāristu, lai ar viņa palīdzību kaut nedaudz pietuvotos ticamam stāstam.
