“Mēs meklējam darbus ar savu vizuālo valodu, jaunus pagriezienus un formas. Jau 63 gadus Oberhauzenas spēks slēpjas vēlmē pieņemt jauno, pārsteidzošo un īpatnējo,”– tā sevi piesaka Starptautiskais Oberhauzenas īsfilmu festivāls, aicinot jaunos autorus iesniegt darbus festivāla konkursa programmām. No 28. jūnija piecas spilgtākās šāgada Oberhauzenas konkursa filmas ir pieejamas VOD platformā MUBI.
Oberhauzenas festivāls ir pazīstams kā viens no senākajiem īsfilmu festivāliem Eiropā, ar īpašu uzsvaru uz eksperimentālo, mākslinieku veidoto kino, ko šodien dēvē par mākslinieku kustīgo attēlu (artist’s moving image). Iespējams, šis termins daudz precīzāk definē darbus, kuri balansē starp kino un video mākslu – tā nereti daudz labāk iederas mākslas galerijā, tomēr ir skatāma arī kinoteātrī.
Šogad Oberhauzenas festivālu apmeklēju ne vien kā skatītāja no malas (kas patiesībā būtu liels retums festivālā, uz kuru visi viesi lielākoties saņem uzaicinājumus piedalīties kā kādas institūcijas pārstāvji vai neatkarīgi mākslinieki un kuratori), bet arī kā festivāla rīkotā semināra dalībniece. Oberhauzenas seminārs notiek jau ceturto gadu kā eksperimentāls kurss, kas pēta laikmetīgo, mākslinieku veidoto kustīgā attēla praksi caur Oberhauzenas festivāla prizmu. Atlases kārtībā semināram tika izvēlēti 25 dalībnieki – jauni kuratori, mākslinieki un kino pētnieki no visas pasaules, un viena no tiem biju arī es. Kurss notika sadarbībā ar LUX (Londonā) un leģendāro Roberta Flaertija semināru (Ņujorkā), semināru vadīja eksperimentālā kino zinātniece un rakstniece Mišele Pīrsone (Michele Pierson, Lielbritānija) un eksperimentālā kino un video pētnieks, kurators Maikls Zrids (Michael Zryd, Kanāda).
Seminārs sniedza iespēju pieredzēt festivālu vienotā grupā, kas ik dienu tikās, lai kritiski izvērtētu festivāla norises, kā arī iepazītos ar kino institūcijām visā pasaulē; ar mums kopā bija Grahams Veinbrens no Millennium Film Journal (CA), Ruta Hodgina no Walker Art Center (USA), Anna Dabrovska no EYE kino muzeja (NL), Skots Millers Berijs no Rendevous With Madness kinofestivāla, Toronto, u.c.
Tā kā man šis Oberhauzenas apmeklējums bija pirmais, šāda festivāla pieredze caur palielināmo stiklu un kritiskām diskusijām ar semināra biedriem man deva iespēju daudzpusīgāk izprast festivāla būtību un tradīciju.
Jau iepriekš biju dzirdējusi nostāstus par šo leģendāro festivālu, kas caur sevi ir izlaidis (un bieži arī atklājis) ievērojamus autorus – te pabijuši Kenets Angers, Fransuā Trifo, Alans Renē, Lindsija Andersone, Anjēze Varda, Romāns Polanskis un daudzi citi.
Oberhauzenā ilgojas piedalīties ikviens jaunais autors, kurš taisa netradicionālas avangarda īsfilmas un ir savas kino karjeras sākumā.
Dalība festivālā ar filmu ir nopietns un vērā ņemams zīmogs jebkura mākslinieka biogrāfijā – gan garantija turpmākiem panākumiem, gan kvalitātes kritērijs. Atzīšos, biju ļoti ieintriģēta redzēt šo augsta ranga notikumu (festivālu valodā to kategorizē kā AAA klases festivālu līdzās Berlinālei, Kannām, Roterdamai un līdzīgiem smagsvariem), kurš nosaka toni daudziem mūsdienu kustīgā attēla darbiem.
Obertonis
Festivāls sevi drosmīgi un intriģējoši pieteica jau atklāšanas ceremonijā – direktors Larss Henriks Gass savā uzrunā atļāvās kritiski izteikties par BKM (federālais valsts pasūtītājs un finansētājs kultūrā un medijos) atteikšanos piešķirt festivālam 5000 EUR, kas segtu festivāla viesu ceļa un uzturēšanās izdevumus, kamēr šī pati institūcija finansē filmu projektus, kas naudu izšķiež bezjēdzīgās darbībās. Tūlīt pēc runas uz lielā Lichtberg kinoteātra ekrāna parādās festivāla treileris – divas sievietes ar mikrofoniem rokās stāv auditorijas priekšā un žilbinoši smaida. Te viņas ir tērptas solīdos apģērbos, kā tas būtu pieņemts, piemēram, Kannās, te pēkšņi – krāšņās pērlēs un spalvās, kailām krūtīm, kā tas varētu notikt kādā kabarē vai cirka izrādē.
Festivāls sevi ir pieteicis. Semināra dalībnieki nākamajā rītā dalījās izjūtās – negaidīti, pārsteidzoši, intriģējoši, mulsinoši, pretenciozi... Šķiet, daudziem no mums festivāls turpinājās līdzīgās noskaņās, taču jāatzīst – ne tikai ar mulsinošiem, bet arī ar patīkamiem atklājumiem.
Jau izpētot pirmo starptautisko filmu konkursa programmu, skaidrs ir viens – tas ir Oberhauzenas tonis, tas ir ambiciozs politisks solis. Tas nav nekāds kino, un tas nav arī nekāds video art, tas ir kustīgs attēls ar konkrētu vēstījumu, kuru skatītājam autors (un festivāls) brīžam pat ar karotīti ieliek mutē. Šeit ierastās kinematogrāfiskās vērtības un formālās kino tradīcijas ir jau sen aizgājušas pensijā; tie pārsvarā ir zemas izšķirtspējas video darbi ar asprātīgiem, radikāliem, koķetiem vai esejiskiem stāstiem un konceptiem.
Kas tad ir šis Oberhauzenas tonis? Iespējams, atbilde meklējama festivāla pirmsākumos, kad 1954. gadā Rietumvācijā dibināto festivālu ievadīja manifests:
“Mums ir detalizētas garīgas, strukturālas un ekonomiskas idejas par jauno vācu kino. Kopā mēs vēlamies uzņemties jebkādu risku. Konvencionālais kino ir miris. Mēs ticam jaunam kino.”
Lai gan šis rakstīts vairāk nekā pirms 60 gadiem, šķiet, ka festivāls joprojām veiksmīgi turpina pārvarēt tradicionālā kino robežas, izaicinot to gan strukturāli, gan formāli.
Starp citu, runājot par tradīciju laušanu un kustīgo attēlu, kurš, kā jau minēju, šodien (un īstenībā jau 60 gadus) dzīvo ne tikai kinoteātrī, bet arī mākslas galerijās, pamestās ēkās, privātos dzīvokļos, skvotos un ielās – Oberhauzenā kustīgais attēls (vismaz šogad) 99% pastāvēja tikai kinoteātra zālē un tikai vienā kanālā (ar ļoti retiem izņēmumiem). Skaidrs, ka tā nav nejaušība, jo festivālā tika plaši pārstāvēti vairāku autoru darbi, kas biežāk sastopami mākslas centros, nekā kinoteātros (Bjorns Melhuss, Larisa Sansoura).
Turpretī vienīgā mākslas izstāde, kas atļāvās iziet ārpus kinoteātra sienām, dīvainā kārtā bija ļoti klasiskas formas instalāciju darbs dadaisma manierē, bez nekādiem video ekrāniem un projektoriem.
Postkoloniālisms
Kino mākslinieciskajām robežām Oberhauzenā jau sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados kāpa pāri Stens Brekidžs, Vera Hitilova, Kriss Mārkers un Jonas Mekas, bet šodien robežas tiek šķērsotas arī teritoriāli – festivāls pastiprināti pievērš uzmanību tā sauktajām Trešās pasaules valstīm, rosinot skatītāju domāt par globālām ģeopolitiskām, ekonomiskām, nacionālām un inter-nacionālām problēmām.
Piemēram, taizemiešu režisora un festivāla laureāta Čai Siris (Chai Siris) filma 500,000 Years ir filmēta kāda arheoloģiska atklājuma vietā Lampangā, kur pirms 17 gadiem tika atklātas Homo erectus fosīlijas. Tagad tā ir svētvieta vietējiem iedzīvotājiem, kurā notiek reliģiskas aktivitātes, un viena no tādām izdarībām ir – uz šo vietu tiek atvests 35mm kinoprojektors, kas tiek uzstādīts pretim senču tēla skulptūrai, tādējādi rādot kino senajiem vietas gariem. Filma beidzas ar šāvienu tumsā, un tā iemeslu režisors skatītājam tā arī neatklāj.
Otrs festivāla laureāts, kurš saņēma Oberhauzenas pilsētas balvu 8000 EUR apmērā, ir Cui Jī (Cui Yi) no Ķīnas ar filmu Late Summer, kurā redzama kāda sena, taču nu jau transformējusies Pekinas teātra tradīcija. Filma sākas, rosīgām sievietēm klājot galdus lielā hallē, tūlīt seko tūristu iebrukums – viņi aši sēžas pie galdiem un notiesā uzkodas, skatoties apmēram piecas minūtes garu izrādi, kurā no vienām durvīm uz otrām pārvietojas krāšņos tērpos ģērbti aktieri un dejotāji, un tūlīt arī tikpat veikli zāli pamet, lai ļautu veiklajām sievām laikus uzklāt galdus nākamajai tūristu grupai.
Skaidrs ir viens – Oberhauzena vēlas vērst mūsu uzmanību uz postkoloniālisma situāciju pasaulē, izrādot toleranci un atvērtību, kā arī interesi par citur notiekošo un citādi domājošo, izejot ārpus Eiropas un ASV robežām. Iespējams, ka kinematogrāfiski noslīpēts kino, kas runā par indivīdu un viņa iekšējiem pārdzīvojumiem, jau ir vakardiena laikmetā, kad pasaules tabloīdi runā par terorismu un tā apkarošanu, turklāt tas vairs nenotiek tikai ASV vai tuvajos Austrumos, bet arī Vācijā, Francijā un Lielbritānijā. Un galu galā – festivāls taču internacionāls (festivāla katalogā norādītas 59 dalībvalstis).
Atkāpes no Obertoņa
Pēc visai satricinošā politiskā sloga konkursa skatēs patīkami pārsteidzošas un veldzējošas bija festivāla tematiskās programmas. Stāsta, ka programma Theme / Tēma ik gadu pārsteidzot ar īpaši asprātīgi kūrētām programmām, un tāda tā bija arī šogad – Sociālie mediji pirms interneta runā par video aktivitātēm 70. un 80. gados Vācijā un ASV. Asprātīgi un iedvesmojoši amatieru video, kas līdzās oficiālajiem medijiem pārstāv alternatīvas sociālās grupas, caur intīmu prizmu runājot par vienkāršo cilvēku aktuālajām problēmām, tādējādi izaicinot lielos medijus un to aizsāktās tradīcijas. Videodarbā Jaunais Freiburgas mērs / Ein neuer Oberbürgermeister für Freiburg redzamas Freiburgas mēra vēlēšanas, kurās kandidē arī alternatīvi domājošie kandidāti – viņi sporta tērpos, ar mākslīgiem deguniem un parūkām, uzstājas publikas priekšā ar absurdiem saukļiem, un tos ar skaļām ovācijām atbalsta publikā iefiltrējušies alternatīvās scēnas dalībnieki, padarot vēlēšanu rituālu par farsu, kas atgādina mūsdienu trollingu medijos.
Spilgtas bija arī Profila programmas, kurās caur palielināmo stiklu bija iespēja iepazīties ar kanādiešu eksperimentālā kino mākslinieces Barbaras Strenbergas daiļradi, portugāļu uzlecošās zvaigznes Sandro Aguilara eksperimentālā naratīva filmām, Bjorna Melhusa asprātīgo, provokatīvo daiļradi, politiski ļoti aktīvās mākslinieces Larisas Sansouras darbiem un citiem autoriem.
Būtiska festivāla daļa ir arhīvu programma, kurā ar interesantām programmām tiek aicināti dažādu kino arhīvu pārstāvji, šogad no Zviedrijas, Portugāles, Itālijas un Krievijas. Savukārt kino izplatītāju sadaļā ar daudzpusīgām un rūpīgi pārdomātām programmām uzstājās Lux (Lielbritānija), Arsenal (Vācija), V tape (Kanāda), Light Cone (Francija), Filmform (Zviedrija), EAI (ASV), Argos (Beļģija), AV-arkki (Somija), CFDC (Kanāda), Circuit (Jaunzēlande), VDB (ASV), sixpackfilm (Austrija), Image Movement (Vācija).
B kritika A klasei
Tā kā pati esmu festivāla rīkotāja un šogad festivālā Process tika iesūtītas 400 filmas (no kuru autoriem daļa bija manis personīgi uzrunāti), esmu apmēram lietas kursā par to, kāda ir eksperimentālā kino situācija pasaulē šobrīd. Mūsu festivāls, protams, ir pavisam citas klases un profila (nosacīti), taču
bija tomēr interesanti redzēt, ka piecas no festivālā Process iesūtītajām filmām parādījās arī Oberhauzenā – četras filmas distributoru kūrētās programmās (LUX un Light Cone) un viena konkursa programmā (Jeff Zorilla, Girasoles).
Stāsts, protams, ir par konceptuālo uzstādījumu. Eksperimentālais kino ir pazīstams ar formu, naratīvu un paņēmienu laušanu, taču tas, ko esmu redzējusi gan no Procesā iesniegtajām filmām, gan piedaloties citos īsfilmu festivālos un skrīningos Vācijā, Lielbritānijā un Francijā pēdējo gadu laikā, apliecina – ir virkne autoru, kas, lai gan lauž naratīvu un klasiskā kino veidošanas paņēmienus, tomēr turpina uzturēt estētiska attēla vērtības tradīciju, domājot ne tikai par asprātīgu vai dziļi pētniecisku ideju, bet arī par tās formu – attēlu, kas no laika gala ir atšķīris kinomākslu no literatūras un teātra.
Turpretim Oberhauzenas konkursa programmās skatāmās filmas lielākoties ir uzņemtas, nedomājot par kinematogrāfiskām vērtībām (kadrējums, gaisma, krāsa, formāts). Daļa darbu ir filmēti ar mobilo telefonu, un skaidrs, ka tā tas mierīgi var būt, taču, kad tādi darbi ieņem pārsvaru, tad neizbēgami rodas jautājumi par kino vērtību situāciju. Vai tiešām īsts kino dzīvo tikai Kannās vai Sandānsas festivālā?
Vai tiešām formu laušana noteikti nozīmē arī pilnīgi visu kinematogrāfisko vērtību ignorēšanu?
Kādā nejaušā sarunā ar Barbaru Strenbergu prātā palika viņas domugrauds, kas lielā mērā iezīmē arī manas pārdomas par laikmetīgo kustīgo attēlu: “Kāda jēga ir taisīt filmu, ja mēs par to varam arī tikai parunāties?” Vai varbūt es to pārfrāzētu tā: “Kāda jēga taisīt vizuālu darbu, ja to var arī pierakstīt?”
Informācija par Oberhauzenas filmām MUBI platformā – ŠEIT.
Iespēja skatīties filmas – ŠEIT.
