Dzimšana un nāve ir vislielākie atskaites punkti, kas ietver ne tikai cilvēka mūžu, bet arī mākslu. “Būt vai nebūt?” ir jautājums bez noilguma, ko īpaši saasina pietuvināta kameras acs un dokumentālistu uzstādījums meklēt drāmu. Atkāpjoties no kara aktualitātes, nāve nekur nepazūd.
Tāpat izrādās, ka mūsdienu pasaule nemaz tik ļoti nealkst turpinājuma – arvien vairāk cilvēku apzināti nevēlas radīt bērnus. Šī nav festivāla ArtDocFest / Riga programmētāju izcelta stīga, bet manis voluntāri saskatīta līnija, ap kuru savirknēt nākamo filmu buķeti.
Dzīvības metafora
Jevgeņijas un Maksima Arbugajevu īsfilma Izeja / Haul Out (Lielbritānija, seanss 7. martā) nav filma par cilvēkiem tajā nozīmē, cik viņi ir klātesoši. Šajā tālajā pasaules nostūrī nav viņu valstība, jo te ir skarbās dabas karaļvalsts, ko gadu tūkstošiem Visaugstākais atvēlējis citai dzīvajai radībai – milzīgiem, lempīgi skaistiem lielrumpja dzīvniekiem ar jancīgi kustīgu asti, zīmīgiem ilkņiem un saprātīgu seju. Jā, seju, sejiņu, nevis purnu, jo tajā nolasāmas visdzīvākās emocijas. Šis tālumtālais un cilvēku neapdzīvotais nostūris Krievijas ziemeļos ir šo dzīvnieku dzīvības vārti. Gadu simtiem un tūkstošiem viņi peld pēc noteiktas programmas, kas paredz tieši šeit nonākt savā ikgadējā peldējumā. Taču cilvēki, kuru nav ne ekrānā, ne valzirgu peldējuma ceļā, ir ietekmējuši šo dzīvnieku “būt vai nebūt” visdrastiskākajā veidā – jau pa ceļam, kur vairs nav kādreiz bijušo ledus saliņu, aisbergu, kur atpūsties un uzkrāt spēku. Šobrīd līdz dzīvībai svarīgajai piekrastei valzirgu desmiti un simti atpeld izmocījušies un zaudējuši spēkus tiktāl, ka piekrastē mirst. Nē, ne jau visi, bet izmisīgi daudz. Dzīvo daļa ir milzu urkšķošs paklājs, kas vientulīgo valzirgu skaitītāju nedrošā būdā ielenc kā neprognozējama masa, kā rēcoša vulkāna lava, kas ir maģiski skaista un bīstama vienlaikus.
Uz ekrāna notiekošais fascinē ar kontrastu starp cilvēka vientulību un niecību salīdzinājumā ar dabas dzīvniecisko, pilnasinīgo spēku un traģisko sapratni, ka cilvēks kā masa ir atbildīgs par šo dzīvnieku pārgurušajiem un mirstošajiem ķermeņiem. Filma ir veidota minimālistiskiem līdzekļiem, pietiek ar klātbūtni. Paralēli dramatiskajai spriedzei uz ekrāna ziņkārīgi cenšos minēt, kur šajā šaurajā būdā ir paslēpies operators, kur ir viņa vieta, kad valzirgi šturmē mazo namiņu? Citādi neatlaidīgā novērotāja diktofonā ierakstītie lakoniskie fakti – cik atpeldēja, cik dzīvi, cik miruši – ir vienīgā notikumu verbalizācija cilvēku valodā.
Šis ir kino, kas risinās pats no sevis, vizuāla liecība planētas lielajai sāpei, kas “būt vai nebūt” jautājumu paceļ eksistenciālas izdzīvošanas līmenī. Ledus kūst, okeāna radības ir briesmās, cilvēki turpina patērēt... Cik ilgi un ar kādu sirdsapziņu? Tieši šis ir jautājums par nākotni, kādu lemjam saviem bērniem. Filmas Izeja nominācija Oskara balvai apliecina, ka Arbugajevi ir uztaustījuši pasaulei svarīgu sāpi un ArtDocFest / Riga programmētāju sākotnēji pavīdējušais jautājums – vai mēs kara situācijā varam festivālā pieņemt filmu no Krievijas – izrādījies absurds. Galu galā Arbugajevi pēc tautības ir jakuti, jau ilgāku laiku dzīvo Lielbritānijā, filmu ir veidojuši par saviem līdzekļiem un ar Krieviju tos saista vien valzirgu traģiskais peldējums. Cerams, ka vismaz dzīvniekus mēs nepadarīsim par rusofobijas upuriem – viņiem pietiek ar kūstošā ledus apokalipsi.
Ziemeļnieku glābiņš
Mazliet tālāk no valzirgiem – tur, kur jau dzīvo cilvēki, – ir atrasti savi veidi, kā pārvarēt gan gadalaiku mijas noteikto, gan globāli radīto panīkumu, depresiju vai vienkārši sliktu garastāvokli. Mūsu ziemeļu kaimiņi somi un igauņi vienmēr ir izcēlušies ar savdabīgu melnā humora devu, kas tik tuva arī mūsu mentalitātei un spilgti izpaužas arī kino.
Igauņi savu asprātību piedāvā acis reibinošā vizuālā kolāžā Apglabāti Eiropā / Buried in Europe (Igaunija, seanss 6. martā), kur Hārdijs Volmers un Urmass Jēmeess naski ceļo pa mūsu kontinenta kapiņiem. Pieminekļi, kas iezīmē kādreiz dzīvo cilvēku likteņus, mirgo gar acīm kā atsvešināts ornaments, kā mākslas fakts, kā antropoloģiska liecība, neatstājot ne vietu, ne laiku individuālai sāpei. Autori tikai it kā iegriež riteni ar mirgojošu uzrakstu “Visi esam mirstīgi”, un līdzās šai neapstrīdamajai patiesībai virtuozi demonstrē kapu arhitektūras artefaktus.
Lai nonāktu līdz 15 minūšu garās filmas izejmateriālam, autori apceļojuši vairāk nekā 70 kapsētas 27 dažādās valstīs, uzcītīgi un asprātīgi virknējot savdabīgākos pieminekļus. Tādā daudzumā un intensitātē montētie kapu artefakti jau drīz skatītājam kļūst par savu pretmetu – savdabīgu dzīves svinēšanu –, ko rada maģiskā pseidopiedzīvojuma sajūta. Ar nāves tēmu ir spēlējušās visas kultūras, tādējādi cenšoties to pielabināt, neitralizēt, nepadarīt par slogu, pirms tā pienākusi. Šajā ziņā igauņu kinematogrāfisti ir turpinājuši tradīciju – kapus viņi skatījuši kā savdabīgi dzīvu vietu, kas arī kaut ko rada. Kaut vai viņu filmu un antropoloģisku ieskatu Eiropas apbedīšanas tradīcijās, kas reprezentētas bez cilvēku klātbūtnes un tāpēc nesāp.
Taču tālākiem ziemeļu kaimiņiem, somiem, ik pa brīdim tomēr sāp – līdz tam aizurķējies filmas Karaoke paradīze / Karaoke Paradise (Somija, seanss 6. martā) režisors Einari Pakanens. Filmas tvērums ir ģeniāli vienkāršs – atklāt savas valsts un tautiešu portretu, izmantojot somu apsēstību ar karaokes dziedāšanu. Ar atbilstošu budžetu un laika resursiem, ar labu komandu šāda ideja ir absolūti daudzsološa, jo aiz katra dziedošā īpatņa ir savs stāsts, sava dzīves situācija, sava drāma, kas tiek uzticēta mikrofonam un publikai. Turklāt skatītājs nav jāmoka tikai ar drāmām un dzīves tumšo pusi, jo tā uzreiz līdzsvarojas ar muzikālo priekšnesumu vieglumu, atbrīvotību, bezbēdību, ar vietu un nodarbi, kurā cilvēks kļūst brīvs, atraisīts un izdzīvo savus sapņus, vienkārši dauzās, ir priecīgs vai pievērš sev apkārtējo uzmanību.
Veikli mijot galvenos varoņus ar margināliem personāžiem un ieskatu šīs varen plašās subkultūras vizuāli aizkustinošajās ainās, rodas materiāls plašam somu mentalitātes portretam. Šajā filmā tiek izcelti daži varoņi, kam dziesma tiešām ir glābiņš viņu pašu dzīvē un Somijas aukstajos ziemeļos. Evi, Somijas izcilākā karaoke vadītāja, vēlas atbrīvot savus klientus no pārdzīvojumiem. Viņa sakravā karaoke aprīkojumu ceļojumam un dodas cauri Somijas ziemeļiem, filmā atklājot arī savu pagātnes traumu. Tonijs varbūt ir kautrīgākais puisis pasaulē, bet uz skatuves pievērš sev ikviena uzmanību un jūtas nozīmīgs. Pusmūža kungs Kari meklē mīlestību un dzied karaoke savā tukšajā autoservisā, aizkustinoši audzinot pusaugu meitu. Skaistā un drosmīgā Elīna savukārt ir slima ar Parkinsona kaiti un gandrīz vairs nespēj staigāt, taču panku dziesmas liek viņai dejot. Jauniņā Laura dzied, jo runāt pēc bērniņa zaudējuma ir pārāk sāpīgi. Naivā aizrautība ar karaoki viņiem visiem ir izeja no vientulības un drāmām, kas sāp ne tikai ziemeļos, savukārt filmas veidotājiem tas ir iemesls ievest skatītāju dažādās mikropasaulēs – ģimenēs, draugu kopās, klubos, darba vietās, kas neizbēgami rada plašāku nācijas portretējumu.
Mijot šīs padziļinātās epizodes ar ritmiski iestarpinātiem dabas un industriālās ainavas kadriem, tiek identificēta tieši šī valsts, tieši šis laiks un ziemeļnieku temperaments. Šī ir ļoti simpātiska filma politiski piesātinātajā ekrāna laikā, jo atgādina par dzīves plūdumu kā tādu, kurā arī bez kara netrūkst dažādu satricinājumu, taču nevienam nav liegta iespēja no savas vientulības kārpīties ārā. Dziediet, vai vismaz priecājieties, ka tas palīdz citiem!
Vīru un bērnu ķīlnieces?
Režisore Una Celma spītīgi reflektē tieši un tikai par to, kas pašai subjektīvi šķiet svarīgs. Filma 1960. gada meitenes / Girls of 1960 (Latvija, seanss 7. martā) atstāsta viņas klasesbiedreņu likteņus, un meitenēm nu jau ir cienījams vecuma atskaites punkts – pāri sešdesmit. Atkal un atkal tiek uzsvērta padomju sabiedrības it kā ar varu un ideoloģiju uzspiestā sievietes loma – ātri apprecēties, būt sievām un mātēm. Šis stereotips nav bez pamata, taču nav arī absolūti vispārināms, tāpēc to apgāzt vai pierādīt var tikai ar konkrētiem likteņiem.
Režisores galvenais trumpis un vienlaikus filmas klupšanas akmens ir fakts, ka savas klasesbiedrenes viņa ir dokumentējusi jau iepriekš (filma ar tādu pašu nosaukumu tapa 1995. gadā), un tobrīd, vecumā ap 35 un deviņdesmito gadu juku laikā, viņas tik tiešām ir savu ģimenes lietu pārņemtas – nekas tad nav svarīgāks par šurp un turp staigājošiem vīriem, par bērniem, kas jāaudzina par cilvēkiem komunālajā sadzīvē vai beznaudas realitātē, un pa vidu vēl uzrodas klasesbiedrene režisore ar saviem tirdošajiem jautājumiem par ideālo vīrieti un sievietes misiju. Tagad, būdamas citā dzīves posmā, viņas it kā var izvērtēt savu sievietību un ģimenes lietu risinājumu, ja vien viss vēl joprojām nav dzīves virpulī. Kāpēc ne? Ne kaislības, ne mīlestība, ne savstarpēja sadzīvošana starp dzimumiem nebeidzas kā ar slēdzi izslēgta vai noteiktā datumā, viss notiek katrai un katram savas dzīves ritmā.
Amplitūda, kurai ļauj izsekot piecu sieviešu likteņi, ir pietiekami plaša, lai būtu interesanti, taču arī maldinoša. Paiet krietns laiciņš, kamēr skatītājs saprot spēles noteikumus – filmā vienas un tās pašas varones darbojas gan jaunībā ar vieniem sejas vaibstiem un prioritātēm, gan šodien ar citu miesas uzbūvi un skatienu uz dzīvi. Tad vēl jāsaprot, kura ir kura un vai dzīves vektors ir gājis uz augšu vai leju kā sociāli, tā ģimenes dzīvē. Neliels rēbuss, kurā nevar meklēt paaudzes vispārinājumu, taču izceļas kolorīti tēli – īpaši Dace, kas atradusi savu “mums solīto komunismu”. Tas ir visai asociāls dzīves veids, taču ar traģikomiski dzīvām savstarpējo attiecību epizodēm. Viņa ir tā, kura savu šurpu turpu staigātāju pavisam no dzīves neizsvītro un prot pat sievišķīgi pareizi uzvesties – kad vecis skalda malku, ir jāstāv blakus smukā kleitā un ar apbrīnu jāskatās! Bet, ja viņš savā midzenī apķer uz deju, tad jāaizmirst dzīves melnā proza un jātver laimes druskas. Kaut minūti, kaut sekundi, kaut ačgārni un nepareizi...
Unas Celmas filma bradā pa dokumentālistu “mīnu lauku” – nevērtēt savus varoņus, necensties ielikt atzīmi par viņu dzīvi, bet caur viņiem reflektēt par svarīgākām kopsakarībām. Filmā 1960. gada meitenes ir vairāki patiesības mirkļi, gana intīmas un atklātas epizodes, kas katrā skatītājā rezonēs atkarībā no viņa dzīves pieredzes, taču kopējais uzstādījums par sievieti kā sadzīves mocekli, kas upurējas bērniem un vīrieša ēnai, manuprāt, ir mazliet samākslots un neiztur kritiku. Jā, bērni ir visām filmas varonēm, tātad vīrieši dzīvē ir bijuši. Pat ja pēdējie muļļas vai staiguļi, viņi zināmā mērā ir klātesoši. Katrai varonei personiskais stāsts ir citāds – no vēlas mīlas līdz absolūtai savas vientulības idealizācijai –, taču “padomju traumas” kopsakarība nešķiet pārliecinoša. Pēc filmas drīzāk gribas pateikt paldies visām tām mātēm, kas savus bērnus izaudzina par labiem cilvēkiem jebkura laikmeta uzliktajos pārbaudījumos un nemeklē attaisnojumu sava laika vainās un no malas uzspiestā dzīves modelī.
Turpinājums citā
Ar filmu Gaidītais bērns / Desired Child (Latvija, seanss 5. martā) Latvijā sevi piesaka ārpus dzimtenes studējošā Hilarija Ločmele, kura tieši, precīzi un izmeklējoši noskaidro savas ģimenes daļēji noklusēto drāmu. Tie ir ļoti personiski identitātes meklējumi, jo skar režisori pašu – viņa ir tā, kas piedzimusi mirušās māsas vietā, viņa ir tā, kam svarīgi ar to sadzīvot. Šī filma izmanto absolūti godīgu filmēšanas paņēmienu – režisore savus vecākus un brāļus iztaujā kameras priekšā, īpašā uzstādījumā, nevis vēro, vairāk vai mazāk slepus lien privātajā telpā un tad saliek stāstu no dzīvu epizožu lauskām. Šajā darbā ir gan personalizēts aizkadra teksts, gan skaidri modelētas situācijas, kurās nav nedz lieka vārda, nedz kādas detaļas, kas neattiecas uz stāstu.
Filmas darbība risinās mūsu dokumentālajam ekrānam neierasti elegantā vidē, divās blakus uzceltās augsta dizaina savrupmājās. Tajās neienāk nekas no ārpasaules, viss fokusēts uz stāstu par mirušo Agnesi, kuras vietā vecāki vēlāk apzināti radījuši jaunāko meitiņu Hilariju. Viņa savu māsu gan pazīst, gan nepazīst, un filma ir viņas veids, kā tuvoties ģimenes traģēdijai, izsāpēt to kopīgi.
Lai arī stāsts ir ļoti intīms, skatītājs tiek turēts emocionālā distancē. Viss šajā filmā ir perfekts, sterils, nepārprotams, viss izstāstīts pareizi. Tik precīzi un noslīpēti, ka redzu to uz ekrāna ne tikai kinofestivālā, bet arī kā psihoterapeitu mācību materiālu – vizuāli un saturiski nevainojami konstruētu. Jautājums – vai es būtu dzimusi, ja nebūtu mirusi tu? – tik un tā ir neatbildams. To var tikai noslāpēt patiesos apskāvienos, ko šajā ģimenē viens otram arī dāvā.
Jūklim pa vidu
Kad nonākam līdz Lea Globas filmai Apolonija, Apolonija (Dānija, Polija, seanss 7. martā), tad te saplūst visu citu iepriekš aprakstīto filmu tēmas, uztaustītās problēmas, vizuālie un mākslinieciskie paņēmieni, kas radījuši divu stundu ceļojumu laikā, telpā un savstarpējās attiecībās. Šai filmai ir vairāki veiksmes faktori, kas to noveduši arī pie prestižās Amsterdamas dokumentālo filmu festivāla (IDFA) balvas. Pirmkārt, tā ir režisores personiskā un ilgstošā draudzība ar galveno varoni, kas aizsākusies jau bērnībā un aizkustinoši turpinās, pat dzīvojot dažādās valstīs. Otrkārt, tie ir Apolonijas vecāku bohēmiski atklātie amatieru video, kur filmēta gan meitas ieņemšana, gan dzimšana – lai arī nelielas epizodes, tās uzdod kamertoni un noskaņo aizkustinoši eksaltētam stāstam. Treškārt, tā ir nostalģiski eksotiska Parīzes undergraund vide un reāli izsekojama drāma ar vecāku izveidotā teātra zaudēšanu – tā ir sociālās vides ieskicēšana un zināma maldināšana, jo filma aizved daudz tālāk, mājas atņemšana ir tikai izejas punkts. Ceturtkārt, tās ir varones saknes Austrumeiropā un mātes pārdrošās emigrācijas stāsts, kas izskaidro varones temperamentu, “pasaules pilsones” bravūru un apjukumu vienlaikus. Piektkārt, tā ir Apolonijas drāma ar bērnībā pieredzēto audzēju un dubulti enerģiskā dzīvošana, kad slimība pārvarēta, – krāšņi izmisīgas pūles pašrealizēties kā gleznotājai, kas visu piedzīvoto cenšas iemūžināt un padarīt svarīgu arī citiem, skaidri apzinoties, ka pasaulē mākslas ir pārpārēm un komercijai ar viņas dvēseles trīsām nav nekāda sakara.
Kopumā tas ir milzīgs materiāla apjoms ar daudzām papildu līnijām, kurās galu galā izvirzās divas galvenās tēmas – varones identitātes meklējumi un jautājums par turpināšanos. Tieši Apolonija, Apolonija atklāti apspēlē jautājumu “mēs neviena negribam bērnus”, lai gan tas par filmas dramaturģiski spēcīgāko asi kļūst īsti dokumentālā – iepriekš neparedzamā un neizkalkulējamā veidā. Šī ir filma, kurā notiekošais ir tikpat neprognozējams, cik ekscentriski atraktīva ir galvenā varone un iejūtīgi neatlaidīga viņas filmētāja – draudzene, māksliniece, profesionāle.
Kā jau labā filmā pienākas, fināls skatītājam dod cerību, ne tikai uzgāž neatbildamu jautājumu nastu. Apolonija, Apolonija tieši tāpēc ir tik spēcīga, ka neiekļaujas noteiktā žanrā un shēmā, bet ir nogatavināta ilgstošā saskarsmē ar galveno varoni – tik egocentrisku un ievainojamu vienlaikus. Gluži metafiziski filmā ir ienākusi arī Ukrainas kara tēma, kaut tas nav ne sācies, ne vārdā nosaukts. To pārstāv kāds no šīs zemes aizbēdzis eņģelis aplauztiem spārniem, kas dod Apolonijas dzīvei gan iedvesmu, gan sāpes – to skaisto rūdījumu, kas vajadzīgs dvēselei un mākslai. Lea Globas filmas Apolonija, Apolonija iekļaušana Baltijas programmā uzliek augstu latiņu – šī Dānijas un Polijas kopražojuma filma rāda ļoti darbietilpīga un talantīgi strukturēta kino paraugu.
