KINO Raksti

Par Baltijas dokumentālā kino enģeļiem

06.09.2018

Ko man jums pastāstīt par "Laika tiltiem", mīļie draugi? Jo kino attēls reti kad ir viennozīmīgs. Nu, teiksim, varu sākt ar aritmētiku un pastāstīt, ka es šo filmu skatījos trīsreiz. Un katru reizi redzēju citu stāstu.

Pirmais dubls

Pirmajā reizē skatījos kā cilvēks, kam audiovizuālās kultūras un teorijas studiju programmas apguves laikā Latvijas Kultūras akadēmijā bija unikāla iespēja apmeklēt Herca Franka filmu retrospektīvu, viņš pats visas trīs dienas bija klāt un stāstīja par katras savas filmas tapšanu. Laika gaitā noskatoties arī citas Baltijas dokumentālā kino pērles, šī pirmā Laika tiltu skatīšanās reize pārvērtās viktorīnā, vai spēšu uzminēt filmu, no kuras ņemts demonstrētais fragments. Protams, ar latviešiem veicās vislabāk.
Tomēr pat tad, ja es varu sev uzsist uz pleca kinovēstures erudīcijas spēlē, tomēr viktorīna nebūt nav ne šīs filmas mērķis, ne uzdevums, ne dokumentālā kino kā medija dispozitīva funkcija. Līdz ar to tā ir neproduktīva pieeja Laika tiltiem, ja man Kino Rakstu redakcija lūgusi uzrakstīt filmas apskatu. Savukārt tiem, kas šādu viktorīnu gribētu izmēģināt, varu ieteikt apmeklēt portāla filmas.lv sadaļu Arhīva izlase – tur var noskatīties gandrīz visas Laika tiltos citētās Latvijas klasiķu filmas. Lietuviešu dokumentālā kino pērles, kam turklāt pievienoti angļu subtitri, var atrast vietnē sinemateka.lt.

Otrais dubls

Otrs bija mēģinājums meklēt filmā tās projekta pieteikumā deklarēto – Laika tilti kā stāsts par “unikālu parādību pasaules kinovēsturē – Baltijas poētisko dokumentālo kino”.
Līdz ar šo pieteikumu Laika tiltiem ir uzlikta smaga nasta: Latvijas simtgades filmu programmā, ar šai mērķprogrammai piešķirtajiem finansu līdzekļiem izpildīt kino politikas doto uzdevumu – ar filmas palīdzību vēstīt pasaulei par šo Baltijas kino fenomenu [[1]].

Tas pilnībā attaisnojas kā stratēģisks solis Baltijas valstu kino popularizēšanai,

jo skaidrs, ka tās visas trīs kopā labāk tiek sadzirdētas starptautiskajā arēnā, kā to demonstrēja gan Laika tiltu iekļaušana Karlovi Varu kinofestivāla konkursa programmā šovasar, gan Baltijas valstu kinovēsturei kā vienotam kopumam veltīts simpozijs GoEast festivālā Vīsbādenē šāgada pavasarī.

Taču, skatoties filmu, šķiet, ka Laika tiltu autori nav jutušies ērti spēlēt politiski angažētu mākslinieku lomu. Tas varētu būt viens no skaidrojumiem, kāpēc Laika tiltus labāk nemēģināt uztvert kā Baltijas dokumentālā kino vēstures naratīva vizuālo reprezentāciju no īsajiem astoņu poētiskā dokumentālā kino celmlaužu filmu fragmentiem bez paskaidrojoša komentāra to nozīme un izcilība pasaules kino vēstures kontekstā nolasīsies vien retajam. (Orientēties Baltijas dokumentālā poētiskā kino vēsturē drīzāk palīdzēs studijas VFS Films īpaši gatavotā speciālā avīze, kas Karlovi Varu festivālā tika izplatīta angliski ar nosaukumu Baltic New Wave, bet tagad uz nacionālo pirmizrādi latviskota un 6. septembrī pievienota kā speciālpielikums Kultūras Dienai).

Filmas "Laika tilti" varonis Ivars Seleckis Karlovi Varu festivālā lasa studijas "VFS Films" veidoto speciālizdevumu. Foto: Agnese Zeltiņa

Pateikt, ka Laika tiltiem izvēlētais mākslinieciskais risinājums neatbilst projekta pieteikumā ierakstītajam, nebūt nenozīmē to nonicināt, drīzāk tas demonstrē divu dažādu domāšanas un problēmu risināšanas veidu atšķirības. Teikums, kas visur tiek prezentēts kā šī projekta karognesējs, atbilst kinoprojektu ražošanas žargonam. Bet tas, kas galu galā ir skatāms uz ekrāna, ir kaut kas daudz vairāk par pedagoģisku mācību materiālu 1. kursa studentiem.

Trešais dubls

Atslēgu tam, kā skatīties Laika tiltus un kā no tiem negaidīt ne pārāk daudz, ne pārāk maz, varētu sniegt ieskats filmās, ko iepriekš uzņēmis Audrjus Stonis, viens no filmas līdzrežisoriem.

Filmas autori pirms pasaules pirmizrādes Karlovi Varu festivālā 2018. gada 1. jūlijā - filmas producents Uldis Cekulis (no kreisās), režisori Kristīne Briede un Audrjus Stonis. Foto: Agnese Zeltiņa

Stonis ir viens no ievērojamākajiem lietuviešu kino režisoriem, kura dokumentālā īsfilma Neredzīgo zeme / Neregių žemė [[2]] 1992. gadā saņēma Eiropas kino balvu kā gada labākā dokumentālā filma (šo balvu dažus gadus iepriekš saņēma arī Ivara Selecka filma Šķērsiela (1988)). Stonim tobrīd bija 26 gadi.

Kadrs no Audrjus Stoņa filmas "Neredzīgo zeme" (1992)

Stonis intervijās uzsver, ka ir lietuviešu dokumentālā kino skolas mantinieks, minot Šablēviču kā vienu no saviem skolotājiem. [[3]] GoEast festivāla paneļdiskusijā režisors stāstīja, ka sācis darboties kino tādā laikā (80.-90. gadu mijā), kad Lietuvas dokumentālistu uzdevums vairs nebija piefiksēt ikdienas aktualitātes – šo uzdevumu pārņēma televīzija. Viņa paaudzes kinoveidotājiem bija jāmeklē cita pieeja, kas sniegtos tālāk par attēlu kā ikdienas informācijas nesēju. Tāpēc Stoņa filmās attēls ir tikai iemesls, lai rosinātu skatītāju pašu risināt stāstu, piepildīt to ar saturu, kas ir ārpus tiešā, uz ekrāna redzamā vizuālā materiāla. Skatītājs viņa filmās ir nepieciešams un aktīvs līdzdalībnieks, bet šī sniegšanās pēc tā, kas ir aiz kadra, vieno Stoni ar poētiskā dokumentālā kino tradīciju.

Šai tradīcijai raksturīga ir arī ļoti izteikta autora pozīcija, kas piemīt arī Laika tiltiem un ļauj pieskaitīt šo filmu esejkino žanram.

Šis žanrs, atrodoties krustcelēs starp dokumentālo un mākslas kino, ir absolūti subjektīva autorkino forma, kurā filmas autors/i ar kinomākslas līdzekļiem mēģina (franču valodā essai – mēģinājums) pārliecināt skatītājus par savas uzstādītās tēzes pareizību. Slavenākos esejfilmu piemērus ir radījuši režisori Kriss Mārkers, Haruns Faroki, Žans Liks Godārs, Vims Venderss, Maikls Mūrs, Anjēze Varda un Šantala Akermane (Varda un Mārkers esot lasījuši lekcijas Augstākajos režisoru kursos, kad tur mācījās Uldis Brauns [[4]]).

Uldis Brauns filmā "Laika tilti"

Es ieteiktu uztvert Laika tiltus kā filmu par darba cilvēka ikdienu – no piedzimšanas līdz tam nogriežņa otram galam. Vien apstākļu sakritības rezultātā šis darba cilvēks izrādās kinorežisors. Apstākļu sakritības dēļ Laika tiltu tapšanas laiks sakrita ar laiku, kad mūžībā aizgāja vairāki no filmas varoņiem. [[5]] Un tā, “jebkura nejaušība, kas apzināti vai neapzināti iekļauta kadra mākslinieciskajā audumā, ar to pašu pārstāj būt nejaušība. Un tēls, ja reiz dzimis, iegūst savu mākslas patiesību, kas bieži nav atkarīga no objektīvās realitātes un autora nolūkiem, pat ja tie bijuši vislabākie.” [[6]]

Bazēnam nav taisnība

Tas, kā filmas Laika tilti autori Audrjus Stonis un Kristīne Briede ir pietuvojušies Baltijas kino vēsturei, demonstrē, ka slavenajam franču kino kritiķim Andrē Bazēnam, rakstot par kino attēla ontoloģiju, nekādā ziņā nebija taisnība.

Bazēns uzsvēra, ka visbūtiskākais, kas atšķir glezniecību no fotogrāfijas, ir tas, ka fotogrāfija jau pēc savas būtības ir objektīva, jo fotoattēls rodas automātiski, bez cilvēka klātbūtnes. Fotogrāfijā mēs visaugstāk vērtējam mākslinieka klāt-neesamību. Tāpēc fotogrāfija mums liekas visdabiskākā no mākslām, un kino esot laika fotogrāfiskās objektivitātes vispilnīgākā forma, jo tas spēj iekonservēt priekšmetu un notikumu savā ilgstamībā. [[7]]

Rokrokā ar Bazēna entuziasmu par kino iet viņa naivais priekšstats par attēla objektivitāti. Laika tiltu epizodes, kurās nu jau sirmie režisori savus jaunākos amata brāļus dresē, kā vajadzētu viņus filmēt, uzskatāmi demonstrē pretējo.

Bazēns atzīst, ka mākslinieka nopelni ir tikai fotografētā motīva izvēlē, izkārtojumā un tajā, kādu iespaidu šim motīvam jāatstāj uz skatītāju. [[8]] Taču Laika tilti revidē arī Bazēna priekšstatus par skatītāja attiecībām ar attēlu. Visuzskatāmākais piemērs tam ir viena no filmas pirmajām epizodēm, kurā Uldis Brauns redzams, zem gultas meklējot savu magnetofonu. Ja es Laika tiltus galvenokārt uztvertu kā vēstījumu par Baltijas dokumentālā kino klasiķiem, tad mana pirmā reakcija uz šo būtu pieklājīgi audzināta bērna šoks, jo vai gan tā vajadzēja noņemt klasiķus no pjedestāla... Taču, uztverot Laika tiltus kā naratīvu par cilvēka dzīves dažādajiem attīstības posmiem, šī it kā neērtā epizode iegūst attaisnojamu vietu filmas vēstījumā.

Ivars Seleckis filmā "Laika tilti"

Kā filmā saka Ivars Seleckis, viņa un kolēģu galvenais pētījuma objekts bija cilvēks. Un viņi to pētīja ar līdzekļiem, kas bija viņu rīcībā, – kamera un laiks. Laika tiltu veidotāji dara to pašu, un, veidojot kino eseju par cilvēka mūža atslēgas situācijām, tādējādi arī izveido variāciju par to pašu tēmu, par kuru Uldis Brauns ar saviem kolēģiem uzfilmēja Rīgas dokumentālās kino skolas mākslinieciski visaugstāko virsotni – pilnmetrāžas dokumentālo filmu 235 000 000  (1967).

Kadrs no Ulda Brauna filmas "235 000 000" (1967)

Taču Laika tiltu mūsdienu filmējumu montāžu kopā ar Baltijas kino klasikas fragmentiem es visdrīzāk apzīmētu kā attēlu rindu kolīziju. Ne tāpēc, ka krāsainie mūsdienu fiksējumi vizuāli sadurtos ar veco, galvenokārt melnbalto filmu fragmentiem. Atšķirīgi ir uzdevumi, kurus man kā skatītājam izvirza šie divi dažādie attēlu modusi. Klasikas filmu fragmentos ir telpa AIZ, kuru es varu aizpildīt ar savu interpretāciju, bet mūsdienu kadri bieži vien ir tikai informācijas nesēji. Nav tā dziļuma, kuru vecajās filmās ienes līdz pat piecdesmit gadu garais laika nogrieznis, kas pagājis kopš atsevišķu filmu tapšanas. Vai tāpēc, ka mūsdienu epizodēs mēs redzam tikai galu, aiz kura nekā nav un nebūs?
Taču šis aspekts nav kritērijs, kas piemistu pašam attēlam un pār kuru filmas veidotājiem būtu bijusi kāda vara vai ietekmēšanas iespējas. Laika nepielūdzamo ritējumu nespēj ietekmēt arī pat ne kino režisors.

Attēlu vēsturiskais indekss

Marks Sosārs Laika tiltos postulē, ka nav iespējams izveidot filmu nākamajām paaudzēm, jo mākslu vienmēr taisa saviem laikabiedriem. Tāpēc ir interesanti piefiksēt, kurus fragmentus no filmām, ko varētu pieskaitīt Baltijas poētiskajam kino, Laika tiltos izvēlējušies iekļaut Stonis un Briede.

Marks Sosārs filmā "Laika tilti"

Autori filmas naratīvu būvē uz dzīves standartsituācijām, kas ar savu universālumu uzrunā ikkatru – bērna piedzimšana, skolas gaitas, darbs, jaunība, vecums –, kaut mēs redzam, ka ir mainījusies mode un ainavas, zinām, ka mainījušās valsts iekārtas. Bet tas, ar kādu intensitāti katrs no mums uztver kādu no šīs filmas epizodēm, būs atkarīgs no mūsu katra dzīves pieredzes un atrašanās laika nogrieznī. Tā arī Laika tiltu veidotāji Audrjus Stonis (52) un Kristīne Briede (48) ir izveidojuši filmu ne vien par  Sētu, Verbu, Selecki un citiem, bet arī par sevi – radošiem cilvēkiem pašā dzīves vidū. Stonis vienā no intervijām uzsver, ka vairs nespētu uztaisīt tādas filmas, kā viņš to darīja pirms divdesmit gadiem, jo ir atvērts jebkādām ietekmēm un tāpēc kā personība nepārtraukti mainās. Pat ja laika distance hrestomātiskajiem filmu fragmentiem piešķir smeldzi, taču vislielākā atšķirība starp vēsturisko filmējumu rindu un mūsdienu kadriem ir tā, ka

Baltijas dokumentālā kino klasikas darbos var novērot ticību attēlam, bet jaunajos tomēr dominē vārda spēks.

Valters Benjamins runā par attēlu / ideju [[9]] vēsturisko indeksu, kas piemīt ikkatram notikumam, taču katrā vēsturiskajā laikā  un vietā tiek aktualizēts jaunā kontekstā. Piezīmju krājumā Passagen-Werk viņš raksta: “Attēlu / priekšstatu vēsturiskais indekss ne vien norāda uz to, ka tie pieder kādam konkrētam vēsturiskam periodam, bet jo īpaši uzsver, ka šie attēli/ priekšstati tikai kādā konkrētā vēsturiskā laika posmā pakļaujas lasīšanai, interpretācijai.” [[10]]

Kadrs no Aivara Freimaņa un Ivara Selecka filmas "Krasts" (1963)

Izrādās, ka tas Baltijas poētiskā dokumentālā kino vēsturiskais indekss, kas man kā 21. gs. kinokultūras patērētājai visvairāk lec acīs, ir milzīgā ticība attēla spējai transportēt gan informāciju, gan vizuāli veidot stāstu, gan raisīt emocijas. Te vietā atcerēties, ka dokumentālās filmas bez tik ierastā aizkadra komentāra (diktora teksta) bija viena no Baltijas poētiskā dokumentālā kino iezīmēm un jauninājumiem, bet pirmais solis uz atteikšanos no filmas oficiālās balss bija attieksmes maiņa, uzrunājot skatītāju personiski un pirmajā personā (kā hrestomātiskajā īsfilmā Mana Rīga (1960) un šī raksta ievadā).

Laika reibonī

“Šīs pelēkās vai sepijas krāsas stikla plates, spokainas gandrīz līdz neatpazīstamībai, jau sen vairs neatgādina tradicionālos ģimeņu portretus. Tā ir mūs iztraucējoša, savā gaitā apturētās dzīves tagadne, kas atbrīvota no savas pārejamības, pateicoties nevis mākslai, bet gan bezkaislīgas mehānikas spēkam.  Jo fotogrāfija, atšķirībā no mākslas, nerada mūžību, bet gan iebalzamē laiku, paglābjot to no sairšanas pīšļos,” [[11]]  savā visslavenākajā citātā saka Bazēns.

Filmas Laika tiltu visintensīvākajos brīžos autoriem ir izdevies ne vien iebalzamēt laiku, bet gan uzņemt kadrus, kurus nevar apzīmēt citādi, kā aizņemoties Rolāna Barta jēdzienu par laika reiboni,

kurā mēs redzam saspiesto laiku (tas-ir-bijis). [[12]] Jo tur savā istabā uz gultiņas vēl sēd Uldis Brauns; tur, atspiedies uz spieķīša, vēl Aivars Freimanis veras tieši kinokamerā un komentē pats savu aiziešanu pa koku aleju.

Un mēs visi – gan filmas autori, gan skatītāji – Laika priekšā esam pielikti pie sienas. Tur tālāk nekā nebūs. Mazliet bail.

Aivars Freimanis filmā "Laika tilti"

Atsauces:

1. Te vietā būtu privātā sarunā uzklausīta piezīme no kinozinātnieces Zanes Balčus – igauņu kinozinātnieki, runājot par savām 60.-70. gadu filmām, poētiskā kino jēdzienu principā nelieto. To gan, runājot par igauņu kino, lieto filmas autori, taču tas nav pietiekams iemesls, lai tādu apzīmējumu nekritiski pārņemtu. Šo komentāru ir ļoti būtiski ņemt vērā nākotnē, ja Baltijas poētisko dokumentālo kino Baltijas kino historiogrāfijā turpina aplūkot kā vienotu naratīvu. 
2. Šo filmu, tāpat kā vairākas citas Lietuvas dokumentālā kino pērles, ar angļu subtitriem ir iespējams no jebkuras vietas pasaulē noskatīties internetvietnē sinemateka.lt 
3. Oksana Karpovych: Audrius Stonys: “I wish to film people who are independent of the system,” Docudays, UA 
4. Kristīne Briede: Uldim Braunam. Karognesējam. Kino Raksti 18.01.2017.  
5. Dārta Ceriņa, Filmas mūžs, cilvēka gadi, Diena, 15.06.2018. 
6. Hercs Franks. Uz sliekšņa atskaties, 2009, Mansards, 40. lpp. 
7. André Bazin. Ontologie de l´image photographique (1945), citēts no Robert Fischer (Hrsgs.) Was ist Film? 36.-39. lpp. 
8. André Bazin Ontologie de l´image photographique (1945), citēts no Robert Fischer (Hrsgs.) Was ist Film? 37. lpp. 
9. Vācu valodas vārdu Bild var tulkot dažādi – gan kā attēlu, gan jēdzienu, gan priekšstatu 
10. Walter Benjamin, Gesammelte Schriften, Band V/I, 1972 – 1999, 577.lpp. 
11. André Bazin. Ontologie de l´image photographique (1945), citēts no Robert Fischer (Hrsgs.) Was ist Film? 39. lpp. 
12. Rolāns Barts, Camera lucida. Piezīme par fotogrāfiju, 2006, Laikmetīgās mākslas centrs. 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan