“Kad es pirmo reizi satiku pasauli, tā bija daudz mežonīgāka,” saka dabas pētnieks sers Deivids Atenboro, kura simtgadi svin visā pasaulē un arī LTV programmā. Viņa aizrautīgā darbība, gandrīz 70 gadus veidojot dokumentālās filmas un TV programmas par dabu un pasauli, atgādina – mēs neesam planētas valdnieki, tikai maza, trausla daļa no milzīga, sena un noslēpumaina organisma, tomēr tieši mēs esam atbildīgi par šīs brīnumainās pasaules izdzīvošanu.
Čukstošais homo sapiens ar lielajiem zobiem
(Lasīt Deivida Atenboro pusčukstu balsī ar Hansa Cimmera albumu „Planēta Zeme III / Planet Earth III” fonā)
Sensenos laikos, kādā tālā, tālā galaktikā uz zilzili mirdzošas planētas, kurā laimīgi spēja sadzīvot neticami daudz dažādu sugu, piedzima kāds homo sapiens sugas pārstāvis Deivids. Viņš nebija ne pārāk liels, ne pārāk mazs, gluži parasts mazulis. Tam bija nedaudz lielāki zobi, nekā pārējiem viņa sugas pārstāvjiem, un sākumā viņš tos slēpa. Tas, kas patiesībā šajā sugas pārstāvī bija neparasts, bija viņa spēja brīnīties un saskatīt brīnumu visapkārt. Un, lūk, to noslēpt nebija iespējams.
Homo sapiens Deivids piedzima laikā, kurā viņa suga atklāja jaunu darbarīku – tvaika dzinēju. Homo sapiens dzīves ritmu vairs neveidoja saule, tie sāka sekot pulkstenim un pamazām nošķīrās no dabas ritma. Visapkārt valdīja industriālā revolūcija, un 1926. gada janvārī, neilgi pirms Deivida dzimšanas, turpat Londonā skotu zinātnieks Džons Logijs Bērds demonstrēja savu izgudrojumu – televīzijas pārraidi. Par to, kā savīsies šie abi notikumi, jūs uzzināsiet pavisam drīz.
Uz zilzilās planētas bija vēl daudz sugu, cilvēku cilšu un fenomenu, par kuriem neviens neko nezināja. Koraļļu rifi mierīgi elpoja un zemūdens zivis kā putni sāka trokšņot rītausmā, vēl nenojaušot, cik rūpīgi tiks izpētīti un ar cik lielu sajūsmu izstāstīti.
Lesteršīras un Kembridžas ēra
(tagad var lasīt, kā pagadās)
Deivida Atenboro bērnība pagāja Lesteras universitātes teritorijā, viņa tēvs Frederiks bija skolas direktors. Frederiks Atenboro bija akadēmiķis, kurš ticēja izglītībai un zinātnei kā civilizācijas un humānisma pamatam. Frederikam ļoti patika fotografēt, viņš bieži iemūžināja Lesteršīras ainavas. Tā kā viņš bija arī estēts un vēlējās kompozīcijā pietiekami daudz aitu un govju,
jaunajam Deividam bija uzdevums dzīt dzīvniekus pāri laukiem kadrā, lai attēls izskatītos maksimāli tuvu ideālajai Anglijas ainavai.
Māte, Mērija Atenboro, bija viena no tām izglītotajām britu sievietēm, kas uzturēja ģimenes intelektuālo vidi, siltumu un mīlestību, bet publiski nekur neparādījās. Tomēr viņa rūpējās ne tikai par savu bērnu drošību. Spānijas pilsoņu kara laikā, tāpat Otrā pasaules kara laikā viņa vāca ziedojumus, lai nodrošinātu bērnu transportēšanu no kara zonām. Tāpēc Atenboro ģimene Otrā pasaules kara laikā caur Kindertransport programmu savās mājās uzņēma divas ebreju meitenes no Vācijas, un viena no meitenēm, Marianna, atstāja lielu iespaidu uz Deividu. Viņš to piemin kā savu “adoptēto māsu”, jo viņa tam uzdāvinājusi dzintaru ar tajā sastingušu aizvēsturisku radību. Vēlāk Atenboro stāstīja, ka tas radījis gandrīz maģisku sajūtu, iespēju ieskatīties miljoniem gadu senā pagātnē. Pats Deivids jau apmēram septiņu gadu vecumā sāka vākt fosīlijas, meklēja amonītu nospiedumus, un viņu fascinēja doma, ka akmenī iespējams atrast citas pasaules pēdas.
Atenboro bērnība nebija noslēgta un privileģēta akadēmiskas zinātnes pasaule, drīzāk vieta, kur nepārtraukti satikās dažādi cilvēki, idejas un pieredzes. Šķita, ka tāpēc Deividā nav baiļu no citādā, drīzāk nerimstoša zinātkāre un nebeidzams pārsteigums.
Deivids studēja dabaszinātnes Kembridžas Klēras koledžā, specializējoties ģeoloģijā un zooloģijā. Pēc studijām viņu iesauca Karaliskajā flotē, viņš divus gadus dienēja Ziemeļvelsā un Fērta līcī Skotijā. Tas notika tūlīt pēc Otrā pasaules kara, tāpēc Deividam nenācās piedalīties kaujās, tomēr pēc dienesta viņš vairs nejutās piemērots klasiskai akadēmiskai zinātnieka karjerai, jo saprata, ka viņam piemīt cita veida zinātkāre – tā ir kustīga un piedzīvojumu kāra.
Atenboro sāka strādāt par redaktoru bērnu zinātnisko grāmatu izdevniecībā Heinemann un vēlāk atzina, ka darbs neesot īpaši aizrāvis, taču tieši šajā periodā viņš satika savu nākamo sievu Džeinu. Kad BBC meklēja jaunus producentus, Atenboro pieteicās, taču viņu nepieņēma, jo viņa balss tika uzskatīta par “nepiemērotu radio”. Tā vietā BBC viņam piedāvāja trīs mēnešu apmācību televīzijā – jaunā, haotiskā medijā.
BBC periods un Atenboro metode
Deivids Atenboro iesāka darbu pie dažādiem raidījumiem, bet visiem ātri kļuva skaidrs, ka viņu nav iespējams ieslodzīt studijā. Deivids gribēja kameru nest ārā, pilsētā, dabā, turpretī viņam norādīja, ka tā lietas televīzijā nenotiek. Tomēr, kā par brīnumu, tajā laikā Londonas zooloģiskais dārzs meklēja cilvēku, kas varētu doties ekspedīcijā uz Sjerraleoni un noķert retu baltkakla klinšu putnu; BBC vajadzēja kādu, kurš to filmētu. Deivids Atenboro izrādījās īstais cilvēks īstajā laikā un vietā. Tā 1954. gadā piedzima raidījums Zoo Quest, kas būtiski atšķīrās no visa, kas bija redzams televīzijā.
Pirms Deivida Atenboro daba televīzijā tika filmēta kā ilustrācija vai akadēmisks uzskates materiāls, tajos redzamie dzīvnieki bija objekti. Atenboro izmatoja savas etologa zināšanas un spēja atkārtoti atpazīt sugu pārstāvjus, tāpēc dzīvnieki kļuva par personāžiem, par tēliem ar vārdu, raksturu un emocijām. Stāstot viņš ieviesa dramaturģiju, spriedzi, emocijas un spēlfilmai raksturīgu montāžu, nezaudējot zinātnisko precizitāti. Viņš izcīnīja cīņu ar BBC, kas beidzot atļāva šajos braucienos izmantot 16mm kameru, jo 35mm kamera bija pārāk smaga un ar tādu plecā Atenboro nevarēja uzkāpt kokā. Zemes iedzīvotāju skaita pieauguma un tehnoloģiju attīstības dēļ cilvēki arvien vairāk tika nošķirti no dabas, tomēr Atenboro televīzija ļāva tiem izveidot saikni ar to, vismaz ieraudzīt kaut ko no tā, kas notiek ārpusē, un tas ir būtiski, jo cilvēkiem ir jāuzņemas atbildība par dabu. Atenboro kļuva par ikonu.
No 1965. gada līdz 1969. gadam Atenboro vadīja BBC2. (Pēc tam viņš vadīja visu BBC, bet pirmais posms man liekas interesantāks). Vadot kanālu, kam sākotnēji nebija nekādu rakstura pazīmju, viņš to padarīja eksperimentālu un radošu, dodot zaļo gaismu dažādiem neparastiem raidījumiem – no arheoloģijas līdz skaidrojumiem par naudas apriti –, iepazīstināja ar albumiem, kas izgājuši “Veco Pelēko testu” (tā ir mūzika, kuru spēj iegaumēt un nosvilpot vecie, sirmie britu durvju sargi – Vecie Pelēkie). Un vēl Atenboro palaida ēterā ko tādu, bez kā pasaule būtu daudz skumjāka vieta, – Monty Python lidojošais cirks sāka dzīvi BBC2 ēterā tieši viņa vadīšanas laikā. Par spīti tam, ka ne visi saprata, kas tas par humoru un kāpēc tas ir smieklīgi, Atenboro uzstāja uz sēriju turpināšanos. Montī-Paitonisti atdarīja ar labu, izsmejot viņa radīto dokumentālā kino stilu vairākos savos skečos.
Neaizmirstams un neatdarināms
Kāds tad ir šis neaizmirstamais un neatdarināmais stils? Neatkarīgi no tā, vai Deivids Atenboro vārtās kopā ar gorillām, salst līdzās polārlāčiem, šūpojas blakus roņiem, kas bēg no kuprvaļa, viņa balss vienmēr ir pieklusināta, intīma un kā uzticams gids ved līdzi pa mūsu pārsteidzošo planētu. Nav iespējams atkārtot viņa kluso, gandrīz svinīgo čukstēšanu, kurā vienmēr jūtama sajūsma un slēpti pārsteiguma pilni smiekli. Interesanti – pat zinot to, ka balss ieraksts iziet rūpīgu montāžu un apstrādi, zinot to, ka Atenboro lasa tekstu no scenārija lapas, viņš tomēr spēj ielikt balsī dabisku pārsteigumu un emocijas. Aizkadros bieži var redzēt, ka viņš ir patiešām pārsteigts par to, kas notiek uz ekrāna.
Tāpat kā visiem dokumentālā kino veidotājiem, Deividam Atenboro ir īpašas attiecības ar gaismu un kompozīciju. Viņa kompozīcijas ir iespaidīgas un gleznieciskas, dabai tiek piešķirta galvenā loma. Iepriekš dokumentālajā kino flora bija pasīvs un statisks fons, bet caur Atenboro acīm un tehnoloģiju attīstību mēs esam ieraudzījuši dabas spēku visā tās monumentālismā. Papardes cīņa ar zemi un izrullēšanās pretī gaismai ir tikpat iespaidīga, kā ziedu apputeksnēšanas drāmas un baisās žņaudzējvīģes, kuras nogalina citus kokus, ielaižot to vainagos saknes un pamazām izsūcot no tiem visu dzīvības sulu. Šī ir viena no Atenboro iecienītām dabas metaforām, mierīgā balsī skaidrojot, ka džungļos skaistums un nežēlība eksistē vienlaikus. Viņam patīk uzsvērt, ka daba nav ne laba, ne ļauna, tā vienkārši ir.
Atenboro aizrautīgi seko līdzi tam, kā attīstās kino uzņemšanas tehnoloģijas – piemēram, šīs ainas nebūtu iespējamas, ja netiktu atklātas time-lapse iespējas; kukaiņu pasaule mums neliktos nekas īpašs, ja Atenboro komanda neizmantotu macro un ultra-macro objektīvus; nakts un alu dzīvnieku pasaule nebūtu izpētīta, ja netiktu izmantotas infrasarkanās kameras, tāpat nebūtu atklātas zemūdens citplanētiešu ieražas, ja neparādītos jauno zemūdens kameru iespējas. Un lielāko daļu dabas norišu mēs vienkārši nepamanītu, ja nebūtu palēninājuma. Tomēr Atenboro neizmanto tehnoloģijas pašmērķīgi. Viņš uzskata, ka tehnoloģijai ir jēga tikai tad, ja tā palīdz atklāt brīnumu un virzīt stāstu. Gan mūzika, gan montāža dara tieši to pašu, tās palīdz saprast stāsta noskaņu un ritmu, vienmēr galvenajā lomā atstājot dabu un tās sakāmo.
Pats Atenboro gandrīz nekad neuzvedas kā galvenais varonis. Viņš godpilni rada sajūtu, ka svarīgākā ir planēta, nevis viņš, kurš par to stāsta.
Tāpēc vēl jo iespaidīgāk ir tas, ka cilvēks, kurš piedzīvojis gandrīz visas modernā dokumentālā kino attīstības fāzes no smagnējām melnbaltām kamerām līdz droniem, ultra slow motion un 4K, nekad nav zaudējis galveno – ne izpratni par tehnoloģijām, ne bērnišķīgu ziņkāri. Atenboro nefilmē dabu kā trofeju vai eksotisku atrakciju. Viņš filmē to kā dzīvu, elpojošu pasauli, kurā viss ir savstarpēji saistīts. Pat vissīkākā sēkla, kukainis vai mizas gabals viņa stāstos iegūst episku nozīmi. Un, iespējams, tieši tāpēc viņa filmas rada tik savādu sajūtu, vienlaikus mierinošu un satraucošu. Skatoties Atenboro, mēs nejūtamies kā planētas valdnieki. Mēs pēkšņi kļūstam par vienu mazu, trauslu daļu no milzīga, sena un noslēpumaina organisma, kurš eksistējis ilgi pirms mums un, iespējams, turpinās eksistēt arī pēc mums
Tomēr Kuks, nevis Darvins
Deivida Atenboro dzīve nav pavadīta kā Paganela pastaiga ar piezīmju bloknotu rokās. Viņš vairākkārt teicis, ka daudz tuvāks viņam šķiet nevis Čārlzs Darvins, bet Džeimss Kuks – cilvēks, kurš nonāca pilnīgi jaunās, nezināmās vietās un piedzīvoja to, kā pasaule kļūst lielāka. Atenboro bieži runā par to, cik ļoti viņam paveicies piedzimt laikā, kad vēl eksistēja vietas, kurās varēja nokļūt ārpus civilizācijas.
Viņa ceļojumi nekad nav bijuši sterili vai droši, Atenboro stāsti par ekspedīcijām atgādina absurda komēdiju. Dzīvnieki tikuši slēpti viesnīcu numuros – pitoni zem gultām, sikspārņi aizkaros, bruņneši vannās. Kādu reizi Paragvajā milzīgs tauriņu bars nosēdies uz viņa ķermeņa, un Atenboro sausi konstatēja, ka droši vien izskatās pēc pūstoša augļa. Citreiz viņš vedis bruņnešus privātajā lidmašīnā, barojot tos ar ikriem un persikiem, jo nekas cits neesot bijis pieejams. Un tad vēl slimības, blusas, lenteņi, utis un neskaitāmi tropu drudži. Atenboro smejas, ka reiz, atgriezies mājās pilnīgi izmocīts, pamodies naktī ar pārliecību, ka saslimis ar malāriju, līdz atklājis, ka sieva vienkārši ieslēgusi elektrisko segu uz maksimumu.
Taču aiz visas šīs brīnišķīgās pašironijas slēpjas milzīga cieņa un pietāte pret pasaules dažādību. Filmā Yehudi Menuhin and His Guru (1965) Deivids Atenboro iepazīstina Rietumus ar jogas filozofiju vēl ilgi pirms tam, kad tā kļūst par masu kultūru. TV programmā The People of Paradise (1960) viņš iepazīst Vanuatu kravas kultu – cilvēkus, kuri tic, ka no debesīs reiz atgriezīsies lidmašīnas ar bagātībām. Atenboro nekad neraugās uz šīm kultūrām augstprātīgi, viņš tās vēro ar patiesu zinātkāri, mēģinot saprast, cik savādi vispār ir būt cilvēkam.
Ar gadiem viņa piedzīvojumi kļūst klusāki un skumjāki. 1984. gadā viņš pirmoreiz ļoti skaidri pasaka frāzi, kas vēlāk kļūs pravietiska: “Tagad ir skaidrs, ka mēs spējam iznīcināt pasauli.” Un vēlākajos darbos viņa balss iegūst nostalģisku tembru. Atgriežoties pie gorillām, kuras filmējis jaunībā, viņš runā ne tikai par dzīvniekiem, bet par laiku, kas pagājis, par pasaulēm, kas pazudušas, un planētu, kas mainās ātrāk, nekā jebkad iepriekš. Viņš saka – ne katrs sudrabmuguras gorilla spēj būt vadonis, viss atkarīgs no rakstura. Un mums rodas aizdomas, ka runa sen vairs nav tikai par gorillām.
Rite de passage jeb vērošana kā iniciācija
Deivids Atenboro uz pasauli skatās pilnīgi citā mērogā, nekā mēs. Viņš raugās ne tikai cilvēka dzīves, bet ģeoloģiskā, evolūcijas un planētas kontekstā. Atenboro savās filmās netrivializē dabu, lai tā ielocītos mūsu ikdienā; tieši pretēji, mēs ieraugām, cik milzīgā un sarežģītā dzīves tīklā atrodamies.
Deivida Atenboro filmās ļoti svarīgs ir skatiens. Veids, kā viņš skatās uz dzīvniekiem, augiem un ainavām, atgādina, ka daba nav tikai skaists fons cilvēkam. Viņa skatienā ir cieņa, uzmanība un pacietība. Deivids spēj stundām vērot šķietami nebūtiskas lietas – kukaini, augu, putna kustību –, līdz tajās ierauga kādu augstāku jēga. Arī viņa pieskārieni dzīvniekiem vienmēr ir ļoti uzmanīgi, gandrīz bijīgi. Tajos nav vēlmes dominēt vai pakļaut, drīzāk jūtama privilēģija uz mirkli pietuvoties citai dzīvai būtnei. Atenboro piemīt spēja saskatīt to, ka mēs esam gluži tāda pati dabas sastāvdaļa kā citas dzīvās būtnes uz šīs planētas.
Tieši tāpēc Atenboro secinājumi par planētu ir tik skarbi. “Kad es pirmo reizi satiku pasauli, tā bija daudz mežonīgāka,” viņš saka, atceroties pasauli, kas viņa dzīves laikā būtiski samazinājusies. Pasaulē, kurā cilvēku kļūst arvien vairāk, daba daudziem bērniem vairs nav ikdienas pieredze, bet kaut kas atsvešināts – attēls ekrānā, zooloģiskais dārzs vai īss izbrauciens ārpus pilsētas. Mēs arvien biežāk dzīvojam vidē, kurā pazūd klusums, tumsa, savvaļa un nepastarpināts kontakts ar dzīvo dabu. Un, iespējams, tieši tāpēc Atenboro filmas kļuvušas tik nozīmīgas – kā viens no pēdējiem tiltiem starp cilvēku un planētu, sava veida rite de passage, iniciācija spējā skatīties.
Tomēr kādā intervijā pavisam negaidīti Atenboro uz jautājumu, kas ir viņa mīļākais dzīvnieks atbild – cilvēka mazulis!
Jo bērnam vēl piemīt spēja brīnīties, skatīties un interesēties par pasauli bez cinisma. “Ikvienā bērnā četru vai piecu gadu vecumā ir nerimstoša zinātkāre par apkārtējo pasauli. Šī dziļā interese par citām dzīvām būtnēm ir ikvienā no mums, vienkārši gadās, ka daļā cilvēku šī interese vēlāk tiek noslāpēta vai aizvirzīta citur. Un tas padara mūsu garīgo pasauli daudz nabadzīgāku.”
Atenboro tic, ka tieši saikne ar dabu var cilvēci glābt. Ja bērns pazīst putnus, kokus, kukaiņus un jūru, viņš daudz labāk sapratīs, kāpēc tas viss ir jāsargā. Jācer, ka tieši Atenboro filmas daudziem bērniem ļaus patiešām sastapt dabu nevis kā abstraktu jēdzienu, bet kā dzīvu, elpojošu un brīnumainu pasauli, kurai viņi paši pieder. Un neaizmirsīsim – kādreiz daba bija atbildīga par mūsu izdzīvošanu, tāpēc tagad mēs tikpat lielā mērā esam atbildīgi par tās izdzīvošanu.
Platformā REplay.lv 2026. gada vasarā pieejams trīs raidījumu cikls Deivids Atenboro: apkārt pasaulei un dokumentālās filmas Deivida Atenboro mūža varenākais piedzīvojums / Making Life on Earth: Attenborough’s Greatest Adventure (2026), Londonas savvaļā ar Deividu Atenboro / Wild London (2026) un Deivida Atenboro ceļojums / Attenborough's Journey (2020).
