Titulētās poļu režisores Agneškas Holandas „Zaļā robeža / Green Border” ir reālos stāstos balstīta, melnbalta un izaicinoša spēlfilma, kas dokumentē šobrīd notiekošo – „ilgstošo tagadni / present continuous”.
Kopš bēgļu plūsma samazinājusies, medijos par šo tematu gandrīz nekā nav. Ja nu vienīgi jums ir pieeja LETAs ziņu lentei – tur katru rītu parādās sauss ziņojums no robežsardzes: “Šodien novērsta xxx bēgļu iekļūšana Latvijā”. Šis formulējums liek iedomāties ainu, kurā robežsargu lukturīšu gaismā pieķerti cilvēki, kas tuvojušies žogam starp Latviju un Baltkrieviju, robežsargi tiem uzkliedz “prom no Latvijas!”, un bēgļu iekļūšana novērsta.
Kā ir patiesībā? Kā notiek šī nevēlamo personu “atspiešana”? Un kā var saprast, kuri bēgļi ir tik kritiskā stāvoklī, ka viņiem jāļauj šķērsot robežu?
Mēs par to nezinām gandrīz neko, jo, tāpat kā Polijā, arī Latvijā žurnālistu pieeja robežas zonai ir ļoti limitēta. Filma Zaļā robeža radās poļu režisores Agņeškas Holandas niknumā par to, ka Polijas varas iestādes izlēma pilnībā liegt žurnālistiem pieeju pierobežai. “Ak tad jūs negribat, lai kāds to redzētu? Labi, es jums parādīšu!” apņēmās Holanda un divu mēnešu laikā uzrakstīja scenāriju filmai, balstoties uz desmitiem interviju ar bēgļiem, aktīvistiem, pierobežas iedzīvotājiem un robežsargiem. Zaļā robeža ir spēlfilma, kas dokumentē šobrīd notiekošo – ilgstošo tagadni / present continuous.
Filmas sižets sākas lidmašīnas salonā. Medicīniskās maskas uz cilvēku sejām atgādina par vēl neseno pandēmiju, pasažieri garajā lidojumā sēž klusumā, daudzi iesnaudušies, daži uzsāk sarunas. Kāda afgāņu sieviete iepazīstas ar sešu cilvēku sīriešu ģimeni trijās paaudzēs, mazākais no bērniem ir vēl zīdainis. Pēc nolaišanās Minskā šie cilvēki tiek sasēdināti busiņā un pēc gara ceļa nakts tumsā izlaisti pierobežas purvainajā mežā, norādot tikai virzienu – uz Poliju. Darbība notiek uz Baltkrievijas un Polijas robežas, bet tikpat labi tas var norisināties tepat, Latvijas pierobežā.
Drīz vien cerības uz jaunu dzīves posmu Eiropā nomaina absolūta bezcerība, jo bēgļi nonāk tādā kā limbo stāvoklī starp poļu un baltkrievu robežsargiem, dzenāti no vienas puses uz otru. Mobilo telefonu baterijas nosēžas, ūdens krājumi beidzas, izsīkst arī mazulim vajadzīgais piens mātes krūtīs. Kādā intervijā Holanda salīdzina tagadni ar vēsturiskajiem notikumiem 1938. gadā, kad vācieši izdzina ebrejus uz Poliju, bet poļi atteicās viņus uzņemt, un ebreji arī nonāca šādā nekurienē starp divām robežām.
Filmai Zaļā robeža ir trīs daļas, un katrai no tām savs naratīvs – sīriešu ģimenes un afgāņu sievietes centieni izkļūt no Baltkrievijas, robežsargu dienests hibrīdkara apstākļos un pilsonisko aktīvistu darbības, viņu motivācija un vieta šajā ģeopolitiskajā krīzē, kur Putins un Lukašenko savā cīņā pret Eiropu izmanto cilvēkus kā dzīvas lodes.
Robežsargu attieksmi un izturēšanos pret bēgļiem cenšas aktivizēt viņu priekšnieks, kurš padotajiem raksturo bēgļus kā meļus un krāpniekus, apgalvojot, ka “paši vainīgi”, un vaicājot “vai jūs savus bērnus pakļautu tādam riskam?”. Priekšniecības pieprasītā bezkompromisu attieksme pret bēgļiem savijas ar niknumu par svešiniekiem, kas slepus patvērušies kāda robežsarga jaunbūvē, topošajā ģimenes ligzdiņā.
Filmas daļa ar nosaukumu Jūlija pievēršas poļu sirdsapziņai, parādot tos, kam nav vienalga, – pilsoniskos aktīvistus, kuri, par spīti aizliegumiem, dodas uz pierobežu, nogādā bēgļiem pārtiku un drēbes, palīdz aizpildīt juridiskos dokumentus – pieteikumus bēgļa statusam. Pēc sava dzīvesbiedra traģiska zaudējuma uz Polijas pierobežu pārcēlusies psiholoģe Jūlija; visiem šeit portretētajiem vairāk vai mazāk ir sava motivācija, kas izaugusi no kāda zaudējuma. Vai jābūt mazliet trakam, lai uzdrīkstētos palīdzēt? Vai bēgļi var cerēt tikai uz ideālistiskiem jauniešiem un tiem, kuru dzīvē vairs nav nekādu merkantilu aprēķinu?
Ja filma būtu par Latviju, šai daļai būtu nosaukums Ieva. Tā būtu par sievieti, kuras motivācijai palīdzēt bēgļiem nav vajadzīgi īpaši dzīves satricinājumi, viņa tiem palīdz jau kopš 2014. gada, kad bēgļu straumes viļņi vēlās pār Dienvideiropu. Klusi, prom no Rīgas – Rēzeknē, ar nelielu mediju uzmanību norisinās prāva pret Ievu Raubiško no biedrības Gribu palīdzēt bēgļiem. Ievai draud cietumsods par to, ka viņa gribēja palīdzēt bēgļiem uz Latvijas un Baltkrievijas robežas. 22. maijā notiks nākamā tiesas sēde šajā prāvā.
Filma Zaļā robeža ir melnbalta, un tā ir pirmā režisores Holandas melnbaltā lente. Intervijās ar režisori un filmas galveno operatoru Tomažu Naumiuku no abiem atskan vairāki pamatojumi melnbaltā attēla izvēlei. Viens no tiem – šādi novērst uzmanību no atšķirīgajām ādas krāsām un atvieglot marta filmēšanas dienas mežā. Šķiet, melnbaltajā estētikā Holanda arī morāles dilemmas parāda šādi, melnbalti – vai nu tev piemīt cilvēciska empātija, vai arī ne.
Ainas bieži vien veidotas garā kadrā, bez montāžas. Kameras kustība atspoguļo notikumu steidzamību dokumentālā stilā, pastiprinot stresa sajūtu, kādā šie cilvēki atrodas, – cerot, ka tūlīt nonāks apsolītajā galamērķī, viņi tiek izsēdināti purvainā meža vidū, tumšā, skaļā haosā. Kamera ir starp bēgļiem, skatītājs skrien kopā ar viņiem, kad baltkrievi dzen cilvēkus pāri pārrautajām dzeloņstieplēm vai poļi viņus pārmet pāri žogam baltkrievu pusē.
Holanda filmējot pievērsusi lielu uzmanību autentiskām detaļām – piemēram, sīriešu ģimeni tēlo sīriešu aktieri un sīriešu bērni, lai nodrošinātu maksimālu ticību ekrāna stāstam. Filma tapusi ļoti lēti – komanda strādājusi par ļoti pieticīgu atalgojumu, filma uzņemta 24 dienās. Finansējuma piesaistei nelīdzēja fakts, ka Agneška Holanda ir pasaulslavena režisore ar Oskara nominācijām...
Par noziegumiem pret cilvēci Agneška Holanda stāstījusi arī citās savās filmās – viņas filmogrāfijā ir vairāki darbi par nacistu un padomju varas noziegumiem. Filma Europa Europa (1990) – uz patiesu dzīvesstāstu balstīts darbs par ebreju pusaudzi, kurš pievienojas Hitlerjūgendam, lai glābtos, – skaudri uzplēš vēsturisko dilemmu starp Staļinu un Hitleru (filmā abi griežas kopīgā sirreālā dejā). Oskaram nominētajā In Darkness (2011) stāsts vijas ap ebreju bēgļu slēpšanu Ļvovas kanalizācijas sistēmā. Filmas Mr. Jones (2019) sižets vēsta par britu reportieri, kurš atklāj Staļina zvērības pret ukraiņiem golodomora laikā, bet spiests padomju varai apsolīt par to neko neziņot, citādi viņam draud cietumsods par spiegošanu. (Un šobrīd vēsture atkārtojas – jau vairāk nekā gadu Maskavas cietumā, apsūdzēts par spiegošanu, tiesu gaida amerikāņu laikraksta The Wall Street Journal žurnālists Evans Gerškovičs.)
Par spīti šim spožajam, starptautiski godalgotu filmu sarakstam, Holandas filma par tagadnes notikumiem uz Eiropas ārējās robežas izraisīja nebijušu naidpilnu uzbrukumu sēriju.
Polijas politiskā vadība pēc filmas veltīja Holandai uzbrūkošus komentārus, viņa saukta par valsts ienaidnieci un nodevēju, vienlaikus nacistu propagandisti un staļinisti, aicināta pamest valsti.
Draudi bija tik nopietni, ka Holanda nejutās droši, kad rādīja filmu Polijā; uz kinoteātru sarunām ar skatītājiem un intervijām viņu pavadīja divi miesassargi. Par spīti tam, filmu Polijā noskatījās 700 000 skatītāju.
Mēs Latvijā, šķiet, šo tematu labprāt paslaukām zem paklāja, mums nav ne spēcīgu žurnālistikas darbu, ne mākslasdarbu par bēgļu stāstu (izņēmums ir Ivara Zviedra dokumentālā filma Valkātājs (2019), tā gan tapa vēl krietni pirms Kremļa radītās bēgļu krīzes). Lietuvas radio žurnālisti pirms kāda laika izveidoja spēcīgu, jaudīgu audiodokumentālo stāstu par draudzību, kas izveidojusies starp bēgli un robežsargu. Dokumentālais audiostāsts ieguva apbalvojumus dažādos starptautiskos konkursos, ar angļu subtitriem to var noklausīties ŠEIT.
Kopš 2021. gada augusta Latvijas pierobežā gājuši bojā 7 robežšķērsotāji. Pārfrāzējot šo sauso birokrātisko valodu, miruši septiņi cilvēki, kuri bija cerību pilni sākt jaunu dzīvi. Cik ir nezināmo bojāgājušo? Tādu kā mazais sīriešu puisēns Holandas filmā, kurš noslīkst purva akacī jau Polijas teritorijā?
Filmas noslēgumā Holanda atgādina mums, eiropiešu skatītājiem, par mūsu pašu rasismu un dubultajiem standartiem. Pēdējā ainā tie paši poļu bēgļu palīgorganizācijas aktīvisti un tie paši poļu robežsargi palīdz autobusos sakāpt ukraiņu bēgļiem un viņu mīluļiem – sunīšiem, kaķīšiem, papagailīšiem. Man gan filmas noslēgums šķita pārāk didaktisks, pārāk tiešs. Kā pati Holanda – tieša, nepieļaujot kompromisus par morālo atbildību.
