Režisors Davī Šū filmā “Atgriešanās Seulā” piedāvā melanholisku ceļojumu kopā ar Francijā uzaugušo Frederiku, kura ierodas savu bioloģisko vecāku dzimtenē Dienvidkorejā un „pazūd tulkojumā”. Meklējot vecākus, kuri bērnībā no viņas atteicās, Frederika izmisīgi mēģina atrast pati sevi.
Šī ir Kambodžas izcelsmes franču režisora Davī Šū otrā spēlfilma, pirmizrādi tā piedzīvoja pagājušā gada Kannu kinofestivālā. Režisora iedvesmas avots bijusi draudzenes pieredze – viņa no Francijas devās uz Dienvidkoreju, lai uzmeklētu savus bioloģiskos vecākus. Apvienojot to ar savu personīgo imigrantu bērna pieredzi, Šū ir atradis poētisku un melanholisku veidu, kā runāt par piederības sajūtas meklējumiem un identitātes krīzi. Iespējams, režisora pieredze dokumentālajā kino ir sniegusi instrumentus, kā spēlfilmā radīt reālistisku sajūtu par nepiespiestu notikumu vērojumu.
Jau pirmajā epizodē, uzreiz pēc ievada, Frederika jeb Fredija, kuru tēlo māksliniece un kino debitante Džimina Parka, saskandina un dzer sodžu ar tikko iepazītu Seulas viesu mājas administratori Teni un viņas draugu. Turpmākajās minūtēs režisors sniedz visas nepieciešamās atslēgas, lai filmas gaitā mēģinātu atkodēt sarežģīto galveno varoni. Viņa ir pašpārliecināta un emancipēta jauna sieviete, šķietamā rietumnieciskā arogancē atsakās pielāgoties vietējās kultūras normām, taču aiz ārišķīgās bravūras sabiezējušas dusmas par nesadzijušu ievainojumu.
Aktrise Džimina Parka spīdoši materializē Fredijas nepieradināto garu. Varones tēlu režisors slīpējis kopā ar Parku, lai labāk saprastu, kā “jauna franču sieviete varētu reaģēt uz dažādiem izteikti patriarhālās Korejas sabiedrības aspektiem”.[1]
Pēc filmas noskatīšanās rakstu vēstuli draudzenei, kuras ģimene īsi pēc viņas piedzimšanas no Seulas pārcēlās uz dzīvi Parīzē. Viņas korejiešu draugu kopienā filma uztverta divējādi – slavētāju esot tikpat daudz kā to, kurus garlaiko filmas temats. Viņasprāt, gandrīz visiem korejiešiem, kuri dzīvo ārzemēs vai ir dubultā pilsonībā, piederības un identitātes krīzes jautājums ir kopīgs. Par to tiekot daudz runāts dažādās formās, gan publiskajās diskusijās, gan mākslā.
Šeit gan būtu jāpapildina, ka filma sarežģītajā diskusijā par identitāti izspēlē vēl vienu Korejas kultūrai būtisku kārti – radniecību. Korejas kultūrā dominējoša un būtiska ir patrilaterālā asinsradniecība (radniecība no tēva ģimenes līnijas). Šī iemesla dēļ tiek stigmatizētas neprecētas sievietes un viņu bērni, un salīdzinoši nepopulāra ir vietējā adopcija.[2]
Līdzīgi kā piederības un identitātes jautājumi, arī asinsradniecība un ģimene ir temati, kas Korejas kino un seriālos tiešā vai pastarpinātā veidā tiek skatīti samērā bieži. Pērn slavenais japāņu režisors Hirokadzu Koreda uzņēma filmu Brokeris / Broker par jaunu Dienvidkorejas sievieti, kura vēlas savu jaundzimušo bērnu nodot adopcijai, bet 2015. gadā Samanta Futermana un Raiens Miamoto dokumentālajā filmā Twinsters stāsta par dvīņu māsām, kuras bērnībā izšķirtas, nododot adopcijai katru uz savu valsti.
Dienvidkoreja bija pirmā valsts pasaulē, kura ieviesa starptautisko adopcijas sistēmu.
50. gados pēc Korejas kara beigām valstī uzskaitē bija vairāk nekā 100 000 bāreņu, arī tūkstošiem jauktas rases bērnu (galvenokārt amerikāņu karavīru un korejiešu sieviešu atvases), kurus Korejas sabiedrība uzskatīja par nepieņemamiem.[3] Bostonas koledžas vēsturniece Arisa O. raksta: “Korejiešu sabiedrībā ir mīts par rases tīrību; viņi vēlējās atbrīvoties no šādiem bērniem. Starptautiskās adopcijas sākotnējā iecere bija sava veida evakuācija pēc rases piederības”.[4] Mūsdienās šādu starptautiskās adopcijas politiku Dienvidkorejā uzskata par valsts vēsturisko kauna traipu, īpaši kopš 90. gadiem, kad ar tās sekām arvien biežāk nācās sastapties aci pret aci – daudzi ārzemēs adoptētie bērni atgriezās dzimtenē kā tūristi vai arī ar vēlmi uzmeklēt savus bioloģiskos vecākus.
Šī faktoloģiskā atkāpe varētu būt noderīga, lai pamanītu un atkodētu filmas Atgriešanās Seulā sižeta nianses, īpaši ainās, kad Fredija iepazīstas ar savu tēvu un vecomāti, kurus māc vainas apziņa par pagātnes lēmumiem. Fredijas un jauniegūtās ģimenes attiecības visbiežāk ilustrē neveikli klusuma brīži un mēmi dialogi. Starp viņiem ir ne vien vainas apziņas un aizvainojuma siena, bet arī kultūras barjeras. Fredijas tēvs, kuru tēlo Kvangroks O, uzaicina meitu uz savu dzimto ciematu. Viņš ir gan apmulsis, gan pārlieku sentimentāls vienlaikus un rosina meitu pārvākties uz dzīvi Korejā, solot viņai atrast vīru. Fredija neiecietīgi un strikti atcērt, sakot, ka viņa ir francūziete un visa viņas ģimene un draugi dzīvo Francijā.
Filmas vizualitāti ievada pieklusināti pasteļa toņi, kas kļūst intensīvāki, Fredijai iepazīstoties ar Seulu. Filmas krāsas un noskaņa sasniedz neon noir līdzīgu atmosfēru epizodēs, kad Fredija iegrimst Seulas hedonistiskajā klubu dzīvē.
Vairāku gadu garumā viņa atkal un atkal atgriežas Korejā, ik reizi būdama nedaudz mainījusies, taču turas pie sava moto – atpazīt un uzvarēt bailes, pirms tās tevi pārņem. Viņa uzsāk un pārtrauc attiecības ar iejūtīgo franču draugu, uz brīdi strādā ieroču tirgotāju uzņēmumā, bet vēl aizvien šķietami meklē atbildes, kuru, iespējams pat nav. Kas es esmu un kāda ir mana identitāte? Vai tā ir ģenētiska vai sociāli veidota?
Filmas gaitā Fredijas bioloģiskā māte nav atbildējusi uz vairākiem aicinājumiem satikties un šķiet, ka tieši uz šo tikšanos meitene liek vislielākās cerības, jo visvairāk mēs alkstam pēc cilvēka, kurš mūs noraida. Kad tomēr Fredija sterilā un formālā adopcijas aģentūras kabineta vidē satiekas ar māti, vārdiem nav vietas, un ne tikai valodas un kultūras barjeru dēļ. Māte viņai pasniedz salocītu piezīmju lapiņu, uz kuras pierakstīta elektroniskā pasta adrese.
Jau stipri vēlāk Fredija ir iemācījusies sevi pieņemt diskomfortā un pirmo reizi raksta mātei vēstuli “Man šķiet, ka esmu laimīga,” taču atbilde, kas viņai vēl jāiemācās, – mēs nevaram gaidīt vai prasīt no citiem to, ko viņi nav spējīgi dot.
Es nevilšus domāju par šīs filmas auditoriju, īpaši Latvijā. Kas būs tie cilvēki un kādu iemeslu dēļ viņi nolems savu vakaru pavadīt kinoteātra zālē, lai vērotu Fredijas stāstu uz lielā ekrāna? Tā nav ārišķīga filma, kas pievilina skatītāju ar krāšņiem attēliem, tā nav spraiga sižeta filma vai komēdija, kurā uz vairākām stundām pazust no ikdienas. Tā ir filma, kurā neērtuma sajūta mijas ar skumjām un līdzjušanu, bet reizumis arī neizpratni. Režisoram Davī Šū ir izdevies uz ekrāna pārnest apjukušas varones pasauli, kura ceļo, lai atrastu sevi, tādēļ vislabāk šo filmu būtu skatīties tieši tāpat, kā Fredija dodas ceļojumā uz Seulu, proti, lecot ar galvu pa priekšu nezināmajā jeb “prima vista” – viņas pašas izvēlētais salīdzinājums no mūzikas pasaules, kurā partitūra tiek spēlēta pirmo reizi, bez iepriekšējas iepazīšanas. Un, šo uzrakstot, es apzinos – iespējams, šī rindkopa bija jāliek recenzijas sākumā. Bet tur vienmēr var atgriezties.
