KINO Raksti

“Lielais Indriķis”. Krietnā Speķa pīrāga dēkas velnszina kurā karā

10.02.2023
“Lielais Indriķis”. Krietnā Speķa pīrāga dēkas velnszina kurā karā

Kā animācijas filmas “Lielais Indriķis” pirmizrādē teica vakara konferansjē Gundars Āboliņš – lai skatītos studijas “Animācijas Brigāde” filmas, humora izjūta ir tikpat nepieciešama kā muzikālā dzirde koncertā.

Taču jāatceras – tā kā filma paredzēta plašai publikai jau no pašiem vismazākajiem skatītājiem, tā tomēr arī pati ir šīs humora izjūtas veidotāja. Esmu lasījusi, ka muzikālās auss superspējas nav tikai iedzimtas un dabas dotas – ar konsekventu, rūpīgu treniņu tās varot attīstīt ikviens. Domāju, ar humora izjūtu ir līdzīgi – mēs to sākam veidot no dzīves pirmajām dienām, klausoties dažādajos, bieži vien vienkāršotajos pasaules skaidrojumos, ko mums piedāvā vecāki, pedagogi un sabiedrība; nonākot pretrunās, saskaroties ar dažādiem paradoksiem, par ko pašiem nāk smiekli, un attopoties pie tā, ka visu nemaz nevar izskaidrot. Turklāt – jo smagāka tēma, jo vairāk jautrības tās skaidrošana mēdz sagādāt, un smiekli galu galā esot labākie vitamīni un tāds kā izdzīvošanas mehānisms šajā sarežģītajā pasaulē, kurā skan neskaitāmas, dažādas balsis un patiesības, – gluži vienkārši, lai saglabātu paši savējo.

Cik noprotu, tieši ar pasaules vēstures peripetiju skaidrošanu bērnam ir aizsācies arī Lielā Indriķa dēku stāsts – scenāristam, māksliniekam un studijas Animācijas Brigāde vadītājam Mārim Putniņam apnicis meitai lasīt pasaku par Sarkangalvīti, un viņš sācis sacerēt improvizētas pasakas par mežonīgajiem… nevis pirātiem, bet pīrāgiem, kas dodas dažādās pasaules iekarošanas un glābšanas misijās. Aizstājot vispārzināmos vēsturiskos varoņus ar līdzīgi skanošiem kulinārijas pasaules ekvivalentiem, Putniņš meitai stāstītās pasaciņas izvērtis sešos biezos romānos, kuros pīrāgi ceļo uz Amoriku un Austerāliju, piedalās sieru un desu karos, ir liecinieki spūņu armādas sakāvei pie Trifelgaras un tādā garā. Šogad trešais Putniņa sērijas romāns iznāk uz ekrāniem kā studijas Animācijas Brigāde pilnmetrāžas filma Lielais Indriķis.

Filmas autori saka – tas esot stāsts par patriotismu un mīlestību. Un šī mīlestība, kā pie mums pieņemts, tātad notiek caur vēdera perspektīvu – Lielais Indriķis ir brangs speķa pīrāgs, vientuļās mātes pazudušais dēls, kurš pēc daudzu gadu prombūtnes okeāna otrā pusē, Amorikas Jauntortiljā, nolēmis atgriezties dzimtenē, jo viņam no skumjām jau pelējums meties. Pa šo laiku viņa dzimtās Baltaines tautas – Kurpannas biezpiena raušus, šķiņķus no Zempannas novada, Viduspannas lielpīrāgu cilti, Pangales rupjmaizes kukuļus, kartupeļu pankūku zemi –  ir pakļāvuši čebureki, kāpostu pīrāgi, veģi un belaši no austrumiem, kas nostiprinājušies Aa upes grīvā uzceltajā Rīmā. Lai atbrīvotu Baltaini no svešajiem iebrucējiem, Indriķis sāk pulcināt mežonīgo pīrāgu ciltis, ko vedīs cīņā pret kāpostu pīrāga cara Aivena Briesmīgā milzīgo armiju – un “te nepieciešama ne vien bieza garoza, bet arī pamatīgs pildījums un stiprs raugs”.

Mollīgā un mazliet neaptēstā ceļotāja Indriķa vaibstos varam atpazīt gan kariķētu Pēru Gintu, gan brašo gallu Obeliksu

no slavenā franču komiksa (filmā viņu atveido Žerārs Depardjē), gan mūsu pašu Brigaderes Vari, kurš ir stumjams un grūžams (un kuru tikai sieviete var piecelt kājās un piedabūt pavingrot). Stāstā ienāk arī daži vispārzināmi Odisejas motīvi – piemēram, čebureku princese Gildžana gluži kā Kirke pacienā Indriķi ar vīnu un pārvērš par cūku, bet tas jau ir mūžvecs stāsts… Iespējams, implicētas ir arī Hamleta atsauces, jo kādā brīdī pa Baltaines mežu plivinās kāds pīrāga “tēva gars”; varbūt pievelkama arī līdzība ar Šveiku, kura labestība, humors un neķītrība izgaismo kara absurdo dabu.

Romāna autors un filmas veidotāji brīvi spēlējas ar visas plašās Eiropas un citu tautu kultūras, vēsturiskajām un personvārdu atsaucēm. Šķiet, sižeta pamatā (pārāk neraizējoties par hronoloģiju) interpretēti Livonijas kara notikumi, kas stāsta par Ivana Bargā un briesmīgo moskovītu tirāniju Baltijas jūras piekrastes zemēs, bet ar krievu armijas uniformās tērptajiem austrumnieciskajiem zaldātiem varētu būt domāts pirmais krievu un tatāru karagājiens hana Šigaleja vadībā; par tā nežēlību rakstīts arī Baltazara Rusova 16. gadsimta hronikā. Savukārt, pats Lielais Indriķis kā Lāčplēša alter-ego, vecais zintinieks Svētajā birzī un Baltaines virsaiši saglabājušies no 13. gadsimta un vēl senākas mītiskās realitātes. Un kas vispār ir vietvaldis Thum-Duļmā?

Līdzīgi satīriskā veidā ar minimāliem izteiksmes līdzekļiem studija Animācijas Brigāde jau 2007. gadā deviņas minūtes garā animācijas filmā Latvietis izstāstīja visu Latvijas vēsturi, kas noslēdzās ar NATO karodziņa iespraušanu un izmešanu, bet Lielajā Indriķī visi gadsimti kondensēti vienā lielā putrā – šķietami, lai parādītu, ka cīņas par šo reģionu risinājušās nepārtraukti un nekad nebeidzas. Tomēr nav skaidrs, kādēļ Baltijas-Krievijas nebeidzamajos konfliktos tik liels uzsvars tieši uz tālāko Austrumu valstu iebrucējiem, kas filmā runā ķēmīgi slāviskā akcentā un latgaļu izloksnē (netīši turpinot vīpsnāt par tiem, kuri cenšas runāt valsts valodā) pretstatā nevainojami gludajai Indriķa dikcijai (Andris Keišs).

Es saprotu, ka animācijas nosacītībā bijis nepieciešams kontrasts, lai nošķirtu savējos un svešos, tomēr kā “svešo” filmas veidotāji izvēlējušies nostādīt jebko eksotisku – to, kas atšķiras no mums, nevis konkrēto vēsturisko ienaidnieku. Jāņa Kārkliņa veidotajā 2D animācijā uz atritināta improvizēta Bajē paklāja, kas kalpo kā vizuāli patīkams un atsvaidzinošs elements leļļu animācijas universā (dēls saka, tā esot interneta klišeja; es gan novērtēju kā atsauci uz “pasaules pirmo komiksu”, kas savā ziņā ir arī animācijas un citu multimediju pirmavots), tiek izstāstīta “priekšvēsture” par Austrumu tirgotājiem, kuri šeit pamazām sabraukuši, laipni piedāvājot visādus labumus, vēlāk uzcēluši savas būdiņas, tad jau pieprasījuši zemes pleķīti, uz tā izvietojuši savu armiju, un tā pamazām Baltaini okupējuši, sākuši iekasēt nodevas un visbeidzot noveduši līdz pilnīgam kraham. Tomēr vēlāk filmā seko apgalvojumi, ka “sabrauca te visādi”,  “savairojās”, “pietiek ielaist vienu belašu…”, un tas būtībā vairs nav stāsts par ekonomisku vai militāru invāziju, bet izklausās pēc negatīvas nokrāsas komentāriem par cittautiešu imigrāciju un Eiropas pilsētu multikulturālismu (kas parādās arī Rīmas pilsētas ainā, kur ielās pie slāviskas mūzikas dejo afrikāniska izskata personāži).

Darbs pie romāna un filmas sākts pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, kad naids pret Austrumu kaimiņu un Aivena Bargā karalisti vairāk balstījās attieksmē pret iepriekšējo karu un okupācijas vēsturi. Ienaidnieka vai jebkura apspiedēja varas izsmiešana vai pazemināšana, tāpat kā vientiesīgā kalpa spēja apvest ap stūri viltīgo kungu, ir klasiska formula daudzu humoristisku un satīrisku darbu pamatā, un šādas pieredzes izdzīvošana kaut vai pasakā mēdz būt uzmundrinoša un morāli spēcinoša, jo sevišķi nedrošā un baiļpilnā laikā. Taču, ja izsmieti un kariķēti tiek pilnīgi visi – pelnīti vai nepelnīti –, tad vairāk paškritikas prasītos arī pret sevi. Īsfilmā Latvietis, teiksim, bija diezgan skaidri iezīmēta Latvijas vietsēža mazdūšība, turpretī Indriķis, neskatoties uz nelielu prāta kūtrumu un negausīgumu, ir diezgan nekomplicēts labais tēls. Un labs viņš ir tāpēc, ka savējais – viņš ir no Baltaines, viņš var pateikt “pie mums Baltainē neviens tā nerīkojas” (kaut arī pats vēl nesen kuģojis pa tālām, svešām jūrām un ne tā vien rīkojies). Ar to arī pietiek – jebkura atšķirība no “mums” tiek vērtēta negatīvi, un pat pēc visām cīņām šajā pārliecībā netiek panākts progress.

Indriķis, kļūstot par Baltaines cilšu iecelto vadoni, sākotnēji piekrīt “sarunu risināšanai” ar kaimiņu miermīlīgā ceļā, tomēr šis plāns izgāžas… Indriķa paša negausības dēļ – viņš nespēj turēties pretī austrumnieku ēdieniem, dzērieniem un glaimiem, tāpēc kā risinājums beigās tomēr tiek izmantots fiziskais spēks. Kāds šeit ir vēstījums? Ka diplomātiski risinājumi nav iespējami, jo pat labākie no mums ir viegli uzpērkami?

Tāpat mulsinoši šķiet, ka galvenais nodevējs (kā teica gudrais zintinieks, “neviena sazvērestība neiztiek bez nodevēja!”) knapsieriņš Lurķis jeb sirņiks Lurkins, kurš visu šo putru ievārījis, cenšoties pielāgoties katrai jaunajai varai, filmas izskaņā nesaņem nekādu mācību, bet turpina brīvi klenderēt apkārt. Vai tā tiek ilustrēts šejieniešiem piemītošs fatālisms, ka izvairīties no nepatikšanām nav iespējams?

Kaut gan atsauces uz reālajiem vēstures notikumiem izmantotas patvaļīgi un arī filmas stāsta morālais kompass brīžiem šķiet neprecīzi noregulēts, es tomēr novērtēju, cik konsekventi filmā un romānā izmantota kulinārās terminoloģijas daudzveidība gan vietu, gan varoņu asprātīgā pārsaukšanā. Filmas varoņi nevis vienkārši noburkšķ zem deguna kaut ko, kas izklausās pēc lamuvārda, kā agrākajās Animācijas Brigādes īsfilmās, bet nepārtraukti laiž pār lūpām dažnedažādus gastronomiskus lāstus – sākot ar “kas tā par pankūku mārrutkos?!” un beidzot ar “kādu ķimeņu pēc…”. Gribētos cerēt, ka šī leksika iegulsies bērnu vārdu krājumā, izkonkurējot vienveidīgos anglicismus un rusicismus.

Tomēr būtu gribējies, lai arī atšķirības starp dažādajām tautībām un sociālajām kārtām paliktu šajā pašā virtuves daudzveidības estētikā, nevis tiktu nevienmērīgi jauktas ar īstiem vai spekulatīviem cilvēku pasaules atribūtiem. Brīžiem nojūk, kurš filmas personāžs ir cilvēks, bet kurš joprojām tikai cepta bulciņa vai vārīta klimpa, un nepamet sajūta, ka filmas kastingā pieņemti leļļuki no agrākiem studijas darbiem, – tas varbūt nav slikti resursu taupīšanas ziņā, bet izjauc stilistisko vienotību.

Tomēr dēls novērtē, ka esot “pārliecinoši izstrādāti personāži” (viņš lietoja spēļu recenzijās bieži sastopamo terminu “character development”), jo katram pēc izskata jau uzreiz varot noteikt, kāds ir viņa raksturs, un visus esot viegli atšķirt. Uzskatu to par lielu filmas vērtību un mākslinieka Māra Putniņa un režisora Jāņa Cimmermaņa ievērojamās pieredzes un talanta apliecinājumu, jo, godīgi sakot, romāna tekstā ar dažnedažādajiem asprātīgajiem varoņu vārdiem bija daudz vieglāk apmaldīties. Stāsta mainīgās noskaņas un norises vietas palīdz atpazīt arī komponista Kārļa Auzāna atjautīgi veidotais muzikālais fons. Tādā ziņā ekranizācija veiksmīgi un uztverami saorganizē Mežonīgo pīrāgu piņķerīgo stāstu, bet, no otras puses, raisa arī interesi pārlasīt blīvāk apaudzēto romānu. Filmas tēlus, līdzīgi kā citus AB filmu varoņus, ir viegli iemīlēt un sākt par viņiem fanot. Drīz pēc filmas noskatīšanās rodas sajūta, ka gribētos vēl uz viņiem paskatīties un paspēlēties, arī dēls jau čīkst, ka grib redzēt pārējās daļas.

Un šajā pēctecībā ir kaut kas ļoti patīkams – gan tas, ka bērns novērtē kaut ko no vietējā ražojuma, gan pašas atmiņas, kā man viņa vecumā Animācijas Brigādes jaunā estētika un humors likās kaut kas svaigs, saprotams un savs. Līdzīgi kā Volta Disneja Mikipele centās palīdzēt amerikāņiem nezaudēt dūšu Lielās Depresijas laikā, 90. gados dibinātā filmu studija Animācijas Brigāde ar naiva, absurda humora pielādētajām filmiņām nāca palīgā neatkarību atguvušās Latvijas sabiedrībai, lai kopīgi kuģotu pa deviņdesmito gadu nemierīgajiem ūdeņiem. Māris Putniņš un Jānis Cimmermanis turpināja režisora Arnolda Burova aizsākto spilgto, subjektīvā pieredzē balstīto Latvijas leļļu kino tradīciju, piešķirot tai krietnu devu kritikas gan par padomju un Rietumu reālijām, gan par pašu varoņu lempīgumu, un tas spēja uzjautrināt gan pieaugušos, gan bērnus. To var uztvert arī kā mēģinājumu tolaik veidot jaunās, neatkarību atguvušās Latvijas laikmetīgo humoru, kas vairs neatsauktos uz padomju domāšanas veidā un vērtībās balstītajiem, lai arī bieži vien smieklīgajiem, tomēr Krievijas imperiālisma iekrāsotajiem jokiem.

Airējot pa klasiskās, rokām veidotās leļļu animācijas ūdeņiem tehnoloģiski strauji mainīgajā gadu tūkstošu mijā, Animācijas Brigādei ir gājis visādi – viņi spējuši gan iekarot, gan pazaudēt izaugušo skatītāju sirdis, iesīkstēt uzskatos un arī zināmā estētiskajā vienveidībā, bet arī piedzīvot Avārijas Brigādes tematiskā izklaides parka atvēršanu, kas apliecina šo nacionālo varoņu nozīmību un ietekmes mērogu. Un lai nu ko, bet sīkstuma, pacietības un leļļu tehnikas prasmju trūkumu viņiem noteikti nevar pārmest. Spītīgi nepārejot uz digitālākām un datorizētākām tehnoloģijām, Animācijas Brigāde ir nosargājusi ļoti specifisku mākslas veidu, kurš mazliet atsvešinātajā un mākslīgā intelekta arvien vairāk pārņemtajā animācijas pasaulē spēj saglabāt īstu rokas pieskārienu. Un to var sajust, gan katrā atdzīvojušās lellītes kustībā, gan stilistikas nosacītībā, kas atstāj iespaidu uz to, kā veidojas stāsts, – kuras darbības ir parādāmas, kā tās savienojas un ko vispār ir svarīgi rādīt, lai skatītājs pats piedomātu izlaistās stāsta daļas. Tā ir animācija, kas prasa možu līdzdomāšanu, rēķinās ar atjautīgu prātu, kāds piemīt bērniem, un, jā, arī jau minēto humora izjūtu. Neskatoties uz dažādu mediju piedāvāto izklaides pārbagātību, rotaļai ar īstu lelli joprojām piemīt vārdos neraksturojama burvība – līdzīgi kā naivāka zīmējuma maniere bērnam ļauj just, ka “arī es tā varu”, tāpat lellīte kaut kādā mērā dod pārliecību, ka bērns pats to varētu paņemt rokā, kustināt pēc sava prāta un iztēloties, kā viņš ar to spēlētos.

Animācijas Brigādes neatlaidīgo turēšanos pie leļļu tehnikas var salīdzināt arī ar jaunās filmas galvenā varoņa Indriķa drusku lēnīgo mentalitāti

un darbošanos ar lielo, brutālo vāli, ar kuru tas, aci nepamirkšķinādams, stājas pretī dažādi bruņotām masveida produkcijas ordām. Katrā ziņā milzīgs prieks redzēt, kā pēc 30 gadu kuģošanas pārsvarā pa īsfilmu rāmajiem ūdeņiem sirmo Animācijas Brigādes pirātu komanda atkal piestājusi pilnmetrāžu veidošanas krastā. (Vēsturiskās precizitātes labad jāatgādina, ka Lielais Indriķis ir jau trešā pilnmetrāžas animācijas filma režisora Jāņa Cimmermaņa un studijas filmogrāfijā – pirmā bija sadarbībā ar Dāniju veidotā filma Props un Berta (2000, līdzrežisors Pērs Flī), otrā – trīs valstu kopražojums Trīs musketieri (2006). – Red. piezīme.)

Jau sākot ar Avārijas Brigādes pirmajām sērijām, vēlāk arī Munka un Lemija cikla un citu pašmāju agrīno filmiņu varoņi iztika bez runātā valodā formulētas domas – viņi neatlaidīgi murmulēja pašizgudrotā mēlē, savukārt piedzīvojumi un joki veidojās galvenokārt ārēju apstākļu un neveiksmīgu sakritību ietekmē. Lielajā Indriķī mazie ķipari pārmaiņas pēc tikuši pie balsīm, kuras iedzīvinājuši mūsu lieliskākie aktieri (Andris Keišs,  Jānis Kirmuška, Zane Daudziņa, Dita Lūriņa, Juris Strenga un citi), un šis pienesums būtiski izmaina arī filmas spēles noteikumus – varoņiem nezaudējot tīkamo neveiklību, atspoguļotie notikumi nekļūst pārlieku gausi un vienveidīgi. Šķiet, to veicina arī kompromiss ar digitālajām tehnoloģijām, kas ļāvis atvieglot un paātrināt (mazsvarīgāko) detaļu ražošanu un panākt kliedzošākus efektus ar pēcapstrādi (jāpiebilst tomēr, ka virs jauko guļbaļķu namiņu jumtiem sakurtais ugunsgrēks savā īstumā gan bija skaudri dedzinošs).

Lielais Indriķis sākas ar leģendāro Animācijas Brigādes filmu galviņu, kurā, parodējot MGM Studios logo, attēlots bikls Lāčplēsis, kas plēš rīkli tikpat vientiesīgam lācim, – tā jau no pirmajiem attēliem tiek apliecināts studijas absolūti miermīlīgais izteiksmes stils, kas atmasko un atceļ jebkādu vardarbību. Savukārt Animācijas Brigādes simbolisko ģerboni rotā otrādi apvērsts klasiskais latīņu teiciens – “Kas ļauts vērsim, nav ļauts Jupiteram”, savā veidā pieteikdams, ka šīs studijas filmu humora pamatā ir “apvērstā situācija”, kur it kā vājākais pēkšņi kļuvis stiprs un pārgalvīgs. Vai mainīšanās vietām ar dusmīgu pērkondievu ir veiksmīgākā formula vardarbības mazināšanai, to nemāku teikt, tomēr kara filma bez neviena nogalinātā jau ir labs sasniegums – Lielajā Indriķī pat lielgabala lodēm ir acis, mutes un gaudulīgas sejas izteiksmes, un filma ne tikai tehniski, bet arī mentāli un konceptuāli nepiedalās fiziskas vardarbības vairošanā vai cildināšanā.

Tomēr reizēm vārdi cērt asāk kā bultas, un šajā ziņā Lielais Indriķis tomēr grēko, turpinot vairot aizspriedumus, lielā mērā sakņotus tajās pašās vecmodīgajās padomju anekdošu klišejās, kurās mēdza iesmiet par tautām, kas izskatās un runā atšķirīgi no maskaviešiem, vai “vienmēr vājāko” sieviešu dzimumu. Vērā ņemami sieviešveidīgie kulinārijas izstrādājumi Lielajā Indriķī kopumā ir trīs – skarbā vecā māte jeb nejaukā vecene, kam nekad nekas nav labi; netiklā, viltīgā Austrumu harēma pavedēja Gildžana un labā Zane (Solveigas tips).

Ir jau smieklīgi, protams, “Mātes Latvijas” vietā redzēt ķērcošu kurzemnieci, kura tīri labi tiek galā arī bez dēla vai vīra,

tomēr stipri neglaimojošs un nepamatots ir šāds vienpusīgs, kariķējošs stereotips. Sievietes tēlam arī nav nekādas izaugsmes filmas gaitā, ja vien neskaita to, ka māte pasmaida, kad dēls “dabūjis” smukāko meiteni par sievu – vēl viens sievietes vērtību pazeminošs moments. Saprotu, ka būt par vīriešu piedēkļiem ir bijusi mūsu tradicionālā loma skaudrajā vēsturē, un filma galu galā ir par karu, kurā tradicionāli sievietes netika laistas pie teikšanas (jo pastāvēja liela varbūtība, ka tad karu būtu mazāk vai pat nemaz…) Varbūt arī filmas un vēstures scenārijs būtu rakstījies gluži citādi, ja brīdī, kad jāpieņem valstij svarīgi lēmumi, tiktu uzklausīts gudrākais, nevis stiprākais, un filmas 150 tēlu sastāvā varbūt tomēr bija iespējama lielāka balsu un viedokļu daudzveidība. Bet ko nu par to – prieks redzēt, ka vismaz vienā ainā Zane izspirinās no Indriķa skavām, kurās viņš nes savu līgavu, un lepni paslietu degunu nočiepst: “Es iešu pati!”

Filmas seansa priekšvārdā Gundars Āboliņš atgādināja arī to, ka šo filmu taisījuši vectēvi (tikpat seni kā Bils Geitss un Stīvs Džobss). Un vectēvi, kā zināms, bieži vien ir apbrīnojami stāstnieki, pat ja viņiem izsprūk kāds mizogīnisks vai ksenofobisks joks, kas joprojām uzjautrina viņus pašus, jo citādi jau viņi varbūt nemaz nestāstītu. Tāpēc labāk lai stāsta – bērniem patīk klausīties vectēvos, šķiet, galvenokārt tāpēc, ka viņos, neskatoties uz visu garajā mūžā piedzīvoto, ir saglabājusies milzīga ticība sev, brīnumiem un labajam pasaulē.

Komentāri

Sintija
07.06.202309:45

Vai tiešām "Animācijas brigāde" nevis "Avārijas brigāde"?

Dadzz
25.01.202410:51

Ir jau tā, ka feministiskā puse šim stāstam palika aiz kadra. Literārajā materiālā, kas tika ekranizēts, darbojas Pīrāgu pirātu apvienība, kurā viena no vadonēm ir Magoņmaizīte - meitene, kas no izlutinātas tirgoņu meitas kļūst par pirātu kuģa kapteini, iemācoties visas vajadzīgās jūras kauju mākslas zintis un prasmes... Puse stāsta tēlu tika "izmesti", jo pietrūka finansējuma. Tieši tik vienkārši. Labi, ka "Animācijas brigādes" vadītāji spēja no apgraizītās filmas versijas izveidot kaut ko skatāmu.

Kristīne Matīsa
28.01.202414:48

Sintij, te ir tā smalkā nianse - vispirms 90. gados tika izgudrots seriāls "Avārijas brigāde", tas strauji iekaroja popularitāti, un drīz vien, kad bija nepieciešams nosaukums leļļu filmu studijai, tā tika nosaukta apzināti līdzīgi - "Animācijas brigāde".


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan