KINO Raksti

„Dumpis”. Grafiti uz karakuģa

09.05.2024
„Dumpis”. Grafiti uz karakuģa

Ne ar akvareli, ne ar pasteļkrāsām šī seriāla veidotāji tēlo dzīvi, tie ir skaļie, košie, robusti konturētie grafiti. Tiem nevar paiet garām. Kož acīs, baksta atmiņu rētās, čīgā ermoņikas, trinkšķina balalaikas… Kontrastainas, spilgtas pamatkrāsas, kas kliedz, provocē, izaicina labās gaumes un rāmās pieklājības cienītājus.

Ironijas puķes zied tikai brīvības pļavās.

Grimst aizmirstībā melīgiem lozungiem rotātais padomju laiks. Bet vēl dzīvs tas ir dažu paaudžu atmiņās, tiek reanimēts filmās – gan kā eksotika, gan kā garīgās un nacionālās apspiestības demonstrējums. Atceros, daudziem no mums okupācijas režīms toreiz likās kā nebeidzams, nenovēršams, dzīvi piedraņķējošs ļaunuma sludinājums. Apziņā palikuši pieredzējumi, vairāk vai mazāk netīkami un sāpīgi. Pseidoīstenība, kas bija kļuvusi par ikdienu, amorālisma bezcerība, cinisma piegānītās dvēseles, turklāt vēl tukšās veikalu letes, rindas un drūzma visur, blatu sistēma, družiņņiki, nodevas restorānu šveicariem, stukaču neizbēgamība ik grupā, ik darba vietā, un visam pāri sovjetiskā krieviskuma nomācošā nekulturālība.

Režisors Andrejs Ēķis seriālā Dumpis parāda okupācijas režīma pretīgos vaibstus, ko šajā gadsimtā dzimuši ļauži nav iepazinuši un izjutuši. Vecākiem ļaudīm tas raisa netīksmas atmiņas, jaunākos brīdina – neklausies sirmgalvju pasakās par padomju laika jauko dzīvi, kad visi bija draudzīgi, viss bija tik lēts un visu varēja sarunāt, ja pats biji kārtīgs cilvēks, ne izlēcējs kāds vai uzpūtīgs nacionālists. Brežņeva laika dziļās stagnācijas, nomāktības, materiālās pieticības apņemtās dzīves elementi padomju Rīgā pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados uz ekrāna tēloti bez kompromisiem, žļakstošā pretīgumā.

Uzskatāmības labad sociālo riebeklību spektrs savākts vienkopus.

Ne ar akvareli, ne ar pasteļkrāsām šī seriāla veidotāji tēlo dzīvi, tie ir skaļie, košie, robusti konturētie grafiti. Tiem nevar paiet garām. Kož acīs, baksta atmiņu rētās, čīgā ermoņikas, trinkšķina balalaikas, piemīž kāpņu telpas. Dumpja personāži un situācijas nav tēloti psiholoģiskās niansēs, pustoņos. Tās ir kontrastainas, spilgtas pamatkrāsas, kas kliedz, provocē, izaicina labās gaumes un rāmās pieklājības cienītājus. Kur valda nepārprotamība, godaprātam labāk paklusēt.

Līdz šim Andreju Ēķi respektēju galvenokārt kā prasmīgu TV un kino uzņēmēju, producentu. Ne bez viņa līdzdalības radās Latvijas Neatkarīgā televīzija (LNT), savulaik skatītākā TV programma valstī; tālredzīgi izveidota tika apbrīnas vērtā Cinevillas kinopilsētiņa. Publikā rezonēja Ēķa producētie kinodarbi Baiga vasara (2000), Rīgas sargi (2007), Rūdolfa mantojums (2010), Sapņu komanda 1935 (2012). Patstāvīgās režijas toties likās kā tāds otrās šķiras kino, ar lētiem jokiem un bezmiesīgu seksu. Šķita neticami, ka mani viscaur garlaikojušais Andreja Ēķa opuss Svingeri (2016) kļuvis par neatkarīgās Latvijas veiksmīgāko komercprojektu, kas guvis atsaucību arī citās valstīs. Var jau būt, ka patiesi esmu atpalicis no jaunlaiku receptīvajiem kritērijiem un pārvērties par senilu ambāli?

Interesi kā režisors Andrejs Ēķis izraisīja ar seriālu par narkotirgoņa Rolanda Priverta trauksmes, alku un mīlas piepildīto dzīvi – Nebaidies ne no kā (2021–2022), apliecinot prasmi ne tikai situatīvi izkārtot mizanscēnas, bet arī tās emocionāli piepildīt. Jaunais seriāls Dumpis liek jau nopietnāk paraudzīties uz režisoru – ne tikai kā niekdari, bet arī kā sociāli nozīmīgu darbu radītāju. (Šajā kontekstā zīmīgs liekas fakts, ka Nacionālais Kino centrs šāgada filmu projektu konkursā par atbalstāmu atzinis Andreja Ēķa projektu, vēsturiska spiegu trillera Tumšā robeža uzņemšanu pēc 1948. gadā Vācijā izdotās Pētera Upes grāmatas.)

* * * 

Civilās sadzīves ainas padomju Rīgā, protams, ir tikai Dumpja autoru iztēles radīta papildus argumentācija pamatstāsta reālam iezemējumam. Padomju vara vairāk nekā desmit gadus slēpa neparastu, ļoti neparastu notikumu Rīgas ostā, no tā dalībniekiem pieprasot klusēšanas zvērestu. Miglainā 1975. gada 8. novembra vakarā (tolaik 7. novembris bija svinama diena, tā sauktās Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadiena) Padomju Baltijas kara flotes flagmanis, moderns eskadras mīnukuģis Storoževoj, nevienu nebrīdinājis, pacēla enkuru un devās prom atklātā jūrā. Vairāk kā 100 m garš kuģis, apkalpe – gandrīz 200 cilvēku, tai skaitā ap 30 virsnieku, – iespaidīgs spēks, galvenokārt paredzēts cīņai pret zemūdeņu uzbrukumiem. Tajā brīdī kuģi vadīja trešā ranga kapteinis, komandiera vietnieks politiskajā darbā (krieviski saīsinājumā zampoļits)[1] Valērijs Sabļins.

Īstais komandieris pēc Sabļina rīkojuma atradās ieslodzījumā turpat uz karakuģa. Matrožu vairākums iesaistījās avantūrā, nepiekritušos virsniekus izolēja. Klasisks dumpis uz kuģa. Zampoļita izlolotais, utopiskais mērķis – doties uz Ļeņingradu, nostāties reidā blakus leģendārajam kreiserim Aurora un pieprasīt regulāru raidlaiku TV un radio, lai paustu savas politiskās prasības par varas un vēlēšanu sistēmas nomaiņu valstī, cerot, ka tautas masas atsauksies un sāksies jauna revolūcija, kas komunisma celtniecību nostādīs uz pareizā ceļa. „Mūsu uzstāšanās nav Dzimtenes nodevība, bet tīri politiska, progresīva uzstāšanās, un Dzimtenes nodevēji būs tie, kas cenšas mums traucēt.”[2]

Militārā virspavēlniecība nešauboties deva rīkojumu aviācijas eskadriļai dumpīgo kuģi nogremdēt; kad tas tika aizšauts, Valēriju Sabļinu apcietināja un vēlāk pēc kara tiesas sprieduma nošāva. Arī 90. gados, kad pēc ģimenes lūguma lieta tika pārskatīta, viņš reabilitēts netika.

Pirms dažām dienām gluži nejauši izlasīju, ka 1976. gada 2. februārī, neilgi pirms PSKP XXV kongresa atklāšanas, politiskie aktīvisti Ļeņingradā izplatījuši skrejlapas  ar lozungiem „Lai dzīvo jauna revolūcija!”, „Lai dzīvo komunisms!”, „Nost ar ierēdņu tirāniju!”[3] Tas rāda, ka savos centienos atjaunot sociālistisko taisnīgumu padomju lielvalstī Valērijs Sabļins nebūt nebija viens. Nemiers rūga, bet līdz zināmam laikam drošības orgāni to varēja kontrolēt.

Notikumi uz pretzemūdeņu mīnneša Storoževoj, lai gan padomju varas rūpīgi slēpti, ar laiku tomēr nonāca pasaules ziņu lokos. Sensāciju izraisīja ASV militārā pētnieka Gregorija D. Janga un bijušā izlūkdienesta virsnieka Neita Breidena grāmata „Storoževoj”. Dumpis uz PSRS karakuģa 1975. gadā Rīgā (2006. gadā tā izdota arī latviešu valodā). Šī publikācija rosināja tolaik mazzināmo rakstnieku Tomu Klensiju (1947–2013) sacerēt savu pirmo romānu Medījot „Sarkano oktobri” (1984), tā ievadot komerciāli ļoti veiksmīgo globālas spriedzes darbu ciklu par specaģentu Džeku Raienu (vairāki no šiem darbiem piedzīvoja ekranizējumus Holivudā). Romānu Medījot „Sarkano oktobri” 1990. gadā filmā realizēja Džons Maktīrnans, kurš nupat kā bija guvis panākumus ar Cieto riekstu (1988).  Jaunās padomju atomzemūdenes komandieris (Šons Konerijs) pieņēma dumpīgu lēmumu – nepildīt, viņaprāt, morāli izkurtējušās padomju kara flotes augstākās pavēlniecības slepenos uzdevumus, uzskatot, ka miera saglabāšanai uz Zemes vispareizāk būs zemūdeni nodot amerikāņiem un pašam pāriet ASV dienestā. Lai neciestu komanda, tā tiek izsēdināta. Tālākajā procesā, slēpjoties no padomju karakuģu atmaksas trieciena, liela loma ir CIP analītiķim, aģentam Džekam Raienam (Alekss Boldvins). 

Latviski 2008. gadā iznācis arī uz ASV emigrējušā Storoževoj galvenā mehāniķa, vecākā leitnanta Borisa Gindina viegli beletrizētais atmiņu stāsts Dumpis Rīgas ostā, kas tika radīts sadarbībā ar ASV populāro trilleru rakstnieku Deividu Hegbergu. Gindinam, tāpat kā citiem kuģa virsniekiem – arī tiem, kas bija pret dumpi –, militārā karjera tika izbeigta, un viņš 1988. gadā emigrēja uz ASV, kur vairs nejutās saistīts ar PSRS drošības dienestiem doto klusēšanas solījumu.

* * *

Seriālā Dumpis Sabļina analogs ir Daiņa Grūbes atveidotais zampoļits Valērijs Špagins. Pēc paaugstināšanas amatā no Severomorskas, kas Kolas pussalā aiz Polārā loka, viņš pārcelts uz Rīgu, kur ar ģimeni nometināts divās komunālā dzīvokļa istabās, un to plašums un augstie griesti viņa sievai, naivajai Ņinai (Elīna Hanzena) pēc kopmīnes šaurības liekas vai paradīze. Un dēlam Igoram (Kārlis Inka) būs sava istaba! Kaimiņiene, bravūrīgi pašpārliecinātā Rita (Inga Tropa) ātri vien iepazīstina ar sociālās kopdzīves detaļām. „Labi gan, ka mūsējo tagad ir vairāk. Tu iedomājies, tam buržujam Veisam agrāk vienam pašam bija sešas istabas!” Bet padsmit gadus vecais dēls pēc kāda laika konfidenciāli pavēsta mātei – „Mēs iesim latviešus sist!”

Nav bieži gadījumi, kad seriāla galvenais varonis ir netīkams, lai gan viņa idejas un rīcības motīvi skaidri un, varētu teikt, pat cildeni. Jaunībā, dienot padomju armijā, mēs tādiem tipiem devām pa purnu, lai gan tas bija bezjēdzīgi, jo idejisko pārliecību ar dūrēm neizsitīsi. Tā tik savu vājumu apliecinājām.
Protams, nepatika rodas ne jau pret aktieri Daini Grūbi, kuram Andreja Ēķa jaunajā seriālā uzticēta no mūsdienu viedokļa ļoti pretrunīga, ideālistiskās iedomās balstīta, ar reālo dzīvi krasi kontrastējoša loma, kas balstīta šais laikos gluži nepieņemamā, sen par maldīgu atzītā ideoloģijā. Un to aktieris veic gluži nesatricināmā mierā, ar nešaubīgu savas taisnības apziņu. Viņa atveidotais trešā ranga kapteinis Valērijs Špagins ir tik neciešami pareizs, godprātīgs, pēc dziļākās pārliecības komunists, ka viņa kādreizējam studiju biedram, kuģa Storoževoj komandierim, 2. ranga kapteinim Anatolijam Tilovam (Egons Dombrovskis), neapstrīdamajam saimniekam uz sava kuģa,

Špagins ir kā nagla pakaļā – neērts, bet vaļā tikt nevar.

Līdztekus Ļeņina un Marksa „svētajiem rakstiem” viens no Špagina varoņiem bija boļševiku mitoloģijā heroizētais, no Krievija kara flotes augstāko virsnieku dzimtas nākušais, ar šizofrēniju un lieluma māniju sirgstošais leitnants Pēteris Šmits (1867–1906). 1905. gadā viņš uz dumpīgā kreisera Očakovs sevi pasludināja par Melnās jūras kara flotes virspavēlnieku, par to telegrāfiski informējot Krievijas caru Nikolaju II. Nākamajā dienā leitnants Šmits jau bija arestēts, kara tiesa piesprieda nāves spriedumu. Padomjzemē viņa piemiņa iemūžināta neskaitāmos pieminekļos un ielu nosaukumos, bet par patiesu popularitāti liecina „leitnanta Šmita bērnu” fenomens, kas aprakstīts Ilfa un Petrova romānā Zelta teļš (1931, latviešu tulkojumā 1985, 2015).

Taisnpierīgā Špagina centieni pēc taisnīguma vienmēr atduras pret realitātes asajiem stūriem. Sāpīgi, bet viņa pārliecība nesašķobās. Kad kaimiņienei Ritai no militārā komandējuma atgriežas vīrs, lidotājs ordeņnesis Romka (Lauris Dzelzītis), un pie šņabja glāzes ar asarām acīs stāsta par simtiem cilvēku, ko bezjēdzīgi nogalinājis Āfrikā, Špagins bezkaislīgi piebilst „mēs Āfrikā nekarojam" un turpina sludināt jaunas revolūcijas nepieciešamību.

Ne vienreiz vien filmā Špagins atkārto – ja gribi, lai kaut kas būtu citādi, jārīkojas. Un pienāk brīdis, kad tas notiek. Vadzis lūst. Gandrīz kā pasakā – pēc dumpja neizbēgamības demonstrējuma hrestomātiskajā Sergeja Eizenšteina filmā Bruņukuģis Potjomkins, kuras fragmenti ļoti veikli samontēti ar skatītāju matrožu portretiem, kuģa komanda visi kā viens gatavi sekot zampoļita aicinājumam un viņa vadībā doties mainīt kārtību valstī. (Filmā tiek apiets fakts, ka regulārā dienesta matrožiem zampoļits apsolīja tūlītēju demobilizāciju. Kā nesekosi komandierim, kurš sola, ka drīz varēsi mīļoto meiteni skaut!) Virsnieki, kā redzējām, šķietami rātni sadalījās piekritējos un tajos, kam zampoļita izaicinājums nebija pieņemams. Un apmātā vadītais karakuģis varēja doties jūrā, pretī nezināmajam liktenim, pretī cerībai vai bojāejai.

Ticība absolūtā taisnīguma esamībai un tā nenovēršamai uzvarai zampoļitu tuvina kādreizējo reliģijas reformatoru iestājai pret katolisko Romu. Atšķirība tik tā, ka dievkopju argumenti spēja aizraut sev līdzi tautas masas, uz ko naivi, bet veltīgi, cerēja arī dumpinieks uz padomju karakuģa. Lai tautu iekustinātu, lai tā pieceltos kājās no dīvāniem pie televizoriem, no bāru krēsliem iesildītajiem, vēstures padebešiem jābūt negaisa piestrāvotiem.

Tomēr latviešu kinomākslai nebūt nav svešs filmas varonis ar komunistiska Antiņa sindromu,

ar ticību, ka godaprāts ir cilvēka augstākā vērte, ar pārliecību, ka arī padomjzemē var dzīvot un strādāt, kā liek sirdsapziņa, nevis mantas kāre, nešauboties par savu ideālu pareizību, pat upurējot savu un savu tuvinieku labklājību. Šai sakarā ir vērts atcerēties divus izcilā ironijas meistara Jāņa Streiča darbus – Aizaugušā grāvī viegli krist (1986, pēc Paula  Putniņa lugas Jūras krupim grāvī grūti) un Mans draugs nenopietns cilvēks (1975). Pirmajā filmā kolhoza komjaunatnes sekretārs Vitolds jauno ideālu vārdā ir gatavs aizmēzt tik ierastos un tīksmos dzīves sārņus, otrajā čaklais un apzinīgais darba cilvēks Arvīds Lasmanis grib tikai godīgi strādāt slaistu, haltūristu un ierāvēju pārpilnajā pasaulē. Abus tēlus garīgi vieno izpildītāja Jāņa Paukštello tvirtā, nešaubīgā savas taisnības apziņa. Donkihotiskās pārliecības mirdzums nolasāms arī Dumpja galvenās lomas tēlotāja Daiņa Grūbes sejā – viņa zampoļits Valērijs Špagins mirs, bet par garīgi slimu sevi neatzīs.

* * *

Seriāla Dumpis autori notikumu gaitu uz kuģa atveido diezgan tuvu literatūrā aprakstītajai reālo norišu secībai. Liela daļa mākslinieciskās enerģijas veltīta PSRS karaflotes, galvenokārt virsniecības, morāliski deformētās sejas atspoguļošanai, kā galveno stilistisko figūru izvēloties ironiju, brīžiem pat diezgan skarbu, iznīcinošam sarkasmam tuvu. Kulmināciju tā sasniedz 3. sērijā, flotes admirālim Nosovam  (Igors Čerņavskis, Mihaila Čehova Krievu teātra aktieris, kura lomu pārliecinoši un daudzkrāsaini ierunājis Andris Bērziņš) ierodoties uz kuģa Storoževoj inspekcijas vizitē. Ierindas matrožu pazemošana, bezjēdzīgi demonstrējot savu varu, civilā zvejas kuģa apšaudīšana, anekdotiskās mežacūkas medības, par kuru traģisko iznākumu visiem jāklusē. Kā atsevišķs koncertnumurs izceļas zampoļita piedzirdīšanas mēģinājums pie admirāļa dzīru galda. Klusi, bet uzmudinoši piebalso un ielej Egona Dombrovska kuģa kapteinis Tilovs, bet Andra Keiša I ranga kapteinis Nikolajs Bubļikovs gandrīz bez vārdiem uz Sabļina pusi raida tik virtuozi izteiksmīgu grimašu virkni, ka atliek pabrīnēties par aktiera mīmisko neizsmeļamību. Varu tikai pievienoties Andra Keiša aktierdarba cildinošajam novērtējumam, ko Kino Rakstos sniedzis Ilmārs Šlāpins.

Virsnieku trijotni ar sabiezināti ironiskām krāsām emocionāli līdzsvaro dāmu trijotne. Zampoļita Špagina naivi godīgā sieva Ņina (Elīna Hanzena), kura gatava uz visu, lai palīdzētu vīram, lidotāja Romana sieva un Bubļikova mīļākā Rita (Inga Tropa) un Rīgas Modeļu namā strādājošā, nacionālistiski noskaņotā Katrīna (Agnese Budovska). Neapšaubāmi kolorītākā ir Rita, kuras morālās pieļaujamības spektrs ir tik plašs, kādu to prasa dzīve. Es pazīstu šo Ritu. Pārvērtusies netīkamā, bļaustīgā vecenē. Nez kāpēc nav aizbraukusi uz Krieviju. Vīrs to jau sen pametis, skaistums nodzīvots, bet vulgaritāte saglabājusies. Tagad viņa ir sētniece mūsu mājā, reizēm mazgā kāpņu telpu un mātes valodā rupji lamājas par cūkām latviešiem. Ingas Tropas radītais hrestomātiskais tēls dzīvos mūžam.

Represēto ģimenes pēcnācēja Katrīna, pavisam neiederīga padomju Rīgas maucīgajā sadzīvē, sapņo par ārzemēm, naivi mēģina tur nokļūt un atduras čekas ņirdzīgajos kambaros. Var pieņemt, ka modeli Katrīnu dzīve ar laiku atradinās no ilgām pēc nesniedzamā. Taču filmas aptvertajā periodā liekas, ka aktrisei Agnesei Budovskai ne pārāk skaidra viņas loma un pozīcija; mulsuma iemesli daļēji palikuši filmas autoru ziņā.

Mēs nezinām, kas notiks ar Ņinu Špaginu un viņas dēlu pēc vīra avantūras gala. Bet lūk, kādas atmiņas avīzē – pēc ziņām par notikumiem uz kuģa Storoževoj augšstāva dzīvokļa kaimiņš kapteinis Belousovs nolēma uzlabot savus dzīves apstākļus. Izlauzis durvis, salika visas savas mantas zampoļita dzīvoklī, bet Ņinai ar dēlu pavēlēja izvākties...[4] Nav grūti iztēloties, ka viegli viņiem nebūs.

* * *

Var tiešām jautāt, ko un kāpēc vēsta seriāls Dumpis. Te tiek demonstrēts režisora Ēķa emocionālu bieztriepienu izvērsts klājiens. Redzam operatora (Gatis Grīnbergs) centienus no detaļu fragmentējumiem radīt karakuģa kopējā apjoma šķitumu un pūliņus, apstrādājot hroniku, radīt pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu Rīgas ilūziju. Interesanti, vietām pat pārsteidzoši skan komponista Riharda Zaļupes izdomas bagātā muzikālā partitūra. Pagrūti gan pierast krievvalodīgās un divvalodu vides drosmīgi eksperimentālajai redukcijai uz latviešu valodu, kas diemžēl nemaz tik gludi nevedas. Brīžiem, kā saka, vārdi metas pa stūru stūriem. No scenāristiem Ivo Brieža, Vitālija Dokaļenko un Anastasijas Dudčenko droši vien par latviskošanu atbildīgs Briedis. (Interesanti, ka pēdējā laikā nevaru atcerēties nevienu latviešu spēles kino darbu, kurā vismaz viens no autoriem nebūtu Ivo Briedis. Ir viņa laiks.) Dumpja sakarā jāatzīst, ka visumā tomēr latviešu valodas izvēle ir attaisnojusies. Neticu, ka mēs būtu priecīgāki, klausoties sulīgo krievisko izteiksmi ar latviešu subtitriem.

Bet tomēr. Kāda jēga?

„Kad ienaida negaisi pāri mums krāsies”, kad varas mērgļi mūs smacēs un sirdis nomāktas būs, nāks Antiņš ar Taisnības sveci rokā. Tad varbūt modīsimies.

Atsauces:

1. „…padomju bruņotajos spēkos (..) kalpoja kā politisks sargsuns, kas piekomandēts visām padomju bruņoto spēku apakšvienībām, lai izsargātu tās no graujošas darbības un karavīriem mācītu partijas doktrīnu. Virsnieku korpusā viņi ierasti nebija dziļā cieņā, un nebūt ne pēdējais iemesls bija tas, ka viņi ieņēma tādu pašu rangu kā apakšvienības komandieris, kurai viņi bija piestiprināti, tādējādi pārkāpjot militāro principu par pavēles vienotību.” (Gregorijs D. Jangs, Neits Breidens. „Storoževoj”. Dumpis uz PSRS karakuģa 1975. gadā Rīgā, Atēna, 2006, 26. lpp.) 
2. Turpat, 224. lpp. (no iepriekš sagatavotā magnetofona ieraksta atšifrējuma). Tālāk 227. lpp.: „…pirmkārt, pašreizējais varas aparāts tiks pamatīgi iztīrīts, bet atsevišķos mezglos sagrauts un izmests vēstures mēslainē, jo tas ir dziļi inficēts ar radu būšanu, kukuļdošanu, karjerismu, augstprātību attiecībā pret tautu. Otrkārt, mēslainē ir jāizmet vēlēšanu sistēma, kas pārvērš tautu par bezsejas masu.” 
3. Dmitrijs Ciganovs, Новая Газета Балтии, 17.04.2024.  
4. Liepājas Vārds, 2.03.1991.  

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan