KINO Raksti

„Ūdens garša” un dzīves garša

16.04.2022
„Ūdens garša” un dzīves garša

Būtu viegli uzrakstīt recenziju par Matīsa Kažas filmu "Ūdens garša" kā par sociālu satīru. Visi elementi ir vietā – no dzīves norakstītas situācijas, kas vāji maskētā veidā atsaucas uz atpazīstamām reliģiskām un ezotērām praksēm, līderiem, politiskām saiknēm, sociāliem procesiem –, viss sakrīt. Izņemot vienu – "Ūdens garša" ir neparasti nopietns darbs, ja raugāmies uz to kā uz satīru.

Nešaubos, daļai skatītāju dzīves situāciju uzpazīšanas sagādās daudz prieka, īpaši tāpēc, ka mums visiem piemīt tendence pieņemt, ka cilvēki mūsu burbuļos (arī mākslinieki) domā līdzīgi mums, un mūsu kultūrā dominējošais virziens nepārprotami liek ezotērās prakses vērtēt kritiski. Tomēr man liekas – Kažas filma īstenībā ir par ko citu. Par ko lielāku. Varētu teikt – par laikmetīgo stāvokli. Un kā tāda tā ir neparasti jutīgs un daudzšķautņains darbs.

Filma sākas melnbalti. Frederiks Lurie, slavens pianists, kura lomā Gerds Lapoška izmanto visas sava dziļā basa priekšrocības, radot sevī iegrimuša, vibrējoši nervoza cilvēka tēlu, ierodas pie Viļa Daudziņa atveidotā Meistara. Meistars dziedē ar strukturētu ūdeni.

Pssst, Daudziņam rokās ir pulverizators, ko viņš pavērš pret kameras objektīvu. Tas aizmiglojas.

Mirkli pēc abu tikšanās pazudīs gan aizmiglojums, gan melnbaltais filtrs. Mēs satiekamies ar Meistara komandu – PR speciālistu Igoru (Jānis Skutelis) un “praktisko adeptu” jeb finanšu direktoru Aldi (Andris Keišs). Keišs pastiepj roku, ātri noņem filtru kameras acij; no ezotērās pasaules mēs esam nonākuši īstajā, ciniskajā. Spēles ar kameras lēcu filmā atkārtosies atkal un atkal, piemēram, iezīmējot pāreju no realitātes uz sapni vai skatpunkta sašaurināšanos, subjektīvo skatījumu.

Skatoties filmu, nemitīgi nākas šūpoties starp diviem apzīmējumiem – kinematogrāfisks un teatrāls. Pirmais vārds, kas nāk prātā, runājot par Ūdens garšu, protams, ir teatrālisms. Tas ir neizbēgami, jo filma ir veidota vienā kadrā, to ne uz mirkli nepārtraucot. Mainās darbības personas un vietas, bet filmas laiks nav identisks hronometrāžai, un tas nozīmē stilizāciju, drīzāk teātrim, ne kino raksturīgu paņēmienu kopumu. Ja tam papildus pievieno zināšanas par aizkulisēm – faktu, ka lielākā daļa filmas reāli ir uzņemta teātra telpās un komandas kodols būtībā ir teātra mākslinieki, arī to, ka Kaža par teātri ir interesējies jau iepriekš (viņa debijas filma Vienu biļeti, lūdzu! (2016) ir veltīta fanātiskai teātra mīlēšanai, bet pirmā spēlfilma Kino un mēs (2020) ir ne mazāk teatrāla kā Ūdens garša) – liekas, tālāk nemaz nav jāmeklē. Tomēr īstenībā filma vienlaikus spēlējas arī ar dažādām tikai kino raksturīgām iespējām. Būdama teātra kritiķe, es nespekulēšu par tehniskajiem filmas aspektiem, bet minēšu tikai filozofiskos, īpaši to, kā tiek virzīts mūsu skats un kontrolēts skatītājs.

Filma neslēpj, bet tieši otrādi – īpaši uzsver, cik sarežģītā nozīmju tīklojumā tā operē. Ainu tīkls, kas izkārtots telpu labirintā, vienlaikus ir arī cilvēku tīkls. Sabiedrības tēls, kurā sapīties un vairs neatpīties. Bet izvēles, ko redzēt, skatītājam nav. Ja nu vienīgi – var neievērot, kā Kaža spēlējas ar rakstīto tekstu kadrā, bet citādi… Mēs nekad neredzam pilnu ainu, tikai tās drumslas.

Par ko ir Ūdens garša? Es gribētu akcentēt dažas idejas, par kurām, man liekas, mūsdienu pasaulē ir būtiski padomāt.

Pirmā – tematiski neizbēgamā – noteikti ir ezotērika. Ūdens garša rāda precīzu ainu, bet bez ierastās ideoloģijas piešprices. Ko es ar to domāju? To, ka filmā tiek parādīts, kā cilvēkiem rodas interese par ezotērām praksēm, bet viņi netiek vērtēti. Cīņa ar atkarībām, izdegšana, apmaldīšanās modernajā pasaulē, nespējot atrast savu vietu – tas taču ir cilvēciski un saprotami, tas nevienu nepadara par dīvainīti vai žēlojamo. Tā ir visiem, tikai katrs atrod savu izeju. Varbūt tāpēc filmā pretstats “zinātne – ezotērika” ir tik neviennozīmīgs. Daudziņa Meistars – mesijas tipa figūra sektā – runā saprotami un emocionāli pieņemami, kamēr viņa “ideoloģiskais pretstats”, Ivetas Poles žurnāliste Katrīna Kalējs vakaros nodarbojas ar klusu alkoholismu, bet ziņu, ka pašas meita Zanete (Alise Dzene), iespējams, izvarota, uztver bez emocijām. Viņai tā ir ideoloģiska uzvara pār ūdens sektu; to, cik tas ir perversi, filmā akcentē aktrise Pole, uz mirkli izkrītot no lomas un komentējot scenāriju – ne vairs kā Katrīna Kalējs, bet kā privātpersona ar savu izpratni par dzīves likumsakarībām un vērtībām.

Man liekas, ka filma ir tieši par to – nevis par ezotērā un zinātniskā pasaules uzskata pretnostatījumu, bet par divām ticībām.

Izteiciens “es ticu zinātnei” galu galā ir pretruna.

Zinātnei nevajag ticēt; zinātne nozīmē visu apšaubīt un par visu pārliecināties pašam. Vai tas mūsu sarežģītajā pasaulē vairs maz iespējams – tas ir pārāk sarežģīts jautājums īsai recenzijai. Bet filmas kontekstā mēs redzam to, ko daždien redzam arī dzīvē – populismu no abām pusēm. Filmas scenāristu lokā ir iekļauti arī visi aktieri, kas filmā spēlē, bet īpaši var just Viļa Daudziņa rokraksta specifiku, kas raksturīga labākajiem verbatim iestudējumiem Jaunajā Rīgas teātrī. Tie ir kontrasti un paradoksi, kas spoži parādās Ūdens garšas centrālajā ainā – televīzijas sarunā starp Meistaru un Kalējs. Vienā pusē ir pārliecība, otrā – fakti, bet populisti ir abi; ne vienam, ne otram īstenībā nav argumentu. Atšķirība tikai tā, ka ticība argumentus nepieprasa, bet zinātne bez tiem nav iespējama.

Par Ūdens garšu varētu rakstīt arī dažādos citos aspektos. Tā ir filma arī par īstā un neīstā attiecībām (gan dzīvē, gan mākslā), par mediju ietekmi uz sabiedrību, par dzimumu attiecībām, vardarbību, tai skaitā seksuālo vardarbību. Par dzīvi ar un bez filtra. Tāpēc jānoslēdz ar metaforu. Man liekas, Kažam ūdens ir sinonīms dzīvei. Bez ūdens nevar būt dzīvības. Ūdens plūst visiem. Ar ko viena cilvēka ūdens atšķiras no cita cilvēka ūdens? Ķīmiskā formula tā pati. Bet garšas – atšķirīgas.

Foto: Aija Melbārde

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija